Ir jāmāk viņus salikt kopā
Mārtiņš Maķevics ir viens no retajiem florbola treneriem, kuram florbols ir pilna laika darbs. Nu jau otro sezonu Mārtiņš ir virslīgas florbola kluba Talsi Triobet galvenais treneris, bet vairāk nekā desmit gadus viņš veiksmīgi strādā ar pilsētas jauniešiem. Astoņpadsmit gadu vecumā tēvs viņam iedeva sporta zāles atslēgas un pateica: „Trenē! Tas būs tavs bizness.”
Kā tajā sokas, kādas Amerikas atklātas, kādi principi būtiski, par toMārtiņš Maķevics stāsta intervijāSportam.
LIKTEŅA ROKA
— Tev šovasar palika tikai 30 gadi, bet par tevi jau runā kā par vērā ņemamu treneri. Esi atradis panākumu recepti?
— Tā slēpjas jauniešos. Man ir augstas prasības — galvenie stūrakmeņi ir stingrība un disciplīna. Maniem audzēkņiem ir augsti rādītāji, īpaši fiziskajā sagatavotībā, par ko pārliecinājos, salīdzinot savējo rādītājus gan ar Talsu sporta skolas citu sportu veidu audzēkņiem, gan, piemēram, ar Kurzemes talantu akadēmijas sportistiem. Pie manis nīkuļi nenāk — pie manis nāk jaunieši, kuri grib ar sportu nodarboties mērķtiecīgi un kuriem ir prasības pret sevi un pret dzīvi. Labie sportisti piesaista labos sportistus. Viņi pavelk līdz arī pārējos, kuri vēl nav tādā līmenī. Es daudz darbojos ar 14—18 gadus veciem jauniešiem. Vasarā krosā skrienu pa priekšu, tad viņiem ir motivācija, jo gribas mani apdzīt.
— Kas bija tas klikšķis, kad saprati, ka vēlies kļūt par florbola treneri?
— Sakrita vairāki apstākļi. Manam tēvam bija žēl, ka nebūtībā aiziet viena no Talsu sporta zālēm Celtnieku ielā, kas līdz ar perestroiku bija atstāta savā vaļā. Viņš nopirka sporta zāli un puslīdz to sakārtoja. Tā kā viņam nekad nav paticis dot zivi, bet — makšķeri, viņš man 18 gadu vecumā iedeva sporta zāles atslēgas un pateica: „Ņem, trenē! Tas būs tavs bizness, ej strādā.”
— Bet kā tu ieguvi pieredzi trenēšanā?
— Man bija iedota sporta zāle un vienkārši vajadzēja sākt organizēt gan futbola treniņus un čempionātu, gan florbola treniņus. Es neko no tā nesapratu. Tā kaut kā iesāku… Tajā pašā laikā arī Talsu Valsts ģimnāzijā aizsākās florbola treniņi.
Mans pirmais treneris Visvaldis Indriksons pēc pāris sezonām, kad mēs pirmoreiz bijām tikuši augstākajā līgā, piedzīvoja infarktu un gāja bojā.
— Patiešām traģiski…
— Par lielo komandu bija kas parūpējas, bet jaunieši palika bez trenera. Tā kā es biju komandas kapteinis, tur nebija variantu — man viņi bija jāņem savā paspārnē. Man bija kaut kāda pienākuma un misijas apziņa. Nebija jau arī tā, ka nepatika. Es iestājos Turībā juristos, taču, lai arī biju teicamnieks, nomācījos tur semestri. Sapratu, ka tas nav man. Tad aizgāju uz Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju (LSPA) un to absolvēju, lai varētu oficiāli strādāt par treneri. Tā tas aizgāja.
— Kāda līdz tam bija tava pieredze sportā?
— Pieredze bija tāda, ka skolas krosā 5. klasē biju pēdējais… Bērnība pagāja, mētājoties starp dažādiem sporta veidiem — basketbols, volejbols, cīņas sporta veidi. Nopietni sportam pievērsos vidusskolā, kad sāku individuāli un ar komandu daudz trenēties. Iespējams, tāpēc vēl tagad ir iekšā dzirkstele, gribas skriet pa laukumu. Beigt spēlēt — tādu domu neesmu pieļāvis vispār. Neesmu izdedzis un jūtos svaigs.
DZIMTBŪŠANA IR ATCELTA!
— Kādas atziņas esi guvis, trenējot bērnus un jauniešus?
— Pērn apguvu koučingu, un tikai pagājušajā gadā sapratu, ka cilvēki ir dažādi. Vienam ir svarīgs kolektīvs, otram — rezultāts, trešajam — kā mēs uz to rezultātu virzāmies, bet vēl kādam ir svarīgs tikai viņš pats — viņš ir centrālā persona un viņam apkārt nekas neinteresē. Taču viņi visi ir noderīgi tavai komandai. Ir jāmāk katram atrast lomu komandā un savu pieeju: vienam vairāk palīdz uzslava, citam — kritika.
— Respektīvi, tagad tu centies ar katru strādāt individuāli.
— Tā ir jaunākā atziņa. Līdz tam es biju, ja tā var teikt, diktators. Iepriekšējā sezona man kā jauniešu trenerim bija visveiksmīgākā — pērn es arī pats visvairāk izmainījos.
— Bet tu trenē vairākas dažādu vecumu komandas. Kādi ir tava darba pamatprincipi?
— Ar katru komandu jāstrādā citādi. Ar mazajiem vairāk jābūt kā ģenerālim un jārūpējas par disciplīnu — lai tiktu ievērota treniņu ētika: lai bērnam vienmēr līdz būtu ūdens pudelīte, lai viņš būtu iesildījies un pēc treniņa — atsildījies, lai inventārs būtu kārtībā, lai viņš prastu uzvesties gan ģērbtuvēs, gan uz ielas, gan autobusā. Lai viņu var izveidot par sportistu un normālu cilvēku, kurš spēj cienīt pārējos un galu galā — pats sevi. Pēc tam jau nāk pārējais, kas vairāk vajadzīgs spēlei, — fiziskais, tehniskais, taktiskais — veselīgā balansā.
Vissvarīgākais ir process, — kā mēs rezultātu sasniedzam. Man tas ir būtiskāk nekā pats rezultāts. Ja man prasītu, vai var arī no otra gala sviest bumbiņu pāri visam laukumam un sist vārtos, es atbildētu, ka tā var, bet tas nav tas florbols, ko es gribu spēlēt. Man vajag, lai ir iesaistīti visi spēlētāji un attīstās komandas spēle. Taktika, kad viens spēlētājs apspēlē visu pretinieku komandu un mēs tādā veidā izcīnām uzvaru, pārējiem paliekot tikai statistu lomā, man nav pieņemama.
— Tavs vārdabrālis un laikabiedrs Mārtiņš Jarohovičs saka — dažreiz vajag apgalvot, ka melns ir balts, lai saprastu, kas ir kas. Vai arī tu pielieto šādas viltības savā darbā?
— Tieši tādā veidā ne, bet es mēģinu iesaistīt jauniešus, lai viņi paši domātu un būtu procesā. Es viņus varu komandēt visu laiku, bet dzimtbūšana Latvijā ir atcelta un verdzība —vēl vairāk. Tā iniciatīva, kas nāk no jauniešiem, tā ir trīskārt vērtīgāka nekā tas, ko es viņiem uzstāju. Iesaistot viņus komandas organizēšanas lietās, taktikas izstrādē — tas darbojas! Ja tas ir viņu, nevis uzspiests, tas strādā spēcīgi.
— Kam tu dod priekšroku — klusēšanas taktikai vai balss pacelšanai?
— Labs piemērs bija skatāms pasaules čempionātā hokejā, kad Oļegs Znaroks saņēma diskvalifikāciju par nāves žestu. Katram trenerim ir jābūt tādam, kāds viņš ir. Ja treneris ir ass savos izteikumos, viņš var pavilkt komandu ar savām emocijām. Ja treneris pēc dabas ir mierīgs un konservatīvs un ja viņš sāks uzspēlēt, paceļot balsi uz kādu spēlētāju, tādā veidā cenšoties viņu sapurināt, spēlētāji nolasīs, ka tas ir feiks— viņi nenoticēs tam! Katram ir jābūt tādam, kāds viņš ir, — ja viņam ir emocijas, tad lai viņš bļauj. Protams, tas nedrīkst nogalināt spēlētāju.
Ar rakšanos pagātnē — ar to vispār treneriem nevajag aizrauties. Konstatē faktu, iedod padomu, ejam tālāk, nevis audzināt. Tipiska trenera kļūda ir bļaut: „Ko tu dari?!” Pasaki, kas jādara, un ejam tālāk.
— Ko tu domā ar rakšanos pagātnē?
— Piemēram, pieaugušo spēlētāju komandā kāds spēlētājs pieļauj tehnisku brāķi. Viņš pietiekami labi pats saprot, ka tā nevajag darīt. Kāda ir nozīme tajā brīdī viņam pieiet klāt un pateikt visu, ko tu par viņu domā? Pareizāk ir iedot viņam pozitīvu impulsu — doma tev bija pareiza, šoreiz tev nesanāca, bet nākamreiz — sanāks! Nevis mēģināt izgāzt savas emocijas.
— Bet kā šajā sakarā ir ar jauniešiem?
— Jaunieši pēc asas kritikas noslēdzas vēl vairāk. Manuprāt, tehniskais brāķis — tas vispār nav apspriežams. Kāpēc man tas jāpārmet? Es tajā neredzu nekādu virzību. Ja pēdējais aizsargs izdomā uz savu galvu apspēlēt uzbrucēju caur kājām, tad jau tas ir individuālās taktikas jautājums, kas pie attiecīgā rezultāta var būt galīgi garām.
Runājot par emocijām, trenerim ir jāspēlē nedaudz pretēji komandai. Ja komandai spēle labi vedas, komanda ir eiforijā un treneris teiks: „Tā turpinām!”, tad ir skaidrs, ka tūlīt tur būs mežs. Jā, ir jānorāda uz labajām lietām, bet arī tādā situācijā ir jāatrod, ko uzlabot un uz ko vērst uzmanību, izvirzīt jaunu uzdevumu, lai ir fokuss.
Un otrādi — ja pretinieks komandu ir iespiedis zonā, gūst vienus vārtus pēc otriem un spēlētājos valda panika, tad, ja treneris sāks uz visiem bļaut un vēl kurināt spēlētāju emocijas, iznākums būs tikai slikts. Ja komanda ir uzvilkusies, tā ir jānomierina, ja komanda ir pārāk mierīga — tā ir jāuzkurina.
LAVĪNAS NOSPIESTS
— Atgriežoties pie koučinga, tu tviterī biji ielicis koučinga diplomu attēlu. Kā tu līdz tam nonāci?
— Tur ir savs stāsts apakšā. Pagājušogad viens no mūsu līderiem, Artis Raitums, pieņēma lēmumu doties spēlēt uz Somiju. Tajā brīdī mums komandā bija savākts daudz spēcīgu kadru, kuri pulcējās ap viņu. Līdz ar Raituma aiziešanu notika lavīnas efekts un arī līderi aizgāja prom. Komandu pameta septiņi visrezultatīvākie spēlētāji un vārtsargs. Mēģinājām meklēt vietā viesmāksliniekus, bet nospļāvāmies un sapratām, ka mums to nevajag, jo pašiem ir kolosāla klubu sistēma un savas jauniešu komandas — ņemam un audzinām savējos. Mums ir bijušas sezonas, kurās esam palikuši pēdējie vai pirmspēdējie, bet vienmēr paši putru izstrēbām.
Tā mēs arī izstrēbām šo putru — sezonā pirmajās 17 spēlēs mums bija tikai zaudējumi… Komanda emocionāli bija dziļā, dziļā bezdibenī. Viens no klubam pietuvinātiem cilvēkiem piedāvāja koučingu. Divi kouči izrunājās ar katru komandas spēlētāju individuāli, uztaisīja mums grupu nodarbības. Un ar tiem pašiem spēlētājiem, kuri mums bija, notika klikšķis, un spēle aizgāja. Sezonas beigās izcīnījām četras uzvaras, bet zaudējumi, ko piedzīvojām, bija ar dzirkstelīti. Spēlētāji noticēja sev, komandai un saprata, kāda iespēja viņiem ir dota un ka neviens viņu vietā nedarīs — viss ir pašu rokās. Tobrīd astoņi virslīgas komandas puiši vēl mācījās vidusskolā… Es redzēju, ka koučings ir diezgan spēcīgs ierocis un izmantoju iespēju pats izmācīties par kouču.
— Tad tu tagad vari citus apmācīt koučingā?
— Mācīt es nevaru, bet varu pielietot koučingu praksē.
— Kura personība florbolā uz tavu izpratni par šo spēli atstājusi vislielāko iespaidu?
— Mani kā treneri ir veidojuši daudzi citi treneri. Kādreiz bija tāds projekts Z-Camp, vēlāk tas saucās Florbola akadēmija, ko organizēja Jānis Jansons. Šajās nometnēs bija vairāki treneri no Zviedrijas, ar kuriem esmu strādājis, konsultējies un pētījis viņu pielietotās taktikas metodes. Šobrīd es daudz konsultējos ar Arti Raitumu, — ko var smelties no Somijas florbola. No Latvijas treneriem gribētu izcelt Jāni Volaju — es uzskatu, ka viņš ir treneru treneris! Volajam nav pelēkā — viņam ir tikai melns un balts. Vienalga, kāds tu pie viņa esi atnācis — pat ja nošņurcis vecs kraķis —, tu viņam esi profesionāls sportists, un viņa attieksme pret tevi ir kā pret profesionālu sportistu. Viņš nepieļauj atkāpes — ja tu esi atnācis, tad tu arī darīsi. Pret viņu ir respekts visai florbola saimei — tajā viņam pretī nerunā.
— Un no spēlētājiem?
— (Pauze.) Katrs spēlētājs ir interesants. No latviešiem — Artis Raitums, Atis Blinds, Jānis Jansons — viņiem katram ir kaut kas tāds savs, īpatnējs. Piemēram, Kristiāns Lisovskis — kāds viņš ir sadzīvē, ģērbtuvē un laukumā — tie ir trīs dažādi Lisovski. Cilvēks ar tādu vārtu garšu — to nevar nedz uztrenēt, nedz iemācīt — tai mazliet ir jābūt iedzimtai! Fiziski viņš nebija nedz ātrs, nedz izturīgs, bet — kā viņš spēj aizmukt no pretinieka, atbrīvoties un nolasīt pretinieku vārtsargu — tas ir fenomenāli. Tajā pašā laikā viņš prata ģērbtuvē visus pavilkt uz zoba — visas iesaukas nāk no viņa. Sadzīvē Lisovskis komandā ir labā toņa uzturētājs — viņš saprot, kad jautrība beidzas un ir jāpavelk svītra. Viņš prot ģērbtuvē uzturēt foršu mikroklimatu.
Līderi ir dažādi. Punktu vākšanas ziņā ne mazāk slikts līderis ir Pēteris Freimanis — uz laukuma viņš izdarīs savu darbu, bet ģērbtuvē viņš būs kluss. Jansons atkal ir tāds, kurš var iet pāri līķiem — viņam neinteresē ne kolektīvs, ne tas, kas apkārt notiek, — viņam interesē rezultāts. Viņš ies uz rezultātu, lai ko arī tas prasītu — atļautiem vai neatļautiem līdzekļiem, bet viņš ies uz priekšu. Katrs spēlētājs ir citādāks, bet ir jāmāk viņus salikt kopā.
ZVANĪTU MESI
— Ko tu gribi sasniegt kā spēlētājs?
— Es apzinos, ka florbolā iesāku darboties diezgan vēlu. Kad atskatos uz to, ko mēs darījām sākumā, tas bija visdziļākais amatierisms. Visi Talsos sākām florbolu vienādi dumji. Iespējams, ja būtu sācis spēlēt citā komandā, būtu izdevies sasniegt ko vairāk…
— Kādēļ saki — dumji?
— Nebija elementāru zināšanu — kā spēlēt aizsardzībā, kā veidot uzbrukumu. Tolaik Latvijā par šo tēmu biju informācijas vakuums, taču tagad kaut kādi materiāli jau ir pieejami un treneri kļuvuši atvērtāki. Kādreiz treneri bija noslēgti — dabūja kādu ierakstu no Zviedrijas ar vingrinājumiem un citiem nedeva. Nesaprata, ja tu pretiniekam iedod to informāciju, viņš kļūst labāks, un līdz ar to tu pats kļūsti labāks. Tagad var piezvanīt citas komandas trenerim pēc spēles un parunāt, kā nospēlējāt, ko darīja pretinieks.
Es izbaudu spēlēšanu Latvijas čempionāta virslīgā, spēkojoties ar Latvijas virslīgas spēlētājiem. Ir bijusi iespēja spēlēt arī kopā ar viņiem un piedalīties starptautiskos turnīros. Florbolā tas ir interesanti, ka tu vari piezvanīt Zviedrijas izlases vadošajam vārtsargam, sarunāt tikšanos, aprunāties. Futbolā es nevarētu piezvanīt Mesi. Florbolā, ja spēlētājs iespringst, jebkurš var sasniegt virslīgas līmeni un tajā spēlēt.
— Skaties ārzemju mačus internetā, lai smeltos idejas treniņu procesam?
— Skatos un analizēju zviedru un somu spēles, mazāk čehu un šveiciešu, jo viņi ir pakaļdarītāji. Tad, kad viens izgudro ko jaunu, tas izplatās visos čempionātos, visi sāk kopēt. Kopija nekad nav tik laba kā oriģināls, gudri treneri paņem ideju un pielāgo savai komandai. Tā tās tendences veidojas. Tas, kurš vairāk nodarbojas ar jaunradi, otram ir solīti priekšā. Taktiku viņi viens no otra nevar kopēt, jo somi domā, ka viņi ir ļoti tehniski, taču tas ir tādēļ, ka viņi atpaliek fiziskajā sagatavotībā no zviedriem. Zviedrijā spēlētāji nevar nodemonstrēt tehniku, jo nekavējoties spēlētājs saņem spēka paņēmienu. Zviedrijā taktika ir racionālāka — mazāk skriešanas, vairāk piespēļu, labāk noslīpēti pretuzbrukumi. Somijā ir vairāk darbības ar bumbiņu, spēlētāju savilkšanas. Līdz ar to Somijā florbols ir pat skatāmāks.
— Kāda ir tava vīzija florbolā?
— Man ir vīzija par savu — florbola klubu Talsi. Gribu, lai klubam būtu telpas, kur varam ar spēlētājiem sanākt uz videotreniņiem, semināriem, nosvinēt dzimšanas dienas. Lai pašiem būtu sava dienesta viesnīca un transports. Vajadzīgi lielāki treneru resursi, piemēram, lai visu laiku uz vietas ir fiziskās sagatavotības treneris. Tas nav nekas neiespējams, viss tiek risinās.
— Ja tev viss būtu jāsāk no nulles, ko tu darītu citādi?
— Noteikti neauklētos ar vājajiem spēlētājiem — tiem, kas ir atnākuši uz treniņiem velns viņu zina, kādu iemeslu dēļ… Kādreiz uztraucos, vai nepateikšu viņam ko par daudz — ja nu puika apvainosies un aizies prom, ja nu viņam tas būs par grūtu, ko nu viņš padomās?! Tagad es uzturu savas prasības un līdz ar to atbaidu tos, kurus negribu redzēt, un piesaistu tos, kuriem ir nopietni mērķi sportā. Regulāri ienāk jauna informācija, un katru gadu liekam klāt. Kādreiz valdīja uzskats, ka florbols ir caurkritušo sportistu sporta veids. Es tam piekristu pirms desmit gadiem, bet šobrīd man nāk bērni trenēties jau no pirmsskolas vecuma mācību iestādes. Kur viņi var paspēt caurkrist?
* Koučings — sarunu process, kas palīdz cilvēkam pietuvoties savām potenciālajām iespējām, saprast savu lomu vai uzdevumu un uzņemties atbildību par turpmākajām darbībām.
Mārtiņš MAĶEVICS
Talsu novada sporta skolas treneris, florbola kluba Talsi treneris, florbolists
Dzimis: 1984. gada 8. jūnijā
Izglītība: Talsu Valsts ģimnāzija, LSPA bakalaurs
Ģimenes stāvoklis: precējies ar Daci, bērni Krista (7) un Karolīna (2)
Sportā kopš: kopš 16 gadu vecuma
Pirmais treneris: Visvaldis Indriksons
Citi sporta veidi: vieglatlētika, basketbols, volejbols, Austrumu cīņas
Vaļasprieki: ceļošana
Mūzika: atkarīga no dvēseles stāvokļa
