Sporta dzīve klusumā

Latvijā
ir tikai viena sporta organizācija, uz kuras biroju nav nozīmes zvanīt, jo ar
šiem cilvēkiem jāsazinās rakstiski. Tikšanos ar Latvijas Nedzirdīgo sporta
federācijas prezidentu Vari Strazdiņu sarunāju ar īsziņas palīdzību.

Vairāki
Latvijas sporta cilvēki, vaicāti par viņiem labi zināmo Vari Strazdiņu,
pieļauj, ka viņš tomēr dzird, jo ar viņu iespējams sarunāties. Tāpēc droši saku
„labdien!", saņemot tikpat drošu un skanīgu atbildi. Tomēr
plašākai sarunai tiek pieaicināts tulks. Varis skaidro, ka patiesībā viņš
nedzird nemaz, teikto lasa no lūpām, bet runāt spējot tāpēc, ka valodu bija
iemācījies un runāja, pirms kļuva nedzirdīgs. Sarunāties nevar tikai
nedzirdīgie jau no dzimšanas.

Kā
skroderis

„Jaunībā pats sportoju, spēlēju basketbolu, startēju vieglatlētikā,
orientēšanās sportā, bet visu laiku šīm aktivitātēm blakus bija dambrete,"
stāstu par savu nonākšanu sporta dzīves organizētāja amatā sāk Varis Strazdiņš.
„Pamazām sāku organizēt dambretes sacensības, un Ērika Caune,
kura agrāk vadīja nedzirdīgo sportu, ieveda mani šajā mutulī. Sākām kopā rīkot
dažādus pasākumus. Nu jau strādāju 18 gadus."

Nedzirdīgo
sporta federācija apvieno nedzirdīgos un vājdzirdīgos, kuri nodarbojas ar 23
sporta veidiem. Populārākie ir basketbols, futbols, un orientēšanās sports. Bet
ir arī nedzirdīgi sportisti, kuri piedalās veselo cilvēku sacensībās. Piemēram,
amatieru līgā spēlē basketbolu.

„Jūsu, dzirdīgo pasaulē, katra federācija darbojas vienā lauciņā, katrai ir
savs sporta veids, bet mums jāapvieno daudzi sporta veidi," Strazdiņš norāda uz
atšķirību. „Man kā skroderim jāprot sašūt ielāpu pie ielāpa
nedzirdīgo sporta dzīvē." Salīdzinājums vietā, jo Strazdiņš pēc profesijas ir
drēbnieks. „Izmācījos par skroderi un vismaz bikses varētu uzšūt,
tehniski es zinu, kā to dara, bet kvalitāti negarantēju…"

Zelta
puisis

Nedzirdīgo
nesen atklātais lielākais lepnums ir vieglatlēts Māris Grēniņš,
vienpadsmitkārtējs Latvijas čempions, trīskārtējs Latvijas II olimpiādes
čempions. Līdz pērnajam rudenim plašāk neviens pat nezināja par viņa dzirdes
problēmām. 2008. gada septembra beigās Turcijā notika pirmais pasaules
čempionāts vājdzirdīgajiem un nedzirdīgajiem vieglatlētikā, kurā Māris Grēniņš
izcīnīja četras zelta medaļas. Viņš arī laboja četrus Eiropas rekordus:
tāllēkšanā, trīssoļlēkšanā, 100 metru skrējienā, 110 m barjerskrējienā, kā arī 19
gadus veco pasaules rekordu barjerskrējienā. Māris Grēniņš 110 m/b veica 14,44
sekundēs. Otrs Latvijas nedzirdīgo pārstāvis Jānis Smons izcīnīja bronzas
medaļu trīssoļlēkšanā.

Interesanti,
ka nedzirdīgie jau agrāk zināja Māra Grēniņa vārdu, bet tikai pirms diviem
gadiem mēģināja noskaidrot, vai viņš var startēt nedzirdīgo konkurencē. „Mūsu sacensībās var piedalīties tie sportisti, kuri zaudējuši dzirdi un ja medicīniskā
aparatūra to novērtē zemāk par 55 decibeliem," nosacījumus skaidro Strazdiņš. „Māris veica dažādas medicīniskās pārbaudes mūsu starptautiskajā
organizācijā, līdz saņēmām ziņu, ka viņš var startēt mūsu sacensībās, jo
atbilst nosacījumiem. Māris galvenokārt dzīvo dzirdīgo pasaulē, strādā dzirdīgo
darba kolektīvā, bet viņa dzirdes līmenis tomēr ir zems."

Izcilība
un nianses

Varis
Strazdiņš skaidro, ka nedzirdīgajiem un vājdzirdīgajiem tomēr ir grūti sasniegt
izcilus rezultātus pat tādos sporta veidos, kuros dzirde šķietami nemaz nav
vajadzīga. „Veselais, savā vidē trenējoties, var dzīvot visam līdzi,
bet nedzirdīgais var apgūt savu sporta veidu tikai no tā, ko viņš redz un ko
var nolasīt no sava trenera lūpām," skaidro Strazdiņš. „Tomēr ir nianses, ko tieši dzirdes invaliditātes dēļ nekad nevar apgūt."

Kuri ir
labākie Nedzirdīgo sporta federācijas pārstāvji?

Varis Strazdiņš
stāsta, ka bez jau minētajiem vieglatlētiem labs meistars ir Alnis Kuļikovs,
kurš startē lodes grūšanā un diska mešanā. Jānis Kopmanis skrien garās
distances, Aleksejs Smirnovs trenējas Rīgas peldēšanas skolā. Anatolijs Jerčaks
piedalās veselo sacensībās komandu cīņās galda tenisā, jo individuāli nav tik
spēcīgs. „Mums ir boulinga spēlētāji Vladimirs Lagunovs, Guntars
Beisons, Aleksandrs Liniņš, un Ilona Ozola – viņi jau vairākus gadus piedalās
boulinga līgas turnīros," turpina prezidents. „Taekvondo
izcila ir Laura Gaile, bet orientēšanās sportā Agita Intsone, Andis Krams,
Raitis Ozols, Pēteris Kursītis un Māra Kursīte startē tik labi, ka nekristu
kaunā arī Latvijas dzirdīgo čempionātā. Mūsu orientieristi ar labiem panākumiem
piedalījušies Eiropas un pasaules nedzirdīgo čempionātos."

Mums,
kuriem nav dzirdes problēmu, var rasties simtiem jautājumu par to, kā cilvēki,
ar kuriem nevar sarunāties, spēj noorganizēt dažādas sacensības un dabūt to
visu gatavu…

Nedzirdīgo
pasaules spēles…

Septembrī
Taivānas galvaspilsētā Taibejā risināsies 21. nedzirdīgo pasaules spēles – deaflympics.
Kopš neatkarības atjaunošanas Latvijas sportisti piedalījušies visās četrās
savās olimpiskajās spēlēs, kuras notiek gadu pēc olimpiādes. „Sofijā startēja 25 mūsu sportisti, Uldis Osis augstlēkšanā izcīnīja sudraba
medaļu, tādu pašu godalgu Kopenhāgenā ieguva orientierists Raimonds Puksis, vēl
vienu sudraba medaļu komplektu Romas spēlēs Māra Plaude, Ingrīda Sivko un Agita
Intsone izcīnīja orientēšanās stafetē, savukārt pirms četriem gadiem Melburnā
orientierists Andis Krams kļuva par bronzas laureātu," ar prieku atceras
Strazdiņš. Tā Latvijas nedzirdīgie sportisti liek pasaulei dzirdēt Latvijas
vārdu.

Kā
veiksies šogad? Varis Strazdiņš smagi nopūšas, skaidrojot, ka 11 sportisti
izpildījuši kvalifikācijas normatīvus startam savās pasaules spēlēs, bet… „Man ir smagi runāt par finansējumu, jo mums saka, ja tu gribi braukt, tad
brauc. Vai mūsu nedzirdīgie tur piedalās vai nepiedalās – tā esot mūsu
problēma." Strazdiņš nesauc vārdā šo izteicienu autorus, zināms vien tas, ka
viņš ir bijis runāt arī Saeimā, bet tālāk par solījumiem nekas nav pavirzījies.
Šogad Latvijas Nedzirdīgo sporta federācija saņēma 5 tūkstošus latu visam gadam
un visām aktivitātēm. „Varbūt varu Latvijas čempionātus par to naudu knapinoties
noorganizēt, bet aizbraukt uz Taibeju, kur viena cilvēka kopējie izdevumi ir
2000, nav reāli," Strazdiņš noplāta rokas.

Cik
cilvēku no Latvijas tomēr aizbrauks uz piektajām pasaules spēlēm nedzirdīgajiem?
„Esmu rezervējis piecas lidmašīnas biļetes. Pateicu
sportistiem, ka nevaru solīt viņiem dalību šajās spēlēs. Ja brauc visi 11
sportisti, kas startē sešos sporta veidos, tad kopā jābūt 17 cilvēkiem, jo
katrā sporta veidā ir vajadzīgs pārstāvis…"

Kā
izvēlēties tos divus trīs, kuriem piedalīties spēlēs? Strazdiņš teic, ka
izvērtēs iespēju izcīnīt medaļas. Mārim Grēniņam un Laura Gailei vajadzētu
braukt noteikti. „Viens sportists var piedalīties četrās disciplīnās un
Māri mēs pieteicām simt metros, barjerās, tāllēkšanā un augstlēkšanā."

Katru
gadu Latvijā notiek 13 dažādi čempionāti nedzirdīgajiem. Šogad jau izcīnītas
medaļas šahā, zāles futbolā (telpās), basketbolā, boulingā, galda tenisā… „30. maijā Kuldīgā reizē ar Latvijas čempionātu dzirdīgajiem notika Latvijas
Nedzirdīgo čempionāts orientēšanās sportā," stāsta Varis Strazdiņš.

Iedomājos, ka ikdienā mēs nekad nelietojam vārdu „dzirdīgie", bet nedzirdīgo skatījumā tieši spēja dzirdēt ir pats
svarīgākais, ar ko mēs atšķiramies. Strazdiņš turpina: „Tā kā mūsu sacensībās parasti nav ļoti daudz dalībnieku, tad mēs
piedalāmies kā atsevišķa starta grupa, un tas ir mūsu Latvijas čempionāts."
Tāpat notiekot arī vairākos citos sporta veidos. Strazdiņš skaidro, ka ne
vienmēr Nedzirdīgo sporta federācijai jākontaktējas ar katru atsevišķu
sportistu – Latvijā izveidoti vairāki nedzirdīgo sporta klubi, piemēram,
Valmierā sporta klubs Tālavas Nedzirdīgo sports,
Liepājā – sporta biedrība Liepava, Rīgā – nedzirdīgo
auto moto un velo sporta klubs Trīs punkti, kā arī citi.

Dot
iespēju…

Varis Strazdiņš rāda pie sienas izkārto starptautisko
sporta spēļu plānu – pasākumu daudz, vairāki no tiem Eiropas līmeņa, bet atkal
apstājamies pie naudas. „Es nezinu, kāpēc tā notiek, bet mūsu valstī finansējums
invalīdu sportam ir katastrofāls," atzīst Varis Strazdiņš. „Satiekot sacensībās igauņu, lietuviešu vai krievu kolēģus, esmu uzzinājis,
ka nekur nav tik slikti kā Latvijā. Un tad man ir vienkārši kauns."

Latvijas Sarkanā Krusta ģenerālsekretārs
Valdis Nagobads, kurš vēl nesen vadīja arī Latvijas Paralimpisko komiteju,
norāda, ka nedzirdīgo sporta organizācija gan Latvijā, gan visā pasaulē ir
atdalīta no paralimpiskās kustības. Tajā pašā laikā Latvijā viss finansējums,
kas pienākas invalīdu sportam, tiek salikts vienā katlā un nonāk Latvijas
Paralimpiskajā komitejā, kas to sadala.

Vari Strazdiņu viņš augstu vērtēju kā ļoti inteliģentu
un fanātisku sporta dzīves organizatoru. „Viņš pārstāv invalīdus Latvijas Sporta federāciju padomē, pats savulaik ir
bijis Paralimpiskās komitejas prezidents. Apbrīnojami uzņēmīgs cilvēks, kurš
pašlaik cīnās par savu sportistu iespēju piedalīties Olimpiskajās spēlēs."
Valdis Nagobads vēl pajautā, vai kāds vispār zina, ka Strazdiņš ir lielisks
jumiķis? „Tikai žēl, ka ar to
vairs nenodarbojas…"

Vai
Varim ir laiks pašam sportot? Nav laika… „Man ir
tik daudz pienākumu, ka nevaru visu saplānot, tik daudzās vietās jābūt.
Vislabākie sasniegumi man bijuši dambretē, kur PSRS nedzirdīgo čempionātā
ieņēmu sesto vietu. Toreiz sacensības notika pēc Šveices sistēmas un tajās bija
gandrīz 80 dalībnieku. Citos sporta veidos startēju aiz savas spītības un vēlmes
pašapliecināties. Vienu brīdi daudz skrēju, jo patika." Te Strazdiņš atceras,
ka arī Rīgas maratonā piedalījušies trīs nedzirdīgie – pilnu maratona distanci
noskrējusi Gunita Šīrante no Valmieras, bet divi puikas – pusmaratonu. Savas
darbības jēgu viņš pasaka vienā teikumā: „Mūsu
mērķis ir nedzirdīgais cilvēks – dot šiem cilvēkiem iespējas."

Iveta
DAINE

Varis Strazdiņš

Latvijas Nedzirdīgo sporta federācijas prezidents

Dzimis: 1960. gada 31. janvārī Liepājas rajonā

Izglītība: Valmieras vājdzirdīgo bērnu internātskola,
Rīgas Raiņa 8. (maiņu) vakara vidusskola, Rīgas 16. profesionāli tehniskā
vidusskola

Darba gaitas: a/s Latvija
piegriezējs, gludinātājs; Daugava sporta instruktors; a/s Restaurators
jumiķis-skārdnieks; kopš 1993. gada jumiķu amata meistars; SIA Siva
direktors

Sabiedriskais darbs: Latvijas Nedzirdīgo savienības
domes un valdes loceklis, Latvijas Nedzirdīgo sporta federācijas prezidents,
Latvijas Sporta federāciju padomes valdes loceklis

Sasniegumi sportā: meistarkandidāts 64 lauciņu
dambretē, 1984 gadā – 6.vieta PSRS nedzirdīgo čempionātā.

Ģimenes stāvoklis: precējies, divu meitu tēvs

Vaļasprieks: grāmatas, sports