Ķertais vitamīns
„Viņi visi domā, ka esmu traks. Es pat pie ārsta biju, lai izņemtu uzziņu un parādītu to viņiem, ka neesmu,” sarunas noslēgumā nopietni joko kartinga treneris Revits Gauja Rubcovs, kurš atzīst, ka no kartinga neaizies, kamēr vien spēs paiet. Revits vienaldzīgu neatstāj. Tiem, kuriem viņš nav kā skabarga sēžamvietā, ir kolēģis un draugs. Pats treneris teic, ka neviens no viņa audzēkņiem tālu nav devies. „Visi tepat vien ir. Man tuvumā. Azotē. Jocīgi, bet tā nu reiz ir sanācis,” viņš saka.
Šosezon Rubcova vadītās komandas MRG Racing un KIKA motosport paliek Latvijā. Pēc vairāku gadu plosīšanās pa Eiropu jāatpūšas, lai atkal ar jaunu sparu liktu trūkties sāncenšiem. „Pretinieks ir jāsit ar rezultātu,” sarunu sākot, norāda kartingistu trenkātājsRevits Gauja Rubcovs.
— Tavs ceļš līdz trenera statusam bija apzināts?
— Nē, tas notika muļķības pēc. Man piedāvāja, un es sāku strādāt. Pirms tam strādāju pie Modra Steinerta par personīgo mehāniķi.
— Un kā nokļuvi pie Steinerta?
— Sāku strādāt M&Co kartingu hallē, kur savukārt nonācu, pateicoties veciem čomiem. Tiku tur caur Jāni Kirkovaldu. Komunisms jau nekad nav mūs pametis.
— Bet tu taču arī pats esi braucis kartingā.
— Jā, kolhozu laikos. Tas notika vēl tolaik, kad agronoms bija pirmais cilvēks, bet visi pārējie zemāki par zāli. Sāku braukt sešpadsmit gados, pateicoties visādiem trakajiem, kuri kartingu uzskatīja par foršu lietu. Būtībā viņi saslimdināja mani — mierīgu cilvēku. Deviņpadsmit gados mani iesauca armijā. Kad atgriezos, komunisms bija izputējis un visa tehnika izsaimniekota. Kartings bija nobeidzies.
— Ar motosportu arī esi nodarbojies?
— Nē. Man patika tikai pats motocikls un tā skrūvēšana. Protams, aizrāvos ar mopēdiem, jo tolaik nekā labāka par to vienkārši nebija. Divātrumnieks Rīga 12 bija labs, tam sekoja Delta, ar kuru arī varēja maukt, bet veļasmašīnaRīga 13 gan bija neizdevies braucamrīks.
— Saldū kartinga trase nekad nav bijusi. Kur īsti jūs trenējāties?
— Brocēnos. Trešdienās treniņi. No ceturtdienas līdz piektdienas rītam parasti skrūvējām to, kas treniņos salauzts, bet piektdien no rīta jau gāzām uz kārtējo gonku. Braucām mēs jautri — ar 412. moskviču, kurā sasēdāmies piecatā, bet piekabē varējām iekraut sešus kartus.
— Guvi arī panākumus trasē?
— Tolaik man nebija tik daudz naudas, lai varētu domāt par kaut kādiem panākumiem, jo pa priekšu brauca agronomi, kolhozu direktori un autobusu parku vadītāji.
— Vai tad šodien nauda nav noteicošā?
— Tagad noteicošais ir mehāniķis, zināšanas un treniņi.
— Kas trenēja tevi?
— Neviens. Es pats mācījos. Protams, ka bija pieredzējušāki džeki par mani. No tiem arī iespaidojos. Mēģināju kaut ko izostīt arī no Kandavas, kuru stūrēja leģendārais Hugo Jurševskis. Gadu gaitā viņš ir kļuvis par manu audzinātāju un skolotāju. Mēs iepazināmies, tiekoties Kandavas atjaunotajā kartingu trasē, treniņos. Līdz tam mēs nebijām personīgi pazīstami.
— Pagājušā gadsimta motokross pamatīgi atšķiras no mūslaiku motokrosa. Vai ar kartingu ir kaut kā līdzīgi?
— Būtiski kartings nav mainījies. Protams, ir pamainījies dzinējs un šis tas cits, bet nekāda milzu attīstība nav notikusi. Un tā arī nav nepieciešama. Ātrumi gan ir mainījušies.
— Vēl jau arī tas, ka kartings ir ļoti dārgs sporta veids.
— Šis sports nekad nav bijis lēts. Arī tolaik ne. Tas bija tikai komunisma mīts, ka kartings ir par velti. Par velti ir tikai sieriņš lamatās — un arī tad tikai vienu reizi… Un, ja kādam šķiet, ka kaut ko var dabūt par velti, tad viņš jau ir apčakarēts.
— Tu kādu laiku brauci arī formulā.
— Braucu divus vai trīs gadus. Neatceros. Tobrīd mana audzēkņa tēvam bija lieki rubļi, kurš tos ieguldīja formulā — ar domu, ka man vajadzētu pacīnīties. Tolaik atdzima formula. Nebija vēl ne Dzintara apļa, ne volgas, ne žiguļu. Nekā. Pasākumu sauca Formula Baltic,tajā es startēju ar Estonia 21 10 M ar it kā uzlabotu piekari, bet patiesībā starp kājām amortizātori kā partizānam. Būtībā, ja es ievilktu ozola valnī, tad turpmāko dzīvi būtu pavadījis ratiņkrēslā. Bet gāja man labi. Pilnus divus gadus nobraucu un kļuvu par vicečempionu. Būtībā varēju kļūt par čempionu, tikai būdams neattapīgs, nesaskaitīju punktus, pirms nobraucu no trases brīdī, kad formulai motors uzsprāga. Tas laiks man patika. Bija jautri.
— Nekad neesi domājis atgriezties trasē?
— Nē. Nē un nekad. Ja nu vienīgais retro kartā reizi gadā. Varētu uzšūt sev dermantīna jeb mākslīgās ādas kombinezonu. Ķivere — Gaujas podiņš — man ir, tā gan jārestaurē. Kartings man arī stāv, kurš jārestaurē. Un tad reizi gadā, neatkarīgi no tā, kurš tu esi — pirmais vai pēdējais —, izbaudīt pasākumu. Uzcept trases malā šašliku, izgulēties teltī un apčurāt kaimiņa moskviča riteni. Tas ir forši! Pēc tam žigulim pielikt piekabi ar kartingu un aizbraukt mājās. Tāds ir mērķis.
—Latvieši Eiropā šobrīd ir zināmi kartingistu aprindās?
— Latvieši Eiropā kā spēlētāji ir bīstami. Un jebkurš holandietis, beļģis vai anglis to zina un raustās, jo viņi nezina to, kurā brīdī latvietim aizvērsies un viņš aizbrauks ātrāk par viņiem.
— Es pieļauju, ka pret pārējiem baltiešiem nav tādā respekta.
— No igauņiem baidās pasaules čempionātā, tas pats attiecas uz leišiem, bet no latviešiem izteikti baidās Eiropā.
— Varētu teikt, ka tu esi viens no pirmajiem, kurš sāka savu komandu vest uz Eiropu.
— Nosacīti. Šajā hierarhijā esmu trešais pēc kārtas. Pirms manis to jau darīja Gasparovičs, kurš ar Mareku Štolcermani cīnījas pa Itāliju un citiem Eiropas mačiem. Otrais ir Māris Akmens. Bet ar visvairāk sportistiem laikam es esmu vadībā.
— Viens no taviem vislabāk zināmajiem audzēkņiem ir šābrīža rallijkrosa spīdeklis Reinis Nitišs.
— Jā, Nitišs ir viens no tiem cilvēkiem, kurš ir noēdis visus manus nervus un matus (smejas). Kad viņš sāka trenēties pie manis, Reiņa mīļākais teksts bija — tu daudz nemuldi, jo manam tētim pieder puse Jēkabpils un viņš nopirks arī tevi!
— Kad Nitišs sāka braukt, redzēji, ka no viņa kaut kas iznāks?
— Uz šo jautājumu ir grūti atbildēt. Viennozīmīgi viņam ir palīdzējis tēva grūdiens. Tēva lokomotīve. Bet Reinī ir ieguldīts milzum daudz darba. Dzīvošana trasēs Holandē, Beļģijā, Somijā, Igaunijā ir devusi vēlamo rezultātu, jo mēs braucām visos pieejamos čempionātos.
— Nereti tehniskajos sporta veidos jūtams tēva spiediens uz bērniem. Viņiem ir jārealizē tēvu nepiepilītās ambīcijas. Gadās tā, ka atved bērnu un liek izaudzināt par Eiropas čempionu.
— Pie manis Eiropas čempionus neaudzina. Šim nolūkam ir jādodas uz citu kantori…
— Ko tad audzina pie tevis?
— Mežoņus. Es vēl nevienam braucējam neesmu apsolījis, ka viņu izaudzināšu par čempionu. Nevienam! Bet katram ir iespēja par tādu kļūt. Piemēram, 2012. gadā DD2 klasē Konstantīns Calko kļuva par pasaules vicečempionu.
— Ko tu kā treneris centies iemācīt saviem audzēkņiem?
— Sportā ir jāvelk paralēles ar dzīvi. Es viņiem cenšos parādīt dzīvi, kāda tā ir, un iemācīt to, ka nevajag pakļauties nevienam, kurš cenšas tevi čakarēt, — tas attiecas arī uz trasi.
— Kāds tu pats esi trasē?
— Kad ir gonka, es esmu noslēgts, turklāt agresīvs. Neatņemama sastāvdaļa ir cigaretes. Daudz kafijas un cigaretes, tā ir mana rutīna, no kuras nespēju atteikties.
— Dažiem ir izveidojies priekšstats, ka autosports ir tāds pussports, salīdzinot, piemēram, ar hokeju.
— Ja kāds ir piedzimis par meiteni un viņam patīk tēlot, ka viņam uz laukuma dara pāri, lai turpina, bet, ja kāds vēlas izaicināt kartingistu — nav problēmu. Mēs varam uzorganizēt dueli. Tāda slodze, kāda uz rokām ir kartingā, nav nevienā citā sporta veidā. Nosacīti līdzīgs ir motokross.
— Vislielākā slodze ir rokām un mugurai?
— Rokām, mugurai un kaklam. Bet to, kā trenēt šis vietas, neteikšu. Lai katrs pats izdomā.
— Autosporta patrons ir kartings. Pareizi?
— Tā varētu teikt. Visa autosporta pamats ir kartings, bet visa autosporta māte ir formula. Jebkurš normāls autosportists, kurš sevi par tādu uzskata un mēģina kaut ko sasniegt, brauc ar kartingu. Piemēram, Itālijā ziemā pirms kāda laika varēja satikt Šūmaheru, kurš pats skūvēja savu kartingu, mainīja riepas un gāza kopā ar citiem.
— Tavuprāt, braucējam ir jāpārzina tehnika?
— Nē, viņam ir tikai jābrauc. Jo, ja viņš sāks iedziļināties, vai tagad ir tuninga vai treniņa motors, no brauciena nekas nesanāks. Idejiski viņam būtu jāatnāk pie mehāniķa un jāpasaka, ko vajadzētu citādāk, bet šāds līmenis Latvijā nav bieži sastopams. Šķiet, tikai daži braucēji ir spējīgi pateikt, kādas pārmaiņas vēlas redzēt tehnikā.
— Esi audzinājis arī kādu, kurš pirms pievēršanās kartingam ir braucis motosportā?
— Nē, es esmu audzinājis Mārtiņu Sesku, kurš ir braucis beta bagijā. Tas bija smags pasākums. Šobrīd viņš brauc rallijā, bet kartingam pievēršas tikai hobija līmenī. Sākotnēji Mārtiņš uzskatīja, ka kartings ir kaut kas līdzīgs rallijam un mehāniķis ir muļķis. Šādus bērnus ir grūti pārlauzt, bet, kad tas izdodas, iznāk normāla konfekte.
— Saki, kādām īpašībām ir jāpiemīt, lai kļūtu par kartingistu?
— Viņam ir jābūt trakam. Ķertam. Totāli ķertam, jo flegmatiķus var audzināt tikai flegmatiķi. Es tāds neesmu, tāpēc man apkārt ir līdzīgi domājošie — trakie.
Revits Gauja RUBCOVS
Treneris, menedžeris
Komandas: MRG Racing, Kika motosport
Dzimis: 1973. gada 14. decembrī Saldū
Izglītība: Saldus vakara vidusskola
Sportā kopš 15 gadu vecuma, nodarbojies ar kartingu, Formula Baltic vicečempions (2002. g.)
Audzēkņi: Reinis Nitišs, Kristiāns Audze, Mārtiņš Sesks, Sintija Eisaka, Konstantīns Calko, Gustavs Maliņš, Kristiāns Rihters, Kārlis Grava
Hobiji: darbs, kartupeļu biezputra ar desu mērci
Autori: Ralfs Dravnieks
