Autosports ir arī jauniešu sports!
Lai gan pieņemts, ka autosports Latvijā ir bagātu vai vismaz dullu pieaugušo sporta veids, jaunākā prakse liecina — mūsu junioru braucēji var būt un ir konkurētspējīgi pasaules līmenī. Nav tālu jāmeklē: pasaules rallijkrosa čempionātā uzvarēt gatavs Reinis Nitišs, Eiropas rallijkrosā — Jānis Baumanis, daudzsološs sniegums kādā no pasaules rallija čempionāta klasēm — Ralfam Sirmacim.
Lai gan visi trīs ir šābrīža spilgtāko autosporta sasniegumu autori (Ralfa gadījumā — avansā, Polijas WRC laikā ātrums bija atbilstošs klases Top-3 pozīcijai, bet neizdevās finišēt), vecākajam no viņiem ir tikai 22 gadi (Baumanim). Kā tas iespējams, ka tik jauni puiši iekaro pieaugušo sportu?
Protams, izteikta visu trīs minēto sportistu kopīga iezīme — tēvi, kuri vai nu ir turīgi, vai arī zina veidu, kā piesaistīt naudu dēlu starptautiskajām aktivitātēm. Motoru sportā no tā izbēgt nevar. Lai cik iedvesmojoši būtu Nitiša rezultāti, par tiem ir dārgi samaksāts gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.
Taču par naudu talantu un tā attīstīšanu nenopirksi. Ja jaunietis nestartē no bērna kājas vai agra tīņa vecuma, uzlēkt autosporta virsotnēs jau tad, kad sportists pats sevi var finansēt, profesionālā līmenī vairs nevar — ir par vēlu.
DIVI VIRZIENI, KAS VIENS OTRU NEIZSLĒDZ
Vērojot Latvijas jauno autosportistu sniegumu, var uzskatīt, ka jauniešu autosportā dominē kartings un krosa sporta veidi. Nitišs, kā arī viņa aptuvenais vienaudzis Konstantīns Calko, kurš lieliski startē autošosejas Radical sacensībās Eiropā, ir Latvijas kartinga audzēkņi. Savukārt Sirmacis un Baumanis karjeru sāka kroskartos, kas faktiski ir autokross un rallijkross, taču vairāk bagija, nevis salonauto versijā.
Kuru izvēlēties? Pamatuzstādījums, kurā virzienā plānots attīstīt karjeru, autošoseja vai grunts sports — autokross, rallijkross, rallijs.
Asfalta ceļš ir ļoti sarežģīts, komplicēts, arī dārgāks un starptautiskajā līmenī sarežģīti iekarojams. Nav šaubu, ka Calko ir lielisks jaunais talants, taču nupat jāatzīst, ka gadi rit, bet kļūst sarežģīti spert nākamos soļus. Konstantīns bija tik sajūsmināts, kad pēc panākumiem Radical čempionātā viņu uzaicināja startēt pasaules salonauto čempionāta (WTCC) pēdējā posmā Makao. Sajūsmināta par jaunieša sniegumu bija arī attiecīgā komanda, un abas puses gribēja sadarboties… Par attiecīgu naudas summu, kuru Calko atnestu par savu dalību projektā.
Arī kartings kā sporta veids ir ļoti komplicēts, nianšu pārbagāts. Taču sen apstiprinājies, ka nav labākas autosporta skolas par šo disciplīnu. Tā tas vienmēr ir bijis, tā tas arī kādu laiku būs.
Kaut arī kartingā summas, ar kurām jāoperē, lai tiktu līdz Latvijas čempiona titulam, dažkārt ir krietni uzpūstas, sistēma atsevišķos gadījumos nostrādā. Tas, ka līdz starptautiskajam līmenim nonāk viens vai divi Latvijas kartinga absolventi, patiesībā ir labs rādītājs. Saskaitām, cik itāliešu ir F-1, cik vāciešu ir WRC, cik britu ir WTCC un vispār, kurš ir līderis pasaules rallijkrosā, un gūstam patīkamu labsajūtu.
KROSKARTI — GRUNTIJ
Tomēr pēdējo gadu piemēri rāda ļoti interesantu tendenci — Latvijas autosporta zvaigznes augušas arī no kroskartiem. Sirmacis, Baumanis, šobrīd procesā ir vēl viens talants Ingus Beļakovs — viņi ļoti cītīgi slīpējuši trases kroskartu cīņās Latvijā un Ziemeļeiropā.
Kroskartu galvenā burvība ir tā, ka ar šo sporta veidu aizraujas tuvākajās ārzemēs, Ziemeļu reģionā ir pamatīga konkurence, kas audzina un stiprina sportistus. Sporta veids ir salīdzinoši pieejams, jo teorētiski ar vienu sportista bērnībā iegādātu mašīnu var startēt kaut līdz sirmam vecumam. Tas tāpēc, ka, sākot ar CK 125 klasi, kroskartu rāmji ir vienādi, atliek tikai, gadiem ritot, mainīt motorus — no 125 kubikcentimetriem uz 250, vēlāk — uz 650. Protams, praksē tiek pamainīti arī rāmji, jo kontaktu sportā tie tomēr tiek pamīcīti un paspaidīti vai vienkārši nolietojas. Taču runa ir par ideju.
Savulaik kroskarti strauji ienāca Latvijā — to uzķēra arī Sirmacis un Baumanis. Taču klase neiesakņojās mūsu valstī, jo tobrīd Ziemeļvalstīs, kas ir šā sporta dzimtene (konkrēti — Norvēģija), nebija pārrobežu seriālu, bija tikai nacionālie čempionāti, turklāt ar niansēs atšķirīgiem noteikumiem. Latvijā pirms pāris gadiem izjuka nacionālais seriāls.
Taču, kamēr čempionāts mira, savam kartingā braukušajam dēlam kroskartu tehniku sarūpēja bijušais rallija sportists Jānis Beļakovs. Viņš savukārt cītīgi sadarbojās ar Lebester klubu, kura līderis Aigars Lebedoks pats bija uzbūvējis vairākus ziemeļnieku noteikumiem atbilstošus kartus.
Vārds pa vārdam, un ar Latvijas puses ieguldījumu izveidojās NEZ Kroskartu komisija, kura unificēja tehniskos noteikumus. Rezultāts — dažu gadu laikā Norvēģijas, Zviedrijas, Somijas, Dānijas, Krievijas, Igaunijas un Latvijas lokā izveidojies NEZ kroskartu čempionāts, kurā uz vienām sacīkstēm ierodas vairāk nekā 100 dalībnieku. Šobrīd NEZ Kroskartu komisija uzskatāma par veiksmīgāko visā NEZ sistēmā. Un šajā brīdī Latvijā jāatdzimst interesei par šo sportu, tam ir iemesli.
Pirmkārt, jau minētās izmaksas — jā, zināms starta ieguldījums, taču vēlāk ar to pašu kroskarta rāmi var mainīt klases, mainot tikai motorus. Otrkārt, pat ja šobrīd Latvijā konkurences nav, ir salīdzinoši netālie ziemeļu kaimiņi, kur visiem ir vienādi tehniskie noteikumi. Sportists dodas uz sacensībām, apzinoties, ka viņam pretī stāsies 20—30 tādi paši brašuļi. Viss ir līdzīgs, viss ir kaimiņam saprotams.
Starp citu, tieši šī stratēģiju atšķirība ir Latvijas un Baltijas kartinga trūkums: ziemeļvalstīs nestartē ar to klašu kartiem, ar kādiem brauc Baltijā. Tādēļ mēs nonākam savas sulas režīmā, bet tie, kuri raujas uz starptautiskajiem seriāliem, spiesti doties uz Centrāleiropu. NEZ ir arī Kartinga komisija, taču mūsu interešu ziņā tā ir mītiska organizācija, kurā līdz šim neviens nav pratis atrast kaut ko kopīgu starp Baltijas jūru aptverošajām valstīm. Ironizējot gan var teikt — ja F-1 šobrīd brauc gan dānis, gan somi, gan zviedrs, viņu pusē varētu būt vairāk taisnības.
NEDRĪKST BŪT KONKURENTI
Kartings un kroskarti Latvijā nedrīkst būt konkurenti. Jā, sporta veidi ir paredzēti līdzīgām vecuma grupām, taču tām citai citu ir jāpapildina, nevis jāatņem dalībnieki. Kartings ir un paliek autosporta pamats. Lai cik labs kroskarts būtu grunts braukšanas apgūšanai, Nitiša taisnās līnijas kartinga stils pasaules rallijkrosa čempionātā pamanīts un ir apbrīnas vērts. Solbergs un Bloks ar savām iespaidīgajām rallija stila sānslīdēm netiek Reinim līdzi. Tajā pašā laikā kroskarti piedāvā grunts sajūtu, slīdamības saprašanu, prasmi pielāgoties dažādiem segumiem — trasēs ir asfalts, grunts, putekļi, dubļi…
Tātad, attīstot abus jauniešu autosporta ceļus, Latvija iegūst universālos kareivjus, braucējus ar ātruma sajūtu, kartinga filigrānumu un kroskarta dažādo apstākļu komplektu.
