Sapņi un darbi
Pirms četriem gadiem pēc zaudējuma otrajā cīņā Londonas spēļu turnīrā Anastasija Grigorjeva izplūda sarūgtinājuma asarās. Rio viņa atzina, ka toreizējie sapņi par olimpiskās čempiones titulu neesot bijuši pamatoti. Gan pirms, gan pēc šīm spēlēm daugavpiliete uzskatīja, ka ir viena no tām, kas ne tikai grib, bet arī var cīnīties par medaļām.
Argumenti šādam apgalvojumam ir nopietni — pēc Londonas spēlēm Anastasija Grigorjeva brīvajā cīņā svara kategorijā līdz 63 kg trīs reizes bija kļuvusi par Eiropas čempioni, arī 2016. gada pavasarī Rīgā, olimpiskā cikla viducī, pasaules čempionātā izcīnījusi bronzas medaļu. Tiesa, aizvadītajā četrgadē neizdevās izvairīties no traumām, bet, pats galvenais, pirmsolimpiskajā sezonā Anastasija atteicās no sadarbības ar savu treneri Sergeju Kursīti, daļēji atgriežoties pie savas pirmās audzinātājas Ļubovas Kopilovas, vēlāk sākot trenēties igauņu speciālista Ahto Raskas grupā. Tas mainīja viņas cīņas stilu.
Rio izloze Grigorjevai bija veiksmīga. Turnīru viņa sāka ar Āfrikas čempioni Helu Riabi no Tunisijas, kura šo titulu bija ieguvusi vieglākā svara kategorijā. Daugavpiliete uzvarēja viegli un veikli ar 10:0, radot iespaidu, ka viņas ceļš uz uzvarām ir vaļā. Bet nākamā pretiniece bija Āzijas čempione 21 gadu vecā japāniete Risako Kavai, kurai pieder arī pasaules meistarsacīkšu sudraba medaļa un kas nodemonstrēja, ka viņas zemē uzlecoša ir ne tikai saule.
Lai kā arī Anastasija centās, šajā cīņā viņa neko daudz izdarīt nespēja (2:8), bet japāniete piespieda kapitulēt itin visas pretinieces, kļūstot par olimpisko čempioni. Finālā viņa bez punktiem atstāja baltkrievieti Mariju Mamašuku, kura tika uzskatīta par vienu no favorītēm un kura Eiropas čempionātā Rīgā uzvarēja svara kategorijā līdz 69 kg. Otra favorīte — pasaules čempione mongoliete Batcecega Soronzonbolda olimpiskās spēles noslēdza tikai 12. vietā.
Jaunās japānietes uzvaras gājiens Grigorjevai pavēra lieliskas izredzes cīnīties par bronzas medaļu gandarījuma turnīrā. Vispirms vajadzēja uzvarēt vienu no sacensību vecākajām dāmām Moniku Evu Mihaliku (Polija), par kuru Anastasija ir tieši 10 gadus jaunāka. “Labi zināma pretiniece,” komentē Latvijas Cīņas federācijas prezidents Dzintars Urbančiks. “Anastasija viņu bija uzvarējusi gan 2013. gada Eiropas čempionāta finālā, gan 2014. gada pasaules čempionāta cīņā par bronzas medaļu. Tiesa, iepriekšējā cīņa turnīrā Polijā tika zaudēta.”
Tieši šo pēdējo cīņu enerģiskā poliete acīmredzot nebija aizmirsusi. “Anastasija četras reizes viņu ielaida sev kājās,” turpina analizēt Urbančiks. ”Anastasija centās. Dabūja jau četrus punktus, ko Polijas treneris apstrīdēja, uzskatot, ka paņēmiens izdarīts ārpus paklāja. Tiesnesis šo argumentu ņēma vērā, un zaudējums ar 2:5. Jau karogs bija sagatavots…” Toties poļi aiz goda pjedestāla trešā pakāpiena varēja pacelt savējo. 36 gadi nav šķērslis, lai sieviešu brīvajā cīņā kļūtu par olimpisko laureāti. Anastasijai vēl ir vairākas iespējas.
BRĪVĀ CĪŅA
Dāmas
Līdz 63 kg
1. Risako Kavai (Japāna)
2. Marija Mamašuka (Baltkrievija)
3. Jekaterina Larionova (Kazahstāna)
3. Monika Eva Mihalika (Polija)
5. Jeļena Sergeja Pirožkova (ASV)
5. Inna Tražukova (Krievija)
8. Anastasija Grigorjeva (Latvija)
