Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā
Žurnāls: Nr. 295 Čempions

Zinu — vajag sapņot!

Tu nevari būt laba ola mūžīgi… Tādiem vārdiem sākas Lauras Skujiņas izvēlētais dzīves moto. Pirms desmit gadiem viņa pirmo reizi kļuva par Eiropas čempioni brīvajā cīņā jaunietēm. Likās — jauna zvaigzne ir aususi, būs mums olimpiete Pekinā, Londonā… Šie sapņi nepiepildījās. Līdz šogad zvaigzne iemirdzējās atkal — Visvalža Freidenfelda audzēkne Laura Skujiņa izcīnīja bronzas medaļas gan Eiropas, gan pasaules čempionātā.

Šie panākumi Laurai Skujiņai liek atcerēties kādu zvaigzni, kurai naksnīgās debesīs krītot, tika izteikta ļoti sirsnīga vēlēšanās.

— Kļūt par trešo pasaulē dāmu cīņas sportā svara kategorijā līdz 69 kilogramiem — tas droši vien bija lielākais laimes brīdis sporta karjerā?

— Nē, mans lielais piepildījums un svētlaime bija Eiropas čempionāta medaļa aprīlī, jo to es biju ļoti, ļoti ilgi gaidījusi. Man bija tāds prieks! Pirms tam reizēm esmu sēdējusi un pat raudājusi: „Nu, kāpēc, kāpēc? Kāpēc man nav medaļas, es taču tik ļoti cenšos?” Tas bija tik sen lolots sapnis, ka tad, kad tas beidzot piepildījās, par nākamo — pasaules čempionāta — medaļu vairs nebija tik lielas emocijas. Tagad zinu, ka vajag sapņot — sapņi piepildās!

Pērn reiz raudzījos debesīs, krita zvaigznīte, un es no visas sirds izteicu vēlēšanos izcīnīt medaļu Eiropas vai pasaules čempionātā… Pēdējos gadus vienmēr paliku sprīdi līdz medaļām. Arī ārzemēs cīņu biedri brīnījušies: „Kā tas var būt? Visiem ir, bet Laurai medaļu nav.” Jo citi novērtē, ka es labi cīnos. Neskaitāmas reizes esmu savas pretinieces uzvarējusi, tomēr viņām tika medaļas, bet man — nekas. Vienmēr pietrūka veiksmes, pēdējos gados pietrūka veselības. It kā viss gāja uz augšu — septītā pasaulē, piektā Eiropā un tad smagas traumas atkal nogrūda lejā.

— Vai pievēršanās cīņai sākās ar apziņu, ka gribat ar kādu lauzties, kādu nolikt pie vietas?

— Nē, es biju deviņgadīgs bērns, man patika sportot, arī mans tētis ir sportisks un jau kopš bērnības mācīja mums ar brāli bumbu spēlēt un kustēties. Mans pirmais treneris bija Ēriks Aivars Miķelsons. Kad mācījos Zvejniekciema vidusskolā, viņš reiz ienāca stundā un piedāvāja gan zēniem, gan meitenēm nodarboties ar cīņu. Viņa reklāmas vārdi bija tādi: „Mani audzēkņi ir izbraukājuši pusi pasaules, tā ir iespēja kaut kur izsisties…” Tā arī bija vienīgā reize visu divpadsmit klašu laikā, kad kāds ienāca stundā un aicināja kaut kur piedalīties. Trīspadsmit gadu vecumā par manu treneri kļuva Visvaldis Freidenfelds.

Pirmais treneris sākumā uzdeva dažādus fiziskās sagatavotības vingrinājumus, piemēram, atspiedienus, pietupienus, un visu laiku slavēja mani. Īstie cīņas treniņi notika ceļu būves firmas Binders telpās, tētis sāka mani vadāt uz treniņiem.

— Bet ko teica mamma?

— Kad paziņoju, ka iestājos brīvās cīņas pulciņā, mamma teica, ka neļaus. Viņa bija bēdīga, un viņai nepatika mana izvēle, jo, pēc viņas domām, meitene un cīņa — tas nav savienojams. Tētis arī nebija sevišķi priecīgs, bet, redzot, ka sāku raudāt, cik ļoti to vēlos, mani atbalstīja.

Mamma ir medicīnas māsa, tētis strādā pašvaldības policijā. Mamma ilgi ietiepīgi ignorēja šo manu nodarbi. Bija mājās, kad ierados, bet negaidīja, kā gaida bērnu pēc sacensībām ar vakariņām, un demonstratīvi izrādīja nepatiku pret manām cīņas sporta nodarbībām. Viņa nekad neieradās uz manām sacensībām, bet tētis bija vienmēr. Viņš joprojām cenšas braukt man līdzi, arī tad, kad dodos cīnīties ārpus Latvijas.

Mamma sāka mani atbalstīt tikai tad, kad 17 gadu vecumā uzvarēju Eiropas čempionātā. Tomēr brīdī kad, pusaudžu trakumā biju nolēmusi beigt savas cīņas gaitas, tieši mamma bija tā, kura neļāva. Teica: „Ja reiz esi iesākusi nopietni ko darīt, tad arī jāturpina!” Neļāva man aiziet no šā sporta.

— Jūsu māti var saprast — sievietes var atrast daudz sievišķīgākas lietas, ar ko nodarboties. Ja nu akurāt gribas sportot, tad taču var skriet vai dejot sporta dejas, nevis gāzt zemē otru un gandrīz ķerties matos.

— Būdama lauku meitene, kas kopā ar puikām skraidījusi, futbolu spēlējusi, es nevarēju tik tālu aizdomāties, ka, iespējams, sievietei cīņas sports nepiestāv, jo man vienkārši patika un labi sanāca, un bija interesanti. Protams, ka man nebija ne domas, ne nojautas, ka tikšu līdz tik augstam līmenim un ar cīņu turpināšu nodarboties arī tad, kad būšu pieaugusi sieviete. Kopā ar mani sāka daudzas meitenes, bet daudzas aizgāja pēc mēneša, citas — pēc gada. Es turpināju.

— Turpinājāt un klausījāties replikas, ka meitenēm nepiestāv lauzties?

— Ar laiku pierod, kā reaģēt uz dažādām replikām, un to manā sporta karjerā nav bijis nemaz tik daudz. Vai arī vienkārši, laikam ritot, ir piemirsies… Vienīgais, ko nevar nepamanīt, ir komentāri internetā — tie dažkārt ir šausmīgi nežēlīgi, bet dzīvē tā nav. Mūsu cīkstoņi vienmēr intervijās piemin, ka cīņa nav sieviešu sporta veids, bet par sievietēm cīkstonēm viņi neko sliktu nesaka un pieņem mūs kā sievietes. Tā sagadījies, ka mums lielākoties ir dikti smukas meitenes.

Bet kāpēc meitenei to vajag, man ir grūti izskaidrot, jo vienkārši pēc kāda laika pie sava sporta veida un dzīvesveida pierod. Jau pašās pirmajās sacensībās es izcīnīju pirmo vietu, tas bija kaut kāds Ziemassvētku turnīrs Pļavniekos, mācījos tikai 4. klasē. Tā arī paliku pie tā, kas man izdodas.

— Vai sveši cilvēki nebrīnās, uzzinājuši, ka nodarbojaties ar cīņas sportu?

— Mani bijušie Zvejniekciema vidusskolas skolasbiedri nav neko pārmetuši, viņiem tas likās pats par sevi saprotams, ka esmu cīņas sportā, no viņiem nāca daudz pozitīvu uzslavu un atbalsta. Kad 8. klasē pārbraucu uz Rīgu un parādījās jauni paziņas, tad gan Rīgas jaunieši skatījās šķībi uz mani un reizēm kacināja: „Parādi paņēmienu! Vai tu mani vari nolauzt?” Nekad neko neesmu rādījusi. Ko tad man darīt — gāzt to cilvēku gar zemi, turklāt vēl esot meitenei?! Tāda ākstīšanās vairāk piedien puišiem. Vienmēr esmu teikusi, ka ar cīņu nodarbojos tikai sporta zālē uz paklāja, ārpus treniņiem esmu vienkārši meitene, nedaudz kautrīga un klusa. Turklāt arī treneri man ir mācījuši, ka nedrīkst ārpus paklāja izmantot šīs iemaņas.

Vienīgais cilvēks, kurš līdz galam bija skeptisks, bija mana vecvecmāmiņa, kura nu ir mūžībā. Mūsdienās cilvēki pie visa ir pieraduši un meitenes nodarbošanās ar cīņu nevienu īpaši neizbrīna. Katrā ziņā — šis sporta veids nav tāds, kas atņem sievišķību. Gadās pa kādai meitenei, kas ir tādas robustas kā vīrieši, bet tieši tāpat arī uz ielas ir sastopamas puiciskas meitenes.

— Vai laužoties jums ir niknums pret pretinieci. Tā teikt — nu es tev parādīšu…

— Drīzāk tā varētu būt nepiekāpība un vēlme uzvarēt, bet niknumā var tikai muļķības sadarīt. Visam ir jānotiek pārdomāti, bet pietiekami asi. Es nekad neesmu izcēlusies ar agresiju, drīzāk eju cīņā ar vēlmi apmānīt. Cīņa jau nav tikai spēka sporta veids, tajā daudz kas atkarīgs no tā, kurš būs veiklāks, kurš izturīgāks un galu galā — kurš būs gudrāks. Dažas cīkstones ir iesauktas par lapsām vai kūmiņiem viņu viltības dēļ. Tomēr to ļoti viltīgo cīkstoņu ir samērā maz. Vēl ir grupa, ko sauc par laužņiem — viņi cīnās tikai ar spēku. Tomēr šie sportisti reti kad ir līderi, jo ar spēku vien ir par maz. Un vēl ir cīkstoņi, kas nav tik tehniski labi, toties ir fiziski izturīgi — ar viņiem ir grūti cīnīties, jo tādi cilvēki nepiekūst. Manī viss ir līdzsvarā un nav kādas izteiktas īpašības, kura ņem virsroku.

— Vai ikdienā jums kādreiz ir nācies aizstāvēties un kādu nolikt gar zemi?

— Nē. Ja kaut kas tāds notiktu tad, protams, es varētu sevi aizsargāt vairāk nekā parasta sieviete un nenobītos tik ļoti.

— Jūs izskatāties tik slaida un sievišķīga — cilvēks uz ielas varētu pamanīt, ka esat fiziski labā formā, bet nevarētu nojaust, ka cīnāties uz paklāja.

— Esmu vienā no vissmagākajām kategorijām, bet ir meitenes, kurām ir 48 kilogrami un, uz viņām paskatoties, neviens nepateiks, ka viņas ir cīkstones. Mūsu Anastasija Grigorjeva no Daugavpils, kura cīnās svara kategorijā līdz 63 kilogramiem, ir ar tika slaidām, skaistām kājām. Neskatoties uz milzīgajām slodzēm, viņa var būt paraugs tam, ka cīņas sports nepadara sievieti par platu vai būdīgu. Kāds cilvēks fizioloģiski ir, tāds ir. Cīņā jābūt attīstītam visam ķermenim: stabili jāstāv uz kājām, jābūt spēcīgām rokām un noteikti spēcīgai mugurai. Cīkstonis strādā svaru zālē, skrien, spēlē futbolu, basketbolu. Svarīga arī laba akrobātika, lokanība.

— Dažreiz, vērojot sacensības, izskatās, ka tūlīt roku izgriezīs, muguru salauzīs… Vai nebīstaties no tādām traumām?

— Tad jau pa ceļu arī nevar iet, ja ir bail… Bet, runājot par bailēm, tā nav, ka mēs nezin kādu kaifu ķeram no piedalīšanās sacensībās, jo patiesībā vienmēr ir bailes. Sākumā es šausmīgi pārdzīvoju, rokas un kājas trīcēja pirms iešanas uz paklāja. Savākties var, un ir jāmāk to izdarīt, bet bail ir vienmēr. Ir tā sauktie čempioni, kas ir čempioni treniņos, bet sacensībās viņi psiholoģiski sadeg un nespēj startēt savā līmenī.

Cīkstoņiem ir arī traumas sacensībās, var gadīties, ka potīti izgriež, ir ceļa meniska, krustenisko saišu traumas, plecu traumas.

— Kas ir jūsu konkurentes?

— Mums ar Anastasiju Latvijā konkurentu nav. Latvijā cīnāmies tikai vienā turnīrā — tas ir Latvijas čempionāts. Parasti uzvaru, izņemot pagājušo gadu, kad zaudēju Anastasijai Grigorjevai, jo abas cīnījāmies vienā svara kategorijā — līdz 63 kilogramiem, bet tagad mums ir katrai sava kategorija. Pārgāju uz smagāku — līdz 69 kilogramiem, bet svaru vēl vajadzētu pieaudzēt. Latvijā cīņas sportā ir labas meitenes, bet viņas vēl ir tālu no tā, lai varētu konkurēt ar mums. Tāpēc nākas braukt uz ārzemēm trenēties, jo arī treniņos ir vajadzīgi attiecīga līmeņa cīņas partneri. Meistarību attīstīt var tikai ar pieredzējušām un spēcīgām meitenēm vai ar meistarīgiem puišiem. Trenējos dažādās valstīs: Ukrainā, Baltkrievijā, Polijā, Vācijā, Krievijā Kaļiņingradas apgabalā.

— Pēc šīs vasaras panākumiem droši vien tiek izvirzīti augstāki mērķi. Kādi tie ir?

— Pēc tādām uzvaram grēks būtu padoties. Tikai divi gadi ir līdz nākamajām vasaras olimpiskajām spēlēm Riodežaneiro. Daudzu sportistu augstākais mērķis ir olimpiskās spēles, un tas ir arī mans mērķis.

— Vai domājat kādreiz veidot ģimeni?

— Jā, bet pacietīšos vēl divus gadus. Man ir ļoti mīļš un labs draugs, kurš palīdz treniņprocesā, jo arī nodarbojas ar cīņas sportu, bet aiz māņticības viņa vārdu publiski nenosaukšu. Viņš man palīdzēja nopelnīt šīs abas bronzas medaļas. Mēs kopā no rītiem skrienam, ja es piemirstu par vitamīniem, tad atskan: „Laura, nāc iedzer vitamīnus!” Kad esmu saaukstējusies, viņš uztaisa man karsto dzērienu un ļoti palīdz psiholoģiski noskaņoties. Mūsu lielākā problēma, ka vienmēr kaut kur jābrauc un reti esam mājās — cilvēks mani gaida, bet es ierodos tikai uz pāris dienām un atkal aizbraucu. Tāpēc svarīga ir otras pusītes sapratne, lai nebūtu dusmu vai aizvainojuma, ka dodos projām.

Draugsman dažkārt tic vairāk nekā es pati sev un pārliecina ar savu ticību, jo ir ar lieliskām psihologa dotībām. Mēs, sievietes, esam šausmīgi emocionālas, pārdzīvojam, ja kaut kas nesanāk, esam nomāktas. Ja mana otra pusīte kaut ko pārmestu, tad es psiholoģiski salūztu. Man ir spēcīgs plecs, kas atbalsta un uzmundrina, un tas dod spēku turpināt un vieglāk uztvert.

— Kāds ir bijis vislielākais sarūgtinājums?

— Man bija šausmīgs pārdzīvojums, kad treniņā guvu pleca traumu, bija plēsta pleca locītavas somiņa un atrauts muskulis. Nupat biju pēc divām smagām traumām atkopusies un pēc nedēļas vajadzēja startēt pasaules čempionātā. Aviobiļetes bija nopirktas… Aizbraucu ar sateipotu plecu, startēju kaut kā, pēc tam bija operācija. Tas bija smags pārdzīvojums un pārdomas. Bija ļoti, ļoti sevis žēl. Tomēr šāgada bronzas medaļas ļāva iekšēji uzgavilēt. Mana dzīve ir sports, tāpēc lielākās bēdas un prieki ir tieši ar sportu saistīti. Kad būs kāzas vai piedzims bērniņš, tad būs citi skaisti notikumi manā dzīvē.

— Ģimenes dzīve un bērni jūs vilina?

— Tas ir gandrīz katras sievietes sapnis. Jā, es ļoti to gribu, gribu ģimeni, jo pēc savas būtības esmu ģimenes cilvēks, kuram patīk rūpēties par kādu, patīk gatavot ēst. Cīņas sportā daudzas meitenes dzemdē bērnus un diezgan ātri atgriežas, tas nav nekas neiespējams.

— Sievietes fizioloģija ir saistīta ar tādu intīmu procesu kā mēnešreizes. Kas notiek, ja tās iekrīt sacensību dienā?

— Nekas — cīnāmies! Dažas meitenes mēģina ar kontracepcijas palīdzību pavirzīt mēnešreižu dienas, lai tās neiekrīt sacensību laikā. Ja mēnešreizes ir smagas, var gadīties, ka ir tik grūti, ka pat nevar cīnīties. Tas ir saistīts ar slodzēm — ja ir lielas slodzes, tad organisms uzvedas citādāk un tā rezultātā arī mēnešreizes var būt ļoti smagas. Savukārt, ja meitenei tās parasti ir vieglas, tad nav nekāda diskomforta.

— Vai jums ir savas sievišķīgas aizraušanās, kaut kas, kas jums patīk?

(Laura izstiepj rokas un rāda nagus, ko klāj glīts, tumšas krāsas manikīrs.) Starp cīņas meitenēm patlaban notiek kāda sievišķīga sacensība — kurai būs skaistāks un interesantāks manikīrs sacensībās. Ir man dažas aizraušanās. Piemēram, man vienmēr paticis spēlēt volejbolu. Tā man ir sirdslieta kopš mazām dienām — tētis spēlēja volejbolu un iemācīja man arī. Man patīk zīmēt, vairāk gan paķēpāties, bet reti to izdodas darīt. Man šausmīgi patīk rakstīt, un manā pārziņā ir Cīņas sporta skolas interneta mājas lapa. Vienu brīdi es blogoju, pēc vidusskolas iestājos žurnālistikas un sabiedrisko attiecību nodaļā kādā no privātajām augstskolām, bet viss atdūrās pret finansēm, tāpēc mācījos tikai gadu un pēc tam iestājos Sporta pedagoģijas akadēmijā. Man ir klusa vēlme pēc 2016. gada mācīties žurnālistiku. Uz nometnēm vienmēr līdzi ņemu kādu grāmatu, man patīk lasīt.

— Ko darāt svētdienās, kad nav treniņu?

— Citreiz nav nekā labāka, kā visu dienu nosēdāt mājās, pacelt kājas uz dīvāna un skatīties televizoru. Pēc dabas esmu vairāk mājās sēdētāja, ir praktiski neiespējami mani aizvilkt uz klubiem izklaidēties. Pēc čempionātiem ir tusiņi, bet man gribas no tiem aizmukt, ieritināties kaut kur klusumā, lai mani neviens neaiztiek.Tā kā esmu augusi pie jūras, tad man patīk jūra, ūdens.

— Vai varat komentēt savu moto par olām?

— Nevajag sēdēt uz vietas un kaut ko gaidīt — ir vai nu jāuzdrošinās, vai jāsāk bojāties.

 

Laura SKUJIŅA

Cīkstone, trenere

Dzimusi: 1987. gada 10. jūlijā Rīgā

Izglītība: Zvejniekciema vidusskola, Rīgas Ezerkrasta vidusskola, Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija — pirmā līmeņa profesionālā augstākā izglītība

Sportā: kopš deviņu gadu vecuma trenējas brīvajā cīņā, pirmais treneris Ēriks Aivars Miķelsons, kopš 2000. gada — Visvaldis Freidenfelds

Lielākiesasniegumi: Eiropas U-17 čempione (2004. g.), Eiropas U-20 čempione (2005. g.), 7. vieta 2010. gada pasaules čempionātā, 5. vieta Eiropas 2011. gada čempionātā, 7. vieta 2013. gada pasaules čempionātā 3. vieta Eiropas 2014. gada čempionātā, 3. vieta pasaules 2014. gada čempionātā brīvajā cīņā svara kategorijā līdz 69 kg

Citas nominācijas: 2011. un 2013. gada labākā Rīgas sportiste

Darba gaitas: brīvās cīņas trenere Krišjāņa Kundziņa Cīņas sporta skolā

Dzīves moto: Tu nevari būt laba ola mūžīgi. Tev vai nu jāizšķiļas, vai jāsāk bojāties!” K.S. Lūiss

Ģimenes stāvoklis: neprecējusies, ir draugs

Vaļasprieki: volejbols, literatūra