Cīņas muzikālā dzirde
Laura Skujiņa piedzima zīmīgā laikā — pirms 23 gadiem, kad Latvijā uz brīvās cīņas paklāja pirmo reizi izgāja sievietes. Tagad Zvejniekciema meitene nonākusi līdz Eiropas čempionātu tituliem, kļuvusi par pasaules pirmā desmitnieka cīkstoni un kandidē uz līdzdalību nākamajās olimpiskajās spēlēs, kurās sievietes šajā sporta veidā startēs tikai trešo reizi.
Laura tikko beigusi treniņu. Šorīt palaimējies, jo cīņas partnere bijusi nedaudz smagāka — viņas audzēkne Antra Lapiņa, kura mēģina ielauzties sava vecuma Eiropas labāko cīkstoņu pulkā.
— Ar ko treniņos iznāk biežāk cīnīties — ar puikām vai ar meitenēm?
— Protams, ka ar puikām, jo tā nu mums Latvijā ir — dažas meitenes trenējas Daugavpilī, dažas pie manis, vēl viena otra un viss. Manā svarā (līdz 63 kg) vispār līdzvērtīgu konkurentu nav. Daugavpiliete Eiropas čempione Anastasija Grigorjeva ir svara kategoriju vieglāka, un mēs pacīnāmies tikai retā treniņnometnē.
— Vai pretējo dzimumu vari pieveikt?
— Kā kuru reizi, jaunākos un vieglākos jau pieveicu, bet cīnos arī ar smagākiem. Tas nav slikti, jo iepazīstu nedaudz atšķirīgu cīņas stilu, varbūt agresīvākas manieres. Tas noderēs sieviešu cīņās.
— Vai puikas stāv rindā, lai pacīnītos ar tādu jauku un sievišķīgu pretinieci?
— Ne jau viņi nosaka, ar ko cīnīšos, bet neviens neatsakās, it sevišķi cīņā parterā (smejas). Mēs esam draudzīgi un treniņos daudz nešķirojam dzimumus. Nedomāju, ka viņi mani arī kā īpaši saudzētu.
— Cīņa nav paredzēta sievietēm. Vai bieži nācies klausīties tādos apgalvojumos?
— Ne bieži, bet ir gadījies dzirdēt. It sevišķi no tiem, kuri paši šo sporta veidu meiteņu izpildījumā nekad nav redzējuši. Varbūt man ir paveicies, ka Zvejniekciemā cīņassports nav bijis svešs, un es par saviem panākumiem vienmēr esmu dzirdējusi tikai uzslavas un sapratni. Iepazīstoties ar svešiem (it sevišķi vīriešiem), tā šausmināšanās par cīņu mani tracina — o, man no tevis jābaidās! Nu, tad baidies un čau!
Paldies Dievam, bet nekad man nav bijis jāpierāda, ka kaut ko protu pašaizsardzībā. Gribu gan piebilst, ka cīņa nepavisam nav paredzēta tikai vīriešiem, jo pašaizsardzība arī sievietēm ir dabā ielikta.
— Kad pirmo reizi uzzināji, ka arī meitenes var cīnīties uz paklāja?
— Man viss bija vienkāršāk, jo brālis Zvejniekciemā jau trenējās brīvajā cīņā. Pati sāku ar volejbolu, jo tēvs savukārt bija volejbolists un mācījās pat Murjāņu sporta internātskolā.
Biju ļoti enerģiska un sportiska meitene, spēlēju arī basketbolu, darīju visu, ko skolas un rajona sacensībās varēju.
Brālis man bija sastāstījis pilnu galvu, cik pie trenera Ērika Aivara Miķelsona (liels, spēcīgs vīrs, bijis Latvijas čempions) ir interesanti, ka labākie sportisti brauc pa visu pasauli, saņem medaļas un diplomus. Viss, es arī gribu!
Kad treneris Miķelsons atnāca uz skolu un piedāvāja arī meitenēm trenēties brīvajā cīņā jeb sieviešu cīņā, kā to saīsināti dēvē starptautiski, es biju pirmā, kas pacēla roku.
Pirmajā treniņā, kas notika turpat skolas zālē uz maziem paklājiņiem, vajadzēja veikt atspiešanos guļus. Treneris paslavēja un teica, ka esmu nopelnījusi desmitnieku. Skrienu mājās pie mammas — man ir desmitnieks! Bet mamma tikai nosaka, kāda tev tur cīņa, gribi kā brālis ar zilu aci staigāt? Nekā nebūs! Sūdzējos tētim, bet viņš tik pajautāja — tev to vajag?… Vajag, tēti, vajag! Tā sāku trenēties.
Kādu laiku spēlēju gan volejbolu, gan cīnījos, kopā sanāca kādi pieci seši treniņi nedēļā. Pēc kāda laiciņa man likās, ka cīņa tomēr prasa pārāk daudz nopietnības (man toreiz bija trakie pusaudžu gadi), un gribēju cīņai mest mieru. Interesanti, ka tieši tad mamma bija tā, kas teica — nekā, ja esi sākusi, tad nedrīkst to visu pamest, trenējies!
— Tu vairākus gadus strādā pat treneri. Ko tu savām jaunajām audzēknēm stāsti par cīņu?
— Par treneri sāku strādāt visai negaidīti, jo iepriekšējā trenere Aldona Homiča no darba aizgāja, un palika viņas meiteņu grupiņa. Man piedāvāja, un tā es sāku trenēt. Nāca klāt arī jaunas meitenes, jo Rīgas Mežciems jau nav tik liels, un meitenes zina, ka tur pie skolas ir cīņas zālīte.
Ja tā padomā, tad man liekas, ka meitenēm pirmais dzinulis ir fakts, ka tur trenējas puiši un ir vērts atnākt. Vēlāk daudzas saprot, ka tas nav galvenais, un cīņu pamet.
Par ļoti svarīgu es uzskatu kontaktu ar mammām. Tieši tās, kuras redzējušas, ar ko mēs īsti nodarbojamies, kas viņas trenē, vēlāk mudina savas meitas turpināt treniņus. Viņas saprot, ka cīņa nav tikai spēcīgu meiteņu grūstīšanās un mēģinājumi vienai otru dabūt gar zemi. Mums, it sevišķi sākumā, ir daudz akrobātikas, lokanības vingrinājumu, ļoti svarīga ir koordinācija.
Dažkārt laba meitene trenējas, trenējas, tad vienu dienu pasaka, ka mamma vairs neļauj, bet pati mamma nekad nav bijusi uz savas meitas treniņiem.
Tagad dažas meitenes redzu bezdarbībā klīstam gar Mežciema veikaliem. Žēl…
— Nav noslēpums, ka arī meitenes ir dažādas, citas jau kopš agras bērnības spēlējas kopā ar puikām, kāpelē pa kokiem… Vai tādām puiciskām meitenēm cīņassportā ir priekšrocības?
— Interesants jautājums, es tā meitenes nebiju iedalījusi, kaut gan raksturi un uzvedība tiešām ir atšķirīgas. Bet tāpat jau ir arī zēniem…
Protams, ka drošākai un puiciskākai meitenei vieglāk ir sākt, jo viņa mazāk baidās nekā priekšzīmīga skolniecīte. Bet tas ir tikai sākumā. Kad jāsāk trenēties pa īstam, no pašiem pamatiem, tad ātri saproti, ka spēks vai drosme cīņā nav galvenais. Bet tā caciņa, kura sākumā nedarīs to vai šito (ak, man nadziņi var nolūzt vai frizūra izjukt!), pamazām sāk izprast cīņas būtību, un izrādās, ka viņai ir daudz lielāks talants nekā sākumā bravūrīgajai treniņu biedrenei.
— Kas ir talants cīņā?
— Ne jau tikai spēks. Brīvā cīņa tāpat nākusi no Austrumiem (mūsu cīņasveidā spēcīgākās ir tieši japānietes un citas aziātes), kur cilvēki visos cīņassporta veidos cenšas izmantot gan fizikas likumus, gan ātru reakciju, gan domāšanu kā šahā — vismaz vienu, divus gājienus uz priekšu. Ir ļoti labi jājūt sevi un savu pretinieci. Teikšu, ka galvenais (neskaitot fizisko un tehnisko sagatavotību) ir cīņas izjūta. Kā mūziķiem muzikālā dzirde — vai nu ir, vai nav.
Ja tas nav dots no dabas, tad grūti ko uztrenēt.
— Vai meitenes nebiedē zilumi. Sasitumi?
— Cīņā to nav vairāk kā citos sporta veidos. Basketbolā ir daudz lielākas iespējas dabūt ar elkoni pa seju un tad staigāt ar zilu aci vai lauztu degunu. Starp citu, man tāda klasiski zila acs laikam nemaz nav bijusi, kaut arī traumas ir piedzīvotas, sastieptas potītes, locītavas, saskrāpēta seja (nagi, nagi jāapgriež!). No traumām grūti izvairīties pat kulinārijas pulciņos, kur gadās piešaut roku pie karstas pannas. No visādām ķibelēm neviens nav pasargāts.
— Kā ar cīkstoņu vizītkarti — salauztām ausīm?
— Tas vairāk attiecas uz puišiem. Viņi ar tām pat lepojas — lai visi redz, kāds esmu cīkstonis! Meitenēm tādas ir reti. Ir vēl tāds knifiņš, ko meitenes nekautrējas darīt. Ja tava austiņa kādā burziņā ir cietusi, tad ātri ar šprici jācenšas nosūkt asinsizplūdumu ausī. Es arī reiz veicu tādu eksekūciju, man mamma ir mediķe, un viņa ātri nosūc asinsizplūdumu ausī. Kas vainas manām ausīm? Kā nekā ar tām būs jāstaigā visu mūžu.
Vispār reiz jau bija mēģinājums ieviest speciālus ausu sargus. Tie kaut kā neiedzīvojās (tomēr tā saite ap kaklu nedaudz traucē), ASV ausu sargi cīkstonēm ir obligāti.
— Vai tevi un tavas meitenes nebiedē spēka treniņi un līdz ar to — sievišķības zaudēšana?
— Es sākumā ilgi biju pret spēka treniņiem, vēl junioru gados kļuvu par čempioni, svaru stieni tā īsti nemaz neiepazinusi. Tagad savas domas nedaudz esmu mainījusi, jo man pretī stājas daudz vecākas un spēcīgākas pretinieces, trešo gadu jau cīnos sieviešu konkurencē. Saprātīgās devās darbojos svaru zālē, taču pašmērķis nekādā gadījumā nav pumpēt muskuļus, bet ar spēka vingrinājumiem trenēt atsevišķu muskuļu grupu ātrumu, elastīgumu. To es parasti daru rīta treniņos. Kamēr mans tagadējais treneris Visvaldis Freidenfelds meklē man piemērotu spēku treneri, darbojos pati un jau sāku just pirmos rezultātus.
— Kā paiet tava treniņu nedēļa?
— Pirmdienās es visu dienu mācos, jo vienreiz tā Sporta pedagoģijas akadēmija ir jābeidz. Citās dienās es no rītiem trenējos. Redziet, mums te Mežciemā ir jauka neliela cīņas zālīte Krišjāņa Kundziņa vārdā nosauktajā cīņassporta klubā. Lielas sacensības gan šeit nevaram rīkot, bet te ir dušas, treniņu, svaru zāles, istaba treneriem un ne ar vienu nav jādalās.
Rīta treniņos nodarbojos viena. Ja izdodas pierunāt kādu savu audzēkni (vairums vēl ir skolnieces), tad cīnāmies, ja ne, veicu dažādus vingrinājumus, nodarbojos ar svariem.
Vakaros man nāk audzēknes (tādu man ir aptuveni desmit), parasti tikai trenēju, bet reizēm arī pati trenējos ar viņām kopā, ja meitenēm drīzumā nav svarīgi mači. Ja ir, tad pēc tam ir treniņš pašai, kaut arī nodarbības atņem daudz spēka.
Starp citu, ja man nebūtu audzēknes, tad es cīņu, iespējams, būtu pametusi…
— Kāpēc?
— To pašu finansiālo apstākļu dēļ. Kad biju uzvarējusi Eiropas jauniešu un junioru čempionātos, tad biju gan LOV, gan saņēmu prēmijas. Kad pārgāju pieaugušo konkurencē, man pretī stājās piecus, pat desmit gadus vecākas pieredzējušas cīkstones, un ir vajadzīgs laiks, lai šādā sabiedrībā iedzīvotos. Daugavpilietes, vēl juniores Anastasijas Grigorjevas uzvara Eiropas pieaugušo čempionātā tomēr ir izņēmums, nevis likumsakarība.
Tā nu paliku bez atbalsta, un iespēja trenēt meitenes deva man kaut nelielas, tomēr finansiālas iespējas izbraukāt uz treniņiem, nodrošināt dzīvei vismaz nepieciešamāko. Vecākiem neko īpašu neesmu lūgusi, jo vispār esmu patstāvīga kopš 16 gadu vecuma.
Sākumā tā arī trenēju, bet pēc kāda laika sapratu, ka esmu daudz dziļāk treneres darbā, nekā biju iedomājusies. Tagad tas man ļoti patīk un ceru, ka arī izdodas, jo manas labākās meitenes Antra Lapiņa un Iveta Jerjohina jau sekmīgi cīnās Eiropas konkurencē, aug vairākas citas cerīgas meitenes. Iespējams, ka citus trenēšu arī pēc savu sporta gaitu beigšanas.
— Par savas sportiskās karjeras ilgumu domā?
— Tā īpaši ne, jo cīkstones zelta gadi tomēr ir 25—30, dažas uz paklāja aizķeras pat ilgāk. Atgriežas arī pēc bērnu piedzimšanas (arī es gribu ģimeni, bērnus). Tas nav šķērslis.
Protams, kad netiku uz Pekinas olimpiskajām spēlēm, jutos kā iztukšota, jo atlases cīņu virpulī pietrūka tikai vienas uzvaras. Iespējams, ka arī psiholoģiskā slodze bija par lielu, jo to vien dzirdēju — Pekina, Pekina, tev tur jānokļūst…
Taču, kad nomierinājos, vilšanās zuda un sapratu, ka līdz Londonai es būšu krietni stiprāka un nobriedušāka.
Tikko pasaules čempionātā, kaut arī nepaveicās ar izlozi, es pratu iegūt septīto vietu, un atkal tā pati viena negūtā uzvara man neļāva pacīnīties par medaļām. Zinu, ka tāpat automātiski man neviens ceļazīmi uz spēlēm nedos, tāpēc nopietni gatavošos. Cīņa sievietēm nemitīgi attīstās. Nopietni pie brīvās cīņas ķērušies afrikānietes. Viņām izveidots speciāls internāts, kur vienkopus sapulcinātas perspektīvākās afrikānietes, pieaicināti Eiropas un Āzijas treneri. Tieši nesenajā pasaules čempionātā man pirmā cīņa bija ar afrikānieti, kuru uzvarēju. Interesanti, ka visvairāk traucēja Āfrikas meiteņu lietotā kosmētika, kas ļoti atšķiras no mums pierastās.
Fiziski un tehniski esmu gatava — te jālieto tas pats modes teiciens, ka viss slēpjas galvā, un uz jebkuru cīņu jāiziet ar vienu domu — cīnīties tikai par uzvaru. Jābūt psiholoģiski gatavai, ka es to varu! Pie tā arī strādāju, jāaizmirst, ka esmu viena no jaunākajām, jo par to punktus nedod.
Interesanti, ka arī šeit man palīdz treneres pieredze. Pirmkārt, gribu savām audzēknēm rādīt piemēru, otrkārt, esmu labāk sākusi saprast citas cīkstones. Uzskatu, ka esmu kļuvusi par labāku cilvēku, jo darbs ar bērniem liek citādi paskatīties arī uz pašas dzīvi, nebūt tik egocentriskai. Katrā ziņā gribu , lai mani bērni būtu ne tikai labi sportisti, bet arī labi cilvēki.
— Kā ir ar tradicionālo cīkstoņu svara dzīšanu?
— Man, kaut arī saldumi garšo un ne no kā īpaši neatsakos, ar to lielu problēmu nav. Tagad cīnos svara kategorijā līdz 63 kilogramiem, ikdienā sveru pāris kilogramu vairāk. Ir pretinieces, kuras mierīgi nomet piecus un vairāk kilogramus liekā svara. Tas nav viegli, jo pēdējos gados daudzi parastie svara dzīšanas preparāti (caurejas, urīna dzīšanas medikamenti) ir aizliegti, tāpēc pirms mačiem cenšos ievērot atturīgu ēšanas režīmu. Pirtī īpaši neeju, jo man tas nepatīk, vairāk aktīvi sviedrējos īpašos tērpos. Bet tā jau ir visu sportistu nebeidzamā cīņa, jo parasti visi grib cīnīties svara kategoriju zemāk.
— Nenožēlo, ka neesi izvēlējusies kādu citu sporta veidu?
— Ne brīdi. Esmu laimīga, ka varu cīnīties pati, varu savas zināšanas atdot jauniešiem. Žēl, ka cīņa pie mums nav tik populāra kā citās valstīs, tad vairāk cilvēku varētu redzēt, cik pievilcīgas ir cīkstones. Vai tad tā nav?
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
Laura SKUJIŅA
Cīkstone un trenere
Dzimusi: 1987. gada 10. jūlijā
Izglītība: Zvejniekciema vidusskola, Rīgas 84. vidusskola, Rīgas Ezerkrastu vidusskola, mācās LSPA
Sporta gaitas: trenējusies volejbolā, basketbolā; kopš 1999. gada — brīvajā cīņā
Treneri: pirmais treneris Ēriks Aivars Miķelsons, pašreiz — Visvaldis Freidenfelds
Lielākie sasniegumi sportā: 7. vieta pasaules čempionātā (2010. g.), Eiropas čempione U-18 (2004. g.), Eiropas čempione U-20 (2005. g.)
Darba gaitas: kopš 2006. gada meiteņu trenere Rīgas Krišjāņa Kundziņa cīņas sporta skolā
Ģimenes stāvoklis: neprecējusies, ir draugs Imants
Vaļasprieks: pludmales volejbols
