Fiziķa tenisa aspirantūra

Galvenais
tiesnesis septiņos Pasaules kausa izcīņas posmos, galvenā tiesneša vietnieks
pasaules komandu čempionātā, kas maija beigās sāksies Maskavā… Arī šādi amati
rakstāmi Egila Puriņa vizītkartē, kurš ikdienā pazīstams kā pirmais un
vienīgais Latvijas Sporta federāciju padomes (LSFP) ģenerālsekretārs.

– Galda teniss
šķiet visai specifisks sporta veids. Kā tu tajā nonāci?

– Kāpēc specifisks
sporta veids?! Gluži otrādi – ļoti pieejams un ļoti populārs. Senāk katrā skolā
bija tenisa galdi. Arī Rīgas 1. vidusskolā, kurā mācījos, tāds stāvēja pirmā
stāva vestibilā. Tur starpbrīžos un pēc stundām spēlējām, līdz, 10. klasē
mācoties, sāku nopietni trenēties 2. sporta skolā.

– Tātad
vainojams fizkultūras skolotājs Rudājs!

– Nē, drīzāk
skolasbiedrs Jānis Plikgalvis, kas jau bija republikas jaunatnes izlases
dalībnieks. Lai viņam varētu kaut cik turēties pretī, nekas cits neatlika, kā
vien sākt trenēties.

– Kur tie tenisa
galdi no skolām pazuduši?

– Vecie bija no vienkāršām
skaidu platēm taisīti, ļodzījās un šūpojās, jauniem, kvalitatīviem galdiem
trūka naudas, bet nu jau tie ir diezgan lielā vairumā parādījušies. Nupat mūsu
galda tenisa federācija pat sporta skolotājiem rīkoja semināru. Es lasīju
lekciju par spēles noteikumiem un vēsturi.

– Tad lūdzu arī
mums galda tenisa vēstures īso kursu!

– Šīs spēles
pirmsākumi meklējami pagājušā gadsimta sākumā Lielbritānijā. Starptautisko
Galda tenisa federāciju (ITTF) 1926. gadā nodibināja deviņas valstis. Latvija
ITTF iestājās divus gadus vēlāk – kā desmitā valsts. Otrajā pasaules čempionātā
Stokholmā latvieši izcīnīja ceturto vietu, zviedri palika piektie.

– Skaisti! Cik
valstis tagad vieno ITTF?

– ITTF ir piektā
lielākā federācija, kas vieno vairāk nekā 200 biedru. Ne tikai valstis, bet arī
teritorijas. Līdzīgi kā futbolā ar savu karogu piedalās arī, piemēram, Skotija
un Velsa.

– Galda tenisa
priekšrocības – tas neprasa lielas investīcijas un to var spēlēt visos
vecumos…

– Jā. Es pat
nezinu, vai vēl kādā sporta veidā pasaules veterānu čempionātos ir vecuma grupa
– virs 85 gadiem. Pats Lillehammerē tiesāju finālmaču starp divām
astoņdesmitgadīgām japānietēm, tādām sīciņām kundzītēm, kurām blakus es ar savu
1,81 metru izskatījos kā NBA centra spēlētājs.

– Sportam
pievērsies visai vēlu, bet esi palicis tam uzticīgs nu jau vairāk nekā 40 gadu!

– Galda tenisam
pievērsos vēlu. Pirms tam bija vieglatlētika, kurā sāku trenēties jau 5. klasē.
Rīgas 1. vidusskola bija sportiska skola.

– Tā vairāk gan
ir slavena ar saviem fiziķiem, matemātiķiem un trim premjeriem…

– Viņi mācījās pēc
manis. Mans izlaidums bija pirmais, kas vidusskolā pastiprināti apguva
matemātiku. Arī programmēšanas pamatus Universitātes skaitļošanas centrā, kur
viens tālaika dators aizņēma veselu istabu.

– Un pēc tam
gāji studēt uz Fizkultūras institūtu?

– Nē, fiziku –
uz Universitātes Fizikas un matemātikas fakultāti. Bet tenisu gan turpināju
spēlēt. Mums bija ļoti laba komanda. Universitātē mācījās arī Dzintra Lūkina,
Zigmunds Kalniņš – Latvijas labākie galda tenisisti.

– Vismaz
divdesmit gadus tu esi pazīstams kā sporta funkcionārs. Bet par tādu taču
nekļuvi pēc Fizikas un matemātikas fakultātes beigšanas?

– Nē. Strādāju Universitātē
par laborantu, iestājos aspirantūrā, stažējos Martina Lutera universitātē
Hallē, toreizējā Vācijas Demokrātiskajā Republikā, pēc tam biju zinātniskais
līdzstrādnieks Cietvielu fizikas institūtā…

– Tad tu esi tur
kopā ar Godmani strādājis!

– Jā. Ar Godmani
pat basketbolu kopā esam spēlējuši pret Kehri, kas pārstāvēja Ekonomikas
fakultāti.

– Ap to laiku
arī kļuvi par galda tenisa sacensību tiesnesi?

– Nē, tas notika
jau skolā – 1962. gadā. Tajos laikos visi, kas tik izcili nespēlēja, tiesāja.
Tagad neviens negrib tiesāt. Tiesāšana bija paralēli sportošanai. Faktiski no
Cietvielu fizikas institūta man palūdza aiziet štatu samazināšanas dēļ tāpēc,
ka parār bieži tiesāju. 1984. gadā mēs kopā ar Andri Priedīti Latvijā pirmie
kļuvām par starptautiskās kategorijas tiesnešiem.

– Kurš bija tavs
pirmais lielais starptautiskais mačs?

– 1984. gada
Eiropas čempionāts Maskavā. Kopā ar lietuvieti tiesājām komandu pusfinālu, kurā
zviedri zaudēja poļiem, pēc tam arī finālā darbojos kā trešais tiesnesis.
Vissavienības kategoriju saņēmu jau 1978. gadā, un pēc tam esmu tiesājis visos
PSRS čempionātos.

– Kuri ir
lielākie finālmači, kurus esi tiesājis?

– PSRS čempionātos
daudzi fināli bijuši manējie. Pēc neatkarības atgūšanas pie galda esmu tiesājis
pasaules 1993. gada čempionātā Gēteborgā, pasaules čempionātā Mančestrā.
Gēteborgā ar Priedīti bijām arbitri vīriešu dubultspēles pusfinālā.

Pēdējā laikā pie
galda tikpat kā netiesāju. 1994. gadā nokārtoju eksāmenu un kļuvu par
starptautiskās kategorijas galveno tiesnesi. Tāpēc tagad darbojos kā sacensību
galvenais tiesnesis vai viņa vietnieks.

– Tad jums ir
tādas kā divas kastas – tiesneši pie galda un viņu priekšnieki. Jebkurā
gadījumā atšķirībā, teiksim, no basketbola galda tenisā tiesnesim ir sēdošs
darbs…

– Dubultspēlēs, ja
nav paaugstinājuma, jāstāv! Protams, tenisā tiesnesis spēli var ietekmēt daudz
mazāk nekā basketbolā vai futbolā. Galvenais viņa uzmanības objekts ir serve.
Viss pārējais ir labi redzams un fiksējams.

– Kādas ir
serves būtiskākās nianses?

– Bumbiņa jāpamet
vismaz par tīkliņa tiesu jeb 16 cm augstumā. Jāservē pa lejup krītošu bumbu.
Servi nedrīkst slēpt, pretiniekam sitiena izpildīšanas brīdī bumbiņa ir jāredz.
Agrāk, kad šāda punkta nebija, tika veikti visai akrobātiski triki, lai
pretinieks nevarētu saskatīt, uz kuru pusi bumbiņa tiek iegriezta.

– Vai visas
federācijas sūrojas par tiesnešu trūkumu. Jūsu sportā aug jaunā paaudze?

– Četri pretendenti
šogad kārtoja eksāmenus starptautiskās kategorijas iegūšanai. Drīz redzēsim,
kādi būs rezultāti. Ļoti laba tiesnese ir mūsu federācijas ģenerālsekretāre Ina
Jozepsone. Viņa jau nokārtojusi eksāmenu Blue Badge iegūšanai, kas
apliecina piederību pie augstākās starptautiskās kategorijas tiesnešiem, kas
strādā pie galda. Starp citu, ITTF ļoti rūpējas par sieviešu līdztiesību.
Nereti pat gadās, ka viņām tā rodas zināmas priekšrocības. Starp citu, mūsu
federācija ir viena no retajām, kas nodrošina vienāda apjoma naudas balvas
Pasaules kausa izcīņā gan vīriešiem, gan sievietēm. Televīziju un citus medijus
gan joprojām vairāk piesaista vīriešu turnīri.

– Tātad veidojas
profesionālu tiesnešu korpuss.

– Atšķirībā no
futbola vai hokeja galda tenisā profesionālu tiesnešu nav vispār. Mums turnīru
rīkotāji apmaksā tikai naktsmītni, pabaro un neatkarīgi no tiesneša funkcijām
izsniedz 15 eiro dienā kabatas naudai. Par nokļūšanu līdz sacensībām jārūpējas
pašam vai nacionālajai federācijai.

Neteiktu, ka esam
ar tiesnešiem bagāti. Kad biju galvenais tiesnesis Baltkrievijas atklātajā
čempionātā, Liepājā notika mačs starp Latviju un Slovēniju, un mums ar grūtībām
izdevās savākt attiecīgās kategorijas tiesnešus.

– Tu vairs neesi
tiesnesis pie galda. Ko tagad dari?

– Sēžu nevis pie
tenisa, bet galvenā tiesneša galda un sekoju situācijai. Uzmanu, kā citi tiesā
pie galdiem, rīkoju izlozes, strīdīgās situācijās pieņemu galīgo lēmumu…
Noteikumos ir vesela sadaļa, kurā definēti galvenā tiesneša un viņa vietnieku
pienākumi.

– Šādā
kapacitātē kādas ir tavas dižākās sacensības?

– Esmu bijis
galvenais tiesnesis septiņos Pasaules kausa izcīņas posmos. Četras reizes
Krievijā, divas Baltkrievijā, reizi Polijā. 2008. gadā biju galvenā tiesneša
vietnieks Eiropas čempionātā, tagad maija beigās pildīšu šīs funkcijas pasaules
komandu čempionātā Maskavā.

– Mēs
nenoskaidrojām, uz kurieni tu aizgāji strādāt 1983. gadā pēc štatu
samazināšanas Cietvielu fizikas institūtā?

– Paliku turpat Universitātē,
tikai Fiziskās audzināšanas un sporta katedrā, kur strādāju par vecāko
pasniedzēju. Kādus četrus piecus gadus studentiem, lielākoties gan studentēm,
mācīju spēlēt galda tenisu. Manas audzēknes ir arī Solvita Āboltiņa, Linda
Baltiņa un Baiba Strautmane.

– Sporta
darbinieki tevi atceras kā pirmo cilvēku sporta komitejā, kas strādājis ar
datoru!

– Kad mani 1991.
gadā uz turieni uzaicināju, izvirzīju tādu noteikumu – lai būtu dators! Būtībā
kopš tā laika es pildu visai līdzīgas funkcijas. Toreiz biju Sporta komitejas
pārvaldes vadītājs, un šī pārvalde strādāja ar federācijām, līdzīgi kā tagad Sporta
federāciju padome, kurā kopš pirmās dienas esmu ģenerālsekretārs.

Dainis CAUNE

Egils PURIŅŠ

Starptautiskās kategorijas galvenais tiesnesis
galda tenisā, Latvijas Galda tenisa federācijas viceprezidents, LSFP
ģenerālsekretārs

Dzimis: 1947. gada 28. februārī Tukumā

Izglītība: Rīgas 1. vidusskola, LVU Fizikas un
matemātikas fakultāte

Darba gaitas: līdz 1978. gadam – LVU Fizikas un
matemātikas fakultātes vecākais laborants, inženieris, aspirants, vecākais
zinātniskais līdzstrādnieks, līdz 1983. gadam – LVU Cietvielu fizikas institūta
vecākais zinātniskais līdzstrādnieks, laboratorijas vadītājs, līdz 1991. gadam
– LVU Fiziskās audzināšanas un sporta katedras vecākais pasniedzējs, līdz 1992.
gadam – Fiziskās kultūras un sporta komitejas pārvaldes vadītājs, līdz 1995.
gadam – IzM Sporta departamenta daļas vadītājs, kopš 1995. gada LSFP
ģenerālsekretārs

Sportā: kopš desmit gadu vecuma, trenējies vieglatlētikā
un galda tenisā, Latvijas meistarsacīkšu laureāts jauktajā dubultspēlē,
spēlējis arī šahu un basketbolu, galda tenisa sacensību tiesāšanā piedalās kopš
1962. gada

Ģimenes
stāvoklis: precējies, trīs
meitas, viens dēls, trīs mazmeitas

Hobiji: galda teniss, zemes darbi