Šī smalkā šķēpmešana!
Daugavas stadionā Rīgā
spīdēja saulīte, pa oranžajiem celiņiem skrēja visdažādāko vieglatlētikas
disciplīnu un vecumu censoņi, bet koptajā un zaļajā zālājā saimniekoja
šķēpmetēji. Ritēja parasta treniņu diena, vienīgi Vadima Vasiļevska šķēps
lidoja aizdomīgi tālu. Pirmie metieni (turklāt Vadims pagaidām met ar nepilnu
ieskrējienu) bija ar vieglāku šķēpu, bet vēlāk jau lidoja īstais – aptuveni 86-88
m tālu. Šogad pasaulē tālākais metiens pieder čeham Viteslavam Veselijam – 86,45 metri…
Trenere
Valentīna Eiduka, kura šķēpmešanā ir jau aptuveni piecdesmit septīto gadu,
atzīst, ka Vadims šobrīd ir labs. Ziemas operācijas sekas pamazām izplēn
(reizēm gan kāja pie neprecīzas kustības liek sevi manīt), puisis kļuvis savus
6–8 kg vieglāks, un viss notiek teju
pēc plāna. Kad Vadims beidz treniņu, stadionā parādās otrs mūsu olimpiskais
čempions Ainārs Kovals. Trenere teic, ka arī Ainārs treniņos veic visu
iecerēto, arī solis kļuvis nedaudz ātrāks, un abi var mierīgi turpināt
gatavoties augustam, kad Barselonā risināsies šāgada svarīgākās sacensības – Eiropas čempionāts. Aināram pirmie
mači jau šonedēļ Vācijā, Vadims sezonu plāno sākt maija beigās.
Pamazām
stadionā sarodas arvien vairāk Valentīnas Eidukas audzēkņu, kuru skaitu
trenerīte brīžiem pat īsti nezina, bet starplaikos viņa atrod laiku nelielai
sarunai.
– Ar ko atšķiras kārtējā sezona
no iepriekšējās?
– It
kā jau ne ar ko, vienīgi katru gadu ir savas galvenās sacensības. Divus pēdējos
olimpiskos ciklus nostartējām lieliski, mazāk veicies pasaules un Eiropas
čempionātos. Laiks būtu tradīciju lauzt, bet šķēpmešana jau nav tas veids, kur
visu saplānot un salikt pa plauktiņiem. Šķēps var lidot, viss ir lieliski, bet
tad rodas kāda ķibele, pamainās ieskrējiens, rodas kāda lieka kustība un visa
būve pārvēršas.
Turklāt
nevaram jau gatavoties tikai vienām sacensībām, puišiem jāstartē visādās līgās,
komercmačos, arī savās mājās gribas parādīties publikai. Šī disciplīna ir smalks
mehānisms, par spīti lielajai pieredzei, ar pilnu atbildību un precizitāti kaut
ko prognozēt ir pagrūti.
– Pēc Vadima neveiksmes
(gaidījām taču ko citu) Pekinā, izskanēja doma, ka viņam, tāpat kā citiem,
jāmeklē psihologa palīdzība. Sameklēja?
–
Kaut ko ir darījis gan Vadims (teicis, ka labi parunājis), gan Ainārs, bet kas
viņus izkontrolēs? Abi lieli, pieredzējuši, katrs ar saviem uzskatiem, kurus
īpaši mainīt nedomā. Aināru joprojām nevaru piespiest kaut vai vitamīnus
lietot, pats gudrs. Man atliek tikai turēt viņus tehniskā un fiziskā kārtībā.
Bet nesūdzos, ar puišiem man ir vieglāk nekā ar meitenēm.
– Tavā grupā tagad trenējas
divas meitenes – olimpiete Sinta Ozoliņa un jauniņā Katrīna Sirmā. Kādu
laiciņu pie tevis bija arī smilteniete Līna Mūze, kura tomēr izšķīrās par
mācībām un treniņiem Murjāņu sporta ģimnāzijā. Nebija žēl palaist?
–
Man jau tā audzēkņu ir pāri malām, ko tur žēloties. Līnai jau klājas labi, re,
pie Andreja Vaivada aizmeta vistālāk (pagaidām) Latvijā – 54,60 metrus. Lai
veicas!
No
savas pieredzes varu teikt, ka ir labāk, ja puiši trenējas pie sievietes, bet
meitenes pie vīrieša. Vismaz es tā jūtu. Puisim savu reizi var pateikt visu, ko
domā, ar meitenēm jābūt piesardzīgai, vēl apvainosies. Turklāt jau daba tā
iekārtojusi, lai sievietes vīrieša priekšā mēģinātu izcelties, būtu vērtīgākas.
Sinta
pamazām ieiet formā, kaut arī pie tehnikas daudz darāmā, jo viņa neizmanto pat
pusi savu iespēju. Saprotu, ka meitenei nav viegli, jāmācās, jāaudzina savs un
Aināra kopīgais bērniņš, bet gadi iet, ja gribi tālu mest, tad nopietni
jātrenējas. Ceru, kā šī sezona izdosies.
Sešpadsmitgadīgajai
Katrīnai ir iespējas tikt uz Jaunatnes olimpiskajām spēlēm Singapūrā, tikko
Ventspilī viņa par metriem pieciem uzlaboja savu personisko rekordu – 47,50 metri.
Maskavā, kur izšķirsies Eiropas komandas sastāvs olimpiādei, viņa noteikti var
mest tālāk – vien jāiekļūst stiprāko septītniekā. Laba meitene.
Liels
prieks par viņas brāli Zigismundu, kuram tikko palika 18 gadi, pirmo reizi pāri
septiņdesmit – 70,67 m. Emu piesardzīga savās prognozēs, taču liekas, ka
Zigismundam pēc pāris gadiem būs pa spēkam astoņdesmit un tālāk. Puisis ir
slaids – 1,89 m, svars jau pamazām nāks klāt, vienīgi raksturu varētu vēlēties
tādu kaujinieciskāku – labā nozīmē – un arī nekaunīgāku. Tiem inteliģentajiem
jau sportā ir grūtāk. Laiks rādīs.
– Pie tevis nesen pārnācis
ventspilnieks trenera Jura Petroviča audzēknis Ansis Brūns, kurš pērn meta
78,82 metrus tālu. Treneri labprāt šķiras no saviem audzēkņiem?
– Tāda
ir dzīve, viņš sāka mācīties Rīgā. Sinta jau arī ir Jura audzēkne. Ansis, kuru
Vadims un pārējie nez kāpēc iesākuši saukt par Haraldu, ir spēcīgs puisis, kurš
arī atkopies no operācijas, bet ar viņu mēs vēl tikai taustāmies. Lieta tāda,
ka šķēpmešana ir diezgan smalka padarīšana un katrs treneris to redz mazliet citādi,
arī pasaules mērogā. Skaidrs, ka manas metodes atšķiras no Jura, Ansim tagad
jācenšas aizmirst dažas lietas, kuras viņš cītīgi mācījies. Viņš ir ātrs,
spēcīgs, bet izmetiena brīdī izdara dažas būtiskas kļūdiņas, kuras neļauj
metienā ielikt visa auguma spēku. Tu vari ieskrieties, kā gribi, būt stiprs kā
bullis, bet beigu beigās princips visām tehnikām ir viens – šķēps jāmet ar visu
augumu, ne tikai ar roku.
Pats
esi redzējis, ka Tūrkildsens met tā, bet Pitkemeki it kā citādi, bet izšķirošajā
fāzē viņi prot izmantot visus savus dotumus. Vadims arī savos labākajos
metienos ir kā viens vesels.
Tie
tālie lidojumi ir tad, kad sakrīt visi apstākļi – sportiskā forma, pareiza
tehnika, morālais pacēlums (kā Aināram Pekinā). Žēl, ka ne vienmēr tas notiek
atbildīgākajās sacensībās.
– Ja runājam par Eiropas
čempionātu, par pirmajiem diviem tā kā viss ir skaidrs – Vadims un Ainārs -,
par trešo būs cīņa?
–
Protams. Par Ēriku Ragu neko daudz nezinu, viņš it kā Dienvidāfrikā esot metis
astoņdesmit, Kārlis Alainis Osakā sasniedza 79,32 m (pērn 81,64 m – red.), Ansis Brūns jau arī var izšaut.
Lai kā mums iet, šķēps Latvijā tomēr ir pietiekami populārs, lai viss tik ātri
neapsīktu. Treneru gan varētu būt vairāk. Tagad pat – mana palīdze Indra Eversone,
kura trenē jaunos, ik pa brīdim kādu labāku sūta pie manis. Es arī pieņemu, nedzīšu
jau projām?… Nezinu statistiku, bet citās valstīs brīnās, ka man bez
olimpiskajiem medaļniekiem ir vesela grupa jauno. Es jau labāk strādātu ar
diviem, trim.
Interesanti,
ka ik pa brīdim kāds vēl no malas atbrauc – te lietuvietis, te turks. Gribot
pamācīties meistarklasē. Mācu ar, cik nu tik īsā laikā var iemācīt.
Tagad
pat – Portugālē man nāca klāt krievu vesera metēju(!) treneri un interesējās
par manām fizisko treniņu metodēm. Nedomāju, ka tās ir unikālas, bet cita
pieredze vienmēr var noderēt, vismaz salīdzināšanai. Kā tu domā – cik Latvijas
treneri ir lūguši man kādu padomu? Pareizi – neviens. Žēl, jo lai cik
gudrs tu pats sev liktos, katra jauna pieredze bagātina tavu apvārsni.
– Vai tev ir bijuši audzēkņi,
kuri dažādu iemeslu dēļ nav sasnieguši to labāko?
–
Katrs jau varējis mest tālāk, bet te traumas, te paša nevēlēšanās.
Pavisam
atklāti sakot, man patiesi žēl, ka valsts eksrekordiste Inga Kožarenoka traumu
dēļ tikai trīs centimetrus atpalika no sešdesmit metriem (2005. gadā), kaut gan
varēja mest piecus sešu metrus tālāk. Viņai tagad ir tikai 28 gadi, trīs
operācijas, bet sportā viņa jau vairs atgriezties nevarēs.
Vēl
nesenā pagātnē bija mazliet žēl, ka līdz labākajam rezultātam neaizvedu
Voldemāru Lūsi. Tikko viņš atnāca pie manis, tā uzliku pārlieku lielu fizisko
slodzi, tādu kā mūsu labākajiem. Viņš tā nebija trenējies un pāragri saplīsa.
Žēl, bet laiku atpakaļ nepagriezīsi, jo 85 metrus jau nu viņš varēja aizmest.
Bet visu nekad pareizi neizdarīsi, tāpēc jau sports ir interesants, ka sacenšas
cilvēki – ar visām savām vājībām un trūkumiem -, nevis roboti.
– Kādi ir tuvākie plāni?
–
Šonedēļ Ainārs ar Sintu dosies uz sacensībām Vācijā, bet ar Vadimu un pāris
jaunajiem brauksim uz īsu treniņnometni Turcijā, kur mums piebiedrosies mans
turku puisis. Līdz šim Turcijā neesam trenējušies, redzēs, kā būs.
Audzēkņi
mainās, un treniņi Daugavas stadionā turpinās. Pārmiju pāris vārdu ar mūsu
vicečempioniem.
Vadims
ir dzīvespriecīgs, atklāti pasaka, ka veicas labāk, nekā cerējis. Ieilgušais
kājas savainojums pēc operācijas pamazām aizmirstas, paša svars (ap 96 kg)
kļuvis optimāls, un viss esot paša rokās. Pirmais starts paredzēts vai nu Rīgas
meistarsacīkstēs, vai tomēr Vācijas pilsētā Desavā, kur pirms pāris gadiem
Vadims ar mazu pārkāpumu aizmeta pāri par 94 metriem. Tad jau klāt būs 4. jūnijs
– starts IAAF Briljanta līgā (agrākā Zelta līga) Norvēģijas pilsētā Oslo.
Jautājumu par izkļūšanu no pēdējo gadu tradicionālās ceturtās vietas pasaules
un Eiropas čempionātos nemaz neuzdevu – tas bija lieks.
Ainārs,
kā jau ierasts, ir mazrunīgāks, tomēr atklāj, ka pēc nosacīti klusās pērnā gada
sezonas, šogad cer sasniegt vairāk. Strādājis esot daudz, uzlabojas ieskrējiena
ritms, un šķēpam jālido. Cik tālu – to jau tiesneši izmērīs.
Juris
BĒRZIŅŠ-SOMS
