Kā būt laimīgam
Starptautiskās Paralimpiskās komitejas (IPC) prezidents Filips Kreivens pārvietojas ratiņos — negadījums klinšu kāpšanā, kur tika traumēta mugura, Filipu pārvērta cilvēkā ar īpašām vajadzībām. Sportiskajam angļu puisim, kurš aizrāvās ar futbolu, kriketu, tenisu, peldēšanu un vieglatlētiku, tas bija smags trieciens, taču, vēl esot slimnīcas gultā, viņš iepazinās ar ratiņbasketbolistiem un savā dzīvē guva jaunu izaicinājumu. Filips Kreivens startējis vairākās paralimpiskajās spēlēs (arī peldēšanā), guvis medaļas pasaules čempionātos, vadījis Starptautisko Ratiņbasketbola federāciju.
Rīgā IPC prezidents viesojās divas dienas, Godīgas spēles kongresā teica runu, kuru vislabāk varētu raksturot ar pērnā gada starptautiskās invaliditātes dienas saukli — Lauz barjeras, atver durvis! Prasme paralimpiskajā kustībā saskatīt nevis invaliditātes pakāpi, bet cilvēka neticamās spējas ļauj runāt par šo mūsdienu sporta fenomenu, kas paralimpiskās spēles padarījušas par otru lielāko notikumu sporta pasaulē. Piemēram, paralimpiskajās spēlēs Londonā startēja 4237 sportisti no 164 pasaules valstīm! Viņus klātienē vēroja vairāk nekā 2,7 miljoni skatītāju!
Paralimpisko spēļu vēsturē pirmie ieraksti datējami ar 1948. gadu, kad olimpiskajā Londonā sacentās karā ievainotie angļu karavīri. 1960. gadā Romā pirmo reizi pēc spēlēm notika arī paralimpiskās spēles, kurās piedalījās 400 sportisti no 23 valstīm.
Spēles mūsdienu veidolā sākās 1988. gadā Seulā, kad paralimpieši sacentās tajās pašās sporta bāzēs, kur olimpieši.
Starptautiskās Paralimpiskās komitejas prezidentsFilips Kreivens labprāt atbildēja uz žurnāla Sports jautājumiem.
— Kā jūs iesaistījāties paralimpiskajā kustībā?
— Vispirms biju sportists un pirmo reizi kā ratiņbasketbolists startēju 1972. gadā Heidelbergā (Vācijā), pēdējo reizi kā peldētājs 1988. gadā Seulā (Korejā). Pēc tam četrus gadus vadīju Starptautisko Ratiņbasketbola federāciju, bet kopš 2011. gada esmu IPC prezidents.
— Kas šajos gados mainījies paralimpiskajā sportā?
— Ar katrām spēlēm kļūstam spēcīgāki, aug dalībnieku un pārstāvēto valstu pulks. Domāju, ka lūzuma punkts bija 1992. gada paralimpiskās spēles Barselonā, kad daudzi pamanīja paralimpiešu cīņu sportisko pusi ne tikai sevis apliecināšanu.
— Kur saskatāt kopīgo paralimpiešu un olimpiešu spēlēs?
— Nedomāju, ka visu nosaka sausi rezultāti — katram savas iespējas, kas jāpierāda spraigās cīņās. Uzvar patiesi labākie, tie, kas savā sportista karjerā ieguldījuši milzu darbu.
Olimpieši Londonā sacentās 17 sporta veidos, mēs — 22. Viņiem bija 8 miljoni skatītāju, mums — gandrīz 3. Lielas atšķirības neredzu.
Starp citu, arī dopinga kontroles mums un olimpiešiem ir pēc vienādiem noteikumiem.
— Kā jums šķiet, vai runas par abu spēļu apvienošanu nākotnē ir pamatotas?
— Ne tā, kā daudzi domā: 100 m noskrien Bolts un tūlīt — paralimpieši. Paralimpiskās spēles, sākot ar 2020. gadu Tokijā, notiks tūlīt pēc olimpiskajām spēlēm, nevis ar mēneša atstarpi kā tagad.
Noorganizēt ap 16 000 atlētu vienlaikus cīņas nav īsti iespējams. Vienas spēles sekos otrām, un tās būs burvīgas pasaules labāko atlētu cīņas dienas.
— Ko jūs kā prezidents teiktu par ne tik lielo Latviju, kurai allaž paralimpiskajās spēlēs ir ne viena vien medaļa?
— Tas jāprasa Latvijas Paralimpiskās komitejas prezidentei Daigai Dadzītei, ne man. Katrā ziņā jums ir vairāki talantīgi un centīgi sportisti, treneri, kas ļauj gūt šos panākumus. Tie noteikti būs dižāki, kad jūsu valstij radīsies lielākas iespējas atbalstīt paralimpisko sportu. Šobrīd galvenais ir nostiprināt sapratni par paralimpiskā sporta nozīmīgumu jebkurā sabiedrībā, arī veselo vidū.
Mani kā ratiņbasketbolistu sajūsmina jūsu komanda, kas par spīti ierobežotajam sportistu skaitam veidojas par spēcīgu komandu, kas reiz (ticu) spēlēs arī paralimpiskajās spēlēs. Par paralimpisko sportu Latvijā neesmu pārsteigts, bet sajūsmināts.
— Ko jūs ieteiktu cilvēkiem, kas negaidīti kļuvuši par invalīdiem?
— Noteikti jāsaprot, ka nelaime jūs var ietekmēt fiziski, bet tā nedrīkst mainīt jūsu personību. Tādēļ ir ļoti svarīgi, lai cilvēki pret jums attiektos tāpat kā pirms negadījuma. Ir pašsaprotami, ja citi tevi žēlo un cenšas palīdzēt, taču jāatceras, ka savus lēmumus jāpieņem pašam, tāpat kā jāveido tālākais liktenis.
Viens no labākajiem veidiem, kā turpināt pilnvērtīgu dzīvi, ir sports. Nav noteikti jābūt paralimpiskajam čempionam, taču fiziski un garīgi aktīvam gan.
Jāpierāda citiem un vispirms pašam sev, ka joprojām esi noteicējs pār savu dzīvi. No saviem 64 gadiem 48 esmu ratiņkrēslā un ar dzīvi esmu apmierināts. Esmu laimīgs!
