Mainīt domāšanu
Oktobrī Gaismas pils Rīgā uz dažām dienām bija ne tikai lasītgribētāju, bet arī Eiropas sporta organizāciju vadītāju un funkcionāru pārņemta. Šajās dienās tur norisinājās Godīgas spēles jeb Fair Play kustības kongress, kurā piedalījās delegāti no 27 Eiropas valstīm, arī vairāk nekā 100 Latvijas sporta politikas veidotāju un federāciju pārstāvju. Ar savu klātbūtni kongresu pagodināja Eiropas Sporta žurnālistu asociācijas prezidents grieķis Jannis Darass.
Žurnāls Sports karstasinīgo grieķi aicināja uz nelielu sarunu par godīgas spēles principiem un to ievērošanas problēmām gan Latvijā, gan Eiropā. Jannis Darass, kā jau grieķis, īpaši iededzās sarunās par futbolu un sarunātajām spēlēm.
— Rīgas kongress veltīts diskusijai par godīgu spēli sportā. Viena no tēmām, ko jūs ar kolēģiem tajā apspriedāt, bija godīga komunikācija sportā un mediju loma tajā. Kāda ir mūsdienu žurnālista loma? Joprojām būt tā dēvētajam sargsunim?
— Tas vairs nav tik viennozīmīgi. Mediju attīstība krietni mainījusi žurnālista darba specifiku. Tagad tu vienlaicīgi vari būt gan operators, gan montāžas meistars, tāpat arī reportieris, diktors un radiožurnālists, kā arī rakstīt presei. Tas ir sarežģīti — šī ir jauna ēra žurnālistikā.
Eiropas Savienībā nav likuma, kas aizstāvētu mediju darbiniekus. Ir jāievieš jauns likums, kas aizstāvētu medijus, to darbiniekus, žurnālista profesiju un patērētāju tiesības uz informāciju.
— Bieži vien tiek norādīts uz sporta žurnālista pienākumiem, lai nodrošinātu godīgu komunikāciju: netraucēt atlētu uzreiz pēc sacensībām vai laikā, kad to nevēlas treneris, komunicēt pastarpināti, izmantojot preses atašejus… Kā paliek ar sportista lomu godīgā komunikācijā?
— Tā ir liela godīgas spēles problēma. Un tā pastāv abām pusēm. Vieni no lielākajiem šo principu pārkāpējiem Eiropā ir mediju īpašnieki lielākajos un ietekmīgākajos uzņēmumos. Šie īpašnieki vai mediju vadītāji bieži vien uzspiež, liek žurnālistiem veidot sižetus un interesēties par stāstiem, kuriem nav loģiska pamata. Lūk, tā ir problēma.
Žurnālistiem un mediju vadībai jāsēžas pie apaļā galda un jākonkretizē, ko viņi vēlas darīt un ko ne. Konkrētība un abpusējs dialogs ir jāizmanto problēmsituācijas risināšanai.
— Ko varētu darīt gan paši sportisti, gan žurnālisti, lai veicinātu godīgu komunikāciju sportā?
— Domāju, ka savas tiesības var aizstāvēt tad, kad esi aktīvs un iesaisties. Piemēram, gados jauniem un aktīviem žurnālistiem jāsmeļas pieredze no rūdītākiem kolēģiem. Pieredzes bagātākie amatabrāļi, savukārt, var savu redzējumu uz lietām, kuras jāuzlabo, uzlikt uz papīra un nodot tālāk Eiropas parlamentam. Balstoties uz to, būs iespēja pieņemt jaunu likumu, kas aizstāvēs šīs nozares darbinieku tiesības, noteiks mediju jauno lomu un godīgas komunikācijas pamatvērtības. Šis ir vienīgais ceļš, kā to panākt.
Eiropas Savienības centrālās valstis pēc tam ar savu piemēru un likuma ievērošanu nodrošinās tā iedzīvināšanu arī pārējās dalībvalstīs un visā kontinentā. Tomēr, lai tas notiktu, vajadzīga pašu žurnālistu palīdzība. Mums nepieciešama jūsu palīdzība un jūsu skatījums, jo tieši jūs esat tie, kuri ar šo problēmu saskaras ik dienu — uz ielas, interviju laikā, reportāžās, nevis kabinetos.
— Kongresa pirmajā dienā Jūs pats kāpāt tribīnē un runājāt par godīgu spēli, konkrēti par sarunātajām spēlēm un totalizatoriem profesionālajā sportā. Dažbrīd pat ļoti iededzāties, runājot par sarunātajiem mačiem. Kas ir lielākā problēma šajā jomā?
— Galvenā problēma ir tā, ka ļoti maz cilvēku patiesi tic godīgai spēlei. Viņi par to runā, bet patiesībā tie ir tikai vārdi, bez īstenas ticības. Piemēram, spēļu sarunāšana. Visi par to zina un apzinās, ka tas neietilpst godīgas spēles principos. Ja mēs necīnīsimies un necentīsimies pilnībā izskaust sarunātās spēles un aizliegto vielu lietošanu — par godīgu spēli vispār nevar būt ne runas!
Mans viedoklis šajā jautājumā ir vienkāršs. Ja atbildīgās iestādes vēlētos apkarot sarunātās spēles, tad to varētu paveikt trijos mēnešos. Tomēr zinot, ka šīm iestādēm atlec laba naudiņa no sarunāto spēļu dēļ laimētā, tas nav un nebūs iespējams. Domāju, ka gan es, gan jūs varam būt laimīgi, ka uz Rīgas kongresa reklāmas plakātiem atbalstītāju vidū nav neviena totalizatoru kantora. (Smejas.)
— Kuri ir melnie punkti Eiropas kartē, ja runājam par godīgas spēles principu neievērošanu? Varbūt Itālijas futbola vide…
— …arī Grieķijas futbola vide! (Smejas.) Ir konkrētas Eiropas valstis, uz kurām dodas Āzijas pārstāvji, lai rīkotu spēļu sarunāšanu. Tā ir problēma. Bet nav konkrēta likuma, kas sodītu šādus darboņus un atturētu viņus no vēlmes graut godīgu spēli, piemēram, futbolā. Tāpat neredzu vēlmi ne no iekšlietu darbinieku, ne futbola federāciju pārstāvju puses. Tieši tas arī ir galvenais problēmas iemesls. Viņi nevēlas attīrīt futbolu. Un tieši šeit jādarbojas žurnālistiem. Jums ir jāpublisko un jāstāsta par šādiem gadījumiem, lai par tiem uzzina arvien vairāk cilvēku. Jo reizēm šie stāsti tā arī paliek kabineta atvilktnēs.
— Jārunā arī par otru lielo problēmu sportā — dopingu. Cik liels bieds sportam tas ir?
— Domāju, ka arī šajā gadījumā atbildīgās iestādes labi zina, no kurienes valstī ieceļo aizliegtās vielas un kurš tās izplata. To var atklāt divu triju dienu laikā. Ļoti vienkārši. Tomēr arī šajā gadījumā traucē komerciāli iemesli.
Ja patiesi būtu vēlme attīrīt sportu no dopinga, to varētu izdarīt. Tas nav nekas neiespējams. Un šī problēma pastāv arī futbolā. Vai Jūs tiešam domājat, ka futbolā notiek regulāras dopinga kontroles? (Pauze.) Es arī ne.
— Kā to mainīt?
— Ja būs konkrēts Eiropas Savienības rīkojums vai likums. Piemēram, ka jābūt vismaz 2—3 dopinga pārbaudēm gadā visos līmeņos. Sākot no amatieru līgām un beidzot ar katras valsts augstāko līgu. Ticiet man, ar laiku mēs izskaudīsim aizliegto vielu lietošanu, turklāt būs veikta profilakse un prevencija vienlaicīgi.
Pagaidām katras valsts attiecīgā sporta veida federācija pieņem savus regulējumus šajā jautājumā, tādēļ arī situācija ir šāda.
— Droši vien, ka situāciju jāsāk uzlabot no pašiem pamatiem. Kaut vai iemācot bērniem komandu sportā sasveicināties un atsveicināties no pretinieka, ko ne reizi vien uzsvēris Latvijas Olimpiskās komitejas viceprezidents Raimonds Bergmanis.
— Protams! Bērni un viņu izglītošana šajos jautājumos ir pats svarīgākais. Ja mēs viņiem jau no mazotnes iemācīsim, ka tas ir kas ļoti bīstams un sportā nav pieļaujams, situācija ar laiku mainīsies. Ir jāiemāca, ka medaļa jāizcīna godīgā spēlē.
Šāda apmācība vajadzīga skolās. Tas gan prasīs zināmu laiku. Pagaidām rīkosim izglītojošus seminārus, jo apmācība vajadzīga jau sākumskolā.
Skolās nepieciešama sporta literatūra, kas izglītotu jauno paaudzi. Ideālā gadījumā tās varētu būt pat atsevišķas sporta bibliotēkas. Ja visas šīs ieceres tiks īstenotas, tad pēc 20 gadiem būs jauna paaudze, kura nelietos aizliegtās vielas un, iespējams, arī narkotikas. Tas ir mans uzskats. Izglītība ir atslēga uz problēmas risinājumu.
— Kāds ir Rīgas kongresa sausais atlikums? Ko cilvēki Latvijā, Eiropā un pasaulē no tā ieguva?
— Galvenais mērķis ir mainīt domāšanas veidu. Mainīt domāšanai sekojošo darbību veidu. Kā gan mēs varam izdarīt ko labu sportam? Vispirms jau saprotot, kas tas ir. Saprotot, kas sports ir svarīgs un vajadzīgs ikviena ķermenim, dzīvei un apkārtējai sabiedrībai.
Galvenā problēma ir tieši domāšanā. Piemēram, ja Latvijas futbola izlase uzvarētu kādu no pasaules varenajiem Eiropas čempionāta kvalifikācijā, tas noteikti kļūtu par galveno tās dienas notikumu Eiropā. Tomēr, lai to sasniegtu, nedrīkstētu ļaut izlases futbolistiem domāt, ka jebkādi līdzekļi uzvarai ir labi. Tas ir nepareizs sporta domāšanas veids.
Šis arī bija kongresa galvenais mērķis — mainīt domāšanas veidu.
Autori: Mārtiņš Kļavenieks
