Komanda Kinga of Dance mugurā
99,99 procenti! Tieši tā Darja Tihomirova, Latvijas paraiejādes komandas vadītāja, šobrīd vērtē mūsu jātnieka, Londonas paralimpisko spēļu 4. vietas ieguvēja Riharda Snikus izredzes startēt arī Rio spēlēs.
Kvalifikācija Riodežaneiro paralimpiskajām spēlēm risinājās līdz 31. janvārim. Tagad pēc visai sarežģītiem kritērijiem tiek atlasītas desmit labākās komandas (Latvijai tādas nav — ir tikai viens starptautiskas klases jātnieks), tālāk tiek vērtēta vieta rangā, kontinentālā piederība, u. tml., lai noteiktu tos, kuri lepni sēdēs zirga mugurā paralimpiskajās spēlēs Rio. Rihards ir starp līderiem, kas ar nepacietību gaida oficiālā saraksta publicēšanu.
IRKUTSKA—RĪGA
Ar Darju Tihomirova tiekamies jātnieku bāzē Tīrainē. Gaiša, vienmēr smaidīga, viņa ar lielu aizrautību stāsta par paraiejādes sākumiem un šodienu Latvijā. Turklāt lieliskā latviešu valodā (pamatus iemācījās pusgada laikā!). Liekas neticami, ka vēl pirms gadiem divpadsmit Sibīrijas meitene no Irkutskas visai aptuveni zināja, ka kontinenta otrā galā ir tāda maza un neatkarīga valsts.
Kādā dabai veltītā kinofestivālā Irkutskā topošā žurnāliste un paraiejādes trenere iepazinās ar latvieti Valdi Felsbergu un pēc gadu ilgas draudzības atstāja savu dzimto vietu un kopš tā brīža dzīvo Latvijā. Tagad viņa ir Valda sieva, divu bērnu mamma un uzskatāma par mūsu paraiejādes māti.
Rihards Snikus atzīst, ka bez Darjas viņš un vēl kāds cits diez vai nestu Latvijas vārdu pasaulē, jo pirms tam jāšana invalīdiem pie mums aprobežojās tikai ar reitterapiju, kas ir ārstēšanas metode cilvēkiem ar ierobežotām iespējām. Arī Darja Vaivaros sāka ar to, taču ātri saprata, ka viņas mērķi ir citi — atrast un sagatavot jātniekus, kas spētu piedalīties starptautiskās sacensībās. Pamats tam bija, jo Irkutskā, kur paralimpiskā iejāde bija augstā sportiskā līmenī, viņa savu audzēkni jau bija aizvedusi līdz starptautiskām sacensībām.
Darja atceras pirmo tikšanos ar Rihardu Sniku, kuru trenēja un joprojām trenē Olga Šellere. Ārēji visai ierobežotu iespēju, cerebrālās triekas skartais (Rihards nerunā, var noiet dažus soļus, toties lieliski brauc ar divriteni) puisis pilnīgi pārvērtās, kad tika zirga mugurā. Pārliecināts, apveltīts ar lielisku zirga un jātnieka sapratnes izjūtu (to nevar uztrenēt, tas ir dabas dots), godkārīgs un uz augstiem sportiskiem sasniegumiem virzīts — tieši tāds, kāds bija vajadzīgs Darjas mērķu īstenošanai. Viņa uzņēmās komandas vadītājas pienākumus, un sākās Olgas, Riharda un viņas sadarbība.
LONDONAS PĀRSTEIGUMS
Par Londonas paralimpiskajām spēlēm viņi īpaši nedomāja. Sāka ar pirmajām sacensībām Dānijā, kur gan parādīja sevi, gan pirmo reizi tā pa īstam izjuta starptautisku sacensību un tajās valdošās gaisotnes garšu. Nekas, ka zirgam bija 27 septiņi gadi, kas sportam liekas neticams vecums. Brīnījās pat jāšanas speciālisti. Tāpat kā par nevienam nezināmā Riharda jāšanas prasmi.
Turpinājumā sekoja vēl vairākas nozīmīgas sacensības, kur Rihards guva panākumus un, par lielu prieku mums (klusībā jau bija cerēts), Londonas spēļu dalībnieku sarakstā parādījās Latvijas paralimpiskā sportista vārds.
Londonu Darja atceras ar īpašām izjūtām. Tik augsta līmeņa sacensībās mūsu jātnieku komanda piedalījās pirmo reizi. Rihards ar savu Šardonē, kas bija jauns un vēl nepieredzējis zirgs, nostartēja lieliski un palika tikai soli no goda pjedestāla — ceturtais!
Darja stāsta, ka tas licies neticami, jo jāpaiet laikam, lai nezināms sportists tiesnešu acīs liktos uzmanības un augsta novērtējuma vērts. Parajāšanā, tāpat kā jebkurā subjektīvi vērtējamā sporta veidā, tam ir liela nozīme. Jo vairāk tāpēc, ka ar savu zirgu Rihards tā īsti sāka trenēties tikai divus mēnešus pirms Londonas.
Ar nelielu rūgtumu Darja atceras pēcspēļu laiku. Kādam likās, ka nākotnes mērķu vārdā viss jāmaina, un Riharda Londonas komanda izjuka. Malā pagāja arī Darja un trenere Olga Šellere. Tomēr cerētā izrāviena nebija, un 2013. gada sezona bija norakstāma. Daudziem zuda interese par Riharda Snikus tālākajām gaitām…
ATKAL KOPĀ
Darja uzteic Paralimpiskās komitejas prezidentes Daigas Dadzītes ieinteresētību un atbalstu, jo viņa tik viegli negribēja zaudēt reiz atrasto zelta pavedienu, un komanda 2015. gadā atkal bija kopā — Rihards, Olga, Darja. Klāt pievienojās arī mikrobusa vadītājs Kaspars Iesaliņš, kas Darjai liekas īsts atradums — stūrē stundām ilgi ar klāt piekabināto piekabi zirgam, gatavo ēst, sien Rihardam kaklasaiti, ir lielisks atbalsts saimnieciskos jautājumos. Kaspars mazajā komandā brīvprātīgi tālu pārsniedz savus pamatuzdevumus.
Īpašs stāsts ir par jauno zirgu King of Dance. Lieliska tēva (piedalījies Eiropas meistarsacīkstēs, vēlāk pārdots uz Ameriku) atvase, jauniņais zirgs auga savas saimnieces zobārstes Irinas Andrusas aprūpēts un lolots, Tīraines bāzē kalpojot vairākiem jātniekiem. Ar pateicību Darja atceras saimnieces dāsno piedāvājumu nesavtīgi nodot Kingu tikai Riharda rīcībā, lai gatavotos paralimpiskajām spēlēm.
Darja stāsta, ka tiesneši ar īpašu uzmanību vērtē arī zirga gaitu, ārējo izskatu, tāpēc svarīgi ir pēc iespējas vairāk startēt lielās sacensībās. Kings, kurš tikko beidzis augt, savus brieduma gadus sportā sasniegs vēl pēc gadiem pieciem sešiem, taču jau šobrīd viņa manieres, spējas cēlā solī nest savu jātnieku ir apbrīnas vērtas. To atzinuši arī vairāku citu valstu eksperti.
Arī pie pārbraucieniem jāpierod. Jo vairāk tāpēc, ka mūsējie ir vieni no retajiem, kas zirgu uz sacensībām ved ne pārāk komfortablā piekabē, nevis speciālā automobilī. Dažkārt tas sagādā neērtības. Darja atceras, ka reiz, braucot cauri Polijas ceļu viaduktiem, zirgs pārbijies sācis spārdīt piekabi, jo smago automašīnu troksnis daudzajos sastrēgumos uz remontējama ceļa bijis īpaši neciešami skaļš. Darjai nācies rausties piekabē un braucot mīļi mierināt un barot Kingu.
Nedaudz biedē arī iespējamais pārlidojums uz Rio. Garš lidojums desmit km augstumā Kinga dzīvē vēl nav bijis. Tāpat iespējamais tropiskais karstums. Taču mērķi ir visaugstākie, medaļas ieskaitot.
Darja uzsver, ka mainījies arī pats jātnieks. Pirms Londonas Rihards bijis liels individuālists, bet tagad puisis novērtējis komandas nozīmi un ir dziļi pateicīgs katram, kas pielicis savu roku viņa un zirga sagatavošanai visaugstākā līmeņa sacensībām. Īpaša pateicība Agnesei Kukainei, kas daudz darba ielikusi iejādes elementu slīpēšanā. Interesanti, ka visu šo smago darbu sponsorē zirga īpašniece Irina.
Darja atzīst, ka šajos četros gados stipri pieaugusi paralimpisko jātnieku konkurence, daudz piekasīgāki kļuvuši tiesneši, kas reizēm vērtē katru milimetru, katru kustību zirga un jātnieka stājā. Paraiejāde strauji attīstās.
VISIEM ROKA JĀPIELIEK
Darja uzsver, ka Riharda un visas komandas darbs ir ļoti smags un atbildīgs. Nevienam tas nav naudas pelnīšanas veids. Ikdienā Olga un Darja Tīrainē strādā par trenerēm bērniem un pieaugušajiem, tā arī pelnot savu iztiku. Sportiskais ceļš joprojām ir goda lieta, un visi cenšas pierādīt, ka arī Latvijā var izaugt visaugstākās klases sportisti.
Uz Rio spēlēm vēl klāt nāks cilvēks, kurš rūpēsies par zirga labsajūtu, vedīs viņu pastaigās, tīrīs staļļus. Līdz šim to darīja Olga un Darja. Viņa smejot atceras, ka reizēm, tikko nolikusi mēslu dakšas, steigšus meklēja citu tērpu, lika krelles, krāsoja lūpas, lai dotos uz komandas vadītāju sapulci.
Līdz Rio spēlēm iecerēti vēl vairāki starti, kur tiks noslīpēta Kinga of Dance un Riharda savstarpējā sapratne. Cerams, ka tā būs augstas vietas vērta. Pamats visam ir ielikts.
Darja TIHOMIROVA
Jāšanas trenere
Dzimusi: 1981. gada 1. novembrī Irkutskā
Izglītība: vidusskola Irkutskā, Baikāla Valsts ekonomikas un tiesību universitāte, žurnāliste, LSPA treneru kursi
Sporta gaitas: nodarbojusies ar jāšanas sportu
Darba gaitas: kopš 19 gadu vecuma trenere Irkutskā, kopš pārcelšanās uz Latviju 2003. gadā — jāšanas trenere, Latvijas Jātnieku federācijas paralimpiskās sekcijās vadītāja, Latvijas paralimpiskās iejādes komandas vadītāja
Ģimenes stāvoklis: precējusies, divu bērnu māte
Vaļasprieks: opera, ar sportu nesaistīti ceļojumi
