Pirmais solo latvietis Enduropale
Vienas no ekstrēmākajām pasaulē — tā pavisam īsi var raksturot tradicionālās izturības sacensības motosportā Enduropale du touquet, kas janvāra beigās risinājās Francijā. Pirmo reizi šo sacensību 41 gadu garajā vēsturē solo motociklu klasē startēja arī Latvijas sportists — ātrākais mūsmāju seniors Leons Kozlovskis. Gandrīz 1000 motobraucēju konkurencē, kas startē vienlaikus, Leons izcīnīja 167. vietu, bet savā klasē ierindojās 19. pozīcijā.
SENIORU KLASES BIEDS
Tie, kas seko līdzi motokrosam, zina, ka Leons Kozlovskis ir lielākais Senioru klases bieds Latvijas kausa izcīņā — jau vairākus gadus nevienam nav izdevies apsteigt 7. numuru. 2014. gadā pasaules Veterānu kausa izcīņā, kurā startē arī kādreizējie pasaules čempioni, sportists piedalījās, tikai pirms pašām sacensībām no rokas noņemot ģipsi, un ierindojās 15. vietā, bet pērn viņš finišēja piektais. Ne velti daudzi Leonu sauc par Dzelzs vīru.
Savu karjeru Kozlovskis uzsāka 13 gadu vecumā, pēc divām sezonām uzvarot Latvijas čempionāta B grupā jauniešiem. Kozlovskis startējis arī pasaules čempionāta prestižajā MX1 klasē, kur šajos laikos redzam Matīsu Karro un Dāvi Ivanovu. 1992. gadā viņš bija viens no pirmajiem trim latviešiem, kuri cīnījās pasaules Nāciju kausā, tiekoties vienā trasē ar katras valsts vadošajiem sportistiem. Nāciju izlases komandā Kozlovskis startēja arī 1997. un 2004. gadā. Leons Kozlovskis ir pieckārtējs Latvijas, trīskārtējs Baltijas un divkārtējs Polijas čempions motokrosā.
Savos 42 gados Leons Kozlovskis joprojām ir viens no vadošajiem motokrosa pārstāvjiem Latvijā, kā arī vada motoklubu MX Ādaži. Arī šogad viņu redzēsim Latvijas sacensībās.
Pirms starta Enduropale Kozlovskis bija enerģijas un apņēmības pilns, lai gan nezināja, ko no sacensībām gaidīt. Galvenais mērķis bija sasniegt finišu. Bet bez cīņas tas nebija iespējams, un Leons cīnījās līdz pēdējam metram — pēdējās 40 minūtēs sportists apsteidza aptuveni 80 konkurentus un iekļuva labāko divsimtniekā.
TRADĪCIJAS, ADRENALĪNS, PRESTIŽS
Enduropaletiek dēvētas par vienām no grūtākajām izturības sacensībām pasaulē. Tās apvieno motokrosu un enduro (bezceļu apvidus motosportu). Enduropale ik gadu Francijā pulcē braucējus no visas pasaules — gan profesionālus sportistus un čempionus, gan amatierus un hobija līmeņa braucējus, kuri startē adrenalīna, tradīciju vai prestiža dēļ. Pirmo reizi šīs sacīkstes notika 1975. gadā, un tās sarīkoja Dakaras rallija tēvs — Tjerī Sabīns. Šogad Enduropole apmeklēja aptuveni 240 000 skatītāju.
Enduropalesestdien startē kvadricikli, bet svētdien — solo motocikli. Turklāt starts ir kopējs neatkarīgi no braucēju prasmes un pieredzes. Šiem ekstrēmo izjūtu cienītājiem ne vien jātiek cauri smilšainajai 13 km garai trasei, kura ir vien 7 m plata, bet, tajā apļojot, jāpavada nogurdinošas trīs stundas. Vienīgā atpūta ir boksos jeb pitstopā, kurā sportisti dodas, lai padzertos un uzpildītu degvielu. Ja līderis finišē kaut minūti ātrāk par trim stundām, viņam jāveic vēl viens aplis. Smiltīs iestiguši dalībnieki, savā starpā saķērušies braucēji un nomocīti, neejoši motocikli ir tikai dažas šīs cīņas iezīmes.
KONKURENTS ZEM RITEŅIEM
Leonam Kozlovskim tika piešķirts 301. starta numurs un kopā ar viņu trasē devās vairāk nekā 900 solo motociklu pārstāvji.„Šīs sacensības ir ļoti specifiskas, un nevaru teikt, ka tā bija tīra braukšana ar moci — daudziem tā bija izdzīvošana — rakstura un izturības pārbaudījums,” stāsta mūsu debitants. „Atzīšos, ka pirmo reizi savā 30 gadu pieredzē es pārbraucu pāri cilvēkam… Ne tīšuprāt — sacensībās biju tik tuvu kontaktā ar citiem, ka viņš vienkārši pakrita zem riteņiem. Es braucu blakus, bet viņš pakrita apakšā. Izvairīties vai palīdzēt nebija iespējams. Nevarēja pat paskatīties atpakaļ — apkārt citi sportisti un jāskatās, ka vēl kāds nenokrīt vai ka pats nenokrīti. Šīs sacensības patiešām ir īsta gaļasmašīna.”
Latvijas pārstāvis startēja Veterānu klasē, kurā brauc sportisti no 38 gadu vecuma un kurā bija aptuveni 200 konkurentu. Vienlaikus trasē devās arī prestižo MX1 un MX2 klašu braucēji.
Pēc sacīkstēm Leons aprēķinājis, ka 3 stundu un 20 minūšu laikā nobraucis tikpat daudz kilometru kā pusotrā Latvijas čempionātā, kam ir četri posmi. Kopā pieveikti 134 kilometri, sadedzinātas 2500 kalorijas, bet maksimālais ātrums, kāds tika sasniegts trases taisnē, bija 139,4 km/h.
„Pirms tam domāju, ka taisnajā gabalā gar jūru atpūtīšos,” ar smaidu atceras Kozlovskis. „Taču rūgti maldījos — braukt ar pilnu gāzi četras minūtes pa smiltīm ir ļoti grūti — tāda sajūta, ka jumtu rauj nost, visu laiku tevi purina, mocis staigā — liekas, ka jebkurā brīdī vari nolidot no tā…”
GALVENAIS — NETRĀPĪT HELIKOPTERĀ
Lielā dalībnieku skaita un sarežģīto apstākļu dēļ šīs sacensības ir ļoti bīstamas. Klasiskā veidā mediķiem piekļūt negadījumos cietušajiem sportistiem nav bijis iespējams, traumētie braucēji savākti ar helihoptera palīdzību, kas morāli ietekmējis citus trasē esošos sportistus. „Man teica — galvenais, netrāpi helikopterā, tātad, lai es neesmu to sportistu vidū, kurus tādā veidā savāc,” atceras Leons Kozlovskis. „Taču zemapziņā slēpās doma, ka jebkurā brīdī vari kļūdīties. Kad braucu otrajā aplī, trase jau bija ārprātīga, bet, iebraucot 10. aplī, pat grūti aprakstīt, kāda tā bija! Bet es nesūdzos, jo tas ir tiešām pamatīgs kaifs un gandarījums par paveikto — sen nebiju tā juties. Šīs ir pilnīgi citas raudzes sacensības.”
Lielai daļai sportistu sacīkšu laikā sejās bija lasāms izmisums, daži, sasniedzot finišu, pat metušies ceļos: „Emocijas ir šausmīgi labas, esmu uz pamatīga viļņa — skaidrs, ka pēc nedēļas divām tās noplaks, jo atsāksies mājas rutīna, bet dzīvojam vienreiz — jāuzlādē baterija un tad atkal varam darīt lietas tālāk uz priekšu.”
Viens no lielākajiem Enduropale izaicinājumiem — smiltis. Tās bijušas visur. Bez brillēm nav bijis iespējams pabraukt. Leons brauciena laikā izlietoja septiņas pilnīgi jaunas brilles ar pilniem rullīšiem. Salīdzinājumam motokrosa sacensībās labos laikapstākļos reti tiek izlietotas pat vienas brilles. Kad brilles ir netīras, tiek pārtīts rullītis un noplēsta to aizsargkārta, vietā nāk nākamā, un brilles atkal ir tīras. „Pēc aptuveni 35 minūtēm brillēm jau bija iztīts viss rullītis un prātā bija viena doma, kā tikt līdz pitstopam,” atceras Leons. „Noņemot brilles, vispār neko nebūtu iespējams redzēt vēja un smilšu dēļ, turklāt priekšā visu laiku brauca konkurenti — vai nu tu apdzen kādu, vai kāds apdzen tevi. Uz katriem desmit metriem bija trīs, četri vai pat pieci sportisti, turklāt, tuvojoties līkumam, jau trīs ir nokrituši un četri mēģina viņus apbraukt — tas bija gan pamatīgs šovs, gan adrenalīna pieplūdums. Jāatzīst, ka pirmajā reizē vienkārši pietrūka informācijas un pieredzes pitstopu veikšanā, briļļu maiņā, visādos mazos knifiņos, kuros savācas laiks.”
AR KVADRICIKLIEM SEŠNIEKĀ!
„Viens tu neesi cīnītājs,”pēc sacensībām atzina Kozlovskis. Šajās sacensībās ļoti liela nozīme ir taktikai un komandas darbam, jo atšķirībā no motokrosa sacensībām Enduropale fiziskā slodze jāsadala trīs stundu garumā, kā arī jādodas boksos, kur palīgā nāk komandas biedri. "Liels paldies visiem, kas bija man līdzās," Leons tencina. „Vienam pašam vai divatā ko tādu nav iespējams izdarīt — vajag veselu cilvēku kompāniju, kuriem tas interesē un kuri tev palīdz. Viens parāda, kā tev jābrauc pitstopos, otrs parāda, kur jābrauc, trešais darbojas ap ko citu — vesela loģistika. Liels paldies atbalstītājiem un draugiem, īpaši mehāniķim un Jānim Zirnim, kurš startēja kvadru klasē! Sen nebiju sajutis tik lielu atbalstu no apkārtējiem, visi uztraucās, vai izdosies.”
Piedzīvoto Leons novēl izbaudīt ikvienam motosporta cienītājam un cer, ka viņa uzdrīkstēšanās kalpos par piemēru citiem braucējiem un jau nākamgad latviešu skaits pie starta barjeras būs lielāks.
Enduropale 2016kvadriciklu braucienā, kas norisinājās iepriekšējā dienā, startēja trīs Latvijas sportisti — Monta Dišlere Kirilko vairāk nekā 350 sportistu konkurencē izcīnīja 157. vietu, bet dāmu konkurencē bija piektā, kā arī Jānis Zirnis un Andris Ciršs, kuri komandu klasē izcīnīja augsto ceturto vietu.
Autori: Kristīne Ābelniece
