Paralimpiskā anatomija

Sekojot līdzi paralimpiešu startiem un uzvarām, retais iedomājas, cik sarežģīta un daudzpusīga ir invaliditātes pakāpju noteikšana, lai savā starpā sacenstos pēc iespējas līdzvērtīgāki pretinieki. Vieglatlētikā medicīniskās grupas vien ir 40. Tas nenozīmē, ka katrā disciplīnā izcīna tik daudz medaļu komplektu. Bieži grupas ir apvienotas un katrai grupai tiek piemērots koeficients. Gadās, ka uzvar sportists ar zemāku rezultātu, bet viņa invaliditātes pakāpe ir smagāka.

Latvijā paralimpiešu medicīnisko klasifikāciju un tās grupas līdz sīkākajai niansei pazīst tikai sporta ārste Sandra Rozenštoka — vienīgā Latvijā (arī Baltijā), kas šajā jomā saņēmusi Starptautiskās Paralimpiskās komitejas klasifikatora apliecību.

Sandra nāk no Jelgavas, bijusi basketboliste, kā kapteine vadījusi skolas komandu līdz uzvarai kādreiz tik prestižajā Oranžajā bumbā. Nu jauastoņus gadus vada sportistu un veselīga dzīvesveida piekritēju aprindās populāro Sporta laboratoriju, ir Latvijas Basketbola savienības ārste, lasa lekcijas Stradiņa universitātē, darbojas starptautiskajā paralimpiskajā sportā, strādā pie doktora disertācijas.

Saruna ar Sandru Rozenštoku risinās īsi pēc pasaules čempionāta paralimpiskajā vieglatlētikā, kas notika Kataras pilsētā Dohā.

— Kā tu, vesels cilvēks, nonāci paralimpiskajā sportā?

— Tas bija 2011. gadā, kad fizioterapeite Signe Rinkule palūdza, vai nevarētu savu maģistra darbu izstrādāt manā laboratorijā. Piekritu. Viņa atveda pie mums visu ratiņbasketbola izlasi. Tad tuvāk iepazinu šos sportistus. Sākumā baidījos, ka manam līdzjūtīgajam raksturam tas būs smags pārbaudījums, taču ātri vien sapratu, ka viņi ir citādi, taču būtībā tādi paši sportisti un nekādu žēlošanu nevēlas.

Pēc tam mani uzaicināja palīdzēt Latvijas ratiņbasketbola izlasei Eiropas čempionātā. Tas bija diezgan negaidīti. Vēl negaidītāks bija Paralimpiskās komitejas prezidentes Daigas Dadzītes zvans. Viņa mani bez iebildēm informēja, ka esmu pieteikta kā izlases ārste paralimpiskajām spēlēm Londonā. Padomāju un piekritu. Tā sagadījās, ka pēc pāris mēnešiem sapratu, ka ģimenē gaidām otru bērniņu, taču visi dokumenti jau bija nokārtoti. Uz Londonu devos ar trīs nedēļas veco meitiņu. Ļoti palīdzēja vīrs, un tikām galā.

— Sporta pamatprincips ir godīga spēle. Kā padarīt līdzvērtīgu sacensību paraolimpiešiem?

— Invaliditātes pakāpes ir sarežģītas un dažādas. Visiem ir saprotams, ja cilvēks sēž ratiņos. Bet tā ir tikai viena neliela daļa. Vēl ir visdažādākās amputācijas, bērnu cerebrālā trieka, neredzīgie un vājredzīgie, maza auguma cilvēki jeb punduri, vēl un vēl. Jābūt lielām zināšanām, vispusīgām pārbaudēm, lai noteiktu katra sportista piederību attiecīgajai klasei. Reizēm visu izšķir nieka milimetrs. Turklāt katrā sporta veidā kritēriji ir atšķirīgi. Šveicē, saņemot starptautisko klasifikāciju (starp citu, toreiz to saņēma tikai divi ārsti no sešiem), ieguvu tiesības nacionālajā līmenī noteikt atbilstošo medicīnisko grupu, kuru pēc tam apstiprina starptautiska komisija.

Šīs komisijas locekļu uzdevums ir ne tikai klātienē novērtēt sportistu, bet neuzkrītoši vērot ikdienā, novērtēt viņu kustības un iespējas. Reizēm izšķiroša ir sportista spēja pacelt nokritušu kurpi. Ne katram invalīdam ir iespējas saņemt paralimpisko kvalifikāciju. Pasaulē ir kādi 40 speciālisti, kas nosaka medicīnisko grupu. Ir liels gods un atbildība būt viņu vidū.

Vieglatlētikā ir dažādi kritēriji tiem sportistiem, kas piedalās skriešanas un lēkšanas disciplīnās, un tiem, kas grūž vai met. Savas atšķirības ir katrā sporta veidā. Jābūt ļoti zinošiem un atbildīgiem, lai valdītu vienlīdzība.

— Vai notiek arī mānīšanās?

— Protams, it sevišķi starp tiem, kas tikko nonākuši paralimpiskajā sportā, taču to ir ļoti grūti izdarīt, jo pārbaudes elementi ir tik sarežģīti un smalki, ka ir grūti kaut ko notēlot. Mums ir piekodināts, lai vienmēr būtu līdzi klasifikācijas grāmatas un sacensību laikā mēs novērotu sportistus un izdarītu piezīmes, ja kaut kas liekas neatbilstošs attiecīgajai grupai. Reizēm jārīkojas pat ar viltu, lai panāktu taisnīgu novērtējumu

— Vai sporta gaitās grupa var mainīties?

— Jā, veselības stāvoklis var mainīties. Zinu gadījumus, kad pieredzējušam paralimpiskajam sportistam ir jauna operācija, tad dažkārt tā tiek veikta tā, lai ar nelielu iejaukšanos viņš atbilstu labvēlīgākai grupai. Tā gan nav sistēma, jo visi jau gribam būt veselāki. Sporta gaitas nav mūžīgas, un pēc tam ir arī jādzīvo.

Pēc rūpīgām pārbaudēm medicīnisko grupu dod uz mūžu, ja vien tā netiek apstrīdēta. Tā var gadīties, ja kādam liekas, ka sportists var vairāk, nekā tas iespējams viņa grupā. Protesta iesniegšana gan maksā naudu, un tas liek padomāt, vai tas ir to vērts.

— Redzēts, ka ratiņbasketbolu spēlē arī cilvēki, kas mierīgi staigā…

— Ratiņbasketbolā sportisti sadalās piecās grupās — no vissmagākās līdz vieglākajai, taču galīgi bez invaliditātes starptautiskos mačos izlases sastāvā startēt nevar. Ejot laukumā, komandas veselības novērtējums nedrīkst pārsniegt 14 punktus. Tas nozīmē, ja laukumā būs trīs ar 5 punktiem (veselākie) novērtēti, tad spēlēt viņi nevarēs. Uz vienu veselāku jābūt kādam attiecīgi smagāk novērtētam. Trenerim jābūtļoti zinošam, lai veiktu spēlētāju nomaiņas.

— Cilvēcīgs jautājums – tavas domas par paralimpisko sportu?

— Zinu, ka joprojām tiek lauzti šķēpi par šo jautājumu. Vairāk aizspriedumu ir tiem, kas īsti nemaz nav paralimpisko sportu redzējuši. Nedomāju, ka tā ir kādas entuziastu grupas iegriba, ka paralimpiskajās spēlēs, kas notiek uzreiz pēc olimpiskajām spēlēm, startē vairāk nekā 100 pasaules valstu sportisti, spēļu organizācija ir tieši tāda pati kā olimpiešiem. Arī Dohā startēja 128 valstu 1300 sportisti. Daži rezultāti bija pat izcili. Kaut vai vācieša Markusa Rehma (viņam ir kājas protēze) 8,40 m tāllēkšanā. Tas prasa ļoti lielu darbu.

Domāju, ka arī mūsu labākie – diska metējs pasaules rekordists un čempions Aigars Apinis, vicečempioni — šķēpmetējs Dmitrijs Silovs, lodes grūdējs Edgars Bergs —, vairāki citi trenējas tāpat kā olimpieši, pat vairākas reizes dienā. Nedomāju, ka vienmēr vajag salīdzināt skaitļus. Tie arī skudrai un zilonim ir dažādi. Skudra attiecībā pret pašas svaru var pacelt daudz lielākus smagumus nekā zilonis.

Arī mūsu sporta likuma mērķis ir "sekmēt veselas nācijas veidošanu un nodrošināt katra iedzīvotāja iespējas nodarboties arsportu, atbalstīt augstu sasniegumu sportu". Tātad katram ir tiesības nodarboties ar sportu un ir jāatbalsta augstu sasniegumu sports, arī paralimpiskais. Tas nav joks, kad vienā no lielākajiem sporta sarīkojumiem pasaulē pēcolimpiskajās pilsētās visaugstāk uzvijas Latvijas karogs, mūsu sportisti saņem medaļas. Tas ir jānopelna sūrā ikdienas darbā.

Sandra ROZENŠTOKA

Sporta ārste

Dzimusi: 1976. gada 29. augustā Jelgavā

Izglītība: Jelgavas 4. vidusskola, Kalnciema vidusskola, Rīgas Stradiņa universitāte, Latvijas Universitāte, RSU doktorante

Sporta gaitas: spēlējusi basketbolu

Darba gaitas: ārste un līdzīpašniecefiziskās veselības, sporta medicīnas un rehabilitācijas centrā Sporta laboratorija, BJBS Rīgas ārste, Latvijas Basketbola savienības galvenā ārste, lasa lekcijas Rīgas Stradiņa universitātē, Latvijas Paralimpiskās komitejas ārste, Starptautiskās Paralimpiskās komitejas ārste – klasifikatore

Ģimenes stāvoklis: precējusies, divu bērnu māte

Vaļasprieki: tautas dejas, dejo kolektīvā Līgo