Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā
Žurnāls: Nr. 102 Mēs varam!

Rīga ielūdz spēlēt

Olimpiskajā sporta centrā notika tradicionālās sporta spēles cilvēkiem ar
īpašām vajadzībām. Latvijas un Igaunijas sportisti sacentās sēdvolejbolā,
ratiņbasketbolā un peldēšanā.

Īpašu uzmanību izpelnījās atklāšanas ceremonija, kuru kuplināja olimpiskā
čempiona Igora Vihrova un vicečempiona Jevgeņija Saproņenko vingrošanas skolas
meitenes. Ar lielu uzmanību sportisti noklausījās mācītāja, bijušā Latvijas
izlases riteņbraucēja Agra Sutras uzrunu. Lielāko interesi izraisīja mūsu sieviešu volejbola veterānu spēle, kuras
Eiropā nesen izcīnīja trešo vietu. Bijušās Latvijas pieaugušo un junioru
izlases dalībnieces, pirmo reizi spēlējot sēdvolejbolu (daudzās valstī to spēlē
arī veseli cilvēki), bija spiestas atzīt sēdvolejbola izlases meiteņu pārākumu
ar 2:3. Latvijas un Igaunijas komandu sacensība beidzās ar 3:2.

Peldēšanā izcēlās Inta Riekstiņa, Kārlis Grīnvalds, Mārtiņš Duka.

Basketbolisti sacentās Latvijas čempionāta A un B grupas spēlēs: Rīgas ASK r. b. k. – ISRK Cēsis 45:30, Sic Jūrmala – Kurzeme 4: 74, Knašie – ISRK Cēsis 44:27, Medņeva – ISK Kurzeme 16:54, Rīgas ASK r. b. k. – Knašie 49:32, Sic JūrmalaMedņeva 4:41.

Ejam uz slīdvolejbolu

"Tas vairs nebija sēdvolejbols. Tas, ko rādīja
ķīnietes, drīzāk bija slīdvolejbols, ar kuru pat varētu uzstāties cirkā.
Fantastisks ātrums, piespēles, zibenīgas gremdes. Tas viss, sēžot uz grīdas.
Mēs tikai vienā setā spējām tikt līdz 17 punktiem. Ķīnietes uzvarēja Atēnu
paralimpiskajās spēlēs, un nav šaubu, ka Pekinā pārējās valstis cīnīsies tikai
par sudrabu un bronzu. Arī mēs to darīsim."

Šie vārdi
pieder Vitai Kotānei, kura pirms gadiem astoņpadsmit Latvijā sāka nodarbības ar
cilvēkiem, kas dažādu iemeslu dēļ
zaudējuši roku, kāju, vai pidzīvojuši citus negadījumus. Septembrī  Latvijas sēdvolejbola sieviešu izlase
izcīnīja tiesības piedalīties Pekinas paralimpsiskajās spēlēs. Turpinot
gatavošanos šim startam, mūsu komanda nupat atgriezās no Šanhajas, kur aizvadījām
kopīgus treniņus un spēles ar ķīnietēm.

– Ko ieguvāt no tālā brauciena?

– Sapratu,
ka sēdvolejbolu var spēlēt citādāk. Grūti noticēt, ka mēs pirms pieciem gadiem
braucām uz Ķīnu rādīt, kā spēlē sēdvolejbolu. Sapratu, ko nozīmē atbalsts, kāds
ir ķīnietēm. Viņas dzīvo speciālā centrā, kas veltīts invalīdu sportam, un
trenējas divreiz dienā. Ar izlases komandu vienlaikus strādā četri treneri. Sportistēm
nav sadzīves rūpju – par visu gādā valsts. Tiesa, arī mājās viņas tiek reizi
trijos mēnešos. Šīs sāncenses mēs pašreiz uzvarēt nevaram. Domāju, ka neviens
to nevar.

– Kas šo gadu mainījies Latvijas sēdvolejbolā?

– Daudz
kas, bet princips palicis nemainīgs – visiem ir tiesības un vajadzības
nodarboties ar sportu. Cilvēkiem ar īpašām vajadzībām sports bieži vien ir
vairāk vajadzīgs nekā veselajiem. Daudziem tas palīdzējis atgūts ticību dzīvei,
ļauj uzturēties un sacensties sev līdzīgo vidū. Palēnām mainās arī to cilvēku
attieksme, kuri var palīdzēt mūsu kustībai. Vairāk varam trenēties, braukt uz
sacensībām. Sarunu biedram jābūt ļoti biezai ādai, lai mēs saņemtu atteikumu –
sak, veselajiem nepietiek, kur nu vēl jūs. Saprotu, jo reizēm tiešām ir grūti
izprast sporta nozīmi invalīdu dzīvē. Bez citu palīdzības mums neiztikt, jo te
ir gan jaunās māmiņas, gan studentes, gan meitenes, kas nupat atradušas darbu.
Ticu, ka nākotnē mums būs savs invalīdu sporta centrs, iespējams, arī
internātskola. Tad varēsim runāt, ka mūsu sabiedrībai vienlīdz svarīgi ir visi
tās locekļi.

– Un tomēr jūs nopietni gatavojaties
paralimpiskajām spēlēm. Starp citu, vienīgā Latvijas komanda, kas jau
izcīnījusi tiesības braukt uz Pekinu. Vai viss rit pēc plāna?

–   
Daudz
kas vēl ir līdz galam neatrisināts. Taču esmu pārliecināta, ka pagātne neatkārtosies,
kad finansu trūkuma dēļ
neaizbraucām uz paralimpiskajām spēlēm Atēnās. Janvārī piedalīsimies Eiropas
labāko komandu turnīrā Nīderlandē, pēc
tam  dosimies uz Somiju. Ceram spēcīgākās komandas uzaicināt uz Rīgu. Izlases
sastāvs mums ir pārbaudīts un gatavs trenēties vēl nopietnāk. Izmantojot
iespēju, vēlreiz gribu aicināt visus, kas varētu palīdzēt mūsu komandai. Varbūt
jūsu paziņu vidū ir cilvēki, kuriem pietrūkst vien pāris uzmundrinājuma vārdu, lai iesaistītos
sēdvolejbola kustībā. Bijušo volejbolistu vidū noteikti ir sportistes, kurām ir
veselības problēmas, bet sportot vēl gribas. Atsaucieties! Mana e-pasta adrese:
vitavolley@inbox.lv, vai vienkārši Draugos.lv
– Vita Kotāne. Uz jebkuru jautājumu jums atbildēs Latvijas Paralimpiskajā
komitejā, tel. 67311903. Spēlēsim tālāk, arī sēdus. Tas ir aizraujoši!

Dzīves laukumā

Latvijas sēdvolejbola
izlasē, kas nesen spēlēja Ķīnā un turpinas gatavoties paralimpiskajām spēlēm
Pekinā, startē arī Ināra Barkāne, Žanna Škutāne un Diāna Ivanova.

Ināra:

– Es biju ļoti aktīva meitene – studēju Liepājas Pedagoģiskajā institūtā,
vēlāk biju skolotāja, sportoju, dejoju. Likās, ka tā būs mūžīgi. Tad dramatiskā
auto avārijā zaudēju kāju.  Pirmais
mirklis bija baismīgs – viss, nekā vairs nav un nebūs. Pat dzīvot negribējās…
Bet cerība bija stiprāka, un es meklēju visas iespējas atgriezties. Pirms
divdesmit gadiem invalīdu sports tikko radās. Nodarbojos ar vieglatlētiku –
šķēpa mešanu, lodes grūšanu, diska mešanu, arī ar loka šaušanu. Sekoja
sēdvolejbols, un jutos kā agrāk. Sports man deva visu.  Pat ģimeni. Iepazinos ar labāko puisi pasaulē
– viņš ir no Igaunijas. Dzīvojam Vīlandē, mums ir 11 gadus vecs dēliņš, un es
divas reizes nedēļā braucu uz Rīgu (parasti ar autobusu, citreiz pati sēžos pie
stūres savam auto), lai trenētos. Man te ir draugi, mēs daudz smejamies, jo
dzīve ir tik skaista un interesanta.

Žanna:

– Es divu gadu vecumā degu – zaudēju roku. Īsti nevaru pateikt, kā ir
dzīvot ar divām rokām. Varbūt tāpēc man bija vieglāk: jau bērnībā darīju visu –
adīju, šuvu, mizoju kartupeļus. Par laimi, apkārtējie (es dzīvoju Elejā, un tur
mani visi pazina) to uztvēra ar sapratni, un nekādu šausmināšanos neesmu
dzirdējusi. Skolas gados darīju to pašu ko citi un nejutos citādāka. Ar
volejbolu nodarbojos gadus četrpadsmit. Tas bija liktenis – gulēju slimnīcā, un
kāda meitene mani uzaicināja aiziet uz sēdvolejbola treniņu. Iepatikās. Bez
volejbola man būtu grūti iedomāties savu dzīvi – patīk būt domubiedru vidū,
sacensties, arī braukt uz sacīkstēm. Strādāju Jelgavas gaļas kombinātā, kur
mani ļoti atbalsta. Uz treniņiem braucu ar mašīnu, un no pāris stundām sporta
zālē gūstu tik daudz labu emociju. Arī man ir bērniņš un vīrs.

Diāna:

– Man ir tikai astoņpadsmit gadu, kāju zaudēju četru gadu vecumā – pakļuvu
zem vilciena. Volejbolā nokļuvu nejauši. Pirms diviem gadiem Žanna mani
ieraudzīja protezēšanas centrā un vēlāk teica, ka esot sapratusi – tu esi
mūsējā. Man atvērās jauna pasaule, jo skolā biju atbrīvota no sportošanas, un
domāju, ka mana vieta ir sportisko aktivitāšu maliņā. Nevarēju pat iedomāties,
ka mēs varam sacensties, spēlēt tik azartisku spēli, braukt uz sacensībām. Visi
saka: mans raksturs mainījies, jo biju kautrīga, stāvēju it kā maliņā. Man
tagad ir labi.

–   
Trīs dažādas meitenes, trīs vienādi stāsti – par vietu
dzīves laukumā.