Čempioni bijām un esam

Lai ko runātu par šāgada
Eiropas čempionāta kamaniņu sporta prestiža provi, fakts vēstures annālēs
paliks – latvieši atkal Eiropas čempioni stafetē! Sacensību pēdējā dienā viss
bija kā nākas – skanēja Latvijas himna, dažam labam pie vaiga piesala prieka
asara, jo zelta medaļas kaklā kāra Latvijas stafetes komandai – Annai Orlovai,
Mārtiņam Rubenim, Andrim un Jurim Šiciem.

Pašmāju
ledus vienmēr liekas labvēlīgāks, tāpēc pirms cīņām Siguldā optimisti pat
derēja – cik medaļu nu būs? Jo vairāk tāpēc, ka kārtējā eiropiešu cīkstēšanās
šoreiz notika īsi pirms olimpiskajām batālijām un vairākas komandas nolēma
turēt pulveri patālāk no mīnus 25 grādiem. Sevišķi tas attiecas uz vāciešiem,
kurus pārstāvēja otrais sastāvs (vienalga, draudīgās vācu mašinērijas
sastāvdaļa).

Raugoties
uz valsts izlases vecākā trenera Pētera Cīmaņa apsārtušajiem vaigiem, pat
psiholoģijas studijas nebeigušie varēja saprast, ka ne viss izdevies tā, kā
bija cerēts. Taču pelnus uz galvas neviens nekaisīja (zem kājām gan būtu
derējis), jo paši vien esam priekus konkurentiem sagādājuši. Treneris atzīst,
ka bargais sals šoreiz vairāk sita nabadziņiem (lasi – arī mūsējiem) – proti,
tiem, kuriem nebija pietiekami plašs, visdažādākajām gaisa temperatūrām piemērots
slieču klāsts. Tāpēc arī no Mārtiņa Rubeņa neko vairāk nevarēja izdabūt kā:
pirmajā braucienā nokļūdījos inventāra sagatavošanā, otrajā – vairs neko daudz
nesaglābu. Rezultātā ceturtā vieta (tikai 0,042 zaudēts austrietim Dīteram
Fisteram). Tomēr Mārtiņš visu uztver optimistiski: iegūta pieredze supersalā,
viela pārdomām, ka olimpiādē visam (norāda uz sirds apvidu) jābūt sakārtotam.

Vecmeistars
Guntis Rēķis, kurš atklāti runā par pēdējo sezonu, palika desmitais, soli pirms
jaunā Ināra Kivlenieka, kurš gan starta vietas izspēlē dienu iepriekš sasniedza
trases rekordu (pamatsacensībās gan to laboja krievs Alberts Demčenko), taču
bija neizpratnē par visai tehniskā brauciena ilgumu abos braucienos.

Līdzīgi
sāpīgu pozīciju kā Mārtiņš izcīnīja brāļi Šici divnieku sacensībās, taču abi
likās mazāk sarūgtināti, jo galvenais, ka beidzot panākta vajadzīgā stabilitāte,
atliek vien to nostiprināt un Vistlerā parūpēties vismaz par sensāciju.
Septītie – Oskars Gudramovičs un Pēteris Kalniņš.

Treneris
Pēteris Cīmanis beigu beigās atzīst, ka starts kopumā nav bijis slikts, puiši
nobraukuši bez redzamām aplamībām, iespējams, ka psiholoģiskā slodze nav ļāvusi
pakāpties par kādu vietu augstāk.

Treneris
vairāk cerējis uz meiteņu startu – pieredzējušajai Annai Orlovai otrajā
braucienā tā arī neizdevās (neslīd un viss) sadeldēt nieka atstarpi līdz
medaļniekiem un sestā vieta. Mūsu līderei Maijai Tīrumai pirmajā braucienā
skolnieces cienīga kļūme – startā atraisījās karabīne, kuru sagramstīt izdevās
tikai trasē. Streso arī blondīnes, tāpēc otrajā virāžā gluži svešas likās dažas
dzimtās virāžas un tikai septītā vieta, kaut arī šoreiz bargo vācu kundžu
prombūtnē bija īsta reize uzlabot sava sportiskā mūža startu bilanci.

Ja
viss izdosies un pēdējā Pasaules kausu posmā Čezānā, kur sacensības notiks šīs
nedēļas nogalē, negadīsies nekādi misēkļi, tad posīsimies uz Vankūveru, kur
startēsim ar pilnu komandu. Bez Siguldā startējušajiem tiesības braukt
olimpiskajā trasē vēl ieguvusi jauniņā Agnese Koklača. Teorētiski uz otrā
divnieka vietu (vēl cer Gudramovičs un Kalniņš) pretendēja arī divnieks Andrejs
Bērze un Uldis Logins, taču juniori šonedēļ vēl sacentīsies pasaules čempionātā
Īglsā un, kā otrdien nolēma Latvijas kamaniņu federācijas valde, tad puišiem
cerības par olimpiskajām spēlēm vēl jāatliek līdz nedēļas beigām. Būs
trijnieks, būs Vistlera.

Vankūveriešiem
novēlu dungot pie sevis Prāta vētras
skandētās dziesmas piedziedājumu – mēs esam un būsim tie labākie! Eiropas zelta
medaļu pasniegšanas brīdī tā skanēja ļoti iedvesmojoši, un jācer, ka arī
pravietiski.

Rezultāti
federācijas mājaslapā – www.kamanas.lv.

Juris
BĒRZIŅŠ-SOMS