Vadlīnijas nemainās

„Mēs esam prognozējami un
piedalījušies visās olimpiskajās spēlēs kopš Latvijas atdzimšanas," tā savu
neparasti garo prezidentūru Latvijas Kanoe federācijā raksturo Vladimirs
Bļinovs, kurš federāciju vada kopš 1992. gada. Savu atrašanos pie Kanoe
federācijas stūres Vladimirs iedala vairākos posmos.

Pirmo
reizi nokļūstot prezidenta krēslā, kanoe airēšanā vēl valdīja olimpiskais
čempions Ivans Klementjevs (1988. gadā Seulā, PSRS izlases sastāvā), kurš arī
neatkarīgajai Latvijai atnesa divas sudraba medaļas – 1992. gadā Barselonā un
1996. gadā Atlantā -, bet 2000. gadā 7. vietu Sidnejā izcīnīja viņa brālis
Jefimijs. Puiši caurcaurēm vēl bija padomju laika sportisti, jo meistarības
pamati un virsotnes bija ielikti laikā, kad uz panākuma viļņiem nokļuvušos uz
priekšu nesa padomju sporta mašinērija. „Ar brāļiem nebija viegli,"
atceras Vladimirs Bļinovs, „jo puišiem bija grūti pierast
pie sarukušās rocības, taču citu iespēju nebija."

Mainījās
airētāju paaudzes, arī prezidenta un viņa palīgu darbs. Lai vienkāršoti
raksturotu pārmaiņas smaiļošanā un kanoe airēšanā, Vladimirs rāda starptautisku
kanoe žurnālu, kur attēlotās katra olimpiskā gada laivas, līdz ar to arī
priekšstati par iespējami labāko plūdlīniju un citu palīglīdzekļu pielietojumu.
Tēlaini runājot, tāpat mainījusies arī airētāju sagatavošanās katram
olimpiskajam ciklam. Prezidents uzsver, ka deviņdesmitajos gados federācijas
darbs sākās praktiski no nulles. Viens no svarīgākajiem uzdevumiem bija
izveidot un sakārtot federācijas darbu, kur galvenais bija racionāli izmantot
salīdzinoši pieticīgos līdzekļus, reizē nezaudējot iespējas turpināt olimpisko
līniju.

Kā
atalgojums federācijas pūlēm bija triju mūsu sportistu starts olimpiskajās
spēlēs Pekinā, kur Kristaps Zaļupe un Krists Straume smailīšu divniekā izcīnīja
astoto vietu, bet jaunais kanoe airētājs Miķelis Ežmalis cīnījās pusfinālā.

– Kā vērtējat federācijas
padarīto?

–
Esmu ekonomists un ļoti labi saprotu skaitļu valodu, emocijas atstājot malā.

Protams,
ka varam vēlēties daudz vairāk, bet reālā situācija ir tāda, kāda tā ir.
Airēšana pie mums, tāpat kā citās valstīs, nav komerciāls sporta veids, un trīs
olimpieši jau vien ir krietns sasniegums. Tikai paši sportisti un viņu treneri
zina, cik sarežģīta un daudzu pārbaudījumu pilna ir pati nokļūšana līdz olimpiskajām
spēlēm. Sekmīgam startam liela mēroga sacensībās ir nepieciešams tā sauktais
siltais ūdens, kurš decembrī un agrā pavasarī pieejams tikai dienvidu zemēs.
Ja gribam konkurēt, tā jārīkojas arī mūsu labākajiem, un nevaram pārmest, ka
mūsējie trenējas Spānijā, jo tā dara visi spēcīgākie ziemeļvalstu sportisti,
turklāt daudz ilgāku laiku nekā mūsējie.

Skaidrs,
ka ar federācijas un prezidenta pūlēm vien būtu par maz, liela nozīme ir
pašvaldību atbalstam, sponsoru piesaistei, taču galvenais – airēšana mūsu
valstī nav iedomājam bez fanātisku treneru un pašu sportistu neatlaidīga darba.

– Vai jūsu vadības laikā
augusi airēšanas popularitāte mūsu valstī?

–
Nedomāju, ka notikušas lielas pārmaiņas. Šis sporta veids joprojām ir populārs
tajās pilsētās, kur mums ir senas tradīcijas un piemērotas bāzes. Pirmām kārtām
jāmin olimpiskā Limbažu airēšanas bāze, kura ir labākā valstī, aprīkota ar
elektronisko laika mērīšanas sistēmu. Šogad, pateicoties Olimpiskā centra
valdes priekšsēdētājas Diānas Zaļupes pūlēm, par Eiropas naudu un pašvaldības
līdzfinansējumu tika īstenots projekts bāzes siltināšanai. Līdz ar to
sportistiem ir gan laba distance, gan ērta dzīvošana.

Sekmīgi
ar jaunajiem airētājiem strādā Lucavsalas airēšanas bāzē, bērnu un jaunatnes
sporta skolā Rīdzene, arī Jelgavā, tāpat Murjāņu sporta
ģimnāzijas Jūrmalas filiālē, labi kanoe airētāji aug Liepājā, Valdemārpilī.

Manas
prezidentūras pirmsākumos rosīgi airētāji bija Daugavpilī, kuru rīcībā ir
piemērotais Stropu ezers, taču nekādi neizdodas atrast piemērotus trenerus, un
šobrīd šajā senajām tradīcijām bagātajā pilsētā smaiļošanas un kanoe airēšanas
praktiski nav. Šā jautājuma risināšanu uzskatu par savu un manu palīgu svarīgu
uzdevumu.

Izlases
rindas ik pa brīdim papildina Ventspils airētāji, kur strādā trīs treneri, taču
pie saviem nepadarītajiem darbiem varu pieskatīt to, ka savulaik šajā pilsētā
neizdevās radīt mūsdienīgu un modernu airēšanas centru, kas bija iecerēts kā
konkurents Limbažu centram. Sarunas, pat iestrādes bija, taču pietrūka finansiālu
iespēju, varbūt arī sporta vadības ieinteresētības, un pašreiz sekmīgi strādā
tikai sporta skolas Spars airētāji,
kurus atbalsta Ventspils pašvaldība. Tikko Ventspils airētāji nosvinēja savas
airēšanas 80 gadu jubileju.

– Nesen kādā intervijā mūsu
olimpiskais čempions Ivans Klementjevs izteica nožēlu, ka Rīgā, Lucavsalā, nav
īstenota savulaik iecerētā modernas airēšanas bāzes būve. Tā ir aizmirsta?

–
Jā, zinu, pats kādreiz piedalījos šā projekta apspriešanā, tā ideja virmo vēl
arvien. Varu teikt, ka tas ir skaists sapnis, kura īstenošanai mēs vēl neesam
gatavi. Mūsu valstī nav ne tādu tradīciju, ne finanšu resursu, lai airētājiem
būvētu tik grandiozu un dārgu bāzi. Kā to atpelnīt, kā noslogot? Mūsu
starptautiskajā federācijā ir aptuveni 130 valstu, un šādā konkurencē cerēt uz
kādu čempionātu rīkošanu ir diezgan nereāli. Ja fantazējam, tad varam teikt, ka
tur vajadzētu arī grandiozu akvaparku, ūdens atrakcijas, vēl kaut kādas
publiskas izpriecas, bet cerēt uz valsts palīdzību šādā projektā nav reāli. Ja
kādam privātuzņēmējam ir šāda vīzija un iespējas tās realizēt finansiāli, tad –
lūdzu, bet mums pašreiz pilnīgi pietiek ar Limbažiem.

– Vai ilgi vēl redzat sevi
prezidenta krēslā?

–
Pie šā krēsla es neturos, pat vairāk – esmu aicinājis arī citus kandidēt uz šo
vietu. Savulaik arī Ivanam Klementjevam piedāvāju startēt prezidenta vēlēšanās,
jo pārmaiņas parasti ienes jaunas vēsmas. Bet ko es varu darīt, ja airēšanas
sabiedrība atkal ievēlēja mani. Piekritu, jo negribēju, lai Kanoe federācijai
rastos problēmas. Ja radīsies kāds piemērots kandidāts un ja viņu atbalstīs
vairākums, tad esmu gatavs atkāpties.

Gribu
teikt, ka savu darbu nevaru iedomāties bez federācijas ģenerālsekretāres Ivetas
Aglenieces, jo tieši uz viņas pleciem turas visas federācijas darba
organizatoriskā puses, tāpat paldies valdes locekļiem, treneriem un pašiem
sportistiem.

Mūsu
mērķis ir viens – sekmīgi startēt olimpiskajās spēlēs. Lielākās cerības saistām
ar smaiļotāju divnieku Kristu Straumi un Alekseju Rumjancevu, kuri šogad
divniekā izcīnīja piekto vietu gan pasaules, gan Eiropas čempionātos,
atsevišķos pasaules kausa izcīņas posmos bija ceturtie, kļuva par pasaules
studentu čempioniem. Daudz gaidām no olimpieša Miķeļa Ežmaļa, arī no
pieredzējušā Kristapa Zaļupes, kuram galvenais uzsvars jāliek uz sacensībām
vieniniekos. Līdz olimpiādei vēl laika diezgan, un ceru, kas sevi pieteiks kāds
no jauno sportistu plejādes. Mums pārāk nozīmīgs ir viss līdz šim sasniegtais,
lai jostu savilkšanas laikos mainītu savas vadlīnijas.

Juris
BĒRZIŅŠ-SOMS

Vladimirs BĻINOVS

Kanoe federācijas prezidents

Dzimis: 1949. gada 8. aprīlī
Krievijā

Mācījies: Aizdzeres astoņgadīgajā
skolā, Kandavas vidusskolā, Latvijas Valsts universitātes Ekonomikas fakultātē

Darba gaitas: RRR, Valsts plāna komiteja,
Ekonomikas ministrija, pašreiz strādā Linstow
Baltic SIA sistēmā

Sporta gaitas: trenējies vieglatlētikā,
futbolā

Vaļasprieks: sports

Ģimenes stāvoklis: precējies, divi bērni, divi
mazbērni