Garās distances principi

Olimpiskais zelts, divi olimpiskie sudrabi,
septiņi pasaules čempiona tituli… Tikai tad, kad tie visi bija iegūti un
Ivans Klementjevs vairs nebija kanoe airētājs, viņš kļuva par Saeimas deputātu.
Viņš joprojām gatavs būt pirmais, bet diezin vai viņu var saukt par partijas
lokomotīvi, kas nezina, kādu kravu velk.

Ivans
Klementjevs

Dzimis: 1960. gada 18. novembrī Mežāres pagastā

Statuss

Toreiz: : Profesionāls sportists, kanoe airētājs

Tagad:  Latvijas Republikas 9. Saeimas deputāts (Saskaņas centrs)

Augums

176 cm

Svars

Toreiz:  82
kg

Tagad:  86 kg

Fiziskās
sagatavotības rādītāji

Toreiz:  1996.
gadā pusmaratona distanci – 21,1 km – noskrēju stundā un 18 minūtēs

Tagad:  Šogad Rīgas pusmaratonu diezin vai ātrāk par
stundu un 50 minūtēm veikšu

Ģimenes
stāvoklis

Toreiz:  Neprecējies

Tagad:  Precējies

Inventārs

Toreiz:  Līdz
1997. gada sacīkšu kanoe laivas būvēja no koka un vislabāk to prata dāņu firma Peter
Sorensen

Tagad:  Lielajā sportā koka kanoe ir aizmirstas. Manā
laikā laivai vismaz vienā vietā bija jāsasniedz 75 cm platums. Pēc tam
izdomāja, kā šo noteikumu apiet, paceļot laivas bortus uz augšu kā tādus gulbja
spārnus, bet pašu slīdvirsmu veidojot šaurāku. Formāli platums bija saglabāts,
bet laivas izskatījās smieklīgas. 1998. gadā platuma ierobežojumu atcēla un Tagad:
būvē 40 cm šauras laivas. Vēl šaurākā
jau būtu neiespējami noturēties.

Mērķi

Toreiz:  Kopš
astoņdesmitā gada mans mērķis bija uzvarēt. Kļūt par pasaules un olimpisko
čempionu. 1988. gadā šie mērķi tika sasniegti. Tad radās vēlme šīs uzvaras
atkārtot vēl un vēl. Tajā laikā es biju profesionālis. Darīju visu, lai
pierādītu, ka esmu stiprs un numur viens visā pasaulē. Tikai trenējos un
rakstīju doktora disertāciju.

Tagad:  Kā Saeimas deputāts vēlos sakārtot sporta
nozari, lai atlēti, beidzot gaitas lielajā sportā, nepazustu, bet ar savu
pieredzi varētu turpināt kalpot mūsu sabiedrībai. Darbojos Aizsardzības,
iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā, kuras nosaukumā vien jau
ierakstīti mērķi, par kuru sasniegšanu jāgādā.

Vērtības

Toreiz:  Godīga
cīņa. Ar daudziem konkurentiem man palikušas draudzīgas attiecības.

Tagad:  Politikai diemžēl tik atklāta spēle kā sportam
nav raksturīga.

Problēmu
risināšanas metodes

Toreiz:  Nebija
viegli 300 dienas gadā ārpus Latvijas dzīvot treniņnometnēs un sacensībās kopā
ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem. Turklāt septiņus gadus biju PSRS izlases
kapteinis. Nereti vienā istabiņā dzīvoja vissīvākie sāncenši. Bija zināms, ka,
piemēram, uz pasaules čempionātu tiks tikai viens no diviem. Konflikti bija,
tomēr nekāda aizmuguriska lietu kārtošana nenotika. Visu izšķīra rezultāts. Un
mūsu attiecības lielākoties palika normālas.

Bet bija jādomā arī
taktiski. Piemēram, 1990. gada pasaules čempionātā Poznaņā… Jau biju
uzvarējis 1000 m distancē, 10 kilometros 500 m pirms finiša sāku spurtu, lai
tiktu garām līderim, bet viņš mani, pārkāpjot noteikumus, nelaida. Mēģināju
apdzīt gar otru bortu, atkārtojās tas pats, manis bremzēšanā iesaistījās vēl
trešais konkurents. Dusmās gribējās viņiem atmaksāt ar to pašu, varbūt pat
iegāzt ūdenī. Bet mani tad par to pavisam noteikti diskvalificētu un es
neiegūtu neko. Tā vismaz bronzas medaļu izcīnīju.

Tagad:  Jābūt saprātīgam. Saeimā varam atbalstīt arī
mums pieņemamus pozīcijas lēmumus. Diemžēl viņiem gan parasti ir viens princips
– šī ideja nāk no opozīcijas, tātad neatbalstām! Saeimā arī simt deputāti kā
konkurenti dzīvojam kopā, bet Fair Play princips nav cieņā.

Lielākā kļūda

Toreiz:  Sportā
lielas kļūdas nosaukt nevaru. Drīzāk bija nezināšana. Vajadzēja sākt trenēties
agrāk nekā 15 gadu vecumā, virsotnē būtu ticis ātrāk. Airēju līdz 37 gadu
vecumam, varbūt vajadzēja vēl – līdz Sidnejas olimpiskajām spēlēm, bet LOV
nepiekrita finansēt manu gatavošanos tādā apjomā, kādā es to vēlējos. Tāpēc
pārtraucu sportot un aizbraucu uz Spāniju strādāt par treneri. Tajā laikā arī
neviens zinātnieks nevarēja pateikt, kā jātrenējas sportistam, kas jau tuvojas
40 gadu vecumam.

Tagad:  Sīkās lietās kļūdas var atrast, lielās –
tādas nevaru nosaukt. Ja strādātu valdībā, tad tādas būtu noteikti, jo tur
lēmumu izvērtēšanai ļoti bieži nepietiek laika.

Lielākais
pārdzīvojums

Toreiz:  Uzvara
Seulas olimpiskajās spēlēs. Protams, arī sudraba medaļas divās nākamajās
spēlēs. Atlantā 1996. gadā es biju gados vecākais, kas no smaiļotājiem un kanoe
airētājiem stāvēja uz pjedestāla.

Tagad:  Ļoti pārdzīvoju Polijas prezidenta lidmašīnas
traģisko avāriju pie Smoļenskas. Savulaik pusotru gadu nodzīvoju šajā valstī,
strādāju par treneri, izcīnīju Polijai pasaules 1994. gada čempionāta zelta
medaļu. Man ir tuva šī zeme. Saeimā vadu arī deputātu grupu sadarbībai ar
Polijas parlamentu.

Lielākā veiksme

Toreiz:  Visas
uzvaras bija jāizcīna pašam.

Tagad:  Joprojām viss atkarīgs no paša. Būt starp
pirmajiem simt Latvijā – tas vairāk ir panākums.

Lielākā
neveiksme

Toreiz:  Esmu
jau šad un tad ne savas vainas pēc nonācis neapskaužamā situācijā. Piemēram,
1986. gada pasaules čempionātā Monreālā. Pirmie četri celiņi aizvējā, tālāk
pamatīgs sānu vējš no kreisās puses un man jācīnās astotajā celiņā, turklāt
esmu labās puses airētājs. Finišēju tikai sestais.

Tagad:  Neesmu kļuvis par Eiropas Parlamenta deputātu.
Varbūt vēl neesmu to nopelnījis.

Dienas režīms

Toreiz:  Jau
septiņos no rīta sākās pusotru stundu ilgs treniņš, kurā airēja, skrēja vai
strādāja trenažieru zālē. Tādējādi pie kārtīgām brokastīm tika tikai pēc desmit
noairētiem kilometriem. Desmitos jau devāmies uz otro treniņu. Nereti tas bija
dubulttreniņš – pusotra stunda plus stunda ar 20 minūšu atpūtu pa vidu. Tādā
jau noairēja aptuveni 25 kilometrus. Četros vakarā vēl vismaz 17 kilometri uz
ūdens, kā arī darbs ar svariem. Sagatavošanās periodā vienā dienā noairējām 50-55
km. Parastais cikls bija divreiz pa divarpus treniņu dienām, kurām sekoja
pusotru dienu ilga atpūta. Tuvojoties sacensību sezonai, kilometrāža
samazinājās, ātrums palielinājās.

Tagad:  Joprojām ceļos pusseptiņos. Eju paskriet vai
pastaigāt ar suņiem. Skrienu ar mērķi pamodināt organismu – kilometrus piecus
ar pulsu 130-140 sitieni minūtē.

Mājās ir maza
sporta zāle. Varu pavingrot pie stieņa, ar svariem pastrādāt, uz velotrenažiera
gan ilgāk par desmit minūtēm nespēju izturēt. Labāk dodos braukt ar īstu
divriteni. Airēju tikai tad, kad labs laiks. Mani skumdina, ka Rīgā, kas no
visām pusēm ūdeņu ieskauta, nav nevienas šādam nolūkam iekārtotas vietas, kurā
varētu piebraukt un atstāt mašīnu, pēc tam dušā nomazgāties. Rīgas domnieki
joprojām neizprot Lucavsalas airēšanas kanāla nepieciešamību.

Kustos regulāri.
Bet man nav mērķa šajās kustībās sasniegt maksimālu rezultātu. Svarīgi
organismu uzturēt tonusā. Regulāri spēlēju futbolu, basketbolu. 23. maijā Cēsīs
mums būs mači ar Lietuvas un Igaunijas parlamentāriešu komandām. Mana olimpiskā
zelta laiva stāv Latvijas sporta muzejā. Reizēm uz ūdens izbraucu ar savu
Atlantas sudraba laivu. Biežāk gan izmantoju Rīgā ražotu, platu divvietīgu
ūdenstūristu kanoe Guna.

Airēšanas svētkos
Rīgas kanālā ar brāli Jefimiju divniekiem pat esam uzvarējuši. Bet par veterānu
čempionātiem neinteresējos. Brālis, kurš ir jaunāks, pērn kļuva par Eiropas un
pasaules čempionu, kā arī izcīnīja sešas zelta medaļas pasaules veterānu spēlēs
Sidnejā.

Vienpadsmitos
liekos slīpi. Vēlie TV raidījumi nav priekš manis.

Hobiji

Toreiz:  Kolekcionēt
medaļas un nozīmītes

Tagad: Olimpiskās simbolikas kolekcionēšana. Gribētu kādreiz nodibināt
airēšanas sporta muzeju. Vācu karotītes no pilsētām, kurās esmu bijis. Pirmo
nopirku 1987. gadā pirmsolimpisko sacensību laikā Seulā. Tagad:  man jau ir 74 karotītes.

Dainis CAUNE