Airi ūdenī, prezident!
Ar Ēriku Loku interviju sarunājam Lucavsalas airēšanas bāzē. Ne tikai tāpēc, ka viņš kopš marta ir Latvijas Kanoe federācijas prezidents, bet arī tāpēc, ka krietnu daļu brīvā laika Ēriks pavada Daugavas ūdeņos savā kanoe laivā. „Jūtos un esmu šeit piederīgs,” tā savu jauno sabiedrisko pienākumu īsi raksturo Ēriks Loks.
— Kā kļūst par tik nozīmīgas federācijas, kura sevī iekļauj gan smaiļošanu, gan kanoe airēšanu, prezidentu?
— Apkārt nestaigāju un neapvaicājos, vai jums nevajag prezidentu? Mani uzrunāja, un pēc ilgākām pārrunām piekritu kandidēt. Saņēmu 13 balsis no 16 iespējamām — tātad federācijas biedru nodoms bija labi apsvērts.
— Kas lika padomāt?
— Nav ko slēpt — par prezidentiem dažkārt uzaicina tos, kuriem pašiem ir kāds miljons vai kuri zina, kā tos var sadabūt. Es neesmu pat pagultes miljonārs un finanšu rocību pats federācijai paplašināt nevarēšu. Cita lieta, ka varam kopīgi domāt — kā un no kurienes piesaistīt līdzekļus, jo mūsu sporta veids nav no lētākajiem, it sevišķi — ja gribi grozīties starptautiskos ūdeņos.
— Airēšanā neesi svešs, pats savulaik esi centīgi airējis kanoe laivā. Tam bija izšķirīga nozīme?
— Neesmu nekāds diženais kanoists bijis, viens no tūkstošiem. Savulaik (man tagad ir 48 gadi) divniekā mēs ar Aleksandru Višņevski kļuvām par Vissavienības lauku sporta biedrību čempioniem 1000 m distancē. Tas arī ir lielākais panākums. Ātri gan beidzu, jo sāku nopietni mācīties Lauksaimniecības akadēmijā Jelgavā.
No laivas pa gabalu turējos labu laiku, un tikai pēc trīsdesmit, kad sāku organizēt savulaik visai populāro regati Lucavsalas airi, nolēmu atkal ietrausties laivā. Jau pirmajā reizē mani spārnoja tas, ka tiku garām meitenēm, kas sākušas trenēties pirms krietna laiciņa. Tā nu pēc iespējas pasmeļu to ūdeni. Man patīk šī nodarbe, kas nav tikai fiziska, bet dod atslodzi arī galvai. Gribas labi justies.
Reizēm nobraucu arī kādos mačos. Ne tikai veterānu, jo to jau mums nav tik daudz.
— Ko redzi savu jauno pienākumu galvgalī?
— Tu par tām jaunajām slotām? Nevaru jau tā uzreiz visu grozīt, kā man liktos pareizi. Opozīcijā visam būt ir vienkārši. Šeit cilvēki darbojas gadiem, viņiem ir savas zināšanas, savi paņēmieni, sava hierarhija. Kopīgiem spēkiem gribētos šīs lietiņas sakārtot, lai tad vēlāk kāds nāktu ar to rubli jeb eiro.
Pirmais, ko gribu darīt, ir sapulcināt sev apkārt labus padomdevējus, domubiedrus. Gribu, lai katrs no viņiem savā jomā ir stipri gudrāks par mani.
Redzu, ka mūsu sporta veidā, tāpat kā daudzos citos, lielākās problēmas sākas pēc tam, kad esi beidzis skolu un neesi vairs vecāku paspārnē, i ēst gribas, i kādu drēbes gabalu nopirkt. Lai cerētu uz valsts atbalstu, nepieciešams izpildīt ļoti augstus kritērijus pasaules un Eiropas meistarsacīkstēs, bet junioriem spēciņa lielākoties vēl ir par maz. Tāpēc pieaugušo sportistu mums ir tik maz, kaut arī smaiļošanā un kanoe airēšanā spēka gadi sākas tikai vēlīnajos divdesmit. Dūšīgi airē pat tie, kam pāri trīsdesmit, bet tur vajag atbalstu, vismaz sadzīviskā līmenī.
Recepte vienkārša — darbs ar sponsoriem, to reģionu pašvaldībām, no kurienes sportisti nākuši. Nezinu, kāpēc novārtā atstāta iespēja kaut kur piestrādāt, kaut uz pusslodzi. Es domāju ziemā, ne airēšanas sezonas laikā.
— Vai esošajos treneros, airēšanas speciālistos redzi tādus, kuri tevi atbalstītu?
— Ja neredzētu, tad tādu amatu gan neuzņemtos. Priecē, ka mūsu sporta veidā, kaut lēni, tomēr ienāk jauni treneri, kas tikko paši beiguši sportot vai pat vēl airē. Jaunāks pasaules redzējums tikai veicina attīstību, arī sapurina vecos. Gribētu, lai viņi nāk ar jaunām idejām, domām, kas reizēm pat varētu federāciju pārsteigt.
— Vai airēšana ir pietiekami populāra jauniešu vidū?
— Tur, kur ir airēšanas grupas, tur jau par uzmanības trūkumu nav jāsūdzas, bieži vien bijušie airētāji ved savus bērnus. Cita lieta, ka mūsu sporta veids vēl nav apzināts kā cilvēka veselības avots. Es domāju, ka pārāk maz (vai pat nemaz) cilvēku ar to nodarbojas tikai prieka pēc, nedomājot par sportiskiem sasniegumiem. Tas varētu būt kā sava veida ūdens fitness.
Interesanti, ka par to domā arī pasaules līmenī, par to pārliecinājos nesen notikušajā Eiropas Kanoe asociācijas kongresā Zagrebā. Labs piemērs tepat Latvijā ir arvien vairāk augošās skriešanas sacensības — maratoni, pusmaratoni, kur cilvēki galvenokārt skrien prieka pēc. Ja novakarēs, brīvdienās airētu šādi entuziasti, tad smaiļot un braukt ar kanoe laivu daudziem liktos vienkārši forši un stilīgi. Mūsu sporta veidam būtu cits reitings, kas atsauktos arī uz augstu sasniegumu sportu. Zinu, ka daudzi apšauba šo manu ideju, bet gribētos, lai laiks, kas pavadīts uz ūdeņiem, kļūtu par sava veida dzīves stilu. Grūti izveidot virsotnes, ja apakšā nav piramīdas, uz kā balstīties.
— Vai ir pietiekami daudz iespēju nodarboties ar šo sporta veidu?
— Iespējas būtu, jo mums gana spēcīgi ir gan tradicionālie sporta centri, gan nepieciešamības gadījumā tiktu meklētas jaunas iespējas.
Runājot par sportisko pusi, patiesi sportiskas trases rādītājs ir marķējums, ar bojām izveidoti celiņi, automātiskās starta iekārtas. Marķēta distance disciplinē sportistus pat treniņos. Šādām prasībām mums atbilst tikai Limbaži, kur Lielezerā jau vairākus gadus darbojas šīs modernās iekārtas.
Lieliska, dabas dota dāvana ir Brocēnos, Cieceres ezerā, kur trase ir marķēta, bet nav starta iekārtas. Šis ezers atrodas tādā kā ieplakā, koku ieskauts. Limbažos reizēm uzpūš negants ziemeļrietumu vējš un apgriež visu kājām gaisā, bet Cieceres ezers no šādām laika kaprīzēm ir pasargāts. Šo trasi gribētos reiz modernizēt, kas gan nav lēts prieks.
Jaunu bāzi Dampeļi tikko atklāja Ventspilī, kur ir lieliska ēka, kas nedarītu kaunu nevienam airēšanas centram pasaulē. Iedomājies, tur ir dušas un drēbju žāvētava! Sāpīgi jokoju, bet mūsu bāzēs līdz šim tas bija tikai sapnis, kaut treniņi reizēm notiek divreiz dienā un ar slapjām drēbēm trenēties nav pārāk patīkami. Cita lieta, ka bāze vēl ir jauna, un paies laiks, kamēr veidosies sportiskā un vienkārši mīļā gaisotne, kāda bija vecajā bāzē. Bet ventspilnieki jau naudu vējā nekaisa, ja kaut ko uzceļ, tad prasīs drīzu atdevi ar visu auru kopā.
Rosīgi, kā jau ilgus gadus, ir jelgavnieki, kur darbojas jau divi trīs smaiļošanas un kanoe airēšanas klubi. Nedaudz piebremzējuši liepājnieki, kur savulaik bija lieliski kanoe airētāji. Ceru, ka viņiem izdosies atgūt to airēšanas elpu, kas reiz Liepājā pūta.
— Savulaik spēcīgi airētāji nāca no Daugavpils, kur Stropu ezerā bāze ir joprojām…
— Neesmu vēl visā saimniecībā iekšā, bet zinu, ka tur nav veicies ar treneriem. Protams, ka par tradīciju atdzimšanu būtu jādomā, bet visam apakšā kā vienmēr ir materiālās iespējas. Iespējams, ja būtu interesenti, kas gribētu šo lietu kustināt, Daugavpils vadība nāktu talkā, jo Stropu ezers ir lieliska vieta, kur airēt.
Kā piemēru varu minēt Sasmakas ezeru Valdemārpilī, Talsu novadā, kur treneris Zigurds Zujevs jau ilgus gadus gatavo teicamus kanoe airētājus, lai gan par bāzi kā tādu var runāt tikai ar lielu izdomu. Tiesa, nu liekas, ka kaut kas uzlabosies, jo ar labvēlīgu žestu nāk talkā kāds privātais investors un airētājiem ir cerības iegūt labākas telpas. Domāju, ka labas cerības kļūt par Rio olimpieti ir Zujeva audzēknim Dagnim Iļjinam, kurš pamatus ielicis tieši Valdemārpilī.
Tomēr, ja mēs gribētu airēšanu Latvijā reiz iemērīt starptautiskā kartē, tad noteikti vajadzētu padomāt par modernas trases izveidošanu Rīgā, jo diez vai pasaules dūžus mēs dabūsim uz Limbažiem vai Brocēniem. Par bāzi Lucavsalā, kur mēs pašlaik atrodamies, runā jau gadus četrdesmit, bet nekas nav izkustējies, ja mēs nedomājam tikai par treniņu bāzi, kas pamazām kļūst civilizētāka. Bet ar runāšanu nekas nav panākams, tur vajadzīga valstiska interese ar attiecīgu materiālo pamatu. Domāju, ka tas būtu labs un ilggadējs ieguldījums mūsu sporta veidā.
Ka viss ir iespējams, to apliecina jaunais aktīvās atpūtas un piedzīvojumu parks tepat Lucavsalā, kur pirms kāda laika vēl bija pamesti dārziņi un brikšņi.
— Saimniecība ir liela un plaša, bet nereti par sporta veidu kopumā spriež pēc visai specifiskiem rādītājiem — vai ir un vai būs olimpieši. Būs?
— Atjaunotajā Latvijā neviena olimpiskā delegācija nav bijusi bez mūsu sportistiem. Vai tad pēc trim gadiem taisīsim izņēmumu?… Daba jau tukšumu nemīl.
Abi mūsu pēdējie olimpieši Krists Straume un Aleksejs Rumjancevs palikuši ierindā, kaut arī no vienas laivas izkāpuši — Krists palika Rīdzenē, bet Ļoša tagad pārstāvLimbažus,un abi savu laivu klasi vēl meklē. Raženie puiši vēl gana jauni un spēcīgi, vīra gados tikko iekāpuši.
Ceru, ka nopietni atgriezīsies kanoe airētājs Miķelis Ežmalis, kuram, manuprāt, galvu velti sagrozīja negaidītais starts 17 gadu vecumā pirms pieciem gadiem Pekinā un pēc tam viņš airēšanu pat pameta. Viņa dotības joprojām vērtēju augstu, un no paša vēlmes atkarīgs, vai dzirdēsim ko nopietnu no viņa puses. Otru kanoistu Dagni Iļjinu jau pieminēju. Viņam ir arī sparīgs brālis Arvis Iļjins.
Trīs gadi nav mazs laiks, lai pamatoti sevi pieteiktu vēl šobrīd kāds jaunais airētājs, kāda jauna ekipāža. Mūsu lieta, lai viņiem būtu pēc iespējas gludāks ieskrējiena celiņš. Gribētos, lai paši sportistu saprastu, ka par to vien, ka viņi kustina airi, kaut kas tāpat nepienākas. Tā nav arī daudzās citās valstīs. Pašiem vien jāiegulda milzu darbs, lai ar tevi sāktu rēķināties.
— Kāds ir tavs tuvākais nodoms?
— Beigt interviju un sēsties kanoe laivā.
