Būt asumā mierīgam

Haraldam Silovam šīs būs otrās ziemas olimpiskās spēles. Ja pirms četriem gadiem viņa startu Vankūverā daudzi uztvēra kā pazīmēšanos visas pasaules priekšā ar unikālo startu vienā dienā divos sporta veidos — šorttrekā un ātrslidošanā, tad šobrīd Sočos Haralds ir ieradies ar jau pavisam citiem mērķiem.

Brīdī, kad sazvanāmies, Haralds tikko atgriezies no pēdējās treniņnometnes Itālijas kalnos Nīderlandes pilsētā Hērenvēnā, kur atrodas mūsu ātrslidotāja treniņbāze. Beidzamo reizi Haralds Latvijā bija augustā.

— Paraksturo, lūdzu, to Haraldu Silovu, ko sporta līdzjutēji redzēja 2010. gadā Vankūverā, un kāds ir tas Haralds Silovs, kas startēs 2014. gadā Sočos! Kas ir mainījies?

— Viss ir mainījies. Apstākļi, sporta veids, pats esmu mainījies. Toreiz tā man bija pirmā olimpiāde un es trenējos Kanādā. Treniņos bija labāka noskaņa — pirms Vankūveras bija jautrāk. Tagad esmu kļuvis nosvērtāks. Arī sporta veids ir individuālāks — ātrslidošanā distancē esi nošķirts no pārējiem.

— Šajā laikā izdevies izvairīties no savainojumiem?

— Paldies Dievam, esmu izticis bez lielām traumām. 2011. un 2012. gada sezonā bija dažādas ķibeles ar cirkšņiem, vēderu — es pat neatceros, bet sīkas problēmas nāca cita pēc citas, kas ietekmēja treniņprocesu. Šosezon viss ir bijis stabilāk.

— Vai finansējums bijis pietiekams?

— LOV A sastāvā man ir pieejami līdzekļi, ar kuriem varu segt izdevumus. Taču ar to nepietiek. Izmantoju SOK skolaršipu un sponsoru līdzekļus.

— Kas šajā laikā mainījies tavā personiskajā dzīvē? Tā taču ir puse no rezultāta!

— Joprojām esmu kopā ar draudzeni Kelsiju.

— Pirms nepilniem trim gadiem tu pilnībā pievērsies ātrslidošanai un pieteici sevi visnotaļ mērķtiecīgi — ar treniņiem pie pasaules čempiona Džeremija Voterspūna. Vai jūs joprojām sadarbojaties?

— Nē, kopš šīs sezonas vairs netrenējos KIA ātrslidošanas akadēmijā (Kia Speed Skating Academy). Džeremijs pats šosezon ir atgriezies apritē kā sportists, līdz ar to sadarbība nav bijusi. Sezonas sākumā līdz oktobrim strādāju pie šorttreka trenera Jerūna Otera. Pēc tam mētājos no vienas vietas uz otru, daudz trenējos vienatnē. Šis man ir trešais gads ātrslidošanā. Pirmajā 2012. gadā akadēmijā otrais treneris bija francūzis Tristāns Luā, pagājušogad — nīderlandietis Vims den Elsens. Viņš ir jau gados un Nīderlandē uzaudzinājis daudzus talantus — nekad nav bijis izlases treneris, bet strādājis kā reģionālais treneris. Savukārt Luā ir bijis gargabalnieks un uzvarējis daudzos maratonslidojumos uz dabīgā ledus. Tā kā vairs netrenējos pie Džeremija, pieaicināju palīgā bijušo Nīderlandes sprinteri Janu Bosu. Visvairāk šosezon esmu strādājis ar Jerūnu, taču ātrslidošanā šobrīd man nav trenera.

— Citiem vārdiem sakot, Sočiem gatavojies individuāli…

— Tāds nebija mans plāns. Lietas tā sagrozījās, nebija cita varianta.

— Kad pievērsies ātrslidošanai, apgalvoji, ka tava kroņa distance varētu būt 5000 m. Bet izskatās, ka Sočos likmi liksi uz 1500 m un 1000 m distancēm, kas prasa labākas ātruma īpašības.

— Pārejot no šorttreka uz ātrslidošanu, 1500 m labi noslidot nevar šorttreka treniņu metodikas dēļ. Ir vajadzīgs specifisks treniņš, lai uzdzītu ātrumu un jaudu, ko šorttrekā uztrenēt grūti. Kad sāku trenēties ātrslidošanā, uzlaboju ātrumu un taisni 1500 m distance man padevās vislabāk, arī 1000 m. Man bija labs nevis paātrinājums, bet ātrums! Un tā ir viena no manām stiprākajām īpašībām — gala ātrums. Taču slidojums jāsabalansē tāds, lai tam pietiktu spēka.

Zināju, ka man padosies 1500 m distance, jo to var prognozēt pēc tā, kāda tipa slidotājs esi. 1000 m man labi padevās arī pirms Vankūveras olimpiskajām spēlēm. Šīs abas distances man patīk, uz tām arī koncentrējos.

— 2012. gadā Eiropas čempionātā ātrslidošanā daudzcīņā tu izcīnīji sesto vietu, 2013. gadā — divpadsmito, bet šogad Norvēģijā biji vēl vietu zemāk. Paradoksāli: ja par mērauklu ņem Eiropas čempionātu, tavi labākie rezultāti ātrslidošanā bija pirmajā sezonā un kopumā rezultātu līkne gājusi uz leju. Kāpēc tā?

— Katrai sezonai ir svarīgākās sacensības. 2012. gadā tas bija Eiropas čempionāts, un es izšāvu. Pagājušogad tas vairs nebija Eiropas čempionāts, un tajā vairs neizšāvu, toties man izdevās lielisks starts pasaules sprinta čempionātā, kas bija pēc nedēļas un kas bija noteiktas kā sezonas svarīgākās sacensības. Arī šogad neplānoju Eiropas čempionātā augstus rezultātus. Tāds ir mans līmenis. Nu, man neizdevās šis čempionāts līdz galam. Es neesmu arī no tiem, kurš var izvilkt visu sezonu ar stabiliem rezultātiem. Man sezona paiet kā pa amerikāņu kalniņiem — ir brīži, kad trāpu formā un izšauju, un ir brīži, kad esmu saguris vai nepadodas slidošana, un rezultāts nesanāk tāds kā cerēts.

— Pēc starta Norvēģijā presē izteicies, ka, braucot uz čempionātu, cerības par augstām vietām neesi lolojis, bet tik un tā esi gribējis būt augstāk.

— Sezonas gaitā pajukušais plāns ir atstājis lielu iespaidu uz rezultātiem, un man bija kreņķi, ka sacensību sezona ir neizdevusies.Pagājušajā novembrī un decembrī biju stresā. Notika lielākās pārmaiņas… Risināju problēmas, domāju, kas būtu labākais manai fiziskajai sagatavotībai. Vienā brīdī daudz problēmu sakrita uz galvas — tas nomāca, vienam bija smagi visu risināt, tas bija vientuļš periods. Bet nupat pēdējā nometne Itālijā bija pozitīva — trenējos kopā ar Norvēģijas ātrslidošanas izlasi. Bija daudz labāka sajūta — strukturēts treniņš, laipna, draudzīga komanda un labi treniņu partneri. Biju labā kompānijā. Fiziski jutos labi, tehniski viss sanāca, ārā spīdēja saule (smejas). Bija tādi brīži, kad slidoju labi un sajutu, ka viss būs kārtībā. Tas man deva pārliecību un cerību, ka viss var izvērsties labi. Man kā sportistam tas ir svarīgi: man nepatīk būt vienam, man vajag treneri blakus.  

— Vai norvēģi tevi neuztver kā konkurentu?

—Protams, uztver. Viņiem labums ir tāds, ka var šo to pamācīties arī no manis — man ir laba pagriezienu tehnika.

— Pērn februārī Vācijas pilsētā Erfurtē tu Latvijai izcīnīji pirmo medaļu ātrslidošanā Pasaules kausā, iegūstot 2. vietu 1500 m distancē. Vai gadījumā olimpiskais februāris nav tieši tas laiks, kad vari sasniegt sportiskās formas olimpu?

— Visi svarīgākie starti ir šajā laikā, un vienmēr vislabākā sportiskā forma ir bijusi janvārī vai arī februārī. Protams, tas dod cerības un pārliecību, ka tā būs arī šogad.

— Pēc Vankūveras olimpiskajām spēlēm sacīji, ka tavs mērķis Sočos ir izcīnīt olimpisko medaļu. Kā tev ir izdevies tam pietuvoties? Varbūt esi mainījis prasības pret sevi, un tās vairs nav tik augstas!?

— Ja mērķi nav augsti, tad… Sportiskās ambīcijas un darba ētika man nav mainījusies. Zinu, ka man tas ir pa spēkam, un nav tā, ka tas ir pilnīgi bez variantiem. Iekšā visu laiku ir ticība un pārliecība, ja Sočos visi faktori sakritīs, var sanākt labas sacensības — medaļa ir reāla. Šosezon maksimāli esmu centies izdarīt visu, lai būtu rezultāti. Faktori, kas ietekmēja gatavošanās procesu, šoreiz nebija atkarīgi no manis. No manām pozīcijām raugoties, ir bijis pat par daudz — man vajadzētu tvert visu vieglāk un atslābt. Gribasspēks ir, bet, tuvojoties spēlēm, atbildības sajūta aug. Tā kā rezultāti pēdējā laikā nav bijuši labi, psiholoģiski ir diezgan grūti sagatavoties. Bet, kā jau teicu, pēc Itālijas sāku atgūties.

— Pēc Eiropas čempionāta norādīji, ka tev vēl ir jāpiestrādā pie tehnikas. Kāda ir tava recepte pirms Sočiem?

— Jo mazāk mainīs, jo labāk — nekādām pārmaiņām nevajadzētu būt. Atliek tikai slidot, koncentrēties uz galveno — katram ātrslidotājam tas ir kas cits. Man ir jāpiestrādā pie pozīcijas — gurnus šitā, plecus tā(smejas). Tādi sīkumi. Kad nāks tuvāk starts un atpūtīšos, muskuļi paliks svaigāki, uzlabosies koordinācija un viss padosies vieglāk. Visiem ātrslidotājiem plāns, ko darīt pirms starta, ir līdzīgs. Atliek tikai gaidīt, psiholoģiski noskaņoties un uzvilkties pirms starta, kas ir viens no grūtākajiem procesiem. Nervi jāsaglabā mierīgi, bet tajā pašā laikā ir jābūt asam un možam, jo būs jāslido par 110% un kļūdām vietas vairs nebūs. Iespēja ir tikai viena — vairāku skrējienu nebūs.

— Tu centīsies izšaut tikai vienā distancē?

— Nē, es neesmu izdalījis 1000 m vai 1500 m — abas distances būs vienlīdz svarīgas.

— Vai startēsi arī citās distancēs?

— Jā, vēl 500 m distancē, kurā esmu ielikts kā pirmais no rezervistu listes. Tādēļ startēšu vienā no pirmajiem pāriem. Taču tur man lielu cerību nav (smejas). Šī distance noderēs, lai sajustu sacensību garšu un ledu, kā ir, kad slido sacensību režīmā, pierast pie publikas.

— Cik ir tādu ātrslidotāju, kas var cīnīties par medaļām?

— Konkurence ir sīva. Varu nosaukt vismaz 10 puišus, kas varētu kļūt par olimpiskajiem čempioniem.

Haralds SILOVS

Ātrslidotājs

Dzimis: 1986. gada 7. aprīlī Rīgā

Augums, svars: 178 cm, 78 kg

Izglītība: Ventspils Augstskola

Treneri: pirmais—tēvs Edvīns Silovs, Karīna Palasius, Jana Migliniece, Lāsma Kauniste, Jeruns Oters

Lielākie sasniegumi

2010. g. OS — šorttrekā: 10. v. 1500 m, 12. v. 500 m, 14. v. 1000 m; ātrslidošanā: 20. v. 5000 m

Šorttrekā divkārtējs Eiropas čempions 1500 m (2009. un 2008. g.), Eiropas čempions daudzcīņā (2008. g.), divkārtējs Eiropas vicečempions 1000 m (2011. un 2008. g.) un daudzcīņā (2011. un 2009. g.), bronza čempionātā 500 m (2011. g.)

2012. g. PČ — 7. v. ātrslidošanas daudzcīņā, EČ — 6. v. ātrslidošanas daudzcīņā

2013. g. PK — 2. v. posmā 1500 m

Ģimenes stāvoklis: neprecējies,ir draudzene

Vaļasprieki: zīmēšana, literatūra, kino, MTB

LATVIJA ĀTRSLIDOŠANĀ

Hallē Adler-Arena

8. februārī

13.30  5000 m, Haralds Silovs

10. februārī

15.00  500 m, Haralds Silovs

12. februārī

16.00  1000 m, Haralds Silovs

15. februārī

15.30  1500 m, Haralds Silovs