Vientuļā vilka lēnā pieradināšana

Individuālajos ziemas sporta veidos sezona beigusies. Kopumā ļoti veiksmīga. Visu saranžējot, sanāk, ka tūdaļ aiz skeletonistiem un bobslejistiem un līdzās brāļiem Šiciem uz trešo vietu pretendē ātrslidotājs Haralds Silovs, kura kontā 4. vieta pasaules čempionātā un viena 2. vieta Pasaules kausa izcīņas posmā. Laba atdzimšana pēc neveiksmes Sočos.

Šoreiz sākumā būs itin secīgs visas sezonas galveno notikumu apskats. Dzīvē viena lieta izriet no otras un ietekmē nākamo. Tāpat sportā. Gadās, ka ne uzreiz, bet pēc kāda laika. Viss savā starpā ir saistīts. Padarītais atalgo, un neizdarītais atkožas.

SMADZEŅU TĪRĪŠANA UN JAUNA DIMENSIJA

— Pēc divām olimpiskajām spēlēm joprojām esi Latvijas vienīgais ātrslidotājs. Kā vērtē pagājušo ziemu?

— Kā izdevušos. Izdarīju, ko varēju, jo dažas lietas nevarēju ietekmēt, sevišķi saskaroties ar tām pirmo reizi. Kad atgriezos no Sočiem, bija tukšuma sajūta. Iepriekšējos četros gados darbojos ar maksimālu atdevi, centos, kaut ko upurēju, bet rezultāta nekāda. Kādu laiku par slidošanu pat domāt nevēlējos. Un tas arī bija labi, jo varēju izbaudīt daudzas citas lietas, kam iepriekš neatlika laika. Braucu uz lauku īpašumu pie Rendas, pavadīju laiku ar tuviniekiem, satikos ar draugiem, piedalījos pat TV šovā, ja tā to var nosaukt, gāju uz teātriem, koncertiem. Beidzot varēju izbaudīt Latvijas garšu, saullēktus, saulrietus. Pa īstam nosvinēju Jāņus. Ieguvu jaunus draugus, jaunas emocijas un uzlādēju baterijas, kas bija pavisam nosēdušās. Tā ir kolosāla sajūta, ko pa īstam spēj novērtēt tad, kad kādu laiku tā visa ir pietrūcis.

Ļoti noderīga un pamācoša bija iesaistīšanās Raivja Hščanoviča projektā RH3. Viņu pazinu jau agrāk, taču par projektu uzzināju tikai pavasarī. Mani aizrāva gan RH3 misija, gan Raivis kā personība. Mēs bieži varam izdomāt vistrakākās idejas. Daudz grūtāk ir uzdrīkstēties tām ķerties klāt un mēģināt īstenot, pārvarēt šaubas, arī apkārtējo neticību. Raivis to ir spējis un palīdz slimiem bērniem. Pēc sporta viņš atradis jaunu piepildījumu. Esot kopā ar Raivi, guvu līdz šim nebijušu pozitīvu impulsu. Man tā bija jauna dimensija. Ik pa brīdim arī es iedomājos, kas būs, kad slidas iekāršu vadzī, kad žurnālisti ar kamerām vairs nestaigās nopakaļus. Būs jāmeklē sev cits pielietojums.

PIRMAIS MUGURAS ZVANS

Tā bez liela saspringuma atsteidzās jūlijs un pēkšņs piedāvājums no Stressless. Sak', veidojam jaunu komandu, varbūt gribi pievienoties. Noteicu, lai atsūta programmu, kas kur būs. Sapratu, ka agrāk par augustu nekas nebūs, taču sajutu, ka pamazām jāatsāk kustēties nopietnāk. Pabraukāšanos ar riteni vai skrituļslidām par treniņiem nevarēja uzskatīt. Diemžēl jau pēc dažiem intensīvākiem treniņiem sākās problēmas.

Sāpes mugurā bija tik neciešamas, ka nevarēju pakustēties. Pat līdz tualetei aizvilkos ar grūtībām. Dzīvojos tik pa gultu, kādi tur vēl treniņi. Un tieši tad sajutu tik spēcīgu iekšēju vēlmi atkal trenēties — lai vai kas, bet uz kājām jātiek. Tiku un aizbraucu uz pirmo komandas treniņnometni. Man tas bija patīkams pārsteigums — tā bija neliela, bet ļoti profesionāla komanda. Viss sakārtots. Labs treneris. Viņi savu izdarīs. Pārējais būs atkarīgs no paša. Likās jau, ka viss atrisinājies. Pēc pirmās nometnes aizgāju uz LOV un dažos testos biju pat labāks nekā ziedu laikos, kad laboju Latvijas rekordus. Galva viegla, arī pārliecība bija nākusi klāt. Paiešana malā no sporta rutīnas izrādījās veiksmīga. Septembrī sāku ledus treniņus un jau pēc dažām dienām vakarā atkal biju galīgi šķībs. Atkal bija 15 dienu pauze un trenējos tikai tik, cik to varēju horizontāli un gultā. Bet tad bija laba ledus nometne Incelā un atkal sāku justies arvien labāk.

JAPĀNĀ SEZONA NESĀKĀS

— Tomēr izlaidi arī pirmo Pasaules kausa posmu Japānā?

— Uz Japānu lidoju kopā ar komandu. Iesildoties uz 500 m, mēģināju startus. Sākumā viegli. Tad trešo reizi gribēju tā uz 80 %, bet adrenalīns bija sakāpis un laikam sanāca teju par visiem 100 %. Tā arī paliku līks. Teikšu atklāti — biju šokā: Nu gan ir sūdi! Tas man no muguras bija trešais brīdinājums. Paldies fizioterapeitam — ļoti labi pastrādāja. Tomēr par startu citās disciplīnās nevarēja būt ne runas. Galvenais būt ierindā otrajā Pasaules kausa posmā Korejā. Līdz tam vēl mugura par sevi atgādināja, tāpēc visu liku tikai uz vienu disciplīnu — masu startu. Pagājušajā sezonā masu startu sāka rīkot pēc nedaudz atšķirīgiem noteikumiem. Tiek slidots nevis pa klasisko, bet pa iesildīšanās apli, kas ir īsāks un ar asākām virāžām. 16 apļus. Līdz ar to ir vēl līdzīgāks šorttrekam.

— Tad jau tev tas ir izdevīgāk!

— Vispār jā. Tāpēc arī koncentrējos tikai tam. Tur starta rāvienam nav tik liela svara. Viena kļūdiņa varēja maksāt pavisam dārgi, bet izdevās gandrīz ideāli. Labi noturējos visu distanci, pareizajā brīdī iesēdos līdergrupiņā, un izdevās finiša spurts. Salīdzinot ar gargabalniekiem, kas sāk iecienīt šo disciplīnu, tur man tomēr ir maza priekšrocība, jo ir šorttreka pieredze, un tā noderēja. Zaudēju tikai itālim. Bija nopelnīts pirmais pjedestāls pēc divu gadu pārtraukuma! Šis panākums man deva jaunu elpu, jo citādi varēju atkrist dziļā emocionālā bedrē. Savainojumi un neveiksmes briesmīgi izsmeļ. Bet tā — es varu! Arī komandas acīs akcijas uzreiz cēlās. Reizēm sīkumi mēdz visu sagriezt kājām gaisā, kur nu vēl pjedestāls Pasaules kausā! Nākamie mēģinājumi masu startā nebija tik veiksmīgi, taču arī tur guvu vērtīgas atziņas, labāk iepazinu jaunos pretiniekus.

— Vai ceturtais zvans vairs neatskanēja?

— Paldies Dievam un fizioterapeitam — ne. Pirms gadumijas mums bija vēl viena bezledus treniņnometne Portugālē. Komandā ir Klauss Timermans un Barts Svingss, kas ir teicami skrituļslidotāji. Slodze bija traka — Ziemassvētku dienā veicām 75 km ar skrituļslidām ar ātrumu 35 km/stundā un tad vēl vakarā trīs stundas braucām ar riteni. Astoņas dienas, un katra apmēram tāda. Taču saule, reizēm bija pat +18, šādu slodzi ļāva izturēt vieglāk. Ķermenim vajag siltumu, un Portugālē paveikto darba apjomu vēlāk labi jutu. Pozitīvi.

VEIKSMĪGĀ ČEĻABINSKA

— Eiropas čempionātā daudzcīņā izcīnīji 7. vietu. Augstāk esi bijis tikai reizi.

— Ar Eiropas čempionātu bija sarežģīta situācija. Vienubrīd pat apsvēru domu uz Čeļabinsku nebraukt. Tas bija brīdis, kad brālim vajadzēja taisīt operāciju. Gribēju būt blakus. Tomēr to pārcēla pēc čempionāta, tāpēc izlēmu piedalīties. Lai arī trīs nedēļas nebiju slidojis. Nometne Portugālē un tad tik vien, cik mājās uzturēju formu ar citiem līdzekļiem.

— Čeļabinska bija gatava čempionātam?

— Viss bija noorganizēts ļoti labi. Dzīvošana, ēšana, transports. Jā, ledus tur nebija ātrs, bet tika labi sagatavots. 500 metrus noslidoju diezgan slikti. Man jāpatur prātā, ka pie straujām kustībām atkal var saķert muguru. Tieši īsajās distancēs starts ir visriskantākais brīdis, bet bez laba starta grūti cerēt uz labu rezultātu. Toties 5 kilometri izdevās labi — ar paātrinājumu pēdējos apļos. Treneris uzslavēja, kā noslidoju, kā cīnījos. 1500 m laikam par daudz biju sagribējies. Pietrūka atbrīvotības un slidojuma plūduma. Brālis arī nejutās pārāk labi un vienubrīd pat aizdomājos, ka lēmums par startu čempionātā bija kļūda. Taču tad atcerējos viņa teikto, lai visas dusmas, sāpes iedzenu ledū, ielieku slidojumā, lai atbrīvoju domas. Biju kvalificējies arī 10 000 m, kas man allaž izrādījusies smaga distance. Pusceļā parasti biju beigts. Likās, ka arī šoreiz nekas labs negaida, un sākums patiešām tāds arī sanāca. Ātruma nebija — aplis 33—34 sekunžu robežās. Tā varēju zaudēt arī 7. vietu kopvērtējumā, jo konkurentam krievam Siņicinam jau zaudēju gandrīz 20 sekundes. Tomēr distances otrajā pusē kājas pēkšņi atvērās. Uztvēru ritmu un pareizo sajūtu.

Parasti virāžās kājas piedzen un, ja taisnē turpini strādāt, līdz pagriezienam nepaspēj atgūties. Tā ar katru apli kļūst arvien grūtāk. Taču šoreiz taisni izdevās noslidot tik labi, ka līdz virāžai kājas bija kā no jauna iedotas. Izdevās kāpināt tempu, un man bija vieni no ātrākajiem pēdējiem apļiem. Gandrīz kā Svenam (Krāmeram, kas 10 km ir nepārspējams jau kuro gadu — A. V.) — pēdējie divi apļi attiecīgi 31,8 un 31,5 pret 31,3 un 31,9). Pirmo reizi šo distanci slidoju ar kaifu. Bija prieks, ka pareizi nostrādāju, savu efektu deva arī Portugālē uzkrātā izturība. Arī domas izdevās sakārtot — sak', kas ir tās manas 10 minūšu problēmas, kad sāp kājas, spēka nav un trūkst elpas, salīdzinot ar to, ko ikdienā nākas izturēt brālim! Kopumā ar 7. vietu varēju būt apmierināts, jo tikai ar krietni labākiem rezultātiem īsajās distancēs varēju cerēt uz ko labāku.

NEVAINOSIM TIALF OVĀLU

— Tad vēl bija 4. vieta pasaules čempionātā masu startā. Līdz medaļai daudz pietrūka?

— Tur arī ir sava priekšvēsture. Komanda aizbrauca uz vēl vienu nometni Itālijā, bet es sākumā paliku Latvijā kopā ar brāli. Protams, trenējos, bet ne tādā ritmā un ne ar tādu slodzi, kā tas būtu nometnē. Kad pievienojos pārējiem, jutos labi. Tā bija augstkalne, gandrīz 2000 m virs jūras līmeņa. Arī nākamajā Pasaules kausa posmā viss bija kārtībā — Hamarā labi noslidoju 1500 m (5. vieta — A. V.). Tieši tā, kā treneris lūdza. Tāpēc arī pirms pasaules čempionāta biju optimists un izvirzīju mērķi 1500 m būt labāko piecniekā. Cerēju, ka pasaules čempionātā forma vēl ies uz augšu. Taču Hērenvēnā jau pirmajā treniņā jutu, ka ir problēmas. Kājas smagas, bezspēks.

Dīvaini — Tialf slidot man patīk, taču sacensībās man tur nekad nekas nav sanācis. Tagad es arī zinu, ka pie vainas nav Tialf, bet pats. Iespaidoja gan garā pauze pavasarī un vasarā, ko vēl pagarināja muguras ārstēšanas laiks. Iespaidoja arī slidošanas pauzes, kamēr biju Latvijā. Ja mājās būtu ledusceliņš, tad viss būtu citādāk. Kaut kādu emocionālu iespaidu atstāja brāļa veselības problēmas, jo nedzīvojam vieni šajā pasaulē. Bet ar tām mācos sadzīvot. Tāpēc pēc 1500 m sapratu, ka pjedestāls masu startā ar tādu fizisko formu nespīd. Pirms tam vakarā rūpīgu izstudēju galveno konkurentu slidošanas manieri un izstrādāju citu taktiku.

— Tik pieticīgi ar visu šorttrekista pieredzi un pēc otrās vietas Korejā?

— Izvērtējot savas spējas, šajā gadījumā cerību būt finiša trijniekā gandrīz nebija, tāpēc akcentu liku uz punktiem. Distancē ir trīs starpfiniši, tajos bija mērķis uzvarēt un sakrāt punktus, ko dabū tikai trīs labākie. Gandrīz pusdistanci no apmēram 5 km braucu pa priekšu un punktus savācu. Taču drīz pēc tam gargabalnieki pārslēdza ātrumu un atrāvās. Es nepaspēju, varbūt arī vairs nebija jaudas, lai iesēstos astē. Kad atrāvienā atpaliec, tad panākt tikpat kā bezcerīgi. Vienam slidot arī grūtāk. Es pat īsti nezināju, kas notiek, ja līderi apsteidz par apli. Taču neilgi pirms finiša viens japānis ļoti sarosījās, un arī man piezagās doma, ja nu apsteidz un pēc tam noņem no distances. Sakopoju pēdējos spēkus un finišu izrāvu dažus metrus pirms līderiem. Taču mērķis bija sasniegts un izcīnīju 4. vietu — augstāko, ko karjerā izdevies iegūt gan ātrslidošanā, gan šorttrekā. Ar to arī sezonai liku punktu. Pasaules čempionātā sprintā un Pasaules kausa finālā nepiedalījos. Vairs nebiju fiziskās formas virsotnē, bet sprintā ar manu muguru šobrīd vispār nav ko meklēt.

GRIBAS PALIKT SISTĒMĀ

— Cik lielā mērā ir skaidras nākamās sezonas kontūras?

— Skaidrs ir tas, ka tik garu atpūtu kā pērn nedrīkstu atļauties. Drīz jāatsāk treniņi. Jāieeļļo tik ritenis. Jāturpina sakārtot un nostiprināt muguru. Tam ir īpaši vingrinājumi. Regulāri konsultējos ar fizioterapeitu. Vēl vienu lietu noteikti gribētu izdarīt — pamainīt un uzlabot inventāru. Vecais vairs nav īsti kopā ar kāju. Arī nolietojies. Tāpēc gribētu jaunus zābakus un asmeņus. Tiesa, tur nav garantijas, ka jaunais būs kā uzliets un saaugs ar ledu. Man ir vairāki pāri, ar kuriem nopietni tā arī neesmu slidojis. Bet viens pāris maksā, sākot no 1500 eiro, un nolikt tāpat vien plauktiņā žēl.

— Izmanto mūsu LOV mediķu pakalpojumus?

— Epizodiski, kad esmu mājās. Esmu bijis pie Mareka (Osovska — A. V.). Tomēr vairāk konsultējos ar fizioterapeitu Nīderlandē. Ar viņu tiekamies daudz biežāk, viņš zina manu muguru un regulārāk spēj visam izsekot līdzi. Mums ir laba sadarbība.

— Vai turpināsi startēt Stressless?

— Līgums ar komandu man bija tikai uz pagājušo sezonu. Pilnas skaidrības par nākamo gadu nav, ceru, ka, vēlākais, līdz maijam būs. Pārmaiņas komandā būs, bet nezinu, kādas. Iespējams, tā paplašināsies (pagājušajā sezonā bija četri slidotāji) un būs arī kāda dāma (ir dzirdēts par Vustas pievienošanos — A. V.). No vienas puses, man nebūtu pamata uztraukties — esmu bijis disciplinēts un uzticams komandas dalībnieks. Man ir labas ātruma īpašības, darbaspējas un arī raksturs, kas komandā ir svarīga lieta. Arī 4. vieta pasaules čempionātā masu startā ir labs sasniegums. Protams, šur tur varēju noslidot labāk, taču bija objektīvi apstākļi.

No otras puses, viņi zina par manām muguras problēmām, un komanda nav labdarības iestāde. Viņiem vajag veselus un labus slidotājus. Turklāt Latvijas tirgus komandas atbalstītājiem tikpat kā neinteresē. Tie ir mani mīnusi, taču ceru uz pozitīvi notikumu attīstību. Ļoti gribētos palikt Stressless, jo beidzot varēju izbaudīt slidošanu, par pārējo tik daudz nedomājot. Viss bija sakārtots, jo vadībā bija lieliski profesionāļi — menedžeris/treneris Barts Veldkamps un treneris Rutgers Tijsens (pēdējā informācija gan liecina, ka Tijsens pamet Stressless — A. V.). Olimpiskajā sezonā reizēm nezināju, kur un kad trenēšos, bet reizēm treniņam vienkārši trūka laika, jo biju iegrimis citās lietās. Stressless bija laba sistēma. Tiesa, neziņa būs arī, kur trenēsimies. Slavenā Tialf slidotava tiek slēgta uz rekonstrukcijas laiku. Nīderlandē ir arī citas slidotavas, taču zemākas kvalitātes. Varbūt visi vairāk trenēsies Incelā vai kur citur.

— Par vienu lietu tagad varētu būt drošāks — nākamajā sezonā būs labāks LOV finansējums, jo pēc vairākiem punktiem esi izpildījis prasības, lai būtu elites sportistu grupā — 4. vieta PČ masu startā, 7. vieta EČ daudzcīņā, 11. vieta PČ daudzcīņā…

— Naudas nekad nevar būt par daudz. Ja būs vairāk, noteikti varēšu kvalitatīvāk trenēties un izvirzīt augstākus mērķus. Pagājušās sezonas otrajā pusē naudas bija pavisam maz un ne visu iecerēto varēju izdarīt. Labi, ka bija Ventspils OC atbalsts. Lūk, kaut vai slidām tagad ļoti noderētu!

— Pēdējā gada laikā esi nokļuvis arī dzeltenās preses slejās…

— Tas nu galīgi nav bijis mans mērķis. Dzeltens paliek dzeltens.

— Toties tagad daudzi zina, ka tava draudzene ir Dailes teātra aktrise Dārta Daneviča, kas ir arī liela sporta fane.

— Viņa sportu patiešām labi zina un ir laba padomdevēja un atbalstītāja. Kā jau aktrise — laba psiholoģe, un šogad, īpaši krīzes brīžos, man tas ļoti noderēja.

— Varbūtesi biežāk sācis apmeklēt teātri?

— Arī. Pēdējā gada laikā vairāk esmu bijis mājās, un tas izrādījās aizraujoši. Klātienē izdevās nedaudz iepazīt teātra pasauli, un, kā izrādās, aizkulisēs intrigu ir vēl vairāk nekā sportā. Es vairāk zināju Nīderlandes ātrslidošanu, un tur patiešām ir cīņas, intrigas un netīras lietas. Taču viņi ļoti daudz ko varēja attaisnot ar savu spožo startu Sočos. Korejā tā vairs nebūs.Pagājušajā sezonā daudz biežāk iegriezos mājās. Ir taču tik jauki, ka tevi tur kāds gaida! Tiesa, sportista dzīve ir tāda, ka tas nesanāk tik bieži, kā gribētos, un gaidāmajā sezonā varbūt sanāks vēl mazāk..

— Kāds ir tavs mērķis savās trešajās olimpiskajās spēlēs Phjončhanā?

— Tagad domāju tikai par katru nākamo sezonu. Braukt tikai, lai piedalītos, diez vai vairs būs interesanti. Divās spēlēs jau esmu bijis. Bija forši, taču es esmu ambiciozāks, jo jūtu, ka savus labākos rezultātus ātrslidošanā vēl neesmu sasniedzis. Lai tik mugura nepieviļ!

Haralds SILOVS

Ātrslidotājs

Dzimis: 1986. gada 7. aprīlī Rīgā

Augums, svars: 174 cm, 77 kg

Lielākie sasniegumi:

Eiropas čempions šorttrekā (2009.)

4. v. PČ masu startā (2015.), 11. v. daudzcīņā (2015.)

2. v. PK 1500 m (2013.), 2. v. PK masu startā (2013.), 2. v. PK masu startā (2015.)

EČ daudzcīņā 6. v. (2012.) un 7. v. (2015.)

Olimpiskajās spēlēs 2010. gadā: 20. v. 5000 m; šorttrekā — 10. v. 1500 m, 12. v. 500m, 14. v. 1000 m; 2014. gadā: 14. v. 1500 m, 24. v. 1000 m, 37. v. 500 m

Personiskie (arī Latvijas rekordi):

500 m            35,32 (2013) Soltleiksitija

1000 m 1:07,47 (2013) Soltleiksitija

1500 m 1:44,66 (2013) Soltleiksitija

5000 m 6:17,13 (2009) Soltleiksitija

10000 m 13:43,66 (2012) Maskava

Sezonas labākie rezultāti:

500 m 36,20  Kalgari

1000 m —

1500 m 1:46,60 Hamara

5000 m 6:25,22 Kalgari

10000 m 14:02,15 Čeļabinska