Artis Rasmanis. Balets ar dzelžiem
1997. gadā Artis Rasmanis un Kristers Serģis kļuva par pasaules čempioniem motokrosā blakusvāģu klasē, ierakstot jaunu lappusi gan Latvijas, gan pasaules motosporta vēsturē. Lai gan nepārspējamais tandēms pasaulē kopā izcīnījis piecus čempiona titulus, aiz šiem panākumiem stāv smags darbs, spīts un strīdi, kas savulaik šo savienību arī šķīra. Tiesa, ne uz ilgu laiku.
Mūsu sarunas laikā Saeimas deputāts Artis Rasmanis atzīst, ka uz dažiem jautājumiem atbild pirmo reizi. Lai gan Kristers Serģis savā autobiogrāfijā, kuru izdeva pēc pirmā pasaules čempiona titula izcīņas, runā atklāti, Rasmaņa viedokļa publiskajā telpā nav. Pārsteidzoši, ka uz jautājumu, vai Artis ir lasījis sava cīņubiedra grāmatu, kantētājs atbild noraidoši: „Nē, un netaisos.”
Pieckārtējais pasaules čempions blakusvāģos, Latvijas un Baltijas čempions kvadriciklu klasē, Latvijas čempions skijoringā, uzņēmējs, organizators, tēvs, vīrs, politiķis, makšķernieks un Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris. Pietiekams pienākumu un panākumu uzskaitījums, lai šo vīru neaizmirstu paaudzēm ilgi.
—Saki, pirms pats sāki nodarboties ar motosportu, tev par to bija interese?
— Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāatgriežas vēsturē. Mans tēvs bija augstas raudzes virpotājs, kurš tālaika tehnisko sporta veidu top vīriem virpoja virzuļus un slīpēja cilindrus, tāpēc visi šie vīri gāja caur mūsu māju. Turklāt mēs bieži braucām vērot motokrosu klātienē, tāpēcgan vidi, gan virtuvi pazinu labi.
—Kāpēc piekriti kāpt tieši Kristera Serģa blaķenē?
— Tāpēc, ka mani saistīja ātrums, adrenalīns un izaicinājums.
—Bet… braukt bez pieredzes.
— Kristers pateica — līkumā dari tā vai šitā, un viss! Gribēšana un centība aizēnoja visu pārējo. Aptuveni pēc desmit treniņiem piedalījāmies pirmajās sacensībās, kurās arī vinnējām.
—Pirms iekāpi blaķenē, ar moci biji braucis?
— Nē, nemaz!
—Iesākumā domāji par to, cik tālu jūsu ekipāža varētu iet?
— Nē! (Kategoriski.)
—Kādi īsti bija jūsu mērķi?
— Tuvākajā plānā ietilpa piedalīšanās Latvijas čempionātā, kas šķita liels izaicinājums — mēs divi siseņi kopā ar večiem. Man bija deviņpadsmit, bet Kristeram tikai sešpadsmit gadi.
—Bet jau 1991. gadā startējāt pirmajā pasaules čempionātā.
— Jā, mums bija Vācijā taisīts mocis, kurš izrādījās metināts no mīkstām trubām.
—Kur jūs tolaik savācāt naudu, lai aizbrauktu, piemēram, uz posmu Nīderlandē? Tobrīd sadarbības ar Nelss vēl nebija.
— Bija cilvēki, kuri palīdzēja. Mēs mēģinājām dažādus ceļus, piemēram, Latvijā vairumtirdzniecības bāzē iepirkām zivju konservus, kurus, iebraucot Polijā pārdevām, bet par nopelnīto naudu turpinājām ceļu. Tāpat poļos tirgojām Rēzeknes elektroinstrumentu rūpnīcas produktus. Tici man, viegli nebija. Pēc pasaules posma Čehijā apstaigājām trasi, pa zemi lasot briļļu noraujamos stikliņus — veselos nomazgājām, piegriezām un lietojām paši.
Šķiet, 1993. gadā Nīderlandes posmā normāli nobraucām treniņus un uz starta stājāmies piektie, bet tā brīža pasaules čempions Fūrers stāvēja aiz mums. Viņš kvalificējās sestais. Iedomājies, mēs stājamies uz starta, bet katrs cimds citādāks, un tas nekas, ka salāpīti…
—Kad sākāt startēt pasaules čempionātā, saprati, cik nopietni tas var izvērsties?
— Man palikusi atmiņā kāda vēla vakara saruna ar Kristeru. Starp citu, pēc tam, kad beidzām skrūvēt moci (pēc desmitiem vakarā), uz maiņām vēl noskrējām treniņu. Kristers teica — mans mērķis ir kļūt par pirmo pasaulē. Man tobrīd likās — vecīt, tev ambīcijas mēmākās. Tam bija grūti noticēt, saku godīgi.
—Kāpēc?
— Tāpēc, ka, redzot nīderlandiešu, vāciešu tehnisko un dzīves līmeni, nešķita, ka mēs tādu varētu sasniegt.
—Kad paši jau bijāt kļuvuši par trīskārtējiem pasaules čempioniem, 2000. gada rudenī personisku iemeslu dēļ sastrīdējāties, pašķīrāties, kā šķita — uz mūžīgiem laikiem, tomēr atkal apvienojāties.
— Jā, Kristers pievēra acis — priekšplānā izvirzot mērķus un caur vienu mums kopīgu paziņu nāca uzrunāt mani.
—Serģa grāmatā gan nebija minēts, ka tevi uzrunāja trešā persona. Vai vari atklāt, kurš uzrunāja?
— Es varu nosaukt. Tas bija Uģis Bernāns. Viņš nāca pie manis ar konkrētu priekšlikumu. Īsāk sakot, mēs sakārtojām finansiālās lietas. Kopīgajā auto biznesā peļņu dalījām uz pusēm, savukārt motokrosā nopelnīto — starta naudas, prīžu naudas un sponsoru balvu naudas dalām sekojoši — desmit procenti mehāniķiem, bet atlikušie deviņdesmit uz pusēm.
—Tu biji arī komandas pavārs?
— Jā, jā. Mēs sadalījām pienākumus. Manā pārziņā bija virtuve — produktu iegāde, gatavošana. Man patīk gatavot, turklāt pēdējo gadu laikā esmu krietni pilnveidojies šajā jomā.
—Nevienā brīdī, esot tajā aiziešanas starpposmā, nenožēloji savu lēmumu?
— Ar šodienas acīm raugoties, gribu teikt — viss, kas notiek, notiek uz labu. Kristeram bija laiks pārdomāt, un laiks pārdomām bija arī man. Neteikšu, ka, strādājot par autoatslēdznieku, var nodrošināt dzīvi. Protams, ģimene bija paēdusi, bet…
—Tu pats nebūtu gājis lūgties?
— Nē! (Strupi atcērt.) Atzīšos, man Kristera ziņneša piedāvājums šķita pārsteidzošs.
—Kādas bija jūsu attiecības otrajā cēlienā?
— Koleģiālas.
—1996. gadā finišā tu iebrauci, esot jau bezsamaņā.
— Pirmkārt, nebiju fiziski gatavs, lai turētu tādā ātrumā un slodzē. Otrkārt, mēs trenējāmies pašplūsmā, bez treniņprogrammas. Skrējām, slēpojām, cēlām svaru bumbas, bet treniņplāna nebija. Treškārt, iepriekšējā mačā Igaunijā piedzīvojām baigo kritienu, kurā pamatīgi sasitu kāju. Un visam plusā toreiz Ķegumā valdīja nenormāls karstums. Ja godīgi, tad pēdējo pusotru apli no sacensības neatceros. Manā atmiņā tāda nav.
Pēc šā gadījuma izanalizējām savu treniņu kārtību. Atceros, ka piesaistījām dažādus trenerus, arī Ivaru Čākuru. Patiesībā ir labi piesaistīt vairākus speciālistus, jo dažādojas metodoloģija. Turklāt tolaik nebija ne sapratnes, ne finanšu pareizam uzturam un vitamīniem. Bet, ja runājam metaforās, tad līdz 2000. gadam braucām, ēdot Valmieras pusžāvēto desu.
—Joprojām dali pirmo vietu pasaules reitingā ar šveicieti Andreasu Hiseru izcīnīto vietu ziņā starp kantētājiem?
— Jā!
—Un kāda ir sajūta būt vienam no cietākajiem džekiem pasaulē?
— (Iesmejas.) Protams, sajūta ir laba, bet gribu pateikt — es nevēlos uzsvērt, ka es piecas reizes vinnēju pasauli. Varbūt tā ir tā atšķirība starp mani un Kristeru. Vinnēja komanda. Mēs vinnējām. Stāsts ir par vēsturisku plūdumu, kuram savu roku ir pielicis Kristera tēvs, sponsori, mehāniķi, treneri, apstākļi, mērķtiecība, bet vinnēja komanda! Es biju viens no lielajiem zobratiem, bet — tikai viens no zobratiem.
—Saki, bija grūti noturēties Kristera kulbā?
— Varu pateikt godīgi. Pēc atgadījuma Ķegumā mūsu starpā valdīja nepārtraukts mikromačs par to, kurš fiziski izturēs vairāk, kurš būs stiprāks. Mans uzstādījums bija tāds — Kristers var griezt gāzi, cik vēlas. Es vienkārši esmu līdzās un viss.
—Un kā tu to panāci?
— Ar darbu un treniņiem. Paprasi Ivaram Čākuram, ko viņš saka par mums kā par audzēkņiem.
Mūsu vidējais pulss gonkā bija 182 sitieni minūtē. Brauciena garums 37 minūtes. Un tad ir tie kopsalikumi: mocis, kurš sver vairāk par divsimt kilogramiem, kas nozīmē, ka katram džekam ir visu laiku jācilā sotaks uz rokām. Blakusvāģī ir jāpārvietojas kā balerīnai — viegli. Tātad ir jābūt svarcēlājam, baletdejotājam, gargabalniekam ar sprintera pulsu.
—Ja pareizi saprotu, tad tev radās iekšējs spīts.
— Mēs bijām divi konkurenti, kurus saistīja kopīgs mērķis.
—Un kā ar emocionālo saderību?
— Es to raksturoju šādi — mēs kopā — ar zināmiem pārtraukumiem — sportojām trīspadsmit gadus. Ļoti ilgstoši četratā esam dzīvojuši busiņā. Tā ir nosacīta ģimene, kura izdzīvo dažādus kāpumus, kritumus, strīdus un konfliktus, atrisinājumus un krīzes. Varbūt problēma bija tā, ka, sasniedzot pasaules čempiona titulu, notrulinās ambīcijas un mērķi.
—Kāpēc, tavuprāt, tik ātrā tempā sasniedzāt čempiona titulu?
— Negribētu tam piekrist, ka ātri. Tas nenotika pusotra gada laikā, jo pirmsākumi tomēr meklējami 1989. gadā, kad kopā sākām. Mēs mērķtiecīgi katru gadu likām klāt ātrumu. Tas atspoguļojās mūsu rezultātos — 46., 33., 18., 6. un pēkšņi 1. vieta, kas, godīgi sakot, pārsteidza mūs pašus, jo tobrīd nebijām izteikti līderi. Taču rezultāts apstiprināja arī to, ka Kristera moča gatavošana un stratēģijas izstrāde darbojās ļoti precīzi. Jo faktiski 1997. gadā vajadzēja vinnēt Veningeram, kura paviršā attieksme pret stratēģiju darīja savu, pat neskatoties uz to, ka trasē viņi bija ātrāki par mums.
Pēc pirmā titula uz mums skatījās citādāk, vairāk rēķinājās. Recepte kļuva skaidra. Mūsu mocis nebija ne stiprākais, ne labākais. Mēs gluži vienkārši bijām labākā komanda.
—Vai vēl atminies emocijas, kuras sekoja pēc pirmā titula izcīņas?
— Zini, es varbūt esmu emocionāli truls cilvēks, jo man ir milzīgs gandarījums par labi padarītu darbu, bet es no tā neeksplodēju. Ir forši, bet vulkāna manī nav. Bieži par to esmu domājis, arī tagad. Piemēram, braucot ar kvadriciklu vai braucot skijoringā, man patīk visa tā štelle — domāšana, gatavošanās, moču mazgāšana, regulēšana, iekrāmēšana, aizbraukšana, starts. Man vajag pašapliecināties, bet sevis slavināšana un citu uzslavas ir pilnīgi vienaldzīgas.
—Interesanti, jo Kasparam Stupelim ir kaut kādā ziņā līdzīgi. Viņš negūst baudu no uzvaras.
— Es tev varu pateikt godīgi, ja runājam par laiku, kurā guvu augstākos sasniegumus sportā kopā ar Kristeru, un noliekot pretim tagadējās sporta aktivitātes — šobrīd gūstu daudz lielāku kaifu. Tas tāpēc, ka Nelss komandā, kopā ar Kristeru vienmēr biju otrais.
—Blakusvāģu karjeras laikā guvi daudz traumu?
— Mugurai kompresijas lūzums, kuru guvu, krītot 2001. gadā Gaujas kausā. Bet nopietnākā bija ceļgala trauma treniņā Ādažos. Varbūt es nemācēju kantēt. Nezinu, bet, nepārtraukti kāpinot tempu, braucām vienu līkumu, kamēr iebraucām tik ātri dziļā risē, kurā motocikls nobloķējās un cēlās augšā kā katapulta. Pēc fizikas likumiem, mani vajadzēja izsviest no blaķenes, bet es paliku kulbā ar aizāķētu kāju. Rezultātā stilba kauls sagriezās, saites izturēja, bet kaula galva nolūza.
Faktiski tieši šī epizode 2000. gada pavasarī ieslēdza mūsu beigu sākumu. Es Kristeram teicu: „Klausies, esmu notraumējies. Ko mēs darām? Un kā ar apdrošināšanu?” Viņš atbildēja, ka treniņiem apdrošināšanu nav pircis. Uz ko es atjautāju — ko man tagad darīt? Tomēr jāuztur ģimene un jādzīvo tālāk. No Kristera sekoja teksts — tas ir mans cirks, gribi — piedalies, negribi — nepiedalies… Viņa atbilde tā iecirta pa jūtām, ka vienā mirklī kļuva skaidrs — tas ir viss. Varu tikai pats sev pārmest, ka nenoskaidroju nianses par apdrošināšanu.
Pats interesantākais bija tas, ka emocionāli savstarpējās attiecības bija sliktas. Tajā pašā laikā, sportiskie rezultāti vislabākie. Mēs bijām uzdzinuši tādu līmeni, ka viens otru nokaut nevaram, bet pārējie ir tik vāji, ka klāt netiek.
—Piektais pasaules čempiona tituls nesa tikpat lielu gandarījumu kā pirmais?
— Patiesībā, viens no labākajiem, jo visprofesionālākā komanda — vislabākais līmenis. Divdesmit četros braucienos divdesmit uzvaras. Atceros, ka pēc sezonas aizbraucām tikties ar faniem un Kristera tēvs saka — labs rezultāts, bet nākamgad būs vēl labāk!
—Bet nākamais gads nesekoja. Kurā brīdī zināji, ka neturpināsi?
— 2002. gada sākumā. Pēc ceļgala traumas sapratu, ka sports ir staigāšana pa plānu ledu, kurš var lūzt jebkurā brīdī. Un man kā sportistam tas var beigties invalīdu ratiņos. Protams, ka, iesaistoties šādā avantūrā, sportisti to zina, bet ne līdz galam izanalizē. Muguras un ceļgala trauma mani mudināja pārdomāt nākotni. Sameklēju biznesa partneri Dankeru, mājas darbuspildīju un gatavojos dienai, kad nolikšu zābakus un ķiveri plauktā un došos uz darbu. Un tā arī notika.
2002. gada sākumā apzinājos, ka godprātīgi jāpadara savs darbs līdz galam. Sezona izvērtās laba, un trīs posmus pirms sezonas beigām droši rēķinājāmies ar čempionu tituliem. Tobrīd Kristers man uzdeva jautājumu — ko es grasos darīt tālāk?
—Tātad Kristers nojauta tavus plānus?
— Mēs abi jutām. Skaidrs, ka atmosfēra gaisā virmoja un ilgi tas turpināties nevarēja. Tā būtu abpusēja sevis spīdzināšana. Rezultāts ir, bet baudas vai gandarījuma nekāda.
Nu, lūk, un uz Kristera jautājumu par to, vai grasos braukt vai nebraukt, atbildēju — nezinu. Es teicu — man jautājums tev — ko tu grasies darīt? Viņš atbildēja, ka arī īsti nezinot. Paturpinot sarunu, teicu — man ir tikai viena iespēja, ar Vilemsenu braukt negribu un netaisos to darīt. Braukt pa otro vai trešo vietu mani neinteresē. Turklāt uzvarēt es varu tikai ar tevi. Ja tu nebrauc, es automātiski nebraucu. Ja tu brauc, tad mēs varam vēl runāt… Uz ko viņš atbildēja — man pašam jādomā, vai braukšu.
Gala atbildi viņš vilka līdz pēdējam mirklim — preses konferencei Nāciju krosā, bet tikmēr veda sarunas ar citiem kantētājiem.
Principā savu karjeru beidzu top formā ar vislabāko rezultātu, kādu neviens cits blakusvāģu braucējs vienā sezonā nav piedzīvojis. Divdesmit uzvaras, viena izstāšanās un trīs braucieni trijniekā. Lēmumu par aiziešanu pieņemt bija ļoti grūti — saku godīgi —, jo mijās bailes ar neziņu par to, kas mani sagaida rītdien, neņemot vērā to, ka bizness bija sakārtots.
Mediju uzmanība un fanu uzmundrinājumi iemidzina. Tas ir kaitīgi. Toreiz, kad pēc punkta pielikšanas nākamajā dienā gāju uz darbu, sajūta, izsakoties tēlaini, bija tāda — esmu braucis vilcienā 13 garus gadus. Katrā stacijā kāds māja, aplaudēja un kliedza slavinājumu vārdus, bet vienā brīdī tam pārvilku strīpu, izkāpu uz perona, bet vilciens ar visu pūli turpināja ceļu. Tobrīd atklāju, ka apkārt notiek vēl citas lietas. Šobrīd ir viegli pateikt, ka tas bija pareizais lēmums, bet tobrīd izšķirties nebija viegli. Daudziem cilvēkiem šādi lēmumi dzīvē nav jāpieņem, bet daudzi, kā pats redzi, nemaz nespēj pieņemt.
—Bet pagaidi, tu pats teici, ka jau sezonas sākumā zināji, ka nebrauksi. Tad kāpēc šādas spēlītes?
— Es arī blefoju. (Pasmaida.) Interesanti paskatīties, kādas atbildes sekos. Mēs cits no cita neko nevaram noslēpt. Arī šodien ne.
—Sports norūda raksturu.
— Protams, jo iemācās mērķtiecību un nepadošanos. Sportam varu pateikt tiešām lielu paldies. Viss, kas ar mani noticis — super! Tā ir skola, attiecības, pieredze, dzīves redzējums — ideāli.
—Kā nonāci pie lēmuma iet politikā, jo 2005. gadā kļuvi par Cēsu domes deputātu.
— Kārtējais izaicinājums. Es nebiju šā soļa iniciators, mani uzaicināja kandidēt. Izsvēru visus par un pret. Par bija vairāk nekā pret — labāk darīt, nekā kritizēt. Tāpēc arī piekritu.
—Kādā intervijā stāstīji, ka Cēsīs savulaik esi cīnījies ar kultūras cilvēkiem, kuri ar savām interesēm apdala sportu.
— Šogad Cēsu budžets ir katastrofāls. Kultūras dzīvei paredzēti 1,2 miljoni, sportam — 87 000. Nevienā brīdī negribu kritizēt kādu citu nozari. Jebkuras aktivitātes ir jāizvērtē. Taču stāsts ir par proporciju ievērošanu. Modelis, kuru mēģināju piedāvāt, esot Cēsu pašvaldības domē —mums jāskatās caur tautsaimniecisko prizmu. Piemēram, piešķir naudu volejbola turnīram, uz kuru atbrauc četrpadsmit komandas, un katra komanda iepērkas vietējā bodītē, pārlaiž nakti hotelī vai viesu namā, izmanto, piemēram, baseina pakalpojums un ielej degvielu. Ja skatās šādās kategorijās, tad mans uzskats ir tāds, ka sports pilsētai ienes vairāk naudas.
— Pērnruden vēlēšanās kļuvi par 12. Saeimas deputātu. Arī tas bija uzaicinājums?
— Jā. Patiesībā viss sākās ar to, ka trešajā sasaukumā Cēsu novada pašvaldībā es iesaistījos Latvijas Zaļās partijas sarakstā, nebūdams partijas biedrs. Ar savām aktivitātēm Cēsu pašvaldības vēlēšanās tikām pamanīti no lielā bloka, kam sekoja jautājums — vai esam gatavi iesaistīties sarakstā.
—Bet tikt ievēlētam Saeimā taču nav bijis tavs mērķis?
— Nekad. Priekšvēlēšanu kampaņā nevienam cilvēkam neesmu lūdzis, lai par mani balso. Godīgi sakot, pat neesmu gājis klāt un stāstījis, ka esmu sarakstā, un neesmu nevienam neko solījis.
—Lūk, cik daudz nozīmē kādreiz gūtā atpazīstamība!
— Jā, tituls, aktivitātes — tā pati skijoringa sacensību organizēšana.
—Tu aizgāji no lielā sporta, tomēr pēc laika atgriezies ar kvadriciklu…
— Lai dzīve nepārvērstos par rutīnu, vajag jaunus izaicinājumus. Uz pusotru gadu sportam uzgriezu muguru, tomēr igauņi mani uzsēdināja uz kvadriciklu adatas.
Piemēram, braucot skijoringā, sevi piespiežu trenēties. Jo, ja man nav mērķa, grūti sevi disciplinēt treniņiem. Man tāds raksturs. Savukārt mērķa vārdā esmu gatavs celties, skriet, skrūvēt un domāt.
—Piešaujot roku skijoringā, kāpi uz slēpēm, nevis sēdies motocikla mugurā.
— Tieši tā. Tikko biju beidzis braukt ar blaķeni, kur intensīvi un smagi strādāju, bet slēpošana ne ar ko daudz neatšķīrās. Tāpēc nolēmu meklēt slēpotāju un sēdos pie stūres.
—Tev ir arī labi panākumi kvadriciklu konkurencē.
— Jā, esmu Latvijas un Baltijas čempions. Mans mērķis bija iebraukt Eiropas čempionāta piecniekā. Vienugad Ķegumā gāju pa trešo, bet pirmspēdējā aplī pārtrūka ķēde. Domāju, ka vainīgs bija akmens, kurš iestrēga starp zobratu un ķēdi, jo no rīta uzliku pilnīgi jaunu ķēdi, paredzot visus riskus. Savukārt Polijā uzvārījās motors.
—Ar kvadriciklu nu jau kādu laiku neesi braucis.
— Nebraucu kopš 2010. gada. Togad, ņemot vērā, ka ilgstoši rīkoju skijoringa sacensības, man ar Latvijas Motosporta federāciju un Skijoringa komisiju bija vienošanās, ka rīkošu Latvijas skijoringa čempionāta noslēdzošo posmu, bet komisija mani uzmeta, noraujot šo ieceri. Jutos aizskarts. Tobrīd mani nokaitināja federācijas attieksme, jo uzskatīju, ka es kā sportists esmu pietiekami daudz federācijas vārdu spodrinājis, bet te pēkšņi viens funkcionārs tāpēc, ka viņam neļauj šašliku tirgot, norauj visu sportistu intereses. Man ar tādu kolektīvu nav nekā kopīga, tāpēc no visa pagāju malā. Pārstāju braukt gan ar kvadriciklu, gan skijoringā.
Pēc laika nomainījās Motosporta federācijas prezidijs un mani iecēla par Skijoringa komisijas vadītāju, tāpēc šobrīd šo pajukušo skijoringa saimi mēģinu savākt tādu, kāda tā bija. Mans plāns ir restaurēt skijoringa tradīcijas, palaist sistēmu un nodot to visu zinošās rokās. Pats esmu gatavs braukt mačos un konsultēt, bet vadīt procesu ilglaicīgi nealkstu.
—Līdzās neskaitāmajām medaļām un kausiem esi apbalvots arī ar Triju Zvaigžņu ordeni.
— To gan es novērtēju. Tas ir apliecinājums. Tobrīd, kad man šo ordeni piešķīra, neapzinājos tā nozīmi, bet tagad, redzot vīrus, kuri šo ordeni nēsā, sajūta ir laba.
—Esi kaut ko dzirdējis par neseno Zelta zirga skandālu?
— Es šajā visā gribētu piebilst, ka viss, kas notiek, notiek uz labu. Neko citu komentēt nevēlos.
—Izskatījās, ka sižets televīzijā ir vairāk paskubināts no malas.
— Redzēju, jā. Vairāk vai mazāk arī zinu, no kuras puses vējš pūš. Lietas patiesībā ir daudz vienkāršākas un primitīvākas, nekā tika atspoguļots.
—Iedomājies, ka tagad ir 1992. gads, pirmais pasaules čempionāta posms. Tu varētu iedomāties, ka tava dzīve izvērtīsies līdz tādam rezultātam, kāds tas ir šobrīd?
— Nē. Tobrīd es domāju, kā maksimāli labi nobraukt līdz galam. Man nebija nekādu megaplānu un megamērķu. Lielos mērķus nosprauda Kristers.
Esmu par to domājis — kā tas bija. Tolaik brauciens uz ārzemēm vien bija notikums. Reiz mūs izbrāķēja motocikla tehniskajā apskatē un piešķīra citu moci. Mēs kvalificējāmies, braucām, bet līderi mūs apdzina par apli. Tobrīd šķita, ka tie džeki brauc netveramā ātrumā. Savukārt 1997. gadā paši nevarējām noticēt, ka esam kļuvuši par čempioniem, un no 2000. gada stabili noteicām toni, braucot vēl ātrāk par tiem vīriem, kas mūs reiz apsteidza par apli. Tas parāda cilvēka spēju robežas un mērķtiecību.
Artis RASMANIS
LR 12. Saeimas deputāts (ZZS), pieckārtējs pasaules čempions motokrosā
Dzimis: 1971. gada 28. jūlijā Cēsīs
Augums, svars: 176 cm, 76 kg
Izglītība: Priekuļu Lauksaimniecības tehnikums
Motosportā: kopš1989. gada 29. jūlija Zelta mopēda sacensībām blakusvāģu klasē (līdz 175 kubikcentimetriem)
Lielākie panākumi: 1997., 1998., 2000., 2001. un 2002. gada pasaules čempions motokrosā blakusvāģiem (kopā ar Kristeru Serģi), Latvijas čempions motokrosā kvadricikliem un skijoringā
12. SaeimāIzglītības, kultūras un zinātnes komisijā (Sporta apakškomisijas sekretārs), Ārlietu komisijā, Ilgtspējīgas attīstības komisijā
Ģimenes stāvoklis: precējies, divu meitu tēvs
Autori: Ralfs Dravnieks
