Kas cits, ja ne Marika!
Latvijas Slidošanas asociācija turpina darbu jaunas prezidentes vadībā — vasarā par šīs organizācijas valdes priekšsēdētāju ievēlēta pazīstamā trenere Marika Nugumanova. Daudziem slidošana Latvijā saistās ar daiļslidošanu, taču asociācijas paspārnē ir arī šorttreks un ātrslidošana.
Latvijā gan šorttrekistu ir nedaudz un praktiski viens klasiskās ātrslidošanas pārstāvis — Haralds Silovs —, kurš gan līdz šim lielākos panākumus guvis šorttrekā, tāpēc šoreiz saruna vairāk par daiļslidošanu. Tās itin kuplā sabiedrība vadības maiņu uztvēra ar moto — kas cits, ja ne Marika!
Marika Nugumanova (dzimusi Lieģe), pēc šodienas mērauklām, sākusi slidot visai vēlu — astoņu gadu vecumā, taču ātri panākusi vienaudžus un kļuvusi par daudzkārtēju Latvijas čempioni, pēc sporta gaitu beigšanas septiņus gadus slidojusi tolaik slavenajā Ļeņingradas ledus baletā, vēlāk kopā ar vīru Oļegu strādājusi Somijā, tad atgriezusies Latvijā un izaudzinājusi daudzus lieliskus mūsu daiļslidotājus. Viņas pazīstamākā audzēkne Alma Lepina (tagad Marikas kolēģe) 1992. gadā izcīnīja 20. vietu Albērvilas olimpiskajās spēlēs, Marika pielikusi savu roku arī Konstantīna Kostina karjerā, kurš 1993. gadā ieguva ceturto vietu Eiropas meistarsacīkstēs.
— Gandrīz visās Latvijas ledus hallēs bērni nodarbojas ar daiļslidošanu, bet starptautiski panākumi izpaliek. Kāpēc?
— Dažādu iemeslu dēļ mūsu sporta veidā nav klasiskās piramīdas, kad tiek pamanīti labākie, kurus vēlāk aicina trenēties pie augstākas klases speciālistiem. Pulcējoties vienkopus, kā konsultantus pieaicinot pasaules labākos speciālistus, viņi varētu celt savu meistarību. Tas prasa līdzekļus un jaunatnes treneru ieinteresētību. Diemžēl tieši materiālu apsvērumu dēļ daudzi nedomā tālāk par sava kluba interesēm, jo viņiem galvenais ir savākt iespējami daudz bērnu, lai ar vecāku naudu (mēneša maksa daiļslidošanā ir vismaz 100 lati) nosegtu ledus īri, treneru un horeogrāfu algas, nerunājot nemaz par tērpu iegādi, kas arī ir pašu sportistu un viņu vecāku ziņā.
Līdz zināmam līmenim bērni tiek uztrenēti, taču pusaudžu gados, neredzot izaugsmi, viņi slidošanu pamet, un klubos viss sākas no jauna.
Negribu teikt, ka mēs kā federācija tiekam galīgi apdalīti, diemžēl pēdējos gados federācijai atvēlētie līdzekļi gājuši necaurskatāmus ceļus, un nereti braukšanai pat uz oficiālajiem turnīriem sportistu vecākiem un treneriem pašiem vajadzējis meklēt naudu. Nonācis tik tālu, ka šos finansiālos rēbusus tagad risina kompetentas iestādes.
— Ko jūs uzskatāt par savu pirmo uzdevumu?
— Vispirms jātiek galā ar mantojumu, jāsaved kārtībā papīru kalni, tad jānovērtē situācija un jāapsver mūsu iespējas sākt strādāt labāk un citādāk.
Nav normāli, ka pēdējā laikā mums nebija Latvijas izlases un netika apzināti tās tuvākie kandidāti. Treneriem pašiem bija jāmeklē ceļi pie federācijas vadības un jāizsaka savas vēlmēs piedalīties vienā vai otrā turnīrā.
Tā nu šobrīd mums ir tikai pāris sportistu, kuri varētu startēt, piemēram, Eiropas čempionātā, kurš notiks janvārī. Alīna Fjodorova trenējas gan Pēterburgā, gan pie mūsu trenera Andreja Brovenko.
Slidot turpina Ģirts Jēkabsons, kurš pēdējos gadus trenējas Zviedrijā. Cerams, ka startēs junioru deju pāris Ksenija Pečerkina un Aleksandrs Jakušins, kuri arī daudz uzturas Krievijā, kur viņus konsultē slavenais krievu treneris olimpiskais medaļnieks pāru slidojumos Aleksandrs Žuļins, kurš vairākkārt viesojies pie mūsu daiļslidotājiem arī Latvijā.
— No kurienes līdzekļi treniņiem pie ārzemju speciālistiem?
— Tas neietilpst asociācijas pārziņā. Acīmredzot vecākiem pašiem ir pietiekami daudz naudas vai arī viņi pratuši to piesaistīt. Nedomāju, ka mēs varēsim atļauties iet tādu ceļu. Ideālāk būtu, ja augstas klases speciālistus mēs laiku pa laikam varētu uzaicināt pie sevis, tas daudz dotu gan sportistiem, gan viņu treneriem. Taču tā rīkoties būs jēga tikai tad, ja spēsim mainīt līdzšinējo kārtību. Pagaidām rets treneris skatās tālāk par savu saimniecību. Par savu galveno uzdevumu es uzskatu mainīt līdzšinējo kārtību.
— Septembra sākumā Rīgā, Volvo hallē, risinājās Pasaules kausa izcīņas Grand Prix posms junioriem. Ko mums deva tāds plaša mēroga sarīkojums?
— Vispirms tā bija mūsu spēju pārbaude noorganizēt tik lielu turnīru, kurā piedalījās 33 valstu sportisti. Tik plašas sacensības Rīgā nebija notikušas kopš kādreiz slavenajām Dzintara slidām. Viss izdevās godam, un saņēmām daudz atzinīgu atsauksmju. Domāju, ka tas bija labs stimuls gan tiem mūsējiem, kuri piedalījās sacensībās, gan arī tiem, kuri tikko sper savus pirmos soļus daiļslidošanā.
Mēs apsveram savas iespējas vēlreiz sarīkot šādu turnīru, varbūt pat Eiropas meistarsacīkstes. To varētu rīkot tajā pašā Volvo hallē, jo tur ir divi ledus laukumi, taču pieticīgas ir palīgtelpas un tribīnes. Domāsim.
— Ko vēl jaunu redzat savu tuvāko darbu sarakstā?
— Esam pieraduši, ka daiļslidošanā ir vieninieki, pāru slidojumi un dejas, taču ir vēl kāda daiļslidošanas disciplīna, kurā mēs speram tikai pirmos soļus. Tā ir sinhronā slidošana, kas pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados radās Kanādā. Sākumā tā bija iecerēta kā izklaide hokeja spēļu starplaikos. Taču kopš 2000. gada jau notiek arī pasaules meistarsacīkstes, kuras risinās atsevišķi no pārējiem daiļslidošanas veidiem.
Komanda, kurā ir 16 slidotājas, mūzikas pavadībā sinhroni veic slidojumu, kas bagātināts ar lēcieniem un citiem daiļslidošanas elementiem. Galvenais visu darīt sinhroni, emocionāli un mākslinieciski. Toni šajā disciplīnā nosaka skandināvi, kur priekšgalā ir somi, medaļas gūst arī kanādieši un amerikāņi. Pieaug prognozes, ka šo disciplīnu varētu iekļaut arī olimpiskajā programmā, jo, manuprāt, tas ir skatāmākais daiļslidošanas veids.
Latvijā pirmā to sāka kopt Ventspils trenere Jeļena Rižika. Nesen arī mēs izveidojām pirmo grupu. Tā kā nav viegli savākt pietiekami daudz vienāda līmeņa sportistes, tad mēs esam apvienojušās un ceram, ka nākamgad varēsim startēt pasaules meistarsacīkstēs. Pagaidām sacensībās piedalās aptuveni 24 valstu komandas.
Nevajag domāt, ka ar sinhrono slidošanu nodarbojas tikai tie, kas neko nespēj paveikt vieniniekos. Skandināvijā jaunie sportisti apzināti izvēlas šo disciplīnu. Domāju, ka arī Latvijā tā kļūs arvien populārāka.
Marika bažīgi lūkojas pulkstenī. Jaunie prezidentes pienākumi, daudzo mapju kalni, finanšu rēbusi nedrīkst likt aizmirst par tiem, kuri laukuma malā krāšņām bizītēm, mirdzošām acīm gaida savu trenerīti, lai dotos uz ledus, kas nes gan aplausus un mīļmantiņas pēc laba slidojuma, gan sāpīgus kritienus un nodevīgas asaras. Tāda ir daiļslidošana.
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
Marika NUGUMANOVA
Latvijas Slidošanas asociācijas valdes priekšsēdētāja
Dzimusi: 1951. gada 30. decembrī Rīgā
Izglītība: Rīgas 6.vidusskola, LVFKI
Sporta gaitas: nodarbojas ar daiļslidošanu kopš 8 gadu vecuma
Treneres: Astrīda Žīgure un Ārija Rakstiņa
Lielākie sasniegumi sportā: četrkārtēja Latvijas čempione
Darba gaitas: Ļeņingradas ledus balets, daiļslidošanas trenere kopš 18 gadu vecuma, Marikas daiļslidošanas kluba vadītāja, trenere
Ģimenes stāvoklis: šķīrusies, ir dēls
Vaļasprieks: slidošana
