Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā
Žurnāls: Nr. 188/189 Dzīvesveids

Airēsi, resnais, airēsi!

Savējiem Lucavasalas airēšanas bāze bez viņa
liktos mazliet apdalīta. Airētāji nāk un iet, mainās paaudzes, bet airētāju
ikdienu būtu grūti iedomāties bez izklaides pasākumu populārā tēla (un balss)
Ērika Loka, kurš vairums ļaužu darbdienās (bet viņam tās parasti ir brīvdienas)
apsien ap galvu lakatu, ņem savu kanoe laivu, airus un dodas Daugavas ūdeņos. Tā
jau kopš 12 gadu vecuma (Ēriks dzimis 1965. gadā) ar nelielu pauzi deviņdesmito
gadu sākumā, bet pēdējos desmit gadus viņš atkal ir ritmā.. Ēriks daudz galvu
nelauza, kad viņam jautā – cik var airēt, kam tu gatavojies? Tā ir atkarība,
varbūt nolemtība? Kāda starpība, ja tas dod prieku, možumu, labsajūtu ķermenim.

 

 

Ēriks dzimis un
audzis tepat Rīgā. Kā pats saka – bijis mājās noturēts bērns. Un šausmīgi
resns – nevarējis ne lāgā paskriet, ne palēkt. Kad uz skolu atnākusi trenere,
tad intereses pēc Ēriks arī aizgājis paskatīties, jo tepat pie Daugavas, Gogoļa
ielā, arī dzīvojis. Kad apalītis nolēmis palikt airēšanā, vecāki neesot bijuši
sajūsmā – bīstami uz ūdeņiem, mūžīgi slapjumā, tā arī saaukstēties var. Vēlāk
apraduši.

Sācis ar smaiļošanu
pie treneris Edītes Kānes. Smaiļotāja karjera ilgusi tieši divas nedēļas, kad
treniņnometnē Rubenē treneris Ivars Zīle (nu jau aizsaulē) teicis leģendāros
vārdus – nebūs tava darīšana, resnais, kur tu airēsi, – un ielicis kanoe
laivā. Bijis sašutums, jo airēšana puisim saistījusies ar cēlu airu cilāšanu,
nevis ūdens grābšanu ar lāpstai līdzīgu parīci. Bet apradis, un tā arī gadiem
cauri rit Ērika sportiskās dienas – kanoe laiviņā uz viena ceļa.

Pirmais Ērika
airētāja mūžs beidzās augstskolas gados, jo tolaik, lai neietu padomju armijā,
bija labi jāmācās. Ar lielo sportu tas bija grūti savienojams.

– Cik augstu tu tiki savā sportista mūžā?

– Vai tad tas jau
beidzies (smejas)? Neko dižu jau nesasniedzu, biju apaļš, bet centīgs. Ja mums
lika noskriet tādus un tādus gabalus, tad, kaut mirdams, bet es to izdarīju un
taisnākus ceļus – kā dažs labs – nemeklēju. Pamazām, pamazām un sāku
airēt jau tīri ciešami.

Ja runājam par
augstāko lidojumu, tad droši vien tā ir uzvara Vissavienības lauku sporta
biedrību (re, kas tik mums toreiz nebija) čempionātā. Airēju divniekā ar
Aleksandru Višņevski. Ieguvām tiesības startēt PSRS čempionātā, kur mūsu divnieks
izcīnīja piekto vietu. Vienīgi man tolaik bija jākārto eksāmeni augstskolā, un tas,
kas airēja laivā aiz Sašas, nebiju es.

Pa Latvijas jaunatnes
mačiem braucu dūšīgi – tiku gan finālos, gan savu reizi uz pjedestāla.
Tagadējie airētāji to nesaprastu (atradis, ar ko lielīties!), bet manā laikā
lielajos mačos  bija kārtīgi
priekšbraucieni (reizēm pat pieci), pusfināli, fināli. Katrā disciplīnā airēja
savi trīsdesmit un vairāk censoņi. Tagad dažkārt uzreiz jārīko fināls, jo
braucēju vairāk nav.

Es pats reizēm
uzairēju pieaugušo čempionātos, Latvijas olimpiādē piedalījos. Varētu startēt
regulāri, bet maču dienās man parasti jāstrādā – jāvada pasākumi, savu laiku
bija arī jādzied, man jau kāds mūzikas disks arī ierakstīts. Daudz ko daru, par
Salaveci gan vēl netieku.

Kopējā konkurence
tagad noteikti zemāka.

– Zāle arī nebija zaļāka?

– Pasarg' Dievs!
Vienīgi viļņi tagad lielāki, jo tās jaudīgās motorlaivas tā nodod garām, ka
reizēm no plosta pat laiviņā nevar iekāpt. Neesmu jau tik sens, lai daudz kas
mainītos. Jaunieši jau arī tādi paši – ne tievāki, ne garāki. Vienīgi attieksme
varbūt mainījusies. Viņi visu tver racionālāk, tiešāk. Atceros, ka mēs pēc
treniņa līdz tumsai dauzījām futbola bumbu un mums negribējās no bāzes projām
iet. Tagad – kā treniņš cauri, tā čiks un neviens nav. Gaida draugiem. lv, tas un tas. Varbūt viņi ir
gudrāki un zina, ko un kā ātrāk sasniegt. Viņus mazāk var ar kaut ko pārsteigt.

Kad manējie kaut ko
runā (mums ir divi puikas – Edvardam ir četrpadsmit, Dāvidam – septiņi), tad
mūsu laikā (pats zini, kā bija ar ārzemēm – nav mērķtiecīgi) varētu no krēsla
nokrist – ē, tas bija Parīzē vai Barselonā vai kur citur? Izbraukājušies
krustām šķērsām.

Tāpat sportā – maz ir
to, kas tāpat vien trenējas. Katrs daudzmaz zina, ko grib sasniegt.

Viens gan, ko esmu
pamanījis, mūsdienu jaunatne mazāk… dzer. Padomju laikā tas niķis bija
izplatītāks, jo tādu īstu mērķu un iespēju jau nebija (par komunismu ir atsevišķs
stāsts). Pulcējās bariņos un atpūtās, kā nu prata. Pats nekāds svētais neesmu
bijis (un neesmu), bet tālāk par glāzi laba vīna cenšos nenonākt.

Tagad, kad visi ceļi
vaļā, pašam jāsaprot, ko un cik var.

Airēšanā arī visu
vairāk dara ar prātu. Manā laikā modē bija tā skriešana, kas daudziem neliekas
aizraujoša. Vienu otru tas arī aizbaidīja. Tagad mazāk skrien, vairāk ar galvu.
Es arī tagad braucu ātrāk nekā jaunībā, būtu toreiz tā domāšana vai tagad tā
varēšana!

Vispār jau man
liekas, kas viss lielā mērā atkarīgs no trenera, vienalga, kurā sporta veidā.
Ja viņš tevi pratīs ieinteresēt, aizraut, tad kaut vai šķīvīšus met. Ja kāds
sūdzas, ka grūti grupas savākt, tad trenerim pašam jāpadomā par savu darba
stilu un motivāciju. Kāpēc Talsos (konkrētāk – Valdemārpilī) pie trenera
Zigurda Zujeva aug airētājs pēc airētāja? Tur kāds dzimst ar airi rokā? Laikam
māk saskatīt, ievirzīt un noturēt.

Skaitliski to
airētāju tagad ir mazāk, bet tie, kas paliek, tie arī cenšas.

– Vai iespēju tagad nav mazāk?

– Grūti salīdzināt.
Toreiz, lai tiktu uz ārzemēm bija jāvinnē PSRS mačos, tagad no mazās Latvijas tiec,
kur gribi. Protams, ja meistarība atļauj. Cita lieta, ka toreiz varēji nemaz nebūt
augstas klases airētājs, bet kaut kas jau tika – treniņnometnes, ēšanas taloni.
Tagad dažkārt jāknapinās.

Līdera galam vēlētu
vieglākas dienas. Daudz jau to augstas klases braucēju mums nav – četri, pieci,
seši? Visa dzīve mums kūleņo, un ne man spriest, dot naudu sportam vai nedot?
Vienīgi, ja domājam, ka lielais sports mums tomēr vajadzīgs (kaut vai olimpisko
spēļu reizē), tad tos spējīgākos vajadzētu noturēt. Ja viņi mums pazudīs, tad
jaunus tik ātri nedabūsi. Mans aira brālis (reizēm pamaināmies rīkiem) Miķelis
Ežmalis kanoe airēšanā ir nepieklājīgi jauns (viņam ir 19 gadi), bet ticis jau
olimpiskajā kanālā Pekinā. Viņa īstās olimpiādes vēl priekšā, bet pilnīgi bez
atbalsta viņš ilgi nepavilks. Airētāji jau saprot, ka viņu nodarbe nav biznesa
projekts, bet ja airēt patīk un padodas?

Mans cīņubiedrs, viņu
treneris Aigars Aglenieks, mēģina visādi, bet par to vairāk būtu jādomā
federācijai, trenerim jau būtu tikai jātrenē.

– Tev arī ir treneris?

– Kā tad. Tas pats
Aigars. Es tagad gatavojos pasaules čempionātam – 85+. Tā kā es esmu 65, tad viņš
mani trenē ar perspektīvu. Es jau ceru, ka Latvijas airēšanai arī būs nākotne. Labi,
vasaras mums nav garas, bet airēt mēs varam. Vai tad maz medaļu mums bijis?
Tagad pat – Straume un Rumjancevs Eiropas junioru čempioni, pasaulē ceturtie.
Aiz viņiem jau vēl nāk. Airus ūdenī!

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS