Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Akadēmiski sarežģīts ūdens

Akadēmiskā airēšana ir viens no vecākajiem
olimpiskajiem sporta veidiem – vēl nevienas spēles nav pagājušas bez airētāju
cīņām. Startējot PSRS izlases sastāvā, mūsu sportisti izcīnījuši arī medaļas,
bet pēc neatkarības atgūšanas vairs tik labi nav veicies. Pēdējās divās spēlēs
mūsējie nav pat piedalījušies.

 

Tiekoties ar Latvijas
Airēšanas federācijas ģenerālsekretāru Juri
Šteinertu,
mēģinājām izzināt šībrīža akadēmiskās airēšanas attīstības
iespējas un problēmas.

– Esam priecājušies par mūsu akadēmiskās
airēšanas pārstāvju panākumiem, medaļām visaugstākās raudzes jauniešu un
junioru sacensībās, bet Sidnejas olimpiskās spēles 2000. gadā bija pēdējās, kur
startēja mūsu airētāji. Kāpēc neattīstāmies tālāk?

– Ir vairāki subjektīvi
un objektīvi apstākļi. Pirmkārt, airēšana nav lēts sporta veids, un ne visiem
ir iespēja ar to nodarboties, līdz ar to mums grūti sacensties ar lielvalstu
pārstāvjiem. Tas būtu iespējams tikai tad, ja talantīgākie jauniešu sacensību
laureāti pēc skolas beigšanas varētu trenēties tikpat intensīvi, lai pārvarētu to
plaisu, kas meistarības ziņā atdala juniorus no pieaugušajiem.

Diemžēl, lai nokļūtu
virsotnēs, ir vajadzīgs mūsdienīgs, moderns inventārs, iespēja piedalīties lielās
starptautiskās sacensībās, Pasaules kausu izcīņu ieskaitot, treniņnometnēs
ziemā un agrā pavasarī un minimāli iztikas līdzekļi.

Pašreiz spējam
darboties atbilstoši jaunatnes līmenim un nedrīkstam atmest domas par startu
olimpiskajās spēlēs. Iespējams, ka esmu pārāk liels optimists, bet šobrīd mums
ir vairāki jaunie sportisti, kuri mērķtiecīgi gatavojas Londonai, kaut arī pēc
trim gadiem viņi būs tikai juniori.

– Iepriekšējo spēļu kandidāts pasaules junioru
čempions vieniniekā Kaspars Bokums līdz īsta vīra gadiem tā arī nenonāca un tagad
airēšanu pametis. Nenoturējāt?

– Ne mēs varam
pierunāt, ne atrunāt. Dzīve diktē savus noteikumus. Kasparam ir nopietna militārā
karjera. Ar profesionālo sportu to nevar savienot. Protams, žēl. Tādi puiši ir
retums – augums 2,07
metri, spēka ziņā diez vai viņam bija līdzinieki pasaulē, bet
līdz Pekinai viņš tomēr netika. Negribu meklēt iemeslus, bet iespējams, ka
Kaspars nespēja tikt galā ar milzīgo vēlēšanos startēt Pekinā, pārāk paļāvās uz
saviem fiziskajiem rādītājiem. Un tā ir arī mūsu vaina, ka nespējām viņam
palīdzēt pārvarēt psiholoģisko barjeru. Žēl, Kasparam tikko palika 25 gadi, un
airēšanā tā vēl ir jaunība. Varbūt Kaspars savu pēdējo vārdu vēl nav teicis?

– Cik vietās Latvijā iespējams nodarboties ar
akadēmisko airēšanu?

– Kā izsenis, – Jūrmalā,
Jelgavā un Daugavpilī. Kādreiz trenējās arī Ventspilī, pirms kara Liepājā, bet
šobrīd tur akadēmiskā airēšana netiek attīstīta. Neliela bāze ir Rīgā, bet tur
trenējas tikai tā saucamie Master
klases airētāji – tie ir airētāji, kuri vecāki par 27 gadiem un sacenšas tikai
prieka pēc. Tiesa, arī viņi ar labiem panākumiem startē savās sacensībās, bet par
lielo sportu te runāt nevar.

Jūrmalā mums ir divas
bāzes – Lielupes jahtklubā trenējas valsts aģentūras Specializētā airēšanas sporta skola audzēkņi (esmu tās direktors), Majoros
– Murjāņu sporta ģimnāzijas audzēkņi. Tiesa, praksē to reizēm grūti nošķirt, jo
mūsu treneri strādā abās vietās, tāpēc arī audzēkņi netiek šķiroti un treniņi
notiek abās vietās. Kopīgi tiek izmantots arī inventārs.

Iespēju robežās airētāji
trenējas arī Jelgavā un Daugavpilī, kas savu reizi ierindojas godalgotās vietas
arī Latvijas jaunatnes sacensībās.

– Vai jaunieši labprāt nodarbojas ar airēšanu?

– Airēšana ir
specifisks sporta veids. Ar to var sākt nodarboties tikai tad, kad esi fiziski
nobriedis tiktāl, lai spētu tikt galā ar inventāru – aiznest līdz ūdenim laivu
un pēc tam dabūt to ārā. Tas iespējams 12-14 gadu vecumā. Līdz tam darbojas
milzīgs citu sporta veidu siets, kur pazūd daudzi iespējamie airētāji. Tie, kas
šādā vecumā sāk trenēties, nebūt nav tie piemērotākie, jo airēšana prasa spēku,
augumu.

Protams, ka pēc tam
atnāk arī tādi, kas vīlušies basketbolā vai volejbolā, bet jaunietim, kurš līdz
tam trenējies siltās sporta zālēs, sākt treniņus svaigā gaisā ir grūti. Bieži
vien agrīnā specializācija sabeigusi locītavas, augumus. Bet jebkurā gadījumā
esam priecīgi par katru, kas izsaka vēlmi trenēties airēšanā un pēc pirmajiem
treniņiem jau redzams, cik tas ir nopietni.

– Cik sportistu Latvijā nodarbojas ar
akadēmisko airēšanu?

– Kopumā varētu būt
nedaudz pāri 200.

– Pašreiz Latvijas Olimpiskajā vienībā ir
četri airētāji – Edgars Boitmanis, Mārtiņš Pučkurs, Pēteris Bušs un Voldemārs
Ļaudāns. Kādi ir viņu uzdevumi?

– Viņi ir LOVC
sastāvā, un tas šobrīd nozīmē tikai medicīnisko apkalpošanu. Zēnus trenē Sandra
Bremze un Gunta Rotšteine. Tieši ar viņu darbu saistām vislielākās cerības
piedalīties olimpiskajās spēlēs Londonā. Sandra un Gunta trenēja arī Kasparu
Bokumu.

 

Ar pašu spēkiem

Treneres Sandra Bremze un Gunta Rotšteine
tikko beigušas agro rīta treniņu – jaunieši uz ūdens iziet pirms septiņiem, jo
pēc tam jābūt skolā. Vakarā otrs treniņš.

Stāsta trenere Sandra
Bremze:

– Sezona tikko
sākusies, par mūsu iespējām pilnvērtīgi trenēties un piedalīties sacensībās visā
olimpiskajā ciklā nekas īsti nav zināms.

Taču jaunieši
nopietni trenējas un izmanto to, kas mums ir. Bez minētajiem LOV sportistiem
mums ir vēl trīs puiši no 2007. gada pasaules junioru bronzas četrinieka – Dairis
Adamaitis, Lauris Šīre un Uldis Odiņš. Ceturtais – Mārtiņš Pēterfelds – sportot
gan ir beidzis. Tieši no šiem jauniešiem arī veidosim ekipāžas. Vai tie būs
divnieki, četrinieki, vieninieki, vēl pāragri spriest. Sāksim startēt, tad
skatīsimies.

– Vai puiši trenējas nopietni?

– Šobrīd jā, bet mūsu
dzīve ir tik mainīga, ka par rītdienu neviens galvu ķīlā neliks. Šorīt man divi
murjānieši pateica, ka pēc skolas beigšanas viņi brauc prom – viens uz Skotiju,
otrs uz Angliju. Nav viegli pat saskaitīt, cik mūsu audzēkņu strādā un dzīvo
ārzemēs. Daudziem bija labas iespējas kļūt par augstas klases airētājiem. Bet
viņi atklāti atzīst, ka pēc skolas viņiem nebija materiālu iespēju turpināt
treniņus. Ko man teikt? Atrunāt? Ko es varu piedāvāt – nopirkt vilciena biļeti
no Rīgas uz Jūrmalu? Tas nav smieklīgi, jo dažkārt bērns uz treniņu neatbrauc
tikai tāpēc, ka vecākiem nav bijis naudas biļetei.

Bet pie visa jau
pierod – strādājam ar tiem, kas ir.

– Vai starp audzēkņiem ir tādi, kuri jau
tuvākajā laikā varētu kandidēt uz vadošajām vietām?

– Tas atkarīgs no
pašiem jauniešiem, tomēr jāatceras, ka akadēmiskā airēšana ir nobriedušu vīru
sports un lieli panākumi jaunībā ir izņēmums, nevis likumsakarība. Ir puiši,
kas treniņos nav jāskubina, piemēram, Rūdolfs pēc treniņa vienmēr apjautājas, kas
vēl būtu jādara.

Cenšamies, visi
saprotam, ka mūsu sporta veids nekad nebūs biznesa projekts. Savulaik Bokums teica:
"Kas man ko sūdzēties, laivu man dod, kur trenēties ir, viss atkarīgs no
paša spēkiem."

Pašreiz galvenais ir
noturēties, nepazaudēt grupas, arī pašu bāzi, jo mūsu bāze, liekas, ir vienīgais
valsts objekts upes karstā no jūras līdz Lielupei. Kārotāju tādai vietai
netrūkst.

Protams, arī
Murjāņiem nav viegli, bet bez iespējas tepat airēšanas filiālē Majoros mācīties,
dzīvot un trenēties nebūtu iespējams sapņot par dižiem panākumiem.

– Kā notiek jauniešu atlase?

– Strīpām pieteikties
neviens nenāk. Pašas braukājam pa skolām, stāstām, rādām, aicinām. Bieži mana
treneres acs kādu lietaskoku pamana uzreiz, bet skolotājs saka – šito
neaiztiec, viņš mums ir basketbolists vai volejbolists. Savācam visus, dažreiz
šķībus, līkus, nepareizus, jo grupām ir jābūt, ja gribi strādāt. Paiet laiks,
kamēr dabūjam viņus daudzmaz normālā fiziskā formā. Kaut kāds konkurss ir
vienīgi Murjāņos. Pēdējā laikā jābrīnās, ka pat lauku skolās slaido, spēcīgo
jauniešu paliek arvien mazāk.

Bet žēloties jau var
bezgalīgi. Pat Igaunijā airēšanā ir citas iespējas, tur ir daudzpusīgs valsts
atbalsts. Viņiem saglabājas gan pieaugušie airētāji, gan ir medaļas
visaugstākajā līmenī, olimpiādes ieskaitot. Kad mūsu četrinieks junioru
sacensībās Pekinā pārspēja igauņus, ļoti priecājāmies. Puiši tika LOV sastāvā,
bet nākamajā gadā vecāku airētāju konkurencē vairs panākumu nevarēja atkārtot,
un valsts atbalsts pagalam. Cik zinu, igauņi joprojām saņem stipendijas un
gatavojas pieaugušo konkurencei.

– Kamēr ūdens,
laivas, bāze ir, tikmēr turēsimies! – sarunu nobeidzot, saka Sandra Bremze.
Abas dāmas sēžas motorlaivās un dodas Lielupes ūdeņos, lai trenētu tos, kuri,
iespējams, kādreiz atkal mērks airus olimpiskajos ūdeņos.

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS