Galeru vergi un sapņi

Brūce joprojām ir sāpīga – olimpiskajās
spēlēs Pekinā, tāpat kā četrus gadus iepriekš – Atēnās -, nestartēja
neviens mūsu akadēmiskās airēšanas meistars, kaut arī savulaik mūsu sportisti
veduši mājās pat olimpiskās medaļas.

Viesojoties Lielupes
airēšanas bāzē, gan neliekas, ka mūsu airētāji kuļ tukšu ūdeni – visapkārt
jaunieši. No Lielupes atgriežas un uz ūdens dodas visdažādākās ekipāžas,
treneri izsaka norādījumus, sportisti gatavo laivas.

Latvijas
Airēšanas federācijas ģenerālsekretārs Juris Šteinerts gan smej, ka viņiem
nekādi treknie gadi neesot bijuši un viss ritot ierasti pieticīgajā ritmā.

Par spīti bumerangam

Akadēmiskā
airēšana nav lēts sporta veids – ja tagad gribētu nomainīt laivu parku, tad ar
100 000 būtu par maz (tas gan ietilpst vīziju kategorijā). Salīdzinot ar
padomju laikiem, airētāju skaits ir vismaz četras reizes mazāks, tomēr
Šteinerts uzteic trenerus un Murjāņu sporta ģimnāziju, kas spējuši piesaistīt
šim sporta veidam aptuveni 200 jauniešu. No tiem ap 120 Lielupē, kur atrodas
Murjāņu sporta ģimnāzijas struktūrvienības – specializētā airēšanas sporta
skola un Jūrmala –, pa 40
sportistiem airē Daugavpilī un Jelgavā.

Nav
noslēpums, ka airētāju panākumi pēdējos gados balstās tikai uz jauniešu un
junioru veikumu, jo pieaugušo jau labu laiku tikpat kā nav. Izskaidrojums
vienkāršs un bumeranga trajektorijas cienīgs – nav visaugstāko rezultātu, nav
atbalsta, bet bez atbalsta ir grūti, pat neiespējami savienot darbu ar profesionāliem
treniņiem.

Airēšana
ir sporta veids, kur panākumus lielākoties gūst jau brieduma gados, 25-35 gadu
vecumā, laikā kad jāsāk strādāt, jādibina ģimenes, jālaiž pasaulē bērni.

Ar
nopūtu un fakta konstatāciju Juris Šteinerts piemin mūsu savulaik daudzsološo
vieninieku Kristapu Bokumu, kurš airēšanu beidza, pat spēka gadus nesasniedzis.
Junioru konkurencē viņš guva medaļas pasaules mērogā, bet tagad attīsta savu
militāro karjeru, ir divu bērnu tēvs. Viņam viesojoties Lielupes bāzē, par
neiespēto liecināja tikai skumju ēna acīs.

Līdzīgi
ir ar 2002. gada pasaules jaunatnes čempioni Līgu Kavieri, kura ASV beigusi
augstskolu un, iespējams, strādās Amerikā par treneri. Bet viņai ir tikai 25
gadi…

Juris
stāsta, ka liela nozīme ir gadalaikam, kad jaunieši sāk trenēties – rudens
bērniem vieglāk pierast pie sporta veida specifikas, jo pavasarī iesauktajiem
uzreiz jāsāk airēt vēl ledainajā ūdenī (aprīlis). Pēc kāda brīža jaunietis saka
– stop, es esmu kāds galeru vergs, vai? Rotācija sporta veidā ir liela, jo
paliek tikai tie, kuri airēšanu uztvēruši kā savu sporta veidu.

Runājot
par olimpiskajām iespējām, Šteinerts ir piesardzīgs, jo olimpiskā atlase notiks
tikai nākamgad. Šīs sezonas mūsu galvenās sacensības – Eiropas |U-23meistarsacīkstes
risināsies no 22. līdz 27. jūlijam Brestā. Tad arī redzēsim mūsu līderu
pašreizējo vietu starptautiskajā konkurencē. Vislielākās cerības ir mūsu
divniekam – Dairim Adomaitim un Laurim Širem, kuri otro sezonu airē kopā un nesen
guvuši uzvaru Traķu starptautiskajā regatē, turklāt ar trases (Dzintara airu
regatē Galves ezerā sportisti sacenšas jau 125. gadu) rekordu.

Lai
gan abi puiši pēc rakstura ir visai atšķirīgi, viņu tandēms liekas daudzsološs,
puiši viens otru papildina. Lauris ir lielāks cīnītājs, bet Dairis savukārt
pašreiz ir fiziski spēcīgāks, kaut gan viss var mainīties, jo vieniniekos biežāk
ir uzvarējis Dairis, bet pēdējās sacensībās pārāks bijis Lauris. Galvenais ir
mērķis, kas abus vieno, un tas ir starts olimpiskajās spēlēs Londonā.

Par
pārējiem airētājiem Juris Šteinerts runā mazāk pārliecinoši, jo viņu vecums vēl
neatbilst olimpiešu statusam. Bet ir arī pārsteigumi. Tā mūsu bijusī audzēkne
Sanita Pušpure (27 gadi), kura tagad dzīvo un trenējas Īrijā un ir
vairākkārtēja šīs valsts čempione, izcīnījusi pirmo un trešo vietu starptautiskajā
Duisburgas regatē. Jāskatās, kas būs tālāk, bet airēšana Latvijā negrasās
apstāties. Juris uzskata, ka pašreizējos apstākļos mēs esam sasnieguši gandrīz
visu iespējamo, un par lielākiem mērķiem grūti runāt. Ja izdotos startēt
olimpiskajās spēlēs, tas būtu izcils sasniegums.

Kā pievilkties?

Jau ar
trešo vecuma grupu Lielupes ūdeņos strādā Sandra Bremze, kura kopā ar Guntu
Rotšteinu ir trenere arī mūsu labākajam divniekam.

Runājot
par saviem puišiem, Sandra ir atturīga – pāragri zīlēt, jo galvenās sacensības
vēl priekšā. Viņa uzskata, ka jaunajiem puišiem katrs starts nāk tikai par
labu. Kad tikko Traķos izdevās vinnēt gan spēcīgos igauņus, gan lietuviešus,
olimpiskie sapņi jau likās taustāmāki. Katrā ziņā ir vērts strādāt, jo turpat
pie atlases sliekšņa jau mēs esam. Līdzdalību Londonā nodrošina vismaz 11. vieta
nākamā gada pasaules čempionātā.

Eiropas
U-23 čempionāts savukārt ir laba iespēja pacīnīties par LOV stipendijām, kas
atvieglotu puišu iespējas pavasaros trenēties siltākos ūdeņos. Par īsti normālu
nevar uzskatīt faktu, ka mūsu sportisti uz ūdens tiek tikai pēc ledus iziešanas,
kad sacensību sezona jau rit pilnā sparā.

Ar
šiem puišiem viss ir daudzmaz skaidrs, bet, runājot par jaunajiem audzēkņiem,
Sandra ir mazāk optimistiska. Katastrofāli mazinājusies jauniešu vispārējā
fiziskā sagatavotība, daudziem ir grūti kaut reizi pie stieņa pievilkties.

Tagad
skolā sporta stundas dažkārt notiek tik pasīvi, ka trūkst jauniešu, kuriem
varētu vismaz piedāvāt trenēties. Sandra kopā ar kolēģi apbraukājusi vairāk
nekā simt Latvijas skolu, bet sausais
atlikums ir mērāms labi ja desmitos. Atteikumi ir visdažādākie, visbiežāk
tās ir veselības problēmas, kuras neļauj nodarboties ar sportu. Vislielākās
cerības treneres saista ar skolām, kurās strādā viņu bijušie audzēkņi vai
skolotāji, kuri vēl cenšas rūpēties par savu bērnu fizisko stāju. Ja skolu
sporta stundās nenotiks kardinālas izmaiņas, tad sportam piemērotu jauniešu
mūsu nelielajā valstiņā būs aizvien mazāk. It sevišķi airēšanā, kur panākumus
var gūt ar darbu un labiem fiziskajiem dotumiem.

Zēnu vīru runa

Sagaidot
mūsu cerību divnieku, uzreiz var redzēt, ka treneres Sandras vārdi nav tikai
iedomas – Lauris Šire un Dairis Adomaitis ir fiziski spēcīgi, atlētiski un
kaujinieciski noskaņoti airētāji, kuru augumiem līdz ideālajiem diviem metriem
pietrūkst tikai dažu centimetru.

Puiši
atzīst, ka abi par airēšanu kopš bērnības neesot sapņojuši. Dairis nāk no
Auces, bet Lauris – no Rubes pagasta (Saldus novads), kur akadēmiskā
airēšana vērota tikai TV ekrānos. Abus atradusi trenere. Pirms sešiem gadiem
puiši sāka mācīties Murjāņos un trenēties Lielupē. Sākumā viņu ceļi vairāk
krustojās treniņos un vieninieku sacensībās, kur cīņa vienmēr bijusi uz dzīvību
un nāvi. Kopš sākuši airēt vienā laivā, abi uzskata, ka tas esot vislabākais,
kas ar viņiem noticis. Uzvara Traķos abus spārno, jo pārspēti igauņi, kuri Pasaules
kausa izcīņas posmā pieaugušajiem ieguva 3. vietu.

Lauris
par nākotni izsakās cerīgāk un nepieļauj domu, ka varētu beigt airēt, bet Daira
likteni var izšķirt izredzes līdzdalībai olimpiskajās spēlēs. Reiz jau Dairis
uz diviem mēnešiem bija pārtraucis airēt, taču ātri sapratis, ka spēka gados
pārdevēja darbs viņam nav tas piemērotākais.

Runājot
par raksturu saderību, puiši ir vienisprātis, ka visu nosaka mērķis, un tas
abiem ir viens – palielināt savu fizisko sagatavotību, pilnveidot tehniku un,
protams, cīnīties. Abi saprot, ka akadēmiskajā airēšanā viņi vēl ir zēni, jo ir
tikai 21 gadu veci, taču tas nedrīkst traucēt viņu olimpiskajam sapnim.

Juris
BĒRZIŅŠ-SOMS