Kristapa Bokuma misija
Staltākā auguma īpašnieks pasaules airētāju
vidū. Laikam jau ietiepīgs: ja reiz ko ieņēmis galvā, to noteikti arī paveiks.
Par spīti diviem treniņiem dienā, šogad ieguvis bakalaura grādu. Domas saistās
ne tikai ar airēšanu, bet ar nākotnes studijām Aizsardzības akadēmijā.
Pirms pāris sezonām
Kristaps ar absolūtu pārliecību stāstīja, ka agri vai vēlu viņa darba karjera
būšot saistīta ar Latvijas armiju. Tagad nekas nav mainījies. No savām iecerēm
viņš nav atkāpies ne pa sprīža tiesu. Vien šogad gan studijās ieturēšot pauzi.
Tā lielākoties nav saistīta ar drīzumā notiekošo pasaules čempionātu un gaidāmo
cīņu par olimpisko ceļazīmi. „Lai mācītos
Aizsardzības akadēmijā, vajadzīgs kādas citas augstskolas diploms. To esmu
ieguvis. Taču nepieciešamas ļoti pamatīgas angļu valodas zināšanas. Iešu kursos."
Nav jau tā, ka
Kristaps no bērna kājas skraidījis pa māju ar plastmasas ieročiem, spēlējis
kariņus un par šaudīšanos vien sapņojis. Lai gan puikas gados esot ar gaiseni uz strazdiem tēmējis. Tiesa,
tēvs labu laiku bija zemessardzē. Varbūt tas arī netieši iespaidojis vecākā
dēla izvēli.
„Mani kopš
vidusskolas beigšanas saista armijas lietas, kas šķiet interesantas. Varētu
teikt: bija plānā. Tas varētu dzīvē būt īstais virziens. Ne jau garlaikoti
deldēt rakstāmgaldu un pie tā pielikto krēslu, atstrādājot laiku armijā. Gribu
mācīties, gribu kaut ko vairāk. Neprotu izstāstīt, kāpēc tas viss patīk.
Iekritis sirdī, un viss."
Kad Latvijas
karavīrus sūta misijās uz Irāku vai Afganistānu, sabiedrībā uzvirmo asas
diskusijas par šo tēmu. Ir noliedzēji, ir atbalstītāji. Vai Kristaps spēj
iedomāties, ka kādudien būtu kādā no misijām, kur piedalās mūsu valsts?
„Tik tālu vēl neesmu
aizdomājies. Ja man būs ģimene, īpaši neplēstos realizēt tik kardinālus
lēmumus. Turklāt, lai piedalītos misijās, nepieciešama īpaša apmācība. Man būtu
izvēles iespējas: doties šajā apmācībā vai – ne. Turklāt misijas nenotiek vien
karstajos punktos."
Ne viens vien
sportists apgalvojis: beidzot karjeru, gandrīz neiespējami iztēloties sevi
sēdošā darbā, teiksim, no deviņiem rītā līdz sešiem vakarā. Kristaps nav
izņēmums. Pieradis pie aktīva un ritmiska dzīves veida, cer, ka nākotnē varētu
būt līdzīgi. Ja treniņos iekrīt ilgstošāks brīvais laiks, bezdarbību necieš.
Iestājoties rimtākam brīdim, nereti, kā pats atzīst, ar savām aktivitātēm sākot
krist uz nerviem apkārtējiem.
Augstskola pagaidīs
„Aizsardzības
akadēmijā var stāties līdz 27 gadu vecumam. Man vēl ir laiks, tāpēc šo gadu
turpmāk gribu veltīt airēšanai. Šī ir pirmā sezona, kad startēju vienīgi
pieaugušo konkurencē. Tur viss notiek daudz augstākā līmenī nekā junioru
sabiedrībā. Tieši tāpēc studijās nolēmu izlaist gadu. Gribu pārliecināties,
vai, ar maksimālu atdevi trenējoties, varu teikt savu vārdu stiprāko airētāju
kompānijā."
Kristapa ausis nebija
sasniegušas versijas, sak, ja šogad nebūtu plēsies pēc augstskolas diploma,
varbūt visus spēkus varētu mest sporta lauciņā. Kā nekā gaida olimpiskā atlase.
Un kāpēc gan ceļazīmes iegūšanu atlikt uz pēdējo brīdi? Ja neizdosies to
izcīnīt pasaules čempionātā, vēl paliek pēdējā iespēja nākamajā pavasarī īpašā
atlasē. Tomēr tas varētu būt riskants pasākums.
"Nedomāju, ka kaut
kas būtu citādāk, ja pārtrauktu mācības. Visu studiju laikā arī trenējos divas
reizes dienā. Vien atšķirība būtu tā, ka laiku, kuru pavadīju lekcijās,
pavadītu airēšanas bāzē. Pāris treniņus izlaidu, jo kārtoju eksāmenus, taču tie
neiesita robus manā sagatavotībā. Turklāt es negribēju riskēt ņemt augstskolā
akadēmisko gadu. Visu biju labi pārdomājis, tādēļ nav iemesla īpašam
satraukumam."
Kristapa diplomdarba
tēma bija Spēka, jaudas un līdzsvara
attiecība airēšanā. Viņš tagad ir pilntiesīgs sporta un bioloģijas
skolotājs. Kā pats saka: „Nekad
jau nevar zināt un paredzēt, kā dzīve iegrozās. Lai gan tagad noteikti
apgalvošu, ka patiesībā negribu strādāt par skolotāju. Praksē strādāju skolā un
pārliecinājos, ka ar skolēniem cīnīties negribu. Pats taču vēl nesen sēdēju
skolas solā. Iedomājieties, bioloģijas stundā kontroldarbs. Lieliski redzu, kā
kurš špiko. Nu neiešu taču ķert pie rokas, raut penāli, kur akurāti salikti
špikeri. Ja citādāk neprot uzrakstīt kontroldarbu, lai tak iedomājas, ka mani
piešmaukuši. Es pats savulaik arī tā darīju, jo sports prasīja pārāk daudz
laika. Man šķiet, ka jaunieši tagad uz skolu iet kā uz spaidu darbiem.
Vidusskolnieki prātīgāki, toties pamatskolā reti kurš domā, kas būs nākotnē,
tāpēc arī pašreizējo nodarbošanos uzskata kā lielu un smagu slogu."
Ne naudas dēļ
Ar airēšanu bagāts
nekļūsi. To apliecinās ikviens mūsu valsts atlēts, kurš izvēlējies šo sporta
veidu. Kristaps Bokums lieliski apzinās, ka agri vai vēlu nāksies likt svara
kausos nākotnes profesiju un airēšanu.
„Ne jau naudas dēļ
trenējos. Bet skaidrs arī – ne jau visu mūžu smelšu ūdeni."
Divdesmit gadu vecumā
latviešu airētājs kļuva par pasaules junioru čempionu, cīnoties pat ar trīs
gadu vecākiem konkurentiem.
„Toreiz teica,
ka es esot trāpījis īstajā laikā un
īstajā vietā. Nevaru tā apgalvot. Vienkārši darīju, kas jādara, lielākoties to,
ko lika treneres."
Kristapam bija
četrpadsmit gadu, kad Sandra Bremze un Gunta Rotšteina talantu kārtējos meklējumos
iegriezās arī Rīgas 85. vidusskolā. Treneres sporta stundā uzreiz ievēroja 1,97 metru
slaido puisi. Vien vēlāk Kristaps uzzināja, ka sporta skolotājs trenerēm esot
klāstījis, ka viņš esot pārāk tizls,
lai kaut ko mēģinātu uzsākt. Nekas taču nesanākšot.
„Biju fiziski
spēcīgs, kā nekā laukos Dundagā pa vasarām strādāju. Taču nekur trenējies
nebiju: kur lai rodas kustību koordinācija un daudz kas cits? Mūsu treneres
nodarbības, īpaši pirmajā gadā, prata pārvērst par sava veida izpriecu. Pat
tulzniņas nespēja samaitāt labo omu. Brauc ar laiviņām pa ūdeni, prieks
skatīties. Kad pašam parādījās labs rezultāts, pietuvojos Latvijas rekordiem,
radās arvien lielāka interese. Arī pienākums."
Nebija tā, ka
treneres strikti turējās pie devīzes pirmie
kucēni jāslīcina. Jaunpienācēji kāpa vienā laivā ar pieredzējušajiem
kolēģiem. Kristapam tas bija četriniekā.
„Vieniniekā uz ūdens
pirmoreiz izgāju, šķiet, trešajā sezonā. Treneres agrāk nelaida. Īpaša, manam
auguma atbilstošas laivas, protams, nebija. Treneres centās kaut ko pārtraisīt,
kaut ko pielabot, lai būtu ērtāk airēt. Laiva izskatījās visai komiska, bet
citas nebija. Ar laiku tiku pie sev piemērotas laivas,"
Apstrīdot vispārpieņemto
Nespeciālistam, no
malas skatoties, airēšana varētu šķist vienmuļa un monotona. Tiem, kuri šajā
sporta veidā jau gadiem ilgi, protams, iebildīs tik primitīvam vērtējumam.
Airēšanā ir tik daudz tehnikas nianšu, tik daudz filigrānu sīkumu, kurus ne
katrs spēj samanīt.
„Es jau arī to
nesaskatu, visu redz treneres. No malas taču visu labāk var pamanīt. Katrā
ziņā, jo lielāka ķermeņa masa, jo grūtāk ar niansēm tikt galā. Piemēram, pie
katra smēliena laiva stiprāk tiek atsista atpakaļ. Man nav konkrētu kilogramu
robeža, kuru nedrīkstu pārkāpt, lai pats sev neapgrūtinātu dzīvi. Tomēr cenšos,
lai būtu vieglāks. Tagad esmu vieglāks nekā pagājušajā vasarā, un viss liekas
vieglāk paveicams. Reizēm satraucos, jo šķiet, ka tā zūd arī spēks. Ceru,
uztraukumam tomēr nav nopietna iemesla."
Kristaps Bokums ir
pasaulē slaidākais airētājs. Nav vienkārši tik daudzus auguma centimetrus
perfekti salāgot ar tehniku, ātruma izjūtu vēl daudz ko citu. Jau pērn viņš
izmēģināja, kā ir cīnīties līdzās ar pasaules stiprākajiem pieaugušo
konkurencē. Bet toreiz bija vēl izvēle, jo rīdzinieks vēl varēja startēt arī
junioru sacīkstēs. Šogad izvēles vairs nav.
Vīru kārtā
„Augstas klases
rezultāts ir garants iekļūšanai Olimpiskajā vienībā. Un tas savukārt ir garants
finansiālam atbalstam. Taču ir nesalīdzināmi lielumi – tikt pasaules vīriešu
vai junioru stiprāko desmitniekā, par sešnieku nemaz nerunājot."
Pērn cīnoties ar
vīriem, Kristaps pārliecinājās, ka ir iespējams ierindoties kārotajā
desmitniekā. Tomēr cīniņš ir krietni nežēlīgāks.
„To es reāli apzinos.
Nav vairs tādu spēļu kā junioros.
Viņi bija visai neprognozējami, kuri pēdējos piecsimt metros varēja atlūst, un es pagāju garām. Večus finiša
spurtā nav tik viegli apspēlēt. Viņi cīnās līdz pēdējam milimetram, iekšas
nežēlojot. Kompleksos neesmu iedzīvojies. Apzinos, ka ļoti daudz jāstrādā, lai
būtu pasaules labāko sešniekā. Tie stiprākie ņem ar tehniku, spēj perfekti noturēt tempu visā distancē. Man tas
vēl neizdodas. Izturība ir, taču laikam nespēju izmantot visu, ko protu."
Ūdeni daudzi airētāji
smeļ it kā vienādi, toties laivas slīd atšķirīgi.
„Es distancē minūtē
eju ar trīsdesmit smēlieniem, viņi – ar trīsdesmit sešiem. Atšķirība krietna.
Nupat Jūrmalā mačos kilometra distancē nogāju
ar trīsdesmit četriem īrieniem. Ja vēl vienu kilometru tā varētu, būtu
lieliski. 250 metrus vēl tādā pašā tempā varēju izturēt. Ar to par maz."
Eksperimentiem laika nav
Šajā sezonā nekādas
ekstrēmas pārvērtības Kristapa airēšanā nenotiks. Pēc nepilnām divām nedēļām
viņš jau lido uz pasaules čempionātu Minhenē.
„Treneres nevar manus
spēkus sadalīt distancē. Viņas nevar ielīst
manā ādā. Izeju uz starta, viss pilnīgi skaidrs, loģiski šķiet, ka visu
varēšu. Sevi nežēloju, bet vienubrīd izrādās, ka kaut kādā metrā palikuši
pēdējie spēki, bet finiša vēl nav. Man vajag izjust to pirmo reizi, kad
piespiežu sevi, izturu līdz galam. Tā ir visiem. Kad uzzini, kā ir zināt – es
varu! Vienkārši nedrīkstu ļaut šaubām ņemt virsroku, ka varētu neizturēt."
Varbūt tieši šī reize
Minhenē ir īstā, kad vērts pamēģināt.
„Man katru reizi tā
ir, līdz noiet tas klikšķis, un – viss. Protams, iespēja pirmoreiz iegūt
olimpisko ceļazīmi ir vilinoša. Beigu beigās ne jau šī olimpiāde varētu būt arī
pēdējā. Ļoti gribētos kļūt par olimpieti jau pirmajā mēģinājumā."
Šogad Kristapam
redzēt dabā potenciālos sāncenšus bija vienreiz, piedaloties vienā no Pasaules
kausa posmiem.
„Sacīkstēs sistēma
bija citādāka nekā gaidāmajā čempionātā. Turklāt manā braucienā pēdējos
piecsimt metros uznāca riktīgs lietus. Zaudēju trīs desmitdaļas, lai tiktu par
vienu finālu augstāk. Es paliku 22. vietā, lai gan nākamajā startā man bija
tāds pats rezultāts kā 14. vietas ieguvējam."
Lai tiktu pie
olimpiskās ceļazīmes, jāizcīna vismaz vienpadsmitā vieta.
„B finālā ir sešas
laivas. Jau esi nocīnījies, lai tiktu divpadsmitniekā, un te būs viens liekais.
Es veču vidū laikam būšu viens no nepieredzējušākajiem. Vai tas būs izšķiroši?
Nezinu. Man ir visai mazsvarīgi, kuri airē blakus celiņos. Vien tie ātrākie,
kad aiziet priekšā, aiz sevis atstāj mazos vilnīšus. Tad airēšana kļūst ļoti
sarežģīta. Vislabāk startēt prom no celiņiem, kur citi iesildās, jo tur viļņi
ir nepārtraukti. Vilnītis nāk, paceļ laivu un nes distanci norobežojošajos
bumbuļos. Nāk nākamais, un atkal tas pats."
Izlozei arī ir liela
loma, jo labākie startē vidējos celiņus, pārējos pielozē. Un kā ietekmē laika
apstākļi?
„Negribētu sānu vēju.
Bet arī tas īpaši vairs neizšķir. Vien no citu laivu nākošie vilnīši. Netraucē
arī lietus. Vien nevajadzētu lielu karstumu, tas gan nepatīk."
Airēšana ir vienīgais
sporta veids, kurā atlēti finišē atmuguriski. Viņiem ir trešā, ciklopa acs,
pakausī, spējot perfekti orientēties situācijā?
„Lai saprastu, kas
notiek, nereti nākas pagrozīt galvu. Bet tas ir slikti. No ritma jau īpaši
neizsit, tomēr nav vēlams. Apkārt skatās visi, distancē tas notiek automātiski.
Katrs grib redzēt, ko dara konkurenti."
Būs brāļu Bokumu divnieks?
Kristapa mazais brālis Rūdolfs vienu brīdi
trenējās basketbolā, tomēr nolēma iet brāļa pēdās. 15 gadu vecumā viņš jau
izstiepies līdz 1,92 metriem un arī trenējas Sandras Bremzes un Guntas
Rotšteinas vadībā. Šoruden uzsāks mācības Murjāņu sporta ģimnāzijā.
„Gribu paprovēt arī
kaut ko citu. Pamēģināt nopietni airēt varbūt divniekā. Ja nu saprotu, ka tieši
tas ir īstais? Tagad esmu stiprākais, bet līdz nākamajai olimpiādei varbūt
izaudzināšu komandas biedru."
Pekinā vēl nesanāks,
bet varbūt Londonā, airētāju Mekā, olimpiskajās spēlēs jau startēs brāļu Bokumu
pārairu divnieks?
Kristaps Bokums
airētājs
Dzimis 1984. gada 4.
aprīlī Rīgā
Augums, svars 2,07
m, 110 kg
Pirmās un pašreizējās treneres Sandra
Bremze un Gunta Rotšteina
Sācis trenēties 14
gadu vecumā
Izglītība Rīgas
85.vidusskola, Murjāņu sporta ģimnāzija, Rīgas Pedagoģijas un izglītības
vadības augstskola, bakalaura grāds 2007. g. (sporta un bioloģijas skolotājs)
Sasniegumi pasaules junioru (U-23) čempions
Ģimenes stāvoklis neprecējies,
draudzene Zane
Māra JURŠEVICA
