Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Treneris Juris Aldiņš (11.09.1931.—05.03.2012.)

Skumjo un skarbo ziņu dienas vidū mums paziņo trenera dēls ārsts Pauls Aldiņš. Ģimene zaudējusi gādīgu vīru, sirsnīgu tēvu un vectēvu. Cilvēka mūžs ir beidzies…

Latvijas akadēmiskās airēšanas saime, kurā ir gan daudzi trenera Aldiņa skolnieki un kolēģi, gan tie, kuri ieguvuši dažāda ranga medaļas, gan tie, kas arī bez medaļu gūšanas izjutuši šā skaistā sporta veida burvību, zaudējusi vienu no visu laiku labākajiem šā sporta veida treneriem un pedagogiem.

Jurim Aldiņam bijusi laime piedzīvot sava darba mirdzošāko virsotni, zelta gadus ar starptautiska trenera prestižu piecu gadu garumā. Tie bija 20. gadsimta sešdesmitie gadi, kad pirmo reizi Latvijas akadēmiskās airēšanas vēsturē uz Latviju tika atvestas četras zelta un viena bronzas medaļa pāru divniekos no tā laika augstākajām starptautiskajām sacensībām — atklātā Eiropas čempionāta.

Satiekamies ar Maiju, atveram sporta laikam veltīto albumu, izņemam fotogrāfijas, kur esam kopā ar treneri, un iededzam sveci. Runāt grūti.

Katra bilde atsauc atmiņā veselu notikumu un emociju kopumu un it kā no jauna liek apjaust, cik daudz dzīvē devis sports un MŪSU TRENERIS. Vienmēr precīzs, mierīgs, smaidīgs un smalka humora pilns, prasīgs, augstas tehnikas un cīņas taktikas meistars, kuram piemita īpaša spēja novērtēt pretinieku un ideāli sagatavot mūsu laivu pirms starta. Mēs bieži nopietni un jokojot diskutējām par to, kas ir svarīgāks: centīgi audzēkņi vai labs treneris, līdz nonācām pie atziņas, ka abi, un ar vienlīdzības zīmi.

Jau sen bijām sapratušas, ka bez mūsu trenera mēs nebūtu sasniegušas to, ko dzīvē sasniedzām, kā arī to nenovērtējamo guvumu, kas pēc aiziešanas no lielā sporta mūs vadījis visu turpmāko dzīvi.

Atceramies, kāda laimes sajūta vienmēr pārņēma, atgriežoties mājās, kad kādā no airēšanas kanāliem bija palikusi ne tikai mūsu sportiskā cīņa, bet arī pārvarētais milzīgais pirmsstarta satraukums.

Un ausīs it kā skan trenera teiktais un daudzas reizes atkārtotais: „Esi precīzs, uz treniņu ierodies laikā, jo tev jāciena komandas biedrs, izpildi visu godīgi un bez sevis žēlošanas, jebkurš starts liek tev sasniegt finišu, atdodot visus spēkus, un vēl un vēl.” Dziļa pateicība par to, ka treneris visādā veidā atbalstīja mūsu centienus vienlaikus ar lielo sportu pabeigt studijas.

Mums daudzu gadu garumā svēta bija Jura diena 23. aprīlī, kad šajā dienā neiztrūkstoši ciemojāmies pie trenera un viņa draudzīgās ģimenes. Šajā gadā vairs ierastās un sirsnīgās Jura dienas nebūs. Mūsu mīļā trenera mūžs jau ir beidzies…

Neaizmirsīsim!

Vairākkārtējas Eiropas čempiones: Maija Kaufmane, zobārste; Daina Šveica, ķīmijas zinātņu doktore