Aiziet paliekot
Pēc 25 sambo un džudo
pavadītajiem gadiem punktu aktīvajām gaitām lielajā sportā licis Sidnejas
olimpisko spēļu bronzas laureāts Vsevolods Zeļonijs. Viņa pēdējais starts uz
starptautiskā tatami bija Pekinas spēlēs. – Kurš no daudzajiem panākumiem tev visvairāk
palicis atmiņā? – Sidnejas olimpisko
spēļu bronza – pēc zaudējuma apakšgrupā izdevās gandarījuma turnīrā izsisties
līdz mazajam finālam par bronzas medaļu. Toreiz pēdējā minūtē tīri nometu
korejieti. Šī panākuma saulītē tad arī gozējos visus turpmākos gadus, Atēnu un
Pekinas olimpiskās spēles ieskaitot. Ir bijuši panākumi atsevišķos Pasaules
kausa posmos, taču pasaules un Eiropas meistarsacīkstēs trijniekā man vairs nav
izdevies iekļūt. – Lai tiktu pie medaļām pasaules un Eiropas
čempionātos arī vajadzīga augsta meistarība – favorītu loks jau daudz
neatšķiras. – Katrā turnīrā, kur
esmu iekļuvis laureātos, vismaz viena cīņa vai nu taktiski, vai tehniski man ir
izdevusies. Tā ir bijis ne tikai pasaules čempionātā 1997. gadā Parīzē, kur
izcīnīju sudraba medaļu, bet arī godalgotajos Eiropas čempionātos tajos laikos,
kad es, titulēts sambists būdams, uz tamtami ar vadošajiem džudistiem biju kā
balta lapa. Laika gaitā man ir izdevies saglabāt stabilitāti meistarībā. Par to
liecina veikums Pasaules kausa posmos, kas ļāva nodrošināt vietu elites rangā, gatavojoties
gan Atēnu, gan Pekinas olimpiskajām spēlēm. Tomēr pēdējos divos olimpiskajos
ciklos man nav izdevies izvairīties no agrāk gūtām traumām. Spēks nekur nav
zudis, izveicība arī, bet psiholoģiski ir grūti noturēties cīņās ar
mazākpazīstamiem džudistiem, arī ar tiem, kurus agrāk biju uzvarējis. Visas šīs
nebūšanas ir summējušās… Lai gan 35 gadi vēl nav tas vecums, kad būtu jābeidz
nodarboties ar džudo. Īpaši vidējās svara kategorijās, kurās startēju arī es, –
svarā līdz 73 kg ir viena no lielākajām konkurencēm.
– Vai no džudo aizej tikai tāpēc, ka neizdevās
starti Atēnās un Pekinā?
– Gatavojoties Atēnu
spēlēm, biju nodibinājis savu džudo sporta skolu, lai trenētu jaunos un trenētos
pats. Pekinas olimpiskā cikla laikā mani ievēlēja par Latvijas Džudo
federācijas ģenerālsekretāru – sākās jaunas un modernas džudo treniņu un
sacensību bāzes apgūšana E. Birznieka-Upīša ielā. Darbi krājās kaudzēm, tāpēc
nolēmu mainīt sportista karjeru pret funkcionāra jomu, kur jau esmu sācis
piešaut roku. Tas liecina, ka palikšu džudo arī turpmāk, bet darbošos citā
sfērā. Trenēšu mazos, un man būs arī sporta meistarības grupas audzēkņi.
– Kamēr gatavojies Pekinai, jaunā kompleksa
būvniecības darbi turpinājās?
– Darbā pārtraukumu
nebija. Man ir laba komanda. Kopā strādājām pie manas skolas pirmās
pieturvietas izveides Stabu ielā, turpinājām sadarbību, īrējot Latvijas
Olimpiskā centra telpas, līdz beidzot esam nonākuši pie tagadējiem plašumiem E.
Birznieka-Upīša ielā. Tagad viss ir pabeigts, un nu jau ir notikusi ne tikai
svinīgā atklāšanas ceremonija, bet arī pirmās oficiālās sacensības jaunajās un
plašajās telpās uz diviem peldošajiem
tatami lielajā zālē un uz trešā – mazajā zālē.
– Iespaids patiešām varens.
– Tāpēc jau to
dēvējam par džudo kompleksu, kam analoga Baltijā nav. Kopplatība 1300
kvadrātmetru, ar visām nepieciešamajām palīgtelpām, dušām un kabinetiem, kur
turpmāk atradīsies arī Latvijas Džudo federācijas un valsts Sambo klubu
asociācijas galvenais birojs. Tā visa tapšanā lielu finansiālo atbalstu sniedza
Norvik Banka.
– Šajā gadā džudo pamatbāze nostiprinājusies
vairāk nekā jelkad agrāk. Tika atvērts Džudo klubs Lido, tā filiāle Kauguros, tagad Rīgā. Visi priekšnoteikumi, lai
džudo kļūtu par vienu no vadošajiem sporta veidiem Latvijā.
– Manā skolā ar džudo
nodarbojas nedaudz vairāk par 400 entuziastu – gan lieli, gan mazi, gan
meistarības grupas, gan cilvēki ar īpašām vajadzībām. Ar Lido vēl nevaram konkurēt, jo esam tikai attīstības sākumā, bet konkurence
ir veselīga, jo nodarboties tīkotāju netrūkst nedz pie Gunāra Ķirsona
Ziepniekkalnā, nedz Rīgas centra mūsu jaunajā un mājīgajā džudo kompleksā.
Gatis ĶĪSIS
Latvijas džudo komandu kausa izcīņa jaunatnei
Vsevoloda Zeļonija
Džudo sporta skola jaunās bāzes atklāšanā sarīkoja Latvijas komandu kausa
izcīņu divās vecuma grupās – U-13 un U-15. Kā atcerējās speciālisti, komandu
turnīri džudo Latvijā nebija notikuši jau vairāk nekā 15 gadu. Pirmo
atgriešanās vilni uzvilnīja Sidnejas spēļu bronzas laureāts. Piedāvājumam bija
negaidīti liela atsaucība – U-13 turnīram pieteicās astoņas komandas, U-15
grupā par piecām mazāk. Zeļonijs un viņa līdzgaitnieki ir pārliecināti, ka
turnīru, kurus vēl mēdz dēvēt par sienu
pret sienu, popularitāte strauji augs un ka Latvijas olimpiskās izlases
treneri jau spēs sagatavot Londonas spēļu laureātus.
19. oktobrī Zeļonija
kompleksā Latvijas U-23 čempionāts, 29. novembrī turpat valsts meistarsacīkstes
pieaugušajiem.
U-13.
Godalgoto vietu ieguvējas komandas: Jelgavas BJSS (Aleksandrs Djadjura, Romāns
Daņilovs, Staņislavs Ginkuls, Krišs Upenieks, Maksims Konjuševs, Artūrs Grigorjevs,
Mārtiņš Pavasars, treneris Guntis Malējs. Piebilstams, ka Upenieks un Pavasars
vienīgie uzvarēja visās piecās turnīra cīņās), džudo klubs Satori, Džudo klubs Lido
un V. Zeļonija džudo skola. U-15. Macabi (Vladislavs Zimins, Boriss
Gorbovs, Filips Mikuckis, Maksims Ruščaks, Mihails Šteinbuks, Ņikita Vološins,
Gļebs Mihailovs, Gļegs Tolabujevs, treneri Oļegs Baskins, Viktors Kuzmins,
Genadijs Mihailovs), Alūksne (treneris Aivars Mailējs, Jelgavas BJSS (treneri
Guntis Malējs un Sergejs Vaskovs).
