Ar latgalieša spītu un sparu
Latvijas boksa fenomenam
Aloizam Tumiņam septiņdesmit. Viņš ir pirmais latviešu cimdotās dūres meistars,
kurš pirms 47 gadiem kļuva par Eiropas čempionu, divus gadus vēlāk Belgradas
zeltam pievienojot Maskavas sudrabu.Klusajā Latgales ciemā
Atašienē zemnieku Helēnas un Jāzepa Tumiņu ģimenē 1938. gada 27. martā piedzima
dēls Aloizs, kurš vēlāk kļuva par bokseri – uzvarētāju, kurš savā prasmē,
neatlaidībā un izaugsmē ievērojami apsteidza savus vienaudžus. Lauku puisis, sākot
patstāvīgas gaitas Rīgā, saprata: lai kļūtu drosmīgs un stiprs, jāboksējas ar
dzimtās puses darba spītu un neatlaidību. Viņš iestājās arodskolā, lai iegūtu
kuģa mehāniķa specialitāti. Citā jomā Aloiza panākumi bija iespaidīgāki. Sporta
biedrībā Darba rezerves un vēlāk
Ļeņingradas Augstākajā treneru skolā viņš apguva boksa meistarības noslēpumus. Sava
trenera Alberta Lavrinoviča un vecākā kolēģa Imanta Enkūža (pirmais latvietis,
kurš 1955. gadā kļuva par PSRS čempionu pusvieglajā svarā) skolots un mudināts,
Aloizs sasniedza Latvijas boksa augstākās virsotnes, divreiz iekļūstot Eiropas
meistarsacīkšu finālā pirmajā pusvidējā svarā.1961. gadā Belgradā viņš
saņēma zelta medaļu un speciālbalvu, kas pienācās čempionāta tehniskākajam
bokserim. Divus gadus vēlāk Eiropas finālā Aloiza pretinieks bija polis Ježi
Kulejs. Līdz šai cīņai PSRS izlases bokseri bija uzvarējuši visās iepriekšējās
svara kategorijās, tāpēc Maskavas sporta varas gaiteņos nolēma, ka kāds tituls
jādod arī citas sociālistiskās valsts bokserim. Tiesneši apzinīgi izpildīja
pavēli, paziņojot, ka pēc punktiem uzvarējis polis, lai gan latvieša pārsvars
bija neapstrīdams. Tomēr arī sudraba medaļa bija Aloiza liels panākums. Tie ir
sporta sasniegumi, kas šodien boksā liekas neaizsniedzami.Tumiņa aktīvo sporta gaitu
laikā (no 1954. līdz 1964. gadam) boksēja arī citi Latvijas izcili meistari –
Imants Enkūzis, Jānis Lancers, Aivars Liepiņš, Jānis Rovičs, Viesturs Tērauds,
Vladimirs Tretjaks, Aleksandrs Bondars, Vladimirs Trepša, Jaja Asanovs,
Vladimirs Gorjunovs, Harijs Frīdenbergs, Artūrs Eglītis, Leonards Purvinskis,
Andrejs Dolgovs, Igors Viktorovs, tomēr PSRS izlases siets viņus līdz Eiropas
čempionātam nepalaida. Tikai 1987. gadā Aloiza panākumu atkārtoja un par
Eiropas čempionu kļuva otrs mūsu republikas bokseris Jurijs Vauļins (pussmagajā
svarā), kuru trenēja Vjačeslavs Bodņa.
Aloizam Tumiņam uzgavilējuši
tūkstošiem viņa talanta cienītāju ne tikai Latvijā. Visvairāk atzinības viņš tomēr
iemantojis Rīgā. Kad ar Aloizu boksējāmies, nebija runa par to, kurš uzvarēs,
bet gan – cik raundu noturēsimies. Latgales puisis tomēr nekad nebija
pašpārliecināts, iedrošināja mūs un vilka
sev līdzi pārējos.
Aloizs nevar izvērtēt, kuru
medaļu spīdums spožāks. Varbūt bronzu kādreiz bija grūtāk izcīnīt nekā zeltu,
varbūt starptautiskās turnīru cīņas PSRS un Latvijas izlašu sastāvā bija
atbildīgākas nekā čempionātos. Aloiza bilance: 220 cīņās gūtas 200 uzvaras.
Tumiņš ir septiņkārtējs Latvijas čempions, divkārtējs PSRS jaunatnes
meistarsacīkšu uzvarētājs, pasaules jaunatnes sporta spēļu čempions, PSRS
pieaugušo meistarsacīkstēs iegūtas divas zelta medaļas, tikpat arī sudraba
godalgu, reizi iegūta bronza. Neviens latviešu bokseris nav ticis pie tādiem
panākumiem kā Tumiņš, kurš astoņus gadus boksējis PSRS izlasē.
Pēc lielajām uzvarām ringā
Aloizs palika Latvijas boksā kā augstas klases treneris un tiesnesis, padomnieks un vērtētājs. Viņš
dibināja un vadīja savā vārdā nosaukto Boksa sporta skolu. Latvijā boksa
turnīros joprojām izcīna Tumiņa balvu tehniski vislabāk sagatavotajam sportistam
pirmajā pusvidējā svarā.
Vispārliecinošāk trenera un
audzinātāja spējas Aloizs pierādīja, sagatavojot republikas un Baltijas
karavīru izlašu bokserus. Viņš dalījās savā boksa izpratnē, paņēmienu arsenālā.
Aloiza Tumiņa skolu atceras karadienestu izgājušie bokseri – mūsu čempioni un vissavienības
sacensību uzvarētāji Jānis Lūsiņš, Bruno Jasinskis, Leonards Užulis, Valdis
Šķēle, Agris Šokolejs, Aleksandrs Maksimovs, Uldis Meiersons, Juris Viktorovs,
Gaidis Vanags, Māris Ošs, Ainārs Roze.
Lai amatieru bokss šodien
turpinātu attīstīties, Aloizs pauž domu: „Jānosaka robeža, cik ilgi pieļaujama
boksēšanās, treniņos un sacensībās saņemot smagus sitienus galvā."
Tik liels cīņu skaits lielajā
ringā, kādu desmit gadu laikā sasniedzis Tumiņš, bokserim vecumdienas var
padarīt par nepārtrauktu slimošanu. Boksa vīrišķības skolas skaistums tad izplēn.
Aloizs ar ringā rūdīto gribu ir paraugs, kā pārvarēt dzīves nedienas.
Aloizs varēja sevi veltīt boksam,
jo visu mūžu viņam blakus dzīvesbiedre Tamāra. Sargā un lolo. Šogad abi svinēs
zelta kāzas. Gandarījums par meitas un mazmeitas ģimenēm. Allaž gaidīta viešņa
Tumiņu mājā ir Uljana Semjonova no olimpiešu sociālā fonda. „Bez sieviešu
maigajām rokām mēs ar savu boksu
izgaistu," smaida Aloizs Tumiņš.
Aloiz! Tevi sveic vecie cīņu
biedri no boksa senioru kluba Brek, visi Latvijas boksa klubi, visi,
kas tevi pazīst un ciena. Sveicieni un laba vēlējumi arī no senajiem draugiem
PSRS izlasē – Ričarda Tamuļa un Borisa Ņikanorova.
Imants NEĻĶIS-MIĶELSONS,
Rīgas dinamietis Latvijas
boksa slavas laikos
Foto
1957. gads Rīgas ringā. Aloizs Tumiņš (pa kreisi) uzvar Oļģertu Kokinu
1961. gada jūlijs. Izcīnīts Eiropas čempiona tituls
1958. gada jūlijs. Pirms Latvijas un Igaunijas izlašu valstssacīkstes
Marsa velotrekā. Harijs Frīdenbergs (no kreisās), Viktors Rudakovs,
Jānis Svece, Gaidis Vanags, Imants Miķelsons, Aloizs Tumiņš, Aivars Ruseckis,
Igors Viktorovs, Oļģerts Kokins
Foto: Imanta Neļķa-Miķelsona
kolekcija
