Kājas uz tatami, galva otrajā stāvā

Šahistam jābūt stipram, jāspēj pacelt zirgu un
noturēt rokās dāmu, šāvējam vajadzīga vanagacs, svarcēlājam – spēcīga mugura,
basketbolistam – vismaz divi metri, bet jaunāko laiku džudists maz atbilst
tradicionālajam priekšstatam par šī sporta veida pārstāvjiem.

Smagāko svara
kategoriju cīnītājiem tagad jābūt divmetriniekiem. Gluži kā basketbolā,
volejbolā vai rokasbumbā. Arī mazajos svaros lielākā vērtē ir gari puiši, nevis
tie, kuri varētu izlīst pretiniekam caur padusi. Kādas tad priekšrocības džudistam
dod basketbolista augums?

Sportists ar garākām
rokām apsaimnieko lielāku tatami teritoriju. Protams, bez veiklības un spēka
nekas neiznāks. Ideāls šo īpašību iemiesojums ir Pekinas olimpisko spēļu
bronzas laureāts francūzis Tedijs Rinē, kura augums ir 2,05 m, svars – 135 kg.
Šogad Japānā viņš kļuva par pasaules čempionu.

Ozolu samērīšanās

Kad aktīvās gaitas uz
tatami beidza dižvīri Jānis Dārznieks, Vents Čakstiņš un Vadims Voinovs,
Latvijas džudo resnajā galā sākās krīze. Abos smagākajos svaros trūka puišu,
kas vēlētos trenēties.

Pēdējos gados beidzot
jūtams progress. Tagad, saliekot divās rindās piecus basketbolistus un tikpat
džudistus, nezinātājam pat grūti būtu noteikt, kurš kuru sporta veidu pārstāv.
Visgarākais Latvijas džudo izlasē pagaidām ir Vladimirs Osnačs, kura augums ir
divi metri. Nesen viņš guva savu lielāko panākumu – izcīnīja zelta medaļu
Pasaules kausa A kategorijas turnīrā svarā virs 100 kilogramiem.

Vadimam Lando ir
tikai 18 gadu, viņam līdz diviem metriem vēl pietrūkst trīs centimetru, bet svarā
līdz simtiņam ikdienā četru kilogramu. Vēl mums ir Viktors Reško, kura augums ir
tikai par kādu nieka tiesu knapāks.

Marokas rūgtais apelsīns

Oktobra otrajā pusē Marokā pasaules junioru čempionātā
Latviju pārstāvēja četri sportisti – Dmitrijs Fedosejenkovs, Artūrs Kurbanovs,
Artūrs Ņikiforenko un smagsvars Vadims Lando. Vadimam tā nebija debija šāda
līmeņa turnīros. Viņš jau startējis Eiropas junioru meistarsacīkstēs Sofijā,
kur izcīnīja piekto vietu. Gribētos atkārtot vismaz Bulgārijā sasniegto.

„Eiropā mazliet
pietrūka līdz bronzai, jo cīņā par trešo vietu pēc sīvas spēkošanās piekāpos bulgāram
Dičevam, kas augumā ir par mani garāks," atceras Lando. „Otru neveiksmi piedzīvoju cīņā ar 2,04 m garo
ukraini Lučinu. Kad vēl cīnījos jauniešu konkurencē, biju garāks par visiem
sāncenšiem. Divu gadu laikā pieci no viņiem mani pārauguši."

Tas gan nenozīmē, ka
šie konkurenti būtu kļuvuši stiprāki, jo ātrums, spēks un izveicība uz tatami Lando
nav gājuši mazākumā." Vadimam ir divi kroņa numuri – pretinieka klupināšana
situācijā, kad balsta kāja atrodas aizmugurē, un metiens kustībā pāri gurnam.
Tas nav nekas jauns, bet priecē ātrums, kādā mūsu džudists paņēmienus izpilda. Turklāt
tas nav viss, ko viņam iemācījis Lido
treneris Vladimirs Grills, Latvijas junioru izlases treneris Genādijs Mihailovs,
kā arī pieaugušo izlases galvenais treneris Oļegs Baskins.

„Apzinos, ka vēl
daudz jātrenējas," saka Lando. „Arī
nākamgad vēl būšu juniors. Londonas olimpisko spēļu gadā startēšu jau pieaugušo
konkurencē. Juniora gaitas gribētu pabeigt ar medaļām Eiropas un pasaules
meistarsacīkstēs."

Pirmais mēģinājums
diemžēl neizdevās. Marokas apelsīns bija rūgts, bet, cerams, veselīgs. Jau
pirmajā cīņā Lando preti stājās dienvidkorejietis Jons Hun Kims, kurš guva tīru
uzvaru un vēlāk kļuva par pasaules vicečempionu.

Uvertīra džudo

Vadima tēvs
Aleksandrs Lando 1968. gadā kļuva par Latvijas studentu čempionu sambo cīņā. Ar
džudo pie mums vēl neviens nenodarbojās. Kad tas parādījās Latvijā, Aleksandrs RPI
sāka strādāt ar sambistiem, kas vēlējās pārkvalificēties uz jauno sporta veidu.
Trenerim un viņa jaunajiem audzēkņiem tas izdevās. „Mans liktenis bija izlemts, tēvs mani piecu
gadu vecumā aizveda pie džudo trenera Genādija Mihailova," atceras Vadims. Un
tā 13 gadus viņš ir džudo. „Man
jau pirmajā treniņā iepatikās, lai gan ar džudo tam nekāda sakara nebija.
Kūleņojām, locījāmies, skraidījām, vingrojām."

Tā bija uvertīra.
Vadims bija nonācis džudo bērnudārzā, kuram cauri jātiek jebkuram Mihailova
audzēknim. Viņa nodarbības ir interesantas, tāpēc Genādija grupās nav liela
atbiruma. Daudzi Latvijas tatami meistari savu pirmo treneri Mihailovu uzskata
par profesionālu džudo zeltkali.

Zālēdājs mainās

Rīgas 95. vidusskolas
skolnieka Vadima Lando ceļš uz panākumiem bijis ērkšķains. Puisis atgādināja izstīdzējušu
maiksti, pirmajā treniņu gadā svēra tikai 28 kg. Muskuļi gan auga, bet ne tik
ātri, kā gribētos. Visa vaina, ka uzturā viņš gaļu nelietoja. Zālēdājs gatavais…

Veģetārieša niķus
jaunais Lando atmeta tikai pirms pāris gadiem. Tagad puisim izveidojies labs
augums, bez treknumiem, ar muskuļiem. Zālēdāja periods sakrita ar kadeta gadiem
uz tatami, tagad Vadims uzskata, ka to laiku viņš izšķērdējis.

Pirms divām sezonām
Vadims pēc trenera ieteikuma mainīja svara kategoriju – no 90 kg pārgāja pie
centneru smagajiem sportistiem. Pērn viņš pirmoreiz izcīnīja bronzas godalgu Latvijas
čempionātā pieaugušajiem. Starptautiskajā arēnā viņš sāncenšiem vēl bija balta
lapa. Vadima sportiskā biogrāfija tā pa īstam sākās tikai šogad. Ar piekto
vietu Eiropas junioru čempionātā un divām medaļām Eiropas kausa posmos Kijevā
un Tartu. Plusā var likt arī prasmi pielāgoties jaunajiem starptautiskajiem
noteikumiem, kur bargākais punkts ir diskvalifikācija par krišanu kājās
pretiniekam pēc cīņas sākuma signāla, iekams vēl nav izdarīts cits paņēmiens.
Tāpēc vajadzēja mainīt zemo stāju pret cīņas starta pozu ar taisnu muguru. Pie
visa jāpierod.

Gatis ĶĪSIS

Vadims LANDO

Džudists

Dzimis: 1992. gada 13. martā Rīgā

Džudo: kopš 5 gadu vecuma

Sporta klubs: džudo klubs Lido

Treneri: 
Genādijs Mihailovs un
Vladimirs Grills

Svara kategorija: līdz 100 kg, augums 197 cm

Panākumi sportā: 2010. gadā Eiropas junioru čempionātā Sofijā
5. vieta, Eiropas kausa izcīņas posmos 3. vieta Kijevā un 2. vieta Tartu,
godalgotas vietas Latvijas junioru un pieaugušo čempionātos, trenējies arī
daiļlēkšanā

Izglītība: mācās Rīgas 95. vidusskolas 12. klasē

Vaļasprieki: zīmēšana, futbols, peldēšana, mūzika