Mana dzīve pieder trenerim

Pasaules un Eiropas šāgada čempions
svarcelšanā Viktors Ščerbatihs tāpat kā viņa ilggadējais treneris
Eduards Andruškevičs katrs savā
nominācijā pretendē uz Latvijas Gada
balvām sportā. Pagaidām, atbilstoši
alfabētam – Viktora audzinātājs ir pirmais labāko treneru sarakstā, pats sportists savējā – piektais. Kādas būs viņu īstenās vietas, to uzzināsim tikai trešajos Ziemassvētkos. Intriga paliek.

Nesen tiekoties ar Viktoru Dobelē, kur risinājās tradicionālā Vecgada balvu
izcīņa jaunajiem svarcēlājiem, viņš itin strikti novērtēja pašreizējo situāciju: „Ja mani atzīs par gada populārāko sportistu, bet Eduardu Andruškeviču neatzīs par valsts labāko treneri, tas
nebūs taisnīgi." Tāds ir mūsu visu laiku labākā smagatlēta viedoklis,
kuru nevar apstrīdēt. Viktoram
līdz šim uz pasaules un Eiropas
čempionātu pjedestāla kāpis bieži, taču
Saeimas prezidija kancelē vēl ne
reizi nav paudis savu viedokli. Viktors: „Kāpt Saeimas tribīnē un pļāpāt pa tukšo nav jēgas. Visas tēmas izskatām frakcijās un komisijās. Man vieglāk sporta apakškomisijā, kur paužu savu viedokli, bet konkrētus priekšlikumus
pagaidām neesmu teicis. Nav
viegli Latvijai, jo mūsu valsts maza,
bet problēmu tikpat cik
lielvalstij. Darbojos arī Cilvēktiesību un sabiedrisko
lietu komisijā, Pilsonības likuma
izpildes komisijā. Par šīm lietām runāju ar pārliecību, jo pats savulaik pilnībā izgāju procedūru, lai kļūtu par pilsoni."

Garderobes maiņa

Jau gads pagājis, kopš viņš ir
deputāts. Par statusu viss
skaidrs, bet kas šajā laikā mainījies dzīvē? „Pirmos mēnešus uz Saeimas sēdēm gāju savā labākajā melnsvītrainajā uzvalkā, jo, godīgi sakot, no gaišās krāsas ģērba, kas labi derēja agrāk, biju izaudzis,
un tas jostasvietā krunkājās. Nebija viegli
iejusties neierastajā vidē, sēžu laikā turējos blakus saviem
zaļajiem, klausījos, mācījos. Pamazām tapu gudrāks lietās, kas agrāk man bija mazāk pazīstamas.

Sāku saprast sporta sistēmu. Šajā olimpiskajā ciklā to vairs
nevajadzētu mainīt, tomēr, gatavojoties
Londonai, būtiskas korektīvas vajadzētu gan ieviest.
Tad arī izklāstīšu savu viedokli.
Bet par garderobi varu pateikt visu. Esmu nolīdzis augstas kvalifikācijas šuvēju, viņš man iesaka iegādāties pareizo drēbi pareizākajā veikalā, visu pārējo garantējot. Tagad man ir
četri uzvalki, vien nav vēl smokinga, jo uz valdības ballēm mani vēl neaicina. Nu grūti man pie visa tā pierast, ja visu mūžu esmu staigājis džinsenēs."

Viktors turas uz trim vaļiem – atbildīgs darbs
Rīgā, mājas gan Ventspilī, gan Dobelē, kur dzīvo pārmaiņus. Uzvalkus laikam
nākas vadāt no Ventspils uz Dobeli. „Pāris labo apģērbu man ir
Ventspilī, tikpat arī Dobelē. Tāpēc, braucot uz
Saiemas sēdēm Rīgā, saģērbjos atbilstoši
etiķetei. Ventspilī dzīvokli esmu apmēbelējis, vien trūkst sievietes roku. Dobelē pie mammas viss ir savās vietās."

Varbūt pienāks laiks vest jauno sieviņu uz Ventspils dzīvokli. „Vispirms vajadzētu labi startēt Pekinas olimpiskajās spēlēs. Tad arī varētu skatītiespēc
sievas. Smejos, ka tā jau dzimusi
Ventspilī vai Dobelē, mācās pamatskolā un gaida tēvoci Viktoru, kamēr viņš beigs
sportot. Lai piedod meitenes, man ir tikai 33 gadi, nopietni varianti varētu būt vien pēc Pekinas olimpiskajām spēlēm."

Deputāts, kurš darba
laikā nedzer kafiju

Viktoram, sākot strādāt Saeimā, piedāvāja telpas treniņiem. Ierādītais skabūzītis metru kvadrātā, protams, viņu neapmierināja, tāpat kā cita dzelžu
celšanas zālīte, kas bija vairāk noderīgāka kolēģiem. Ščerbatihs, pielāgojoties jaunajiem apstākļiem, konsultējoties ar treneri Eduardu Andruškeviču, pārstrādāja treniņu grafiku. Tika nolemts,
ka brīvdienās Ventspilī vai Dobelē strādās pēc ierastā grafika, darbojoties ar pilnu klapi, bet Saeimas
darbdienās (nedēļas vidū, sākot ar otrdienu, ar dzelžiem dūšīgi ņemsies vakaros). Sākumā grafiks nebija tik vienkāršs, taču tagad jau aprasts, jo pacelto dzelzs tonnu
skaits joprojām atbilst potenciālā olimpieša
sagatavošanās programmai Pekinai.
Ščerbatihs uz darbu neņem līdzi mammas sasmērētās maizītes, jo Saeimā var paēst itin labi. Viktors pasēž kopā ar kolēģiem, bet kafiju nedzer, jo tā viņam jau kopš bērnības nav veldzējošākais dzēriens.

Pēc panākuma pasaules čempionātā īpaši nevajadzētu rūpēties ne tikai par svaru, bet arī ierobežot saldēdienu lietošanu,
kas allaž bijis viens no galvenajiem uzturlīdzekļiem un kārumiem. „Agrāk saldos ēdu spaiņiem, esmu gandrīz vai iekodējies, veidoju raksturu. Esmu pārgājis uz augļiem un marinētiem gurķīšiem. Tomēr atklāšu mazu noslēpumu: saldēdienus turpinu
baudīt, tiesa, mazākās dozās. Man ar paša svaru viss kārtībā – 140 kilogrami, tāpēc nesatraucos,"
atklājas Ščerbatihs.

Ar īrētu mašīnu

Viktoram šofera tiesības jau ir desmit
gadu, taču sava autiņa nav. Darba un
citu ceļojumu vajadzībām viņš īrē brāļa Volkswagen
busu. "Pagaidām par savu vēl nedomāju, toties esmu
iegādājies labu mašīnīti mammai, lai viņai vieglāk būtu izbraukāt pa maniem lielajiem maršrutiem ne tikai Latvijā. Žēl, ka mammas auto
jau paspējuši apzagt. Bez mašīnas tomēr nevaru. Aizņemtības dēļ reti parādos gan Dobeles, gan Ventspils ielās, tāpēc pat nezinu, vai mani pazīst. Vajadzētu iet uz pasākumiem, uz kuriem aicina, lai gan parasti atbildu, ka nav laika. Nemeloju,
jo esmu noslogots Saeimā, un vakaros, kad notiek
visi pasākumi, esmu treniņā. Piedāvājuši arī teātra biļetes Rīgā, bet to pašu iemeslu dēļ atsaku. Nevaļas dēļ, bet arī tāpēc, ka nesaprotu, ko režisors
ar savu iestudējumu centies pateikt. Nesaprotu un – viss."

No sirds vai bez degsmes

Vaicāts, vai gadījies iet uz treniņu, kad vismazāk to gribas, Viktors atklāj: „Lai arī kāds bijis garastāvoklis, nevienu treniņu neesmu izlaidis. Vienmēr eju uz treniņu zāli, jo zinu, ka tas ir vajadzīgs, lai tiektos uz augstāko mērķi. Ceļā uz zāli sliktu omu
atstāju aiz durvīm. Tagad ir sezonu mija. Treniņos strādājam par procentiem septiņdesmit, taču ar augošu tendenci.
Sportiskās formas kāpinājums ritēs pakāpeniski, augstāks tas būs Eiropas čempionāta priekšvakarā aprīlī. Man gan
neko vairs nevajag apliecināt, lai iegūtu ceļazīmi uz Pekinas olimpiskajām
spēlēm. Eiropas rangā esmu stabili pirmais. Ar to arī pietiks braucienam uz
Ķīnu. Šis gads bijis viens no veiksmīgākajiem karjerā – pasaules un Eiropas
zelts. Diezin, vai tas ir sliktāks rezultāts par Atēnu olimpiskajās spēlēs
iegūto sudraba medaļu.„

Treneri klausu
bez iebildēm

Viktors pilnībā
uzticas savam trenerim Eduardam Andruškevičam: "Man reizēm vaicā, vai es pats
nevarētu ieviest svaigumu treniņu procesā. Atbildu noliedzoši, jo treneris mani
ne reizi nav pievīlis. Nejauši gadījies, ka es – viņu. Ja gribi būt gudrāks par treneri, nekas neiznāks. Mana dzīve pieder trenerim, un to es nenožēloju. Lielajā sportā neviens nav mūžīgs. Tāpat kā politikā."

Gatis ĶĪSIS