Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Redzēt sevi nākotnē

Pērn Rio spēļu laikā karatē kļuva par olimpisko sporta veidu. Februārī Bulgārijā Eiropas junioru čempionātā kumitē jeb divcīņās septiņpadsmitgadīgā Cesvaines vidusskolniece Kristīne Vīča svara kategorijā līdz 53 kg izcīnīja bronzas medaļu. Latvijai tā bija pirmā tāda mēroga godalga kopš karatē ir olimpisks.

Tādējādi arī Kristīnei Vīčai sportā mērķi kļuvuši augstāki, tajos iezīmējot Tokijas olimpisko spēļu kontūru. Tiekos ar Kristīni Cesvainē, kad vidusskolā viņai rit pēdējās mācību stundas 11. klasē.

— Kā sāki nodarboties ar karatē?

— Mācoties 2. klasē, pie skolas ziņojuma dēļa ieraudzīju afišu ar aicinājumu iet uz karatē treniņiem Cesvainē. Gribēju pamēģināt, aizgāju — iepatikās un turpināju.

— Karatē ir mainījis tavu dzīvi?

— Jā, ļoti! Nespēju iedomāties, kāda būtu, ja nebūtu aizgājusi uz karatē. Esmu kļuvusi patstāvīga, fiziski stiprāka, ieguvusi kontaktus un draugus. Māku sevi motivēt, esmu iemācījusies nepadoties, dzīvot veselīgi un ritmā. Ar karatē sanāk arī daudz ceļot.

— Ko skolas biedri domā par tavu nodarbošanos, čaļi baidās?

— Jā, baidās, ja kāds konflikts, tad — labi, labi, Kristīne karatē bērns… (Smejas) Klasesbiedri par mani saka tikai to labāko.

— Kas līdz šim ir bijis grūtākais?

— Grūtākais bija mans pirmais Eiropas čempionāts Spānijā 2012. gadā. Tā atmosfēra, lielais troksnis, visi fano par savām valstīm. Tu cīnies, izliec visu sevi un zaudē. Tik ilgi esi trenējies un pirmajā cīņā pēc divām minūtēm zaudē. Bet tā ir pieredze, ko var iegūt, tikai piedaloties sacensībās. Nesen, 4. maijā, Turcijā notika turnīrs pieaugušajiem. Pieaugušo sacensībās piedalījos pirmo reizi. Tur valdīja pilnīgi cita atmosfēra. Visi nopietni trenējušies jau vairākus gadus. Manā kategorijā bija visstiprākās konkurentes — austriete Betina Planka un francūziete Aleksandra Rekja. Daudzi teica, ka nepaveicies ar izlozi, bet man likās tieši forši, ka jāstājas pretī stiprākajām — redzi, uz ko tiekties, kādai man jākļūst nākotnē, lai uzvarētu.

— Kā juties, izcīnot trešo vietu Eiropā?

— Tajā momentā nesapratu kas notiek, visi nāk, apsveic. Grūti bija — kopumā piecas cīņas, īpaši pēdējās trīs — pretinieces nāca atpūtušās, es piekususi. Domāju — vajag saņemties, nedrīkst padoties. Vēl viena, vēl viena, elpot vairs nebija, ko… Kad beidzās cīņas, visa trīcēju, bet pēc tam sajūtas bija ļoti labas. Tajā brīdī vēl nesapratu, kas ir izdarīts arī Latvijai.

— Kas notiek pirms cīņas?

— Grūti izstāstīt. Mēģinu noskaņoties. Treniņos attīstu visus sitienus, bet sacensībās izvēlos trīs labākās kombinācijas. Iesildos, atkārtoju apsteigšanu, izvairīšanos. Arēnā nostājos un skatos pretiniecei tieši acīs, tad var redzēt, ka pretiniece sāk knosīties, uztraukties. Pirmais iespaids ir svarīgs, bet pats svarīgākais ir cīnīties līdz galam. Dažreiz pretī nostājas stipra pretiniece, bet, sākot cīņu, saproti, ka vari uzvarēt, jācīnās tikai līdz galam. Ir bijušas cīņas, kurās uzvaru gūstu pēdējās sekundēs.

— Kas notiek tavā galvā cīņas laikā?

— Visu laiku jādomā, nedrīkst ne mirkli atslābināties. Ja atslābināsies, punktus sapelnīs pretiniece. Visu laiku jādomā līdzi, ko tu tagad darīsi, kad apsteigsi, kad izvairīsies, ko darīsi, lai nepamanītu sitienu. Jāparedz, kur pretiniece atradīsies pēc sitiena, jādomā. Daži uzskata, ka nostājies un vienkārši sit, nē, tā nav. Tajā pašā laikā jādzird, ko treneris saka. Pirmajās sacensībās bija grūti, neko nesapratu, bet ar laiku pie visa pierod.

Kāds ir tavs nākamais mērķis?

— Kādreiz iegūt medaļu likās neiespējami, bet tagad vairs tā neliekas. Nākamās sacensības ir oktobrī — pasaules čempionāts Tenerifē. Noteikti gribu aizbraukt arī uz Eiropas un pasaules čempionātu pieaugušajiem.

— Kāda ir komandas loma šajā sporta veidā?

— Profesionāls sportists treniņu zālē ir ļoti liels ieguvums komandai, jo tas palīdz jaunākajiem sportistiem labāk sagatavoties sacensībām. Daudz ko dod spēcīga komanda, tas ir ļoti svarīgi. Ja nebūtu komandas, nebūtu medaļas.

 

Kristīne VĪČA

Karatiste, skolniece

Dzimusi: 1999. gada 22. martā

Augums, svars: 166 cm, 53 kg

Izglītība: Cesvaines vidusskolas 12. klases skolniece

Sportā: kopš 8 gadu vecuma, treneris — Rolands Družoks

Lielākie sasniegumi: 3. vieta Eiropas junioru čempionātā karatē

Vaļasprieki: aktīvs dzīvesveids, ģitāras spēle

Autori: Viesturs Lācis