Stiprais Pēterburgas latvietis

Latvijas boksam šogad aprit deviņdesmit. Bet ir kāds latvietis, kas ar šo sporta veidu nopietni nodarbojies vēl krietni agrāk. Jau 1913. gada rudenī par pirmo Krievijas absolūto čempionu klasiskajā angļu boksā kļuva Jānis Grave.

Latvietis Jānis Grave gandrīz visu mūžu nodzīvoja Pēterburgā, tāpēc dokumentos viņš bija ierakstīts kā Ivans Balcerovičs Grave. Interese par sportu puisim radās pagājušā gadsimta pirmajos gados, kad Jānis, lai kļūtu par īstu un stipru vīrieti, sāka ar hanteļu vingrošanu. Slavas gados viņš dažkārt ir cīnījies Rīgas Cirka ringā. Viesojoties Rīgā, nedaudz tika atsvaidzināta arī dzimtā valoda.

Rakstu par mūsu slaveno tautieti uz redakciju atnesa boksa entuziasts un praktiķis Māris Ošs.
Tas esot bijis publicēts žurnāla Ņeva 1978. gada 2. burtnīcā. Diemžēl mūsu rīcībā esošā informācija par Jāni Gravi nav pilnīga, jo nezinām viņa dzimšanas un miršanas datus. Tomēr svarīgākais ir akcentēts, proti – kā viņš kļuva par Krievijas pirmo absolūto čempionu klasiskajā
angļu boksā.

Universālis

Jāņa darbadiena pie Pēterburgas grāmatu tirgotāja ilga gandrīz 12 stundas. Šā iemesla dēļ viņš bieži vien nevarēja piedalīties sacensībās. Tomēr jaunais entuziasts iepazina aizvien jaunus sporta veidus – vieglatlētiku, slēpošanu, boksu, airēšanu. Tolaik, kad sporta sasniegumi vēl nebija tik augsti, šāds universālisms viņam ļāva sasniegt lieliskus rezultātus smagumu celšanā pat tad, kad neilgi pirms Pirmā pasaules kara Jānis jau pilnībā bija pievērsies boksam. Graves sasniegumi divu svarbumbu (katra svēra 220 mārciņu) celšanā vēl ilgi bija Krievijas rekordi Jāņa svara kategorijā (līdz 68 kg).

Jānis veiksmīgi izpaudās arī sporta organizatora darbā. Kad sportā bija aizvadīti tikai pirmie trīs gadi, viņš bez atalgojuma strādāja sporta biedrībā Kalev, kas apvienoja Pēterburgas igauņus, trenējot viņus boksā, vēlāk arī kikboksā. 1907. gadā Grave kopā ar smagatlētu un sporta funkcionāru Čaplinski nodibināja fiziskās kultūras biedrību Sanitas un kļuva par tās viceprezidentu.

Boksera karjeru Jānis sāka, jau būdams ļoti labi fiziski sagatavots. Boksa lietas Pēterburgā tolaik kārtoja franču pasniedzējs Ernests Lustello. Taču viņš bija franču boksa – savatē – piekritējs, kur bija atļauts izdarīt sitienus ar kājām, kas savukārt klasiskajā angļu boksā bija tabu. Šo sporta veidu sāka dēvēt par franču boksu. Speciālisti savatē gan neparedzēja spožu nākotni. Tomēr kopš 1898. gada pēc Lustello iniciatīvas notika Krievijas čempionāti franču boksā, tiesa, pulcējot visai maz dalībnieku.

Grave, izgājis Lustello skolu un apguvis savatē, tomēr nejutās gandarīts, jo vēlējās apgūt īsto – klasisko angļu boksu, kura popularitāte 20. gadsimta padsmitajos gados vētraini pieauga visā pasaulē. Angļu bokss sāka attīstīties arī Pēterburgā, Maskavā, Kijevā, Odesā, Harkovā un citās pilsētās. Trūkstot treneriem, sportisti šo boksu sāka apgūt pēc ārzemju mācību grāmatām. Šādos apstākļos Grave sāka cīņu pret franču boksa diktātu. Cīņu, kuras rezultātā savatē piekāpās angļu boksam.

Londonas skolas dotā autoritāte

Grave patstāvīgi sāka pilnveidoties angļu boksā. Kad Pēterburgā parādījās kāds Hegesons, kurš esot Īslandes čempions, Jānis nešauboties nolēma ar viņu sacensties ringā, lai gan bija par 13,5 kilogramiem vieglāks. Zaudējot saliniekam, spītīgais latvietis pēc mēneša vēlējās ar viņu tikties revanša cīņā. Diemžēl atkal zaudējums, taču ļoti sīvā cīņā – 9:14 (izdarīto sitienu skaits).

Šīs neveiksmes Gravi pārliecināja, ka bez nopietna trenera palīdzības angļu boksā neko sasniegt nevarēs. Šādu lēmumu viņš jau bija pieņēmis agrāk, vēl strādājot Rikera grāmatnīcā, kur no niecīgās algas bija atlicinājis naudiņu nebaltai dienai. Vienlaikus viņš cītīgi mācījās angļu valodu. Tā kā Krievijai vēl nebija savu treneru, angļu boksu Jānis nolēma mācīties tā dzimtenē.

Tāda iespēja radās tikai 1913. gada pavasarī, kad Grave iesēdās kuģī, lai dotos uz Londonu. Anglijas metropolē viņš devās uz kādu sporta žurnāla redakciju, lūdzot, lai viņam palīdz sameklēt labu, bet ne pārāk dārgu treneri. Gravem ieteica doties pie Anglijas vicečempiona Lamberta, kura vadībā Jānis izgāja veco un sūro angļu boksa skolu. Grave kļva par pirmo Krievijas bokseri, par kuru sāka rakstīt britu sporta žurnāli. Turklāt tonis bija ļoti labvēlīgs Piecās amatieru ringā aizvadītās cīņās Jānis bija guvis trīs uzvaras.

1913. gada rudenī Grave piedāvāja visiem Krievijas labākajiem bokseriem sacensties ar viņu ringā.
Tā nebija latvieša vienīgā akcija. Pēc Londonas Gravi sāka atzīt par impērijas
visaugstāko boksa autoritāti. Jānis drīz vien paplašināja savas darbības sfēru –
sāka trenēt angļu boksā visus, kas vien to vēlējās, savā biedrībā Sanitas sarīkoja pirmo boksa turnīru junioriem, vienlaikos uzņemoties galvenā tiesneša pienākumus.

Gravi jau uzskatīja par vienu no meistarīgākajiem bokseriem Krievijā, taču viņš negribēja iegūt
stiprākā meistara slavu avansā. Par oficiālo čempionu jākļūstot godīgā ceļā, savu pārākumu apliecinot ringā.

Tolaik tika izveidota Viskrievijas Smagatlētikas savienība (VSS). Savienības sastāvā ietilpa svarcelšana un cīņa kā atsevišķi sporta veidi, toties bija vēl jāpaiet diezgan ilgam
laikam, lai šādu statusu iegūtu arī bokss. Tas tāpēc, ka boksa līmenis Krievijā
bija krietni zemāks nekā cīņas sportā un svarbumbu celšanā.

Ar džentlmeņa korektumu

Redzot šīs nejēdzības un neizdarības, Grave sāka rīkoties pats. Un pirmais solis bija aicināt Krievijas labākos bokserus ar viņu sacensties. Šāds gājiens pārņemts no profesionāļiem,
kad amerikānis Džons Sallivens pasludināja sevi par pasaules čempionu un tiem,
kas par šādu lēmumu šaubījās, ieteica attiecības ar viņu noskaidrot ringā.

Jānis visvairāk alka cīnīties ar Viskrievijas čempionu savatē amatieriem Eimeliusu. Taču vēlme
nepiepildījās, jo Eimeliuss ar džentlmeņa korektumu divas nedēļas pirms
gaidāmās cīņās Gravem aizsūtīja skaidrojošu vēstuli, motivējot atteikuma
iemeslu. Šķiet, ka poručiks Eimeliuss nobijās no Graves panākumu sērijas
Londonā. Tā nu iznāca, ka neatbrauca nedz poručiks, nedz Maskavas čempions
Žukovs.

Tomēr Pēterburgas ringā izgāja daži vietējie meistari, kas nenobijās no latvieša dūrēm. Tie bija
daudzpusējais sportists Koudelka, Stokholmas olimpisko spēļu dalībnieks peldēšanā Avksentjevs, kā arī par visnopietnāko Graves sāncensi uzskatītais
rudmatainais milzis Luševs.

Kā iecerēts, sacensības sākās 1913. gada 18. novembrī (pēc jaunā stila – 1. decembrī). Zāles
iekārtojums bija primitīvs. Ringa balstu zāles grīdā nebija iespējams nostiprināt. Tāpēc klātesošie iežogojošās virves turēja ar rokām.

Mokas izbeidza nokauts

Sīkāk par sacensībām komentārs no žurnāla Russkij sport: „Pirmajā dienā ringā aicināja Luševu un Gravi. Jānis, lai gan svēra tikai četrus pudus un desmit mārciņas (68 kg), visus pārsteidza ar teicamu boksēšanās tehniku un izturību. Luševs par 30 kilo smagāks (augums
190 cm, svars seši pudi), puisis ar fenomenālu spēku, bet neprecīzu sitienu un nepareizu elpošanu. Jau pirmā raunda sākumā milzis metās Jānim virsū, izdarot daudz, bet neprecīzu sitienu. Grave tikai smaidīja.

Otrais raunds atkal sākas ar Luševa iniciatīvu. Viņš iedzen Gravi ringa stūrī, izdara piecus sešus sitienus, no kuriem latvietis izvairās, tūdaļ izdarot pretsitienu, un labais
taisnais pārsit pretiniekam degunu. Likās jau, ka viss cauri. Tomēr trešo raundu rudais milzenis atkal sāka ar nepārdomātiem uzbrukumiem, kurus baltietis bez pūlēm neitralizēja. Sekoja Jāņa belziens pretiniekam pa vēderu, un Luševa mokas bija galā. Milzīgais ķermenis nogāzās uz ringa dēļiem, ka nograbēja vien. Tehniskais nokauts!"

Tā Jānis Grave kļuva par Krievijas pirmo absolūto čempionu angļu klasiskajā boksā.

Publikāciju
sagatavojis Gatis ĶĪSIS