Veidot bērnu dvēselītes veidot

Neviens nenoliegs, ka mūsdienu trauksmainais,
spējo pārmaiņu laiks atstāj iespaidu arī uz bērniem. Ģimene, sabiedrība, skola,
arī treneri, kuri māca bērniem pirmos soļus sportā, – tie ir galvenie bērnu
mazās dvēselītes veidotāji. Lai izaugtu mierīgi, pārliecināti un spētu atrast
savu vietu dzīvē.Profesionāli iekārtotā džudo kluba Lido zālē, vērojot neliela auguma gaišmatainu
sievieti, liekas vai tīri neticami, ka ikdienā viņa spēj tikt galā ar teju vai
simts saviem audzēkņiem vecumā no četriem līdz 12 gadiem. Gan ar meitenēm, gan ar
zēniem, kuri viņu visu mūžu sauks par savu trenerīti.

– Džudo – tā ir cīņa, kritieni, sāpju paņēmieni.
Kā to var savienot ar sportu bērniem?
– Bērniem pirmos gadus
nemācu džudo kā cīņu. To nemaz nedrīkst darīt. Viņiem rādu vienīgi rotaļas, dažādus
veiklības, lokanības vingrinājumus, pārvietošanās soļus pa paklāju. Maniem
bērniem tā ir sportiska rotaļa kimono tērpā. Sāpju paņēmienus vispār māca no
12, žņaugšanu – no 15 gadu vecuma. Vecākiem treneriem ir sportiskāka pieeja, taču
es palieku pie sava – piecos, sešos gados nav jācīnās.
– Bērni negrib uzreiz cīnīties pa īstam?
– Ar bērniem nav problēmu.
Viņi ar lepnumu saka, ka trenējas džudo, un labprāt iet pa manu ceļu. Sarežģītāk
ir ar vecākiem. Viņi bieži vien nav tik izglītoti un grib, lai četrgadīgs puika
uzreiz cīnās pa īstam. Pie manis tā nebūs. Savā grupā rīkoju sacensības: pie
kimono piestiprina astīti un tad
sacenšas, kurš pirmais to izraus, vai arī notiek cīņa par bumbu.

– No cik gadu vecuma bērni sāk piedalīties sacensībās?

– No astoņiem gadiem, lai
gan es uzskatu, ka arī tas ir pāragri. Sacensības diemžēl tiek rīkotas vēl jaunākiem
bērniem. To lielākoties ietekmē vecāki, sak, ja reiz maksā naudu (nedomāju, ka
tas ir ļoti dārgi – Lido bija jāmaksā
10 lati mēnesī, tagad – 15), tad lai
viss ir pa īstam. Ir treneri, kuri pakļaujas. Man arī asaras saskrien acīs, kad
redzu raudam mazo zaudētāju. Turklāt tādiem nenobriedušiem ķermenīšiem tas
bieži beidzas traumatiski. Un sportošana ar to nereti beidzas.

– Džudo ir bērniem piemērotākais sporta veids? Ko
tas māca?

– Vispirms tās ir
koordinētas kustības, lokanība, stāja. Tie, kuri nodarbojas ar sportu, ir
aktīvāki, ar labāku augumu, mērķtiecīgāki. Tas palīdz arī dzīvē un mācībās.

– Cik ilgi esi trenere?

-Gadus piecus – vispirms
akadēmijā (toreiz mācījos trešajā kursā, un treneris Andris Pimenovs piedāvāja
darboties ar bērniem), pēdējos divus gadus – Lido.

– Kad iepazini džudo?

– Gandrīz neērti teikt,
bet tikai mācoties akadēmijā – draudzene pierunāja. Pirms tam daudz sportoju. Spēlēju
volejbolu, nodarbojos ar vieglatlētiku. Bez īpašiem treniņiem šķēpu metu pāri
četrdesmit metriem. Ļoti patika, bet Jaungulbenē nebija labu treneru. Kad sāku
ar džudo, ļoti aizrāvos, bet šī cīņa sievietēm Latvijā ir pabērna lomā – nav ne
čempionāta, ne izlases. Diezgan veiksmīgi startēju Baltijas studentu mačos,
bija arī godalgotas vietas. Reiz piedalījos pasaules studentu čempionātā, bet
tas beidzās ar diskvalifikāciju … par 
košanu. Tikai vēlāk uzzināju, ka tas ir triks pret nepieredzējušiem
sportistiem. Pretiniece korejiete pati bāza man pirkstu mutē un tad kliedza, ka
es viņai kožot. Vēlāk sacensībās guvu nelāgu traumu – atlūza atslēgas kauls.
Vācijā veica operāciju, bet kauls vēl līdz galam nav sadzijis. Kad viss būs
kārtībā, varbūt atsākšu startēt vai vismaz trenēties, lai uzturētu formu.

– Daudz runā par īpašiem bērniem, ir pat izdomāts
vārds – indigo bērni. Vai uzreiz
jūti, kāds ir tavs audzēknis?

– Daudzi pārspīlē ar
apzīmējumiem. Skaidrs, ka katrs bērns ir citādāks. Kā atrast katram savu pieeju,
par to ir jādomā bērnu trenerim. Ir bērni, kuri vienmēr grib būt pirmie. Ja
neizdodas, pārdzīvo un bieži pat pamet sportu. Tāpēc vēlreiz saku, ka tik
maziem, psiholoģiski nesagatavotiem bērniem nevajag rīkot nopietnas sacensības.

Daudzi mazie sākumā
neprot iejusties kolektīvā. Trenerim daudz jādomā, kā viņus ieinteresēt pa
īstam, lai rotaļās, dažādos aizraujošos vingrinājumos viņi aizmirstos un pamazām
pierastu pie kopības. Arī krievu un latviešu (manās grupās ir abu tautību
bērni) attiecības tik ātri neveidojas, taču ne nacionalitātes dēļ – krievi
joprojām nezina latviešu valodu. Es treniņus vadu latviski. Bērni spiesti
mācīties un ātri visu uztvert. Ir bijuši gadījumi, kad vecāki nāk pateikties
par to, ka es viņu bērniem esmu iemācījusi runāt latviski.

– Vai visi vecāki labprāt pieņem, ka viņu bērnu
trenere tik vīrišķīgā sporta veidā ir sieviete?

– Ir bijušas problēmas.
Dažs atved bērnu, paskatās, bet tomēr izlemj vest pie trenera vīrieša. Kad
sāku, arī mans pirmais pārbaudījums bija – vai es spēšu nokomplektēt grupu?
Izdevās. Tagad jau ir vieglāk. Daudz mani pazīst, viens otram iesaka, nāk
jaunākie brāļi un māsas. Prom neviens neiet. Iespējams, palīdz arī tas, ka es
neslēpju – visi nebūs čempioni. Uzsveru, ka galvenais ir, lai džudo treniņi
palīdz veidot raksturu, lai bērns izaug par labu cilvēku.

– Jaunatnes trenera darbam ir sava garoziņa –
bērns izaug, un tev viņš jātdod citam trenerim. Sirds nesāp, ja jūti, ka no
tava audzēkņa var izaugt čempions?

– Tā jau ir, bet Lido veidojas īsts klubs, kas atgādina
piramīdu: ar bērniem sāk vieni, tad viņi iet tālāk, taču paliek šā kluba
sistēmā, kur ir līdzīgi treniņu principi. Ja visi to ievēro, jaunajā cilvēkā nekas
nav jālauž, mainot treneri. Tas jau arī nav slikti, ja būšu čempiona pirmā
trenere… Mans uzdevums ir iestādīt sēkliņu.

– Daudz trenē, studē doktorantūrā. Kā atrod laiku
visam?

– Man kādreiz ļoti patika
adīt, bet tagad to nedaru. Tā ietaupu laiku. Mācos tāpēc, ka man ir
interesanti. Diplomdarba tēma būs par bērnu sportu. Jo tā ir ļoti pateicīga, ar
to saskaros ik dienas. Nākotni īpaši neplānoju, iespējams, kādreiz gribēšu
iepazīties ar līdzīgām tēmām ārzemēs, varbūt arī pastrādāt citā valstī.

– Vai sporta veidu pārbagātībā, kas valda Latvijā,
var izaugt jauni Jackēviči, Zeļoniji?

– Domāju, ka var. Jābūt
labiem klubiem, jāievēro piramīdu princips, jābūt pareizai treniņmetodikai. Lido klubs, kuram ir tikai divi gadi,
cenšas ievērot šos principus.

Pats galvenais tomēr ir audzēkņu
un treneru kopdarbs. Jau no pirmajām dienām: kā sapratīsi mazo dvēselīti, kas
atnākusi pie tevis trenēties, tā viņu veidosi un audzināsi. Vai par čempionu
vai tikai par vispusīgi attīstītu cilvēku, to rādīs laiks.

Kristīne Duka

džudo trenere klubā Lido un Latvijas Sporta akadēmijā

Dzimusi           1980. gada 25. maijā

Mācījusies      Cesvaines internātskolā, Jaungulbenes
arodvidusskolā,

Latvijas Sporta pedagoģijas
akadēmijā – maģistres grāds  2007.gadā,
turpina studijas doktorantūrā (tēma: 5-8 gadu vecu bērnu iesaistīšana sporta
nodarbībās

Nodarbojusies            ar volejbolu, vieglatlētiku, džudo

Startējusi        Latvijas studentu džudo izlasē, piedalījusies
pasaules studentu džudo čempionātā, ir melnās jostas īpašniece

Treneris          Andris Pimenovs

Ģimenes stāvoklis     neprecējusies

Vaļasprieki     rokdarbi

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS