Ventspilnieks atslēdz Angliju

Kad Nikolajs
Grišuņins Liverpūlē svara kategorijā līdz 81 kilogramam guva šo panākumu, viņš
tūdaļ pateicās par skaļo atbalstu savam fanu pulkam, atzīstot, ka uz Angliju
devies ar vienu mērķi – tikai pēc medaļas.Eiropas čempionātā
Liverpūlē pavisam maz pietrūka, lai Grišuņins bronzu pārkaltu sudrabā. Par
Nikolaja panākumu nebija pārsteigts arī Latvijas Boksa federācijas
ģenerālsekretārs un mūsu izlases treneris Genādijs Glazkovs: "Rudmataini
cilvēki ir enerģiski un mērķtiecīgi. Tādas rakstura īpašības piemīt ne tikai
Latvijas izlases hokejistam Nikolajam Jerofejevam, bet arī bokserim Nikolajam
Grišuņinam. Nikolajam pārliecību deva jau pirmā cīņa ar austroafrikāni Gzimu
Tahiri, kurā ventspilnieks uzvarēja ar pārliecinošu rezultātu 10:1. Labs sākums
vairo pašapziņu un rada vēlmi turpināt vēl neatlaidīgāk. Pārspējot īru O'Neilu,
piektā vieta jau bija kabatā. No Grišuņina rokas nākamais krita
bosnietis Kučiks. Tā jau bija garantēta bronzas medaļa – pirmā godalga Latvijas
bokseriem (pieaugušajiem) Eiropas čempionātos pēc neatkarības atgūšanas." Brālis iebaroja ar
košļenēm – Kā un kad ienāci
boksā? – Neviens mani ar
atplestām rokām nesagaidīja. Brālis bija četrus gadus vecāks par mani un jau
trenējās boksā. Viņu uz ringu skubināja mūsu vectēvs, kurš jaunībā arī boksēja.
Es biju vairāk stumjams un grūžams. Brālis mani aicināja līdzi uz treniņu. Ja
nākšot, dabūšot košļeni. Viņš vēl vairākas reizes patukšoja savus košļeņu
krājumus, iekams sāku iet uz treniņiem bez iebarošanas. Arī tāpēc, ka mans pirmais
treneris Staņislavs Šapkins bija ļoti labs un iejutīgs. Kā drīz vien izrādījās,
biju viņam vērtīgs atradums.

– Cik tev bija
gadu, kad pirmoreiz uzvilki boksa cimdus?

– Deviņi. Vispirms
gan bija jāizpilda dažādi veiklības vingrinājumi, jāapgūst pareiza boksera
stāja, jādauza maiss un bumbieris. Līdz pirmajam izgājienam ringā vajadzēja vēl
pagaidīt, augumā gan biju jau savus vienaudžus apsteidzis, taču būda
nekāda lielā nebija, jo svēru tikai 26 kilogramus. Treneris jau toreiz sprieda,
ka būšu slaida auguma, tāpat kā tēvs un vectēvs.

Boksā esmu jau 15
gadus, pa šo laiku augumā esmu izstiepies līdz metram un 89 centimetriem. Tagad
mans ikdienas svars ir 83 kilogrami, braucot uz sacensībām, jānodzen tikai divi
kilogrami. Tāpēc tas rūpes nesagādā, ar vienu izsvīšanu pirtiņā vai meža
skrējienā pietiek. Tagad ar smaidu atceros, ka 2000. gadā, kad Grieķijas
galvaspilsētā Atēnās izcīnīju savu pirmo titulu ceļā uz lielo boksu – kļuvu par
Eiropas kadetu čempionāta bronzas laureātu -, mans svars bija 48
kilogrami. Un šajā kategorijā paliku vairākus gadus, turklāt man bija sīvs
konkurents – daugavpilietis Vladislavs Sokolovs, kurš nedaudz vēlāk arī
tika pie Eiropas medaļas, tiesa, jau nākamajā kategorijā. Arī man sākās fiziskā
brieduma periods, kad pamazām kļuvu smagāks.

– Vai bokss bija
tavs vienīgais sporta veids?

– Tīņa gados
futbolu spēlējām bieži. Kad no Ukrainas uz Ventspili ciemos atbrauca boksa
treneris Sergejs Barkovskis, viņš, papētījis mūsu spēli, secināja, ka man esot
talants futbolā. Tomēr paliku uzticīgs boksam, bet futbols bija mans
vaļasprieks.

Bokseris ar šo
spēli nedrīkst aizrauties, lai nesavainotu kājas. Futbola vietā treneri mums
iesaka basketbolu, kas ir veselībai draudzīgāka spēle un boksam noderīgāka, jo
pareizāk nodarbina kājas, palīdzot izkopt pārvietošanās kustības, dažādus
manevrus, kas vajadzīgs ringā. Zinu bokserus, kas kustību koordināciju slīpē
arī straujās dejās ballītē. No dancošanas meistariem tagad Latvijas izlasē gan
vairs neviena nav.

Cik treneru, tik
skolu

– Tev bijuši vairāki
boksa skolotāji. Katrs ar savu skolu?

– Staņislavs
Šapkins manī saskatīja nākamo bokseri, iemācīja boksa filozofiju. Tā bija laba
skola. Sasniedzot juniora vecumu, sāku trenēties Andreja Safonova vadībā.Viņš
bija cita boksēšanās stila piekritējs, taču meistarības progress turpinājās.
Paldies šim trenerim, jo 2002. gadā Kubā pasaules junioru meistarsacīkstēs
izcīnītā bronzas medaļa bija mūsu kopējā darba rezultāts. Togad pirmoreiz kļuvu
par Latvijas čempionu pieaugušo konkurencē, kategorijā līdz 67 kilogramiem
finālā izpunktējot vairākkārtējo mūsu valsts meistaru Edgaru Kārkliņu.

Ienākot vīru
saimē, par manu treneri kļuva Sergejs Fetiskins, kurš boksu interpretēja citādi,
pretinieka apspēlēšanas stila vietā galveno akcentu liekot uz sitiena spēku. Ar
jauno trenēšanās metodi bija grūti aprast, tāpēc mūsu sadarbības sākumā kaut
kas buksēja. Mazpamazām tā lieta tomēr virzījās uz priekšu. Kopumā vērtējot,
katrs no šiem treneriem palīdzēja veidot un attīstīt manu sporta karjeru. To
pašu var teikt par Genādiju Glazkovu, ar kuru kopā esam izlases koptreniņos vai
sacensībās.

– Boksā tev bijuši
gan treknie gadi jauniešu un junioru vecumā, gan arī Eiropas Savienības
čempiona tituls amatieriem pieaugušo konkurencē, taču pēdējos trīs gadus vajājušas
traumas un neveiksmes.

– Rokas lūzuma dēļ aizpērn netiku uz
Eiropas čempionātu Bulgārijas pilsētā Plovdivā. Arī 2007. gada pasaules
čempionātu Čikāgā izlaidu veselības problēmu dēļ. Neveiksmju sērija turpinājās
vissvarīgākajā ciklā – kvalifikācijas turnīros par ceļazīmēm uz Pekinas
olimpiskajām spēlēm. Palika vienīgā iespēja – pēdējās kvalifikācijas sacensībās
Atēnās iekļūt trijniekā. Divas uzvaras jau biju guvis, bet trešajā cīņā, kad
pretī stājās grieķu bokseris, arbitri skaitīja tikai viņa izdarītos sitienus.
Tāpēc lidmašīna uz Pekinu aizlidoja bez manis.

– Kā tev izdevās
tik labi sagatavoties Liverpūlei? Latvijā taču iespējas ir visai ierobežotas,
jo Ventspilī tev vispār nav sparingpartneru.

– Ne tikai
Ventspilī. Tāpēc jābrauc trenēties uz Rīgu, lai paboksētu ar Artūru Kuļikauski
bijušajā Darba rezervju sporta namā, kas nolaists līdz kliņķim.
Līdzvērtīgu sparingpartneru man nav visā Baltijā, jo visiem kritērijiem
neatbilst pat lietuvietis Daugirds Semjota. Kā izteicās Genādijs Glazkovs,
treniņnometnes būtu lietderīgi rīkot Kazahstānā, pat Kubā, kas gan izklausās
utopiski, nopietni jāsadarbojas ar Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas
bokseriem. Šādas tādas iestrādes nākamajam gadam jau sagatavotas. Bet Liverpūlē
gandrīz viss izdevās tikai tāpēc, ka gribēju sev pierādīt, ka lielajā ringā vēl
spēju sasniegt augstu rezultātu. Manu ticību panākumam vairoja veiksmīgā
izloze.

Laime bija tik
tuvu

– Kā ritēja
zaudētā pusfināla cīņa ar ukraini Oleksandru Usiku? Uzvara taču bija tik tuvu.

– Pirmo raundu
tiesneši novērtēja 2:0 ukraiņa labā. Kad kopā ar Glazkovu noskatījāmies
videoierakstu, secinājām, ka pareizs rezultāts būtu bijis 1:1, jo tādu sitienu,
ko izdarīja Usiks, arbitri parasti nevērtē.

Otrajā un trešajā
raundā vēl zaudēju pa punktam. Likās jau, ka izglābties neizdosies, taču pēdējā
atelpas brīdī pirms ceturtā raunda treneris teica: "Laika palicis maz, jāiet uz
priekšu." Tas mani sapurināja. Guvu četrus punktus, pretinieks tikai vienu, bet
ar pēdējām desmit sekundēm bija par maz, lai panāktu neizšķirtu. Pietrūka ne
tikai laika, bet arī veiksmes. Ārzemju speciālisti mūsu dueli ar ukraini
nosauca par fināla cienīgu. Nopietnas cīņas par zelta medaļu nebija, jo Usiks
baltkrievu Karņejevu samala miltos ar 11:2.

– Ar ko vislabprātāk
nodarbojies tad, kad nav jātrenējas vai jāpiedalās sacensībās?

– Patīk braukt ar
auto. Man ir mersītis, kalpo labi. Iespējams, ka pārāk bieži sērfoju
internetā, jo man ir daudz draugu arī ārzemēs. Tā gan nav slimība, kuru dēvē
par atkarību. Jau sen draudzējos ar kluba Ventspils futbolistu Andreju
Butriku, iespēju robežās braucam uz copi Ventā vai apkārtējos ezeros. Mans
šāgada lielākais loms bija trīs kilogramus smaga līdaka. Nākamgad šis
vaļasprieks var paputēt, jo vasaras beigās kārtošu iestājeksāmenus LSPA.

– Esi sasniedzis vecumu,
kad jau varētu klauvēt pie profesionālā boksa virtuves durvīm.

– Esmu jau saņēmis
dažus piedāvājumus, bet nospriedu, ka profesionālais bokss mani var pagaidīt.
Vispirms vajadzētu kvalificēties Londonas olimpiskajām spēlēm un tajās labi
nostartēt. Tad varētu teikt, ka Anglija man ir laimīga. Londonas spēļu laikā
man būs 28 gadi, kas bokserim ir labākais vecums.

Gatis ĶĪSIS

Nikolajs Grišuņins

bokseris, Eiropas
čempionāta bronzas laureāts

Dzimis           1984. gada 11. augustā Ventspilī

Boksā            kopš 9 gadu vecuma

Pirmais treneris      Staņislavs Šapkins, vēlāk – Andrejs
Safonovs, Jevgeņijs Fetiskins, izlasē – Genādijs Glazkovs

Augums        189 cm

Svars 83 kg

Citi sporta veidi       trenējies futbolā

Panākumi sportā    Eiropas kadetu čempionātā 2000. gadā –
bronza, pasaules junioru čempionātā 2002. gadā – bronza, Eiropas
Savienības čempions amatieriem, Eiropas čempionātā amatieriem 2008. gadā
bronza, septiņkārtējs Latvijas čempions pieaugušajiem, vairākkārtējs Latvijas
čempions jauniešiem un junioriem, daudzu starptautisku turnīru uzvarētājs un
laureāts

Bilance ringā           280 cīņās gūtas 250 uzvaras

Vaļasprieks  futbols, braukšana ar auto, makšķerēšana

Ģimenes stāvoklis neprecējies

Nikolaja Grišuņina
trumpji ringā

Treneris Genādijs
Glazkovs:

– Laba distances
izjūta, viņš ir taktiski gudrs cīnītājs, labi izmanto garā auguma priekšrocības.
Sitiens varētu būt spēcīgāks, bet, ja tas trāpījis, pretiniekam ir ļoti sāpīgi.
Tagad sāksim gatavoties pasaules čempionātam, kas nākamā gada augusta beigās sāksies Milānā. Grišuņins
izpildījis nepieciešamos kritērijus (trešā vieta Eiropas čempionātā), lai viņu
iekļautu LOV stipendiātu A grupā.