Vispirms jāiemācās krist

Viņvasar Vladimiram
Osnačam palika 19 gadu. No tiem 11 veltīti džudo, neaizmirstot arī sambo, kur
bez speciāliem treniņiem kļuvis par Eiropas kadetu un junioru čempionu. Nesen
kontinenta junioru meistarsacīkstēs džudo Prāgā iegūta bronzas godalga.
Lunkanumu apguvis akrobātikas treniņos, prasmi pareizi krist, pusgadu
trenējoties citā Austrumu cīņu veidā – aikido. Slavenajā Tokijas Kadokan cīņas sporta akadēmijā viņa
treniņu partneris bija akls, bet pieredzējis sportists.

Pirmie četri – meklējumu un neziņas gadi
Tas arī saprotams, jo
četros nodarbību  gados reti kurš ir
kļuvis par džudistu. Tā bija arī Vladimira Osnača sportiskās karjeras rītausmā. „Vecāki vispirms man
ieteica pievērsties akrobātikai, lai apgūtu lēkšanas un kūleņošanas tehniku,
kas vēlāk noderēšot džudo," atceras Vladimirs. „Mans tēva brālis Aleksandrs Osnačs savulaik bija augstas klases
džudists, kopš šī gada  Latvijas junioru
izlases treneris. Gribēja arī no manis iztaisīt džudistu, vispirms liekot apgūt
pareizu krišanas māku. To varēja panākt, trenējoties aikido. Kopā ar vecāko
māsu Oksanu pieteicāmies šī sporta veida sekcijā. Trenējāmies kādu pusgadu..
Māsa sportošanu beidza, bet man tas bija nopietnu gaitu sākums sporta klubā Daugava pie trenera Aleksandra Osnača."

Vai tēvocis uzskatījis
par talantīgu puisi? „Par tādām
lietām toreiz nerunājām, bet šķita, ka īsti apmierināts viņš nebija, jo
pirmajos četros gados rezultāti stāvēja uz vietas, progress bija, maigi
izsakoties, ļoti lēns,"  turpina
Vladimirs. „Kad beidzot iemācījos
nebaidīties no kritieniem, manī viss strauji mainījās. Sākot nodarboties ar
džudo, svēru tikai nedaudz vairāk par 36 kilogramiem. Četru gadu laikā svarā
pieņemos divtik. Kopš 2000. gada kopā ar kluba komandu sāku braukt uz
sacensībām ārzemēs. Strauji sāka krāties panākumi, kausi, medaļas, diplomi,
piemiņas balvas. Pēdējo septiņu gadu laikā esmu izcīnījis 115 medaļu, bet ceru,
ka līdz sezonas beigām skaits vēl palielināsies, jo šonedēļ Serbijā piedalīšos pasaules
junioru čempionātā … sambo, vēl pēc mēneša Austrijā – Eiropas U-23 čempionātā
džudo."

Kad pesimismu nomaina optimisms

Prieks par pirmajiem
panākumiem uz pašmāju tatami, izcīnot pa diviem augstākajiem Latvijas kadetu un
junioru tituliem, vienlaikus tiekot pie zelta arī vīru konkurencē. Patīkami, ka
šī svara kategorija (līdz 100 kg), kuru tagad pārstāv Vladimirs, beidzot
Latvijā atdzīvojusies. Kopš Vadims Voinovs beidza aktīvās sporta gaitas, mums
pussmagā svara atlētu vairs nebija. Tagad šī kategorija kļuvusi ļoti cerīga, un
Osnačs tajā nostiprinājies, atzīstot, ka nav iemesla pāriet pie supersmagajiem.
To viņš arī nedarīšot, jo svars esot nostabilizējies 99-105 kilogramu
robežās. Vladimirs ir liela auguma stiegrains, kustīgs jauneklis, nesavtīgu ēšanu
neuzskatot par galveno dzīvē. Ja pirms sacensībām jānomet pieci kilogrami, tas
nav viegli izdarāms, jo ķermeni lielākoties veido muskuļu masa. Pirtī jau
netvaicēsies līdz apnikumam, tāpēc treniņos uzvelkot vēl kādu kārtu siltāku
drēbju, lai varētu izsviedrēties uz tatami. „Lielākā problēma, ka Latvijā man nav līdzvērtīgu sparingpartneru.
Tāpēc arī svarīgi  ir koptreniņi ārzemēs –
Polijā, Baltkrievijā, nedaudz samazinājusies saikne ar igauņu junioriem," klāsta
mūsu jaunā cerība. „ Sevišķi
noderīgi bija mūsu kluba Satori koptreniņi
pasaules džudo Mekā – Tokijas šī sporta veida akadēmijā Kadokan. Tur skatījos, kā cīnās Japānas vadošie džudisti.
Piedalījāmies arī koptreniņos, kurus vadīja mājinieku izcilākie speciālisti.
Biju pārsteigts, kad nodarbību vadītājs man par sparingpartneri izvēlējās aklu,
bet pieredzējušu sportistu. Viņš ar ožu vai tausti sajuta, kur esmu un kādas
kustības izdaru, tāpēc uz tatami jutos diezgan neomulīgi. Iespējams, ka viņu
būtu pieveicis ar ippon, bet
psiholoģiska diskomforta dēļ par to pat nedomāju. Japānā iegūtā dzīves skola
man tagad lieti noder."

Reizumis piezogas pašpārliecinātība

Viņam nav treniņu
grāmatas, nav arī cīņu pierakstu. Spēcīgākā puse nav arī statistika. Vien
zinot, ka džudista līdzšinējās gaitās viņam uzvaru ar ippon ir daudz vairāk nekā tīru zaudējumu, kas lielākoties
piedzīvoti pašpārliecinātības dēļ. Arī apliecinājums, ka sambo cīņā viņš vēl ne
reizes nav zaudējis, Eiropas junioru čempionātus ieskaitot, ka tas viss panākts
bez speciāliem treniņiem. Cik ilgi tā turpināsies? Pārejot arī pieaugušo
konkurencē?

Labie darbi ārpus tatami

Absolvējis Mežaparka
vidusskolu, Vladimirs sācis studijas LSPA. Mācības nav viegli savienot ar lielo
sportu. „Man ir laba galva. Ja
saņemos, mācības padodas, tomēr dažkārt to nākas darīt ar lielu piespiešanos,
jo pēc smagiem koptreniņiem vairāk velk uz gultu. Man pārmet utopiju, domājot
par kvalificēšanos Pekinas olimpiskajām spēlēm, lai gan teorētiski tas vēl ir
iespējams. Saprotu, ka reālākie man ir divi nākamie olimpiskie cikli – Londona
un 2116. gada spēles. Tas ir mans sapnis, kam vajadzētu piepildīties, jo
nekādas blakuslietas netraucē trenēties un tiekties pēc augstiem sasniegumiem.
Nav pat īsta vaļasprieka. Pagājušajā gadsimtā aizrāvos ar makšķerēšanu, uz
diseni un deju klubiem neeju, jo mani apmierina, ko daru sporta klubā Satori," tā par savām gaitām un mērķiem
spriež džudo jaunais talants Vladimirs Osnačs.

Gatis ĶĪSIS

Vladimirs Osnačs

džudists, sambists

Dzimis 1988. gada 25. jūlijā Rīgā

Džudo
kopš 1996. gada

Pirmais sporta klubs  Daugava, tagad Satori

Pirmais un vienīgais treneris             Aleksandrs
Osnačs

Izglītība           beidzis Mežaparka
vidusskolu, LSPA I kursa students

Lielākie panākumi     džudo
– Eiropas kadetu un junioru čempionātu bronzas laureāts, divkārtējs Latvijas kadetu,
junioru un pieaugušo čempions, daudzu starptautisku jaunatnes turnīru
uzvarētājs un medaļnieks, sambo – divkārtējs Eiropas kadetu un juniotu čempions,
vairākkārtējs Latvijas čempions