Visspēcīgākās rokas Latvijā

Normunds
Tomsons ir devinķārtējs Latvijas čempions ārmrestlingā, un šovasar ar sudraba
medaļu atgriezās no Eiropas čempionāta Zviedrijā. "Kas tad tas par sportu!" –
vīpsnā nezinātāji. "Latvijā ir simtiem stipru veču, kas viņu nolauztu. Vai
tāpēc, ka viņš trenējas, ir labāks par citiem?"

Baidīšana ar meža cirtējiem
Normunds
Tomsons, nolikdams uz galda svaigi spiestu apelsīnu sulu, attrauc, ka tas jau
sen dzirdēts "Citi saka – jebkurš Latgales mežacirtējs nolauztu mani… Esmu
lauzies daudzās Latvijas pilsētās, un kaut kā sašļūk tie lielībnieki, kad viņus
uzvar." Normundu sastopu Juglas sporta centrā Atlētika, kur viņš strādā par treneri. Sportisks puisis, kuram
katrs muskulītis savā vietā. Brīnos, ka nav viņam ne milzīgu plecu, ne
uzpumpētu bicepsu. „Pilnīgi
garām, ja kāds domā, ka jātrenē tikai pleci un rokas," skaidro Normunds. Tam,
kurš grib lauzties, vispirms jāsāk ar kardiotreniņiem, tad jātrenē korsete. Kad
ir nostiprināts sirds režīms, tad var sākt intervālos treniņus. Tad nāk treniņi
muskuļu masas uzaudzēšanai, maksimālā spēka attīstīšana, pašās beigās ātrums,
psiholoģiskā un taktiskā sagatavotība." Normunds apgalvo, ka par to varētu
daudz stāstīt. Viņš trenējas sešas reizes nedēļā un ir pats sev treneris,
masieris un psihologs. Citu treneri viņam nevajagot, jo būtu smieklīgi sporta
pedagoģijas maģistram neprast sastādīt treniņprogrammu. Dažkārt viņš tiekas ar
cīņu biedriem, lai pārrunātu, ko kurš redzējis, uzzinājis, arī lai palauztos.

Pasaule novērtē mūsējo zināšanas

„Latvijā
esam trīs četri zinoši roku cīņas profesionāļi. Mums ir daudz netradicionālu
vingrinājumu, par ārmrestlinga metodiku mēs varētu rakstīt grāmatas." Tā tas
tiešām ir – pie viņiem brauc skoloties pat no Anglijas un Zviedrijas. Normunds
aizstāvējis arī maģistra darbu par speciālo sagatavošanos sacensībām
ārmrestlingā. Tomēr zināšanas un sasniegumi netiek pienācīgi novērtēti: „Esmu uzvarējis Eiropā trīs reizes, trīs reizes
bijis otrais, pagājušajā gadā Anglijā pasaules čempionātā ar abām  rokām 40 valstu dalībnieku vidū biju otrajā
vietā. Bet par visiem šiem sasniegumiem no valsts esmu saņēmis 200 latus. Esmu
startējis arī Latvijas čempionātā bobslejā, varēju tikt pat izlasē, bet visu
sezonu par vēdera tiesu stumt… Tā bija arī ar citiem – tu esi čempions, bet
vasarā iztikai jāstrādā mežā. Ar dzīvē sapelnītajām medaļām varētu piekrāmēt
pilnu spaini, bet reizēm, finanses nepietiek pat elementārām lietām. Skumji."
Tomēr Normunds noraida priekšlikumu braukt uz ārzemēm – tā neesot, ka nemaz nav
ticības Latvijai un nākotnei, viņš labāk strādāšot savā valstī. Krievijas
sportisti brauc uz pasaules čempionātu ar divām lidmašīnām, ar treneriem,
menedžeriem. Latvijas roku lauzēji paši sev ir menedžeri.

Bez bohēmas un cīsiņiem

Puišelim
no Dobeles rajona Kaķeniekiem sacensību gars bijis asinīs jau kopš bērnības.
Gribējies cīnīties gan futbola laukumā, gan vieglatlētikas sacensībās, bet roku
cīņā bijis uzvarētājs jau kopš piektās klases. Vecāki gan sportošanu
uzskatījuši par bumbulēšanos, tāpēc pagultē noliktais stienis ar galos
piemetināties dzelžiem ticis izmests. Normunds domā, ka ne visai vieglais ceļš
uz studijām, kad nav bijis ne kur Rīgā dzīvot, ne arī naudas, viņu norūdījis. „Man dzīve ir ātri likusi būt pastāvīgam, pieņemt lēmumus dažādās
situācijās, un šī skarbā pieredze mani ir audzinājusi". Normunds stāsta, ka
ārmrestlingā ir jādomā un jāievēro noteikts dzīvesveids, piemēram, uzturs. „Cenšos ēst daudzveidīgi un kvalitatīvus produktus. Neēdu sardeles
un cīsiņus, bet gan īstu gaļu, meklēju Latvijas preci. Ja dienā esmu ēdis
cūkgaļu, tad otrā dienā būs jaunlops, jēra gaļa vai zivs. Cenšos nepārēsties,
ēdu biežāk, bet mazākām porcijām, lai kuņģis ir mazliet piepildīts, bet ne
pilns." Par to, vai nav grūti sevi disciplinēt, Normunds atbild, ka minimāla
disciplīna ir vajadzīga. Slikti ir krist galējībās – gan pārspīlēti plānot, gan
ļauties pašplūsmai. Katrā ziņā sportā nedrīkst ļauties bohēmiskam dzīvesveidam.

Roku cīņas demokrātiskums

Ārmrestlings
ir demokrātisks – to var apvienot ar aktivitātēm jebkurā citā sporta veidā. „Mūsu vidū ir bijuši rokasbumbas spēlētāji,
vingrotāji un citu sporta veidu pārstāvji," stāsta Normunds Tomsons. „Arī 30 gadu vecumā var sākt un kļūt pat par
čempionu – ir tādi piemēri. Ārmrestlingā piedalās arī četrdesmitgadnieki.
Sportistus priecē tas, ka, mērķtiecīgi trenējoties, viņi vēl ilgi varēs
piedalīties šajās sacensībās. Turklāt ārmrestlingā var piedalīties cilvēki ar
īpašām vajadzībām. No Latvijas 4-5 cilvēki ratiņkrēslos jau pastāvīgi brauc uz
sacensībām." Izrādās, ka arī meitenes nodarbojas ar šo sporta veidu. "Laužas
pat tādas meitenes, kurām ir modeļu augumi, skaistas un slaidas. Rokas ir
stingras, bet nav nedabiski sapumpētas. Ir varbūt spēcīgākas cīpslas, labāka
izpratne par cīņas māku, ātruma īpašības. Arī sievietēm ir dažādas svara kategorijas."

Izvirza visaugstākos mērķus

 „Agrāk
domāju, ja uzveikšu kādu dienvidnieku no Krievijas, tad būšu kas īpašs. Pēdējos
divus gadus Eiropas čempionātos nolauzu gan pirmo, gan otro Krievijas numuru.
Ja šāds līmenis ir sasniegts, tad jāiet tālāk. Ja ko daru, tad izvirzu
augstākos mērķus. Vienu brīdi biju nolēmis trenēties tā, lai būtu pasaulē
sestais, bet tas bija apakšmērķis." Ārmrestlinga sportisti noskaņojas uz
pasaules čempionātu septembra beigās Bulgārijā. „Man pašlaik viss saplānots tā, ka septembra beigās būšu labākajā
formā. Protams, ja vien kas neatgadīsies." Un kāda ir sajūta zaudēt? „Ja esmu zaudējis kādā cīņā, ir stimuls
trenēties tālāk. Cilvēks, kurš neprot zaudēt, nekad nesasniegs augstāko.
Federācijā esam saņēmuši vēstuli no Pekinas olimpisko spēļu organizācijas
komitejas ar jautājumu ieteikt ārmrestlinga paraugdemonstrējumiem cilvēkus. Tas
varētu būt pussolītis uz nākamo vai aiznākamo olimpiādi – jau sen runā, ka šī
cīņa kādreiz tiks iekļauta olimpiskajās spēlēs.„