Solis virs astotā kilometra
Pasaulē ir
četrpadsmit kalni, kuru virsotnes sniedzas augstāk par 8000 metriem. Septiņās
no tām jau plīvojis Latvijas karogs. Iepriekšējo reizi to Broda smailē
Karakorumā šāgada jūlijā pacēla Valdis Puriņš.
Šāgada 31. jūlijā
Valdis Puriņš, sasniedzot Broda smaili (8047m), kļuva par devīto latvieti un
astoto Latvijas alpīnistu, kas uzkāpis kādā no šiem astoņtūkstošniekiem. Kopā ar kluba Traverss komandu
viņš izvirzījis plānu pacelt mūsu karogu atlikušajos, Latvijas kāpēju vēl
nesasniegtajos astoņtūkstošniekos. Uz Karakorumu
Pakistānā jūnija vidū devās trīs Traversa alpīnisti. Oļegam Siļinam un
Mihailam Pietkevičam virsotne palika neaizsniegta. Neskatoties uz to, Valdis
Puriņš ekspedīciju novērtē kā veiksmīgu: "Pasākums būtu izdevies pat tad,
ja neuzkāptu neviens, ir iegūta pieredze. Tagad kļuvis skaidrāks, kādā veidā
organizēt šādas ekspedīcijas, vismaz uz Karakorumu."
– Kādēļ kā pirmo
savu astoņtūkstošnieku izvēlējāties tieši Broda smaili?
– Par
astoņtūkstošniekiem sākām domāt jau pirms pāris gadiem, kāpjot Vidusāzijas
septiņtūkstošniekos – Ļeņina, Komunisma, Koržeņevskas smailē. Tās ir Sniega
leoparda programmas virsotnes. 2004. gadā kopā ar Pēterburgas alpīnistiem un
Oļegu Siļinu Ķīnā uzkāpām Kongurā. Tas ir 7719 metrus augsts kalns, kura
virsotni pirmo reizi sasniedza leģendārais Kriss Boningtons pirms 20 gadiem.
Mēs bijām otrie, kam šajā laikā izdevās tikt līdz virsotnei, visas pārējās
ekspedīcijas bija cietušas neveiksmi. Turklāt izgājām jaunu maršrutu, kurš tādējādi
tika nosaukts par Via Baltica. Tas krietni stiprināja pārliecību par
savu varēšanu. Ja jau 7700 metri ir pa spēkam, tad 8000 nav neaizsniedzami.
Sākām pētīt, kur no
Latvijas ir uzkāpts, kur nav. Broda smaile starp tām četrpadsmit ir viena no
zemākajām. Pluss – šogad, svinot 50 gadu jubileju kopš pirmkāpiena, kāpšanas
atļaujas bija uz pusi lētākas. 14 cilvēku grupai – tas nozīmē divas atļaujas –
uz cilvēku izmaksas bija nepilni 4000 dolāri.
– Kāpāt
starptautiskā ekspedīcijā. Kāda bija subordinācija?
– Dalījām bāzes
nometni ar astoņiem Krievijas kāpējiem un diviem korejiešiem. Atbildīgais bija
Sanktpēterbugas alpīnists, taču mums ar krieviem bija vienošanās, ka varam
darboties autonomi, protams, informējot vadītāju.
Ļoti gribētos
nākamo kāpienu organizēt kā Latvijas ekspedīciju. Tā lai varam darboties
pilnībā paši par sevi. Protams, taisot suverēnu Latvijas ekspedīciju, jārēķinās
ar lielākām izmaksām.
– Latviju pameti
16. jūnijā, virsotnē stāvēji pēc pusotra mēneša… Kāda bija jūsu kāpšanas
taktika, cik nometnes ierīkojāt?
– Broda smailes
bāzes nometne atrodas uz tā paša Karakoruma ledāja, no kura kāpienu sāk arī uz
K2, apmēram kilometra attālumā. Šis rajons savdabīgs ar to, ka pieeja līdz
kalnam ir gara un sarežģīta. Pirmās trīs dienas brauc ar autotransportu, pēc
tam vēl gandrīz nedēļu jākuļas ar kājām. Tas dod jau zināmu aklimatizāciju, jo
bāzes nometne atrodas augstāk par Monblānu – 4900 metrus virs jūras līmeņa.
Kalnā pakāpeniski
izveidojām vēl trīs nometnes. Praktiski izmantojām vien augšējās divas. Pirmajā
pārnakšņojām vienu vienīgu reizi, jo tā bija ierīkota tikai 5300 metru
augstumā, kaut klasiskā vieta tajā maršrutā ir 5800 m. Tā bija pārpildīta.
Kalnā kāpa padsmit kompānijas, bāzes nometnē apgrozījās ap 200 cilvēku…
Otrā nometne
atradās 6100 metrus virs jūras līmeņa, trešā un pēdējā, no kuras startē uz
virsotni, – 7100 metru augstumā.
Nometņu ierīkošana
un aklimatizācija aizņēma apmēram trīs nedēļas. Virsotni kopā ar Oļegu pirmo
reizi mēģinājām sasniegt 21. jūlijā (Miks Pietkevičs veselības problēmu dēļ jau
bija devies mājās). Ap pusdienu laiks sabojājās tiktāl, ka redzēt praktiski
neko vairs nevarēja, nācās griezties apkārt un kāpt lejā.
Augšējā nometnē
atstājām visu nepieciešamo ekipējumu, lai varētu mēģināt vēlreiz, bet lejupceļā
man sāka sāpēt zobs. Kamēr bāzes nometnē gaidījām laika apstākļu uzlabošanas,
tās sāpes kļuva arvien stiprākas un stiprākas. Arī meteo prognoze laika
apstākļu uzlabošanos solīja tikai pēc 28. jūlija. Tātad vēl četras dienas būtu
jāciešas, lai vispār uz kaut ko cerētu, un, kad krievi izlēma pamest kalnu, mēs
pievienojāmies.
– Un tomēr tu
atgriezies, lai mēģinātu vēlreiz. Vai viens?
– Divās dienās
nogājām četrdesmit kilometrus, un zobs pārstāja sāpēt. Tajā brīdī nevarēju
vairs atkauties no domas: "Ja tev nesāp zobs un ir vēl nedēļa laika, –
kāda suņa pēc tu kāp lejā?!" Pagriezos un devos mēģināt vēlreiz. Viens.
Oļegam vairs nebija laika. Krievi arī turpināja ceļu lejup. Korejieši bija
sasnieguši mērķi.
Man ļoti paveicās,
atrodot kādu vietējo, kas man palīdzēja aiznest mantas atpakaļ līdz bāzes
nometnei. Pilnīgi necerēti – džeks ne tikai runāja angliski, bija sakarīgs
cilvēks, bet arī kāpiena laikā palika bāzes nometnē sagaidīt mani atpakaļ. Viss
bija jāpaveic ārkārtīgi īsā laikā, jo 7. augustā man vajadzēja jau Islamabadā
kāpt lidmašīnā.
Divās dienās tiku
līdz bāzei, kur vēl uzturējās Krasnojarskas komanda, ar kuras alpīnistiem biju
sapazinies kāpjot Kongurā. Tad nu tagad mazliet "bomžojos" pie
viņiem, jo, steigā šķiroties no Oļega un pārējiem, visa pārtika bija palikusi
pie viņiem.
Pēc ierašanās bāzes
nometnē laiks sāka uzlaboties. Aklimatizācija man bija laba, uzkāpu uzreiz līdz
trešajai nometni. Nākamā dienā tūlīt pēc pusnakts bija plānots gājiens uz
virsotni. Tomēr, kad izbāzu galvu no telts, viss bija mākoņos un arī no pārējām
teltīm neviens pat neizkūņojās. Vienam tajos apstākļos iet būtu gandrīz
bezcerīgi lielā sniega daudzuma dēļ. Baigi spēcīgam jābūt.
– Cik sarežģīts
ir šīs posms no trešās nometnes līdz virsotnei?
– Jāiet kādi trīs
kilometri. Vispirms jāuzkāpj līdz sedlienei 7800 m augstumā pa diezgan stāvu
sniega un ledus nogāzi. Tālāk maršruts ved pa kori. Tehniski tā nav pārāk
sarežģīta. Atskaitot vienu vietu, kore ir diezgan plata. Viss ir ejams, sienu
pa kurām nāktos rāpties, nav. Stāvākajās vietās bija iepriekšējo ekspedīciju
nostiprinātas virves (lielu daļu uzlika korejiešu šerpas; mēs paši no tiem 400
metriem virvju, ko kopā ar krieviem bijām paņēmuši līdzi, neko daudz
neuzkārām).
– Cik kāpēji
trešajā nometnē gaidīja izdevību doties uz virsotni?
– Padaudz. Kādi
septiņi slovēņi, četri korejieši, kas jau bija paspējuši uzkāpt K2. Viņiem gan
bija liels atbalsts – trīs šerpas, ceturtais bija gājis bojā K2. Vēl bija pieci
vai septiņi Irānas alpīnisti, arī ar šerpām un atsevišķi kāpēji kā es –
austrietis, kanādietis un kataloniete.
Nogaidījām vienu
dienu. Nākamajā naktī, lūkojos no telts ārā ik pēc stundas. Vienos, divos…
tikai trijos sāka kaut cik skaidroties. Taču joprojām neviens nerādījās ārā no
teltīm, kaut visi bijām vienojušies iziet kopīgi ne vēlāk kā pulksten divos.
Izgājām ļoti vēlu – 04.15, kas objektīvi jau bija par vēlu, taču agrāk nekādu
iespēju nebija.
Tā kā man nebija
variantu, laika gaidīt vairs nebija – šodien jākāpj vai nu uz augšu, vai lejā,
gāju pārējos modināt cerībā, ka varbūt kāds saņemsies kāpt. Slovēņi izrādījās
jau bija gatavībā. Korejieši pateica kategoriski – viņi tādā laikā nekur neies!
Irāņi – tie vispār bija nobijušies un vēlāk todien aiztinās lejā.
Uzmodināju vēl
austrieti, kanādieti un katalonieti, ar kuriem arī pirmie izgājām. Lielāko
darbu, ieminot taku dziļajā sniegā izdarīja, austrietis. Viņš bija baigi
spēcīgs. Gājām uz maiņām un – visu cieņu – spāniete savu laiku arī kāpa
priekšgalā, tiesa, atpakaļceļa viņai klājās ļoti smagi. Tā arī četratā piecos
pēcpusdienā uzkāpām. Slovēņi atpalika.
Atpakaļceļš prasīja
vēl piecas stundas.
– Tātad nokāpt
nācās nakts tumsā…
– Tumšs palika ap
astoņiem. Saskaņā ar plānu līdz tam brīdim vajadzētu tikt atpakaļ līdz kores
sākumam. Tālāk nogāze, atskaitot vienu plaisu zonu, nebija neko briesmīga.
Nakts skaidra, mēness meta ēnu – ceļš redzams, arī aukstums nebija nekāds
īpašais. Nokāpām diezgan mierīgi.
Gājiens kopā ilga
gandrīz 18 stundas. Tad arī sapratu, cik svarīga ir laba komanda. Ir vajadzīgi
jauni, trenēti un fiziski spēcīgi alpīnisti, jo ātrums ir ļoti būtisks. Tas man
ir vēl viens mērķis – turpmāk kāpt pašam ar savu pārbaudītu komandu.
– Vai ir jau
skaidrs, kur tālāk? Atliek vēl septiņas virsotnes…
– Pagaidām
konkrētas skaidrības nav. Ir divi varianti. Vai nu turpat Pakistānā vai Nepālā.
Pakistānā kāpšana būtu lētāka, bet apgrūtina pieejas, – tās ir garas un līdz ar
to prasa vairāk laika.
– Pakistānā būtu
divas virsotnes…
– Par K2 (pasaules
otra augstākā (8611 m), bet daudzuprāt visgrūtāk sasniedzamā virsotne – D.C.)
mums laikam būtu par agru domāt – pagaidām tāds mērķis būtu pārāk augsts.
– Tātad
reālākais variants būtu Gašerbrums I.
– Iespējams. Vēl
domājam. Varbūt tā tomēr būs kāda Himalaju virsotne Nepālā.
– Tu minēji, ka
vēlētos izveidot savu komandu, – vai Latvijā ir no kā izvēlēties jaunus,
spēcīgus un tehniski meistarīgus kāpējus šādai programmai?
Pirmais kritērijs
jau būtu tā augstkalnu pieredze. Patlaban Latvijā redzu kādus četrus piecus
nopietnus kandidātus. Taču vēl jau ir problēma apvienoties kopējam mērķim. Vienmēr
jau katram ir savas intereses, pieeja. Katrs velk uz savu pusi. Kaut gan es
nebūt negribu, piemēram, personīgi pats uzkāpt visās šajās virsotnēs. Programma
varētu apvienot visus tos, kas būtu spējīgi uzkāpt. Kaut vai braukt trīs
ekspedīcijas gadā.
– Vai tas ir
finansiāli reāli?
– Nē, nu trīs
ekspedīcijas diez vai. Būtu labi apvienot visus iespējamos spēkus uz vienu
ekspedīciju. Domāju arī, ka iespējams vienas pasākuma laikā kāpt divos kalnos
pēc kārtas. 2005. gadā tā mēģinājām uziet pat trijos septiņtūkstošniekos.
Ļeņina un Koržeņevskas smailē uzkāpām, Komunismam laika vairs nepietika, tās
vietā uzgājām Latvijas smailē (6200m). Tā ir virsotne, kas atrodas netālu no
Ļeņina smailes un kartē figurē ar nosaukumu Padomju Latvija. Pirms ekspedīcijas
bijām sazinājušies ar Egbertu Imantu, alpīnistu, kurš pirmais tajā uzkāpa
sešdesmitajos gados un tādējādi arī deva vārdu. Izrādās, ka viņi virsotnē
atstājuši zīmīti, ka nosauc to par Latviju. "Padomju" pieauga klāt
kartēs. Tad nu mēs uznesām un nostiprinājām virsotnē titāna plāksnīti ar
pirmkāpēja vārdu un viņa doto precīzo nosaukumu.
– Kas tev pašam
ir alpīnisms? Sports, dzīvesveids…
– Šī aizraušanās
sākās jau skolas laikā. Man paveicās. Kaibalas astoņgadīgajā skolā bija baigi
labais fizkultūras skolotājs. Viņš organizēja tūrisma tehnikas nodarbības.
Vēlāk vidusskolas laikā tiku pat uz pirmajiem kalniem – Faniem. Principā tas
bija tāds kalnu tūrisms, mana interese gan drīz pārvirzījās citā gultnē –
spēlēju rokasbumbu, arī basketbolu.
Kalnos atgriezos
tikai 2001. gadā, atvēzējoties uzreiz pamatīgi – ar gājienu uz Ļeņina smaili.
Biju pazīstams ar kluba Traverss cilvēkiem un paprasījos viņiem līdzi.
Es arī nemaz līdz augšai netiku. Pamatīgi nosalis nobijos un pagriezos atpakaļ.
Pēc tam gan to nožēloju, jo drīz leca saule un situācija krietni
uzlabojās, ja nebūtu nobijies, droši
vien augšā tiktu…
Kalni man ļoti
daudz dod gan dzīvē, gan darbā. Alpīnisms stiprina iekšējo pārliecību, mieru…
Sajūtu, kas ir pēc nokāpšanas no kalna, es nevaru salīdzināt ne ar vienu citu.
Visi apkārtējie kašķi, rīvēšanās un citas sadzīviskās problēmas – to nozīmība
cilvēku dzīvē raisa gandrīz vai izbrīnu. Pāris mēnešu laikā, protams, tas
pāriet.
– Un sportiskais
aspekts? Esi bijis gan Latvijas, gan Baltijas čempions alpīnismā…
– Sacensība ar sevi
nav mazāk svarīga. Jo augstāku mērķi uzstādi, jo lielāka vēlme to sasniegt, un
līdz ar panākumiem stiprinās pārliecība par tālākiem, vēl augstākiem mērķiem.
Didzis CAUNE
Valdis Puriņš
Nordic Training
International apmācību
vadītājs
Sasniegumi kalnos:
2003. gadā –
Hantegri (6995 m)
2004. gadā,
uzkāpjot Kongura virsotnē (7719 m), izcīnīta 3. vieta NVS alpīnisma čempionātā
Augstkalnu klasē
2005. gadā – Ļeņina
smaile (7134 m), Koržeņevskas smaile (7103 m) un Latvijas smaile (6200 m)
2006. gadā – Komunisma smaile (7495 m)
2007. gadā – Broda smaile (8047 m)
Bijis gan Latvijas,
gan Baltijas čempions alpīnismā
Latvieši
astoņtūkstošniekos
*1990. gada 13.
maijā zemeslodes augstāko punktu Everestu (8848 m) aizsniedz latviskas
izcelsmes amerikānis Eds Viesturs. Vēl pēc trim dienām ASV dzimis latvietis
Andris Lapkašs šajā virsotnē uznes mātes šūtu Latvijas karodziņu.
*1993. gada 10.
oktobrī Latvijas ekspedīcijas dalībnieki Teodors Ķirsis, Imants Zauls un
Ilgvars Pauls sasniedz Daulagiri (8167 m).
*1995. gada 14.
maijā Latvijas ekspedīcijas dalībnieki Teodors Ķirsis un Imants Zauls uzkāpj
Everestā.
*1996. gada
pavasarī Latvijas ekspedīcijas dalībnieki Juris Osis, Rolands Laveiķis un
Aivars Rutkis sasniedz Čooiju (8201 m).
*1996. gada rudenī
Ilgvars Pauls uzkāpj Čooiju.
*1997. gada
pavasarī Ilgvars Pauls sasniedz Everestu.
*1998. gadā Ilgvars
Pauls uzkāpj Lodzē (8516 m) un Šišapangmas Centrālajā virsotnē (8008 m).
*2000. gadā Ilgvars
Pauls Karakorumā sasniedz Gašerbrumu II (8035 m).
*2001. gadā Ilgvars
Pauls Karakorumā sasniedz Nanga Parbatu (8126 m).
*2001. gada maijā,
atgriežoties no trešo reizi iekarotā Everesta, Andris Lapkašs glābj klientu un
spiests pārnakšņot absolūtā nāves zonā vairāk nekā 8500 m augstumā. Guvis
nopietnus apsaldējumus, latvietis tomēr izdzīvo. Lapkašs trīs reizes uzkāpis
arī Čooiju.
*2005. gada maijā,
uzkāpjot Anapurnā (8091 m) Eds Viesturs kļūst par divpadsmito alpīnistu
pasaulē, kurš sasniedzis visas četrpadsmit virsotnes, kas augstākas par 8000 m.
Turklāt Everestā viņš pabijis… sešas reizes.
*2006. gada maijā
Atis Plakans sasniedz Šišapangmas Centrālo virsotni (8008 m).
*2007. gada 31.
jūlijā Valdis Puriņš Karakorumā uzkāpj Broda smailē (8047 m).
Latviešu
augstuma rekordi
(Virs 7500 m)
1. Andris Lapkašs – 8848 m, Everests (1990.)
2. Teodors Ķirsis, Imants Zauls – 8848 m, Everests (1995.)
3. Ilgvars Pauls – 8848 m, Everests (1997.)
4. Ilmārs Bernāns, Vilnis Bušs – 8300 m,
kāpjot Everestā (1995.)
5. Juris Osis, Rolands Laveiķis, Aivars Rutkis
– 8201 m, Čooiju (1996.)
6. Valdis Puriņš – 8047 m, Broda smaile
(2007.)
7. Atis Plakans – 8008 m, Šišapangma, Centrālā
virsotne (2006.)
8. Līga Hartmane – 7800 m, kāpjot Čooiju
(2006.), Jānis Busenbergs – 7800 m, kāpjot Everestā (1995.
9. Oļegs Siļins, Valdis Puriņš – 7719 m, Kongurs
(2004.)
10. Līga Plakane,
Kaspars Klapkalns, Andris Malaševskis – 7600 m, kāpjot Šišapangmā (2006.)
*Savu daļēji
latvisko izcelsmi nenoliedz arī ASV alpīnists Eds Viesturs, kam šajā sarakstā
būtu piešķirama pirmā vieta. Viņš 2005. gadā kļuva par divpadsmito kāpēju
pasaulē, kurš sasniedzis visas 14 virsotnes, kas augstākas par 8000 m.
Ceļā uz Čooiju
Trīs Latvijas
alpīnisti Atis Plakans, Līga Plakane un Kaspars Klapkalns patlaban Himalajos ir
ceļā uz 8201 m augsto Čooiju virsotni
