Ja spējam mainīties, mēs dzīvojam!
Starptautiskā Sporta deju federācija (ISDF) ik
sezonu rīko vairāk nekā četrus simtus (!) sacensību. Dalībnieku vidū ir arī
daudzi Latvijas klubu pārstāvji. Taču nereti tiek plūkti lauri sacīkstēs, kuras
nav atrodamas IDSF kalendārā. Cik vērti ir vieni vai otri panākumi? Cik
lietderīga ir līdzdalība vienās vai otrās sacensībās?
Latvijā savulaik
titulētākais deju duets bija Valērijs un Agita Mironovi. Vēl nebeiguši sporta
karjeru profesionāļos, viņi uzsāka arī pedagogu darbu. Izveidoja savu Deju studiju 7 un pavisam nesen sākuši
iekārtoties savas studijas jaunjā mājvietā, kurā, uzmetot pirmo skatu, jūties
kā citzemju filmās redzēto deju skolotāju pasaulē. Taču tāda ir arī tepat Rīgā.Ir vērts ieklausīties
Agitas un Valērija spriedumos un vērtējumos. Turklāt tie nav tikai balstīti uz
spēcīgu teoriju. praksē slavenie dejotāji apliecinājuši, ka ir arī lieliski
skolotāji.
Valērijs: „Mums bija daudz
mērķu – izveidot studiju, izaudzināt pasaules čempionus, un to arī piecu gadu
laikā izdarījām."
Agita: „Beidzot karjeru,
nospriedām, ja paši neesam spējuši tikt līdz čempionu titulam, vismaz audzēkņus
aizdancināsim līdz virsotnei. Tas izdevās 2003. gadā Junioru II grupā Latīņamerikas
dejās pirmie Latvijā to paveica Anastasija Gorbačenko un Jegors Šišlo. Mūsu
sporta veidā, tāpat kā daudzos citos, karjera nereti sākas un beidzas
visnegaidītākajā brīdī. Divus gadus pēc triumfa objektīvi apsvērumu dēļ Jegors
beidza dejot. Anastasija turpināja, un tagad pārstāv Franciju kopā ar franču
partneri. Abi ir otrais labākais valsts pāris pieaugušo konkurencē. Prieks, ka
arī mēs varam viņiem palīdzēt ar savu padomu."
Kā lasītājam un
sporta cienītājam neapmaldīties daudzo deju sacensību nosaukumos? Kā izvērtēt,
kurš panākums tiešām vērtīgs, bet kurš – vien sevis reklamēšanai un
cildināšanai?
Agita: „Reizi sezonā notiek pasaules un Eiropas čempionāti profesionāļiem
un amatieriem. Ir pieaugušo, junioru un jauniešu, kā arī senioru konkurence.
Taču ir arī daudzos desmitos, pat simtos skaitāmas citas sacensības,"
Valērijs: „Viedokļi ir dažādi. Vieniem labi tie turnīri, kas viņiem
izdevīgi, nevis tie, kuros pulcējas pasaulē labākie. Tas nozīmē, ka tiek
meklēti mači, kur dalībnieku sastāvs švakāks par pašiem. Diemžēl pēdējā laikā
vērojama arī tāda tendence. Cilvēki grib uzspodrināt sevi, lepoties ar uzvaru,
bet patiesībā nav izauguši līdz tam, lai saprastu, ka tas nav fakts, par kuru
vajadzētu kliegt visā Latvijā."
Katram ir atšķirīgs
sevis apliecināšanas mērs. Vienam pietiek ar skaļu uzvaru pat visnenozīmīgākajās
sacensībās. Pašapziņai, lepnumam? Cits rod savu izpausmi sīkstā konkurencē, lai
arī paliek pēdējā vietā. Taču gūta pieredze, rasts dzinulis, kas liek sevi
pilnveidot un nākamreiz parādīt prasmi jau augstākā kvalitātē.
Agita: „Dejās, tāpat kā citos
sporta veidos, kur visu neizšķir metri, punkti vai sekundes, nav objektīva
tiesāšana."
Valērijs: „Un nevar būt."
Agita: „Ja netiks mainīti
vērtību kritēriji un vērtēšanas sistēma."
Valērijs: „Ir slikti,
vidēji, ļoti labi un superīgi dejotāju pāri. Tiesneši ir tieši tādi paši. Izplatīta
tendence, ka tiesneši atbalsta paši savus trenētos pārus. Viņi nereti nolaižas
līdz tādam līmenim, ka, sēžot zālē tik aizrautīgi aplaudē kādam dalībniekam, un
pārējie tiesneši ietekmējas no šādas it kā šķietami nenozīmīgas rīcības. Tas
nav nekas vairāk kā cilvēku vājības."
Zinot kuluāros
notiekošo, nenotiek tā, ka dejotāji nereti iziet laukumā kā liktenim nolemtie?
Sak, pirms mūsu uzstāšanās jau viss ir izšķirts.
Agita: „Viss atkarīgs no
katra cilvēka iekšējā spēka."
Valērijs: „Kas notiek
absolūti šķērsām, tas domāts vājajiem. Pasaulē ir arī spēcīgi cilvēki, kuri var
nedzīvot baros, kuri spēj individuāli cīnīties par savu pastāvēšanu."
Agita: „Sporta dejas ir
individuāls sporta veids. Pārī ir divi cilvēki, un tas nav bara princips. Ja
sportisti sāk rēķināt, pie kāda pedagoga piestaigāt, kurš vienlaikus ir arī
tiesnesis, ko vēl izdarīt, lai gūtu vēlamo rezultātu, tas jau liecina par
slimīgu uztveri sabiedrībā.
Valērijs: „Lūk, piemērs. Top
jaunas sacensības. Dejotāji uzzina, kuri tiesneši tajās strādās un strauji
dodas pie viņiem uz stundām. Tas nav normāli. Tiesneši māca dejas, viņi vada
klubus, un citādāks rezultāts nevar
iznākt."
Agita: „Man kā dejotājai,
ejot laukumā, ir lielāka ticība tiesnesim, kurš pats veido šos pārus, kurš
zina, ko nozīmē iamācīt vienu vai otru soli, kā panākt, lai dejotājs kļūtu vēl
prasmīgāks. Neticēšu tiesnesim, kurš zālē ir rets viesis. Esam profesionāli
deju skolotāji un tiesneši. Ja laukumā dejo mans audzēknis un viņa konkurents,
mana sirdsapziņa nebūs mierā, ja savējo vilkšu augšup aiz pakaļkājām, lai arī
sāncensis ir labāks.
Valērijs: „Tiesa,
sirdsapziņa daudziem sāk snaust, kad jāpieņem izšķiroši un objektīvi lēmumi. Ne
katrs tiesnesis spēj novērtēt konkrētu dejotāju. Un tad rodas spēles, klausās,
ko kāds stāsta par vienu un otru pāri. Neviens soģis skaļi neatzīs savu
nekompetenci."
Agita un Valērijs
Mironovi ir starptautiskas klases tiesneši. Ar lielu prieku brauc vērot
augstākās klases sacensības, īpaši Anglijā. Par šo valsti abiem īpaši mīļas
atmiņas.
Agita: „Divus gadus dejojām pasaules 24 labāko pāru
vidū sacensībās Londonā, slavenajā Albert
Hall. Tas ir viens no trijiem lielākajiem angļu turnīriem, kas notiek
kqatru gadu rudenī. Vispirms notika atlase Londonas priekšpilsētā ar vairāk
nekā 300 duetiem. Tagad šajās sacensībās vienlaikus strādā deviņpadsmit
tiesnešu, kas jau ir ievērojams garants objektivitātei. Ļoti veiksmīgi esam
dejojuši arī Blekpūlē, kuru arī dēvē par sporta dejotāju Meku."
Valērijs: „Pasaules un Eiropas čempionātos drīkst startēt pa diviem duetiem
no katras valsts. Taču pasaulē vēl ir desmitiem izcilu dejotāju pāru. Jau
teicām, ka katram ir savs vērtību mērs. Mums šķiet, ka augstākā klase ir
apliecināt prasmi visplašākajā un stiprākajā konkurencē."
Šajā sporta veidā
ļoti liela ie vecāku ietekme. Viņi finansē gan pedagogu darbu, maksā par tērpu
šūšanu, sedz ceļojumu un uzturēšanās izmaksas sacensībās. Bet kur ir tā robeža,
kuru viņi nedrīkstētu pārkāpt, neiejaucoties profesionālu pedagogu darbā?
Valērijs: „Vecāki ir dažādi.
Daudzi tic skolotājiem-profesionāļiem, nejaucoties viņu kompetencē. Viss
atkarīgs no cilvēku ambiciozitātes."
Agita: „Ir vecāki, kuri
ar savām atvasēm staigā no viena kluba uz otru, meklējot pedagogus, kas būtu
gatavi dejot pēc viņu stabules.
Diemžēl nav, ja tā varētu teikt, iesaldēšanas
perioda, kad vismaz korektuma dēļ varētu kādu brīdi atteikties pārstāvēt jaunu
klubu nevis to darīt gandrīz vai nākamajā dienā pēc iepriekšējā pamešanas. Tikpat
nekorekti ir sacensībās iet deju laukumā ar savu iepriekšējo pedagogu
izstrādātajām un iestudētajām horeogrāfijām. Lai gan, var arī saprast vecākus,
kuri par visu maksā. Bet mūsu darbā taču ir ieguldīta sirds un dvēsele. To pašu
gaidām arī no saviem audzēkņiem."
Vieni dejotāji visu
karjeru aizvada amatieru līgā, citi pēc iespējas ātrāk cenšas nokļūt
profesionāļos. Kā tas notiek?
Valērijs: „Daudzās valstīs
vispirms jānoliek eksāmens."
Agita: „Amatieris, ja
nekas nav mainījies, ir līdz 35 gadiem. Arī pēc tam vari palikt amatieros, vien
senioru grupā vai arī – pāriet profesionāļos. Ir pāri, šādu lēmumu pieņem jau 21
vai 23 gadu vecumā, ja nolemts visu dzīvi veltīt dejām, ar to pelnīt naudu un
būt profesionālis savā jomā."
Valērijs: „Latvijas deju
pedagogi un klubi veido konkurētspējīgus audzēkņus līdz astoņpadsmit gadu
vecumam. Pēc tam vairs neiet tik labi. Jo ātrāk grib augstu rezultātu, jo
vairāk spiesti forsēt notikumus, nodarbojoties ar īslaicīgām lietām. Ilgtermiņa
rīcībai ne visi pedagogi, vecāki un arī dejotāji tam ir gatavi. Rietumu pasaulē
viss notiek lēnāk, un pieaugušo kārtā latviešu tikpat kā nav. Rezultātu forsēšana
nodara arī sliktu."
Skolotāju Mironovu
patlaban izcilākais dejotāju pāris ir Valdis Škutāns un Laura Kosīte – Latvijas
čempioni, Pasaules un Eiropas kausa, Eiropas čempionāta finālisti
standartdejās.
Valērijs: „Valdis daudziem patīk un tikpat daudziem nepatīk. Tā ir viena no
Valda dabas dāvanām: viņš, izejot sacensību deju laukumā spēj justies kā
lielākais pasaules čempions. Tiesneši skatās – kurš varētu būt labākais, un
skats apstājas pie viņa un partneres Lauras. Valdis var būt desmitais vai
divpadsmitais, bet jūtas labāk par pirmo. Laura ir ļoti gudra un mērķtiecīga
jaunkundze. Viņu abu mērķis ir stabili dejot pasaules Amatieru līgā pirmajā
divpadsmitniekā standartdejās."
Agita: „Lai būtu un noturētos pasaules elitē, pirmajā sešniekā, tas nav
vienkāši. Nepieciešams daudzu gadu darbs, laika un enerģijas milzu patēriņš.
Būtu labi, ja jau tagad kāds konkurējošais pāris elpotu pakausī Valdim un Laurai. Šāds dzinulis liktu ar vēl lielāku
pašatdevi sevi pilnveidot."
Valērijs: „Ļoti būtiski ir satikties talantīgam skolotājam ar talantīgiem
audzēkņiem, kuriem ir saprotoši un veselīgi domājoši vecāki. Jābūt kopējiem
mērķiem un sapratnei to sasniegšanā.
Agita: „Svarīgi būt pacietīgiem un ar attīstītām smadzenēm. Tad arī
rezultāts būs vēlamais."
Runājām par
profesionāļiem un amatieriem. Bet vēl ir tik daudz ļaužu, kuri vienkārši vēlas
vispirms iemācīties dejot, pēc tam jau iemācīties skaisti dejot, lai ballēs
nebūtu jāsēž malā un vien jānoraugās, kā to dara citi.
Valērijs: „Jebkurš var
iemācīties dejot. Baudīt, ka vari un proti kustēties. Jebkurā Latvijas klubā ir
kursi pieaugušajiem, kas īpaši pēdējā laikā ir labi apmeklēti. Cilvēkiem patīk
vide, telpas, mūzika, patīk komunicēt ar partneri nevis svīst vienam sporta
klubā trenažiera sabiedrībā."
Agita: „Deja sniedz cilvēkam
iespēja atpūsties, atrast sevi kustībā."
Valērijs: „Ja spējam mainīties, mēs izdzīvojam!""
Māra JURŠEVICA
Foto
Labākie. Latvijas izcilākie standartdeju izpildītāji Valdis Škutāns un
Laura Kosīte
Foto: Renārs Buivids,
Sports
Skolotāji. Agitam un Valērijam Mironoviem kopā ar saviem audzēkņiem vēl
daudz sapņu realizējami
Foto: Mārtiņš Aiše
