Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Sports ar orķestri

"Galvenais, lai paši būtu apmierināti ar savu sniegumu," vienā balsī apgalvo Santa Dmitrijeva un Ilmārs Ozols, kas 21. decembrī Ķīpsalā startēs Pasaules Super Grand Prix profesionāļiem standartdejās. Ne tikai sportā vien abi veido profesionālo karjeru.

Šādas sacensības Rīgā notiks pirmo reizi Latvijas sporta deju vēsturē, tās iekļautas festivāla BalticGrand Prix 2014 programmā, kas gada nogalē risināsies Ķīpsalā. Latvijā ir tikai divi profesionāļu pāri standartdejās, tāpēc viņiem Latvijas mēroga sacensības netiek rīkotas — nav ar ko spēkoties. Šī ir īpaša iespēja uzstāties Rīgā.

KUR GRŪTĀK?

Ilmārs Ozols un Santa Dmitrijeva tikai šovasar pārgājuši uz profesionāļu grupu pēc ilgām pārdomām, kā turpmāk darboties sporta deju lauciņā. Gaidāmās sacensības Ķīpsalā viņiem būs tikai ceturtās tik nopietnā konkurencē. "Uz profesionāļiem parasti pāriet bijušie pasaules čempioni un elites pāri vai arī tādi, kuri nevar vairs atļauties dzīvot lielajā amatieru apritē, kad gandrīz katru nedēļu nepieciešams doties uz sacensībām. Ja iztika tiek pelnīta ārpus dejām, papildus ir mācības un treniņi, tad visu apvienot paliek grūti. Profesionāļiem sacensības tiek organizētas retāk," stāsta dejotāji.

 "Angliskie termini ir general division un professional division, kas latviski joprojām tiek dēvēti par amatieriem un profesionāļiem," atšķirības mēģina skaidrot Ilmārs Ozols. "Tas nenozīmē, ka amatieriem dejošana ir tikai vaļasprieks, bet profesionāļi ar to pelna naudu, pilnībā sevi veltot tikai dejām. Amatieros ir ļoti daudz dejotāju un milzīga konkurence, tas vairāk ir sports, bet profesionāļos parasti dejo pāri, kas savus titulus jau ir izcīnījuši un turpmāk savu laiku vairāk velta, apmācot citus, veidojot šovus un sacensībās lielāku uzsvaru liekot uz kvalitāti, nevis ātrumu un spēku." Santa gan piebilst, ka tas ir Ilmāra viedoklis, un viņa tik krasas atšķirības nesaskata.

SPORTISKA MĀKSLA

Cilvēki mēdz diskutēt, kas ir sporta dejas — vairāk sports vai māksla. "Protams, ka lielākā daļa dejas uzskata par mākslu, un visticamāk, ka arī tie, kuri lasa žurnālu Sports, teiks: "Tas jau nav nekāds sports!" Mēs tam pilnībā piekrītam!" atzīst dejotāji. "Tomēr, aplūkojot vārda sports definīciju, redzams, ka tās "ir fiziskas aktivitātes, kas tiek veiktas saskaņā ar publiski pieņemtiem noteikumiem atpūtas nolūkā: sacensībām, pašpriekam, lai gūtu atzinību, spēju izkopšanai". Līdz ar to sporta dejas var uzskatīt par sporta veidu, jo arī šeit ir noteikumi, kam jāseko: noteikta kustību tehnika; sacensības, lai noteiktu labāko; dažādas prasības un ierobežojumi sacensību tērpiem un tamlīdzīgi.

Uz deju zāli mēs neejam tikai, lai izkoptu deju tehniku. Mūsu treniņprocess sastāv no krosu skriešanas, nodarbībām trenažieru zālē, horeogrāfijā utt. Kaut arī, vērojot dejotājus, izskatās, ka viss notiek viegli un bez nekādas piepūles, tas prasa labu fizisko formu. Līdz ar to process, kas nepieciešams, lai sagatavotos sacensībām, noteikti ir sports, jo dejotājs fiziski sevi attīsta un izdzen tāpat kā citi sportisti. Vienīgi atšķirībā no citiem sporta veidiem mūsu rezultātus nevar izmērīt ne metros un sekundēs, ne arī, piemēram, saskaitīt iemestajos grozos vai vārtos. Kaut arī Starptautiskā Sporta deju federācija to cenšas mainīt, vērtēšana sporta dejās vienmēr būs subjektīva."

AERONAUTIKAS INSTITŪTĀ UN AUGSTĀKAJĀ TIESĀ

Ziemīgajā vakarā, kad esam tikušies, Santa Dmitrijeva un Ilmārs Ozols pošas nevis uz deju zāli, kur ikdienā intensīvi gatavojas nozīmīgajām starptautiskajām sacensībām, bet saspringtajā grafikā ir atvēlējuši vakaru teātra izrādes apmeklējumam. Saruna no dejām pāriet pie inženierzinātnēm un Rīgas Tehniskās universitātesTransporta un mašīnzinību fakultātes Aeronautikas institūta, kurā Ilmārs strādā. "Mēs strādājam ar dažādiem projektiem, kuros galvenokārt konstruējam un izstrādājam prototipus," viņš stāsta. "Sākotnēji tie bija tikai bezpilota lidaparāti, tagad klāt nākuši arī vēja ģeneratori un citas pašu konstruētas ierīces. Institūtā tiek veikti aprēķini, izstrādātas metodoloģijas, veikti eksperimenti, kā arī izgatavoti prototipi."

Parasti dejotāji kļūst par sporta deju pedagogiem vai izvēlas kādu citu profesiju, kas saistīta ar sportu vai kultūru, tāpēc ir diezgan savādi dzirdēt, ka sporta dejotājs ir transporta sistēmu inženieris. "Tas ir labs veids, kā dzīvi padarīt interesantāku — pa dienu esmu inženieris un vakarā dejotājs. Dienā mana galva aizņemta ar nopietnām tehniskām lietām, bet vakaros pārslēdzas uz ko citu, kas ir vairāk sirdij," paskaidro inženieris Ilmārs Ozols. Savukārt Santa ikdienā iedziļinās juridiskajos jautājumos, strādājot Augstākajā tiesā un paralēli mācoties Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē.

MAMMA UN OBLIGĀTĀ STUNDA

Ceļš uz sporta dejām abiem sācies tradicionāli — bērnībā. Santai bija seši gadiņi, kad mamma viņu aizveda uz klubu Vecrīga, cerot iesaistīt meiteni tautas dejās. Tur nodarbību vadītāja novērtēja, ka meitene ir vēl maziņa, bet var sākt dejot mazo bērnu grupiņā. It kā darījums ēkas otrajā stāvā bija noticis, bet, kad abas devās lejup pa kāpnēm, mammas uzmanību piesaistīja pirmajā stāvā skanošā Latīņamerikas mūzika. Izrādījās, ka tur mazajiem notiek sporta deju nodarbība. "Alla Matjušenko, kura vēl arvien ir sporta deju kluba Vecrīga vadītāja, aicināja nākt pie viņiem. Tā arī es sāku un tur paliku," to dienu atceras Santa Dmitrijeva. Skolas laikā Santa mācījās arī zīmēt, apguva klavierspēli pie privātskolotāja, bet 10 gadu vecumā izdarīja izvēli par labu sporta dejām, jo patika gan kolektīvs, gan pati dejošana.

Ilmārs Ozols sācis dejot, mācoties 4. klasē, jo atšķirībā no citām skolām Krimuldas vidusskolā visiem skolēniem bija obligātas sarīkojumu deju stundas. "Gājām reizi nedēļā uz mācību stundu, vēlāk mūs sadalīja pa pāriem, bet 5. klasē deju skolotāja Ausma Stūrīte man piedāvāja trenēties jau divas reizes nedēļā. Tā pamazām divas dienas pārvērtās par trim, vēlāk par četrām un pavisam drīz treniņi piecas reizes nedēļā kļuva par pašsaprotamu lietu," dejotājs stāsta un smej, ka nemanot iepinies arvien dziļāk un dziļāk dancošanas tīklos, paspējot vēl apmeklēt mākslas skolu un iesaistīties citās interesantās nodarbībās. "Ar pirmo partneri pašķīrāmies, jo mums nesakrita mērķi. Pēc tam kopā ar citu meiteni turpināju trenēties Rīgā pie trenera Mario Končevska," stāsta Ilmārs. Ilmārs Ozols un Santa Dmitrijeva kopā sāka dejot pirms pieciem gadiem — 2009. gada 25. jūlijā. Santa atzīstas, ka šis viņas karjerā ir ilgākais duets, jo bieži mainījusi deju partnerus un Ilmārs pēc kārtas ir devītais, bet Ilmāram Santa — tikai trešā.

AR SMADZENĒM UN JŪTĀM

Sporta dejās rets pāris ilgi dejo kopā. Kā izdevis abiem nesaplēsties šo gadu laikā? "Gudrs treneris māca ne tikai dejas tehniku, bet arī savstarpējo saskarsmi. To, kā jāuzvedas, kā jāizturas pret otru cilvēku — viņš kļūst arī par dzīves skolotāju. Protams, sanāk strīdi, bet svarīgākais ir būt tolerantiem un izprast cēloņus." No acu skatiem nojaušams, ka starp dejotājiem ir vēl kāda saite. "Varbūt ir otrādāk — dejas ir tās, kas palīdz noturēt mūsu attiecības dzīvē. Ja arī esam sastrīdējušies, tad nākamajā dienā jāsatiekas treniņā un aizvainojums jāpārvar."

Deja ir publiska, ir svarīgi redzēt, kā pāris staro deju zālē, ar kādu gaišumu un vieglumu sniedz savu priekšnesumu. Tomēr Santa un Ilmārs skaidro, ka dejotājiem jāprot to arī notēlot kā aktieriem uz skatuves, jo ne vienmēr emocijas ir pozitīvas. Sacensībās nevienam neinteresē tavas ikdienas problēmas vai garastāvoklis. "Protams, daudz vieglāk, ja savstarpējā komunikācija ir patiesa un no sirds."

Kāds ir Ilmārs? "Stūrgalvīgs, tāpat kā es," droši stāsta Santa. "Tāpēc mēs katrs uzspiežam savu viedokli un negribam piekāpties. Man ir sarežģīts raksturs, tomēr Ilmāram nepatīk konflikti un strīdi, tāpēc mēs kopīgi cenšamies meklēt veidus, kā no tiem izvairīties. Viņš ir jauks, runātīgs, ļoti strādīgs un uzcītīgs. Man šādas uzcītības dažkārt pietrūkst. Ilmārs dejo vairāk ar smadzenēm, es — ar sajūtām. Viņš mēģina visu saprast ar savu loģiku."

SAGAIDĪT HIMNU

Dejotāji gadiem diendienā dejo vienas un tās pašas dejas. Var rasties jautājums, kāda tam jēga, cik reizes var mācīties dejot, piemēram, Vīnes valsi. "Tad man ir pretjautājums — cik reizes var lēkt tāllēkšanas bedrē?" sasmīdina Ilmārs Ozols. "Visu laiku ir iespēja sevi pilnveidot, mēs katrs zinām, kādu līmeni gribam sasniegt. Ja tas vēl nav sasniegts, tad turpinām uz to tiekties." Ko tad pāris vēlas sasniegt? "Tā kā nevaram izmērīt ne ātrumu, ne attālumu, tad nevaram nomērīt to, ko gribam sasniegt. Protams, vēlētos, lai kādu dienu mēs būtu deju elites virsotnē. Es ļoti gribētu piedzīvot, ka man par godu spēlētu valsts himnu. Līdz šim man nav izdevies augsta līmeņa sacensībās to piedzīvot. Esmu bijis otrais, bet vienmēr nedaudz pietrūcis, savukārt Santa, vairākkārtēja Latvijas čempione, to baudījusi ne vienu reizi vien."

Varbūt starts Pasaules Super Grand Prix profesionāļiem standartdejās var atnest šo piedzīvojumu? Pāris norāda, ka prognozēt rezultātu ir grūti. Skatoties objektīvi, diez vai esot iespēja pretendēt uz finālu. Konkurence solās būs liela, jo šīs ir otrās nozīmīgākās sacensības aiz pasaules čempionāta, kurās startēs vismaz 50 ļoti augsta līmeņa pāri.

"Tā ir iespēja uzstāties šeit pat Latvijā un parādīt sevi galvenokārt ģimenei," norāda Santa. Varbūt parādīt sevi Latvijai? "Latvijai?" atvaicā Ilmārs. "Ja godīgi, tad Latvijas sporta deju sabiedrība ir šaura, bet nedomāju, ka mūs vieno īpaša saikne. Tāpēc to, ko esam sasnieguši, mēs vairāk vēlamies parādīt savām ģimenēm un radiem, kas mūs atbalsta, un bērniem, kuriem esam mācījuši dejot un kuri uztver mūs kā piemēru. Arī pierādīt sev, ka varam iziet uz deju grīdas ar savu labāko dejojumu. Galvenais, lai mums pašiem būtu prieks, lai varam nodejot tā, lai mums pašiem patiktu, nodejot ar baudu. Ja tā nodejosim, tad būs arī rezultāts."

SIMTIEM PALDIES

Dejas ir dārgs sports, ne velti abi jaunieši piemin vecākus. Ilmārs skaidro, ka 45 minūšu privātnodarbība pie ārzemju treneriem var izmaksāt pat 150 eiro. "Ir svarīgi izplānot pareizu treniņprocesu. Ja blakus ir treneris, kas māk visu salikt pa plauktiņiem, kopējos tēriņus var ievērojami samazināt un naudu ieguldīt pareizi."

Līdzās pateicībai un cieņai Ilmārs ir piedzīvojis arī neērtības sajūtu, kad sapratis, ka vecāki upurējas, lai dotu iespēju bērnam trenēties. "Viņi nekur nebrauca atpūsties, bet atlika naudu manai attīstībai. Es to ļoti apbrīnoju un novērtēju! Tāpat ir bijis atbalsts un izpratne no māsas un arī brāļa, kuru hokejs noteikti interesē vairāk par dejām. Ja nebūtu bijis atbalsta no visiem ģimenes locekļiem, pilnīgi droši varu apgalvot, ka deju karjera būtu beigusies jau sen."

Santa ir vienīgais bērns ģimenē, un arī viņa ir ļoti pateicīga vecākiem un vecvecākiem, kas sekojuši līdzi un atbalstījuši viņu jau no pašas mazotnes. "Turklāt meitenēm šis sporta veids ir dārgāks, jo papildus treniņu izmaksām nāk klāt arī kleitas, kas prasa lielus ieguldījumus," viņa piebilst.

Ilmārs turpina ar rūgtākām pārdomām: "Junioru un jauniešu vecumā biju uzbūris sev ilūziju, ka sabiedrībai esmu vajadzīgs, ka Latvijai ir svarīgs mans rezultāts, ka Sporta deju federācija mani atbalstīs, kad rezultāti kļūs labāki. Kļūdams vecāks, esmu sapratis, ka principā jau nevienam tu neesi vajadzīgs, izņemot savu ģimeni un tuvākos cilvēkus sev apkārt. Mums pirms dažiem gadiem bija iespēja kā otram labākajam pārim no amatieru grupas braukt uz pasaules čempionātu Austrālijā — ļoti, ļoti gribējās tajā piedalīties. Tobrīd tikai ceļš vien maksāja 2000 latu, bet atbalstītājus neatradām, federācija arī nebija spējīga mūs materiāli atbalstīt. Šobrīd cilvēkiem ir tik daudz personīgo problēmu. Valstī nevalda pārticība, nav drošības sajūtas, tādēļ arī interese un atbalsts sportam un kultūrai nav tādā līmenī, kā gribētos, tomēr ļoti labi to saprotu."

"Kaut arī ir pārdomu brīži, kam tas viss vajadzīgs — tērēt tik daudz laika un spēka, apzinoties, ka tā nav pamatnodarbošanās tavā dzīvē, pamest dejošanu ir grūti, jo atmiņā uzaust ļoti daudz pozitīvu, emocionālu brīžu," skaidro Santa.

Pāris atzīst, ka visu mūžu nepiedalīsies sacensībās, kādreiz beigs sporta dejotāju karjeru, bet bez dejas nevarēs dzīvot, tāpēc savam priekam mēģinās pievērsties arī citiem deju stiliem, mācīsies salsu un Argentīnas tango. Ir arī citas iespējas pēc sporta karjeras beigšanas. Piemēram, uzstāties ar deju šoviem. Arī līdz šim Ilmārs un Santa vairākkārt aicināti sniegt priekšnesumus, uzstājoties ģimenes ballēs, lielos korporatīvos pasākumos, nācies dejot pat Nacionālajā operā liela orķestra pavadījumā.

PRIEKI UN KURIOZI

Priecīgākie brīži dejotāju karjerā? "Līdz 13 gadiem dejoju ne pārāk labā līmenī," atceras Santa. "Bet tad vienu dienu man piezvanīja no Rihtera deju skolas un piedāvāja sastāties pārī ar Kristapu Kalniņu, kurš bija ļoti titulēts puisis jauniešu grupā. Man tas bija liels izaicinājums, jo biju līmeni zemāk, tomēr Latvijas čempionātā jauniešu grupā, cīkstējoties ar spēcīgiem konkurentiem, mēs izcīnījām pirmo vietu, un tās bija ļoti spilgtas emocijas. Tolaik mūsu treneris bija Imants Rihters, ar kuru mums bija ļoti tuvas attiecības. Diemžēl ar viņu ir saistīts arī viens no visskumjākajiem brīžiem — viņa negaidītā aiziešana viņsaulē."

"Man pirmais emocionāli visspilgtākais notikums bija, kad kopā ar savu iepriekšējo partneri piedalījāmies Ziemeļeiropas čempionātā un ieguvām 2. vietu," stāsta Ilmārs. "Tādu rezultātu negaidīja neviens — tas bija milzīgs emocionāls pārsteigums, kad pēdējās sacensībās jauniešu grupā bijām pirmie no Latvijas. Tāpat jāpiemin 2011. gads, kad kopā ar Santu pirmo reizi kļuvām par Latvijas vicečempioniem. Tam sekoja pirmais pasaules čempionāts, kur tu apzinies, ka nes Latvijas vārdu pasaulē. Noteikti pārsteiguma pilns un priecīgs mirklis bija mūsu pirmās sacensības profesionāļu grupā, kur PD Professional Rising Stars standartdeju grupā kopvērtējumā izcīnījām otro vietu. Priecīgu brīžu ir bijis daudz!"

Gadījušies arī kuriozi un pārpratumi. Ilmārs stāsta: "Reiz sacensībās ārzemēs nodejojam pusfinālu, skolotāja, apskatījusies rezultātus, saka: "Nu, diemžēl netikāt finālā!" Nu, kad ne, ne… Ģērbjamies nost, ejam laukā, bet mūs nelaiž, saka, ka mēs nevaram nodot numurus, jo nav mūsu starta grāmatiņu. Laukā nelaidējs sāk pētīt, kāpēc tā, un pārsteigts vaicā: "Kāpēc jūs gribat iet prom, ja esat finālā?!" Fināls sākas pēc piecām minūtēm, bet fraka un kleita ir rūpīgi sagatavota transportēšanai uz viesnīcu."

Savukārt Santa stāsta par pretēju situāciju, ko piedzīvojusi karjeras sākumā: "Kādās sacensībās mamma priecīgi paziņoja, ka mēs esam finālā. Mēs laimīgi stāvējām pie laukuma, trenējāmies paklanīšanos, bijām gatavi iziet. Visus izsauca, bet mūs ne… Pēc tam apskatījāmies, ka ne tikai neesam finālā, bet esam palikuši pēdējie."

Ko nu jau pieaugušajiem jauniešiem dzīvē ir devušas sporta dejas?

"Dejošana palīdz ne tikai iegūt stāju, attīstīt ritma izjūtu un justies komfortabli Ziemassvētku ballēs, kad jādejo, bet iemāca justies labi jebkurā sabiedrībā," uzskata Ilmārs. "Dažkārt man nākas uzstāties, kaut ko prezentēt, šādos brīžos skatuves pieredze palīdz." Santa norāda, ka galvenais, ko iegūst jau no bērnības, ir prasme disciplinēt sevi, sabalansēt savu dzīves ritmu un pienākumus, lai tiktu galā ar mācībām skolā, dejām un citām nodarbībām. "Un, jo mazāk laika, jo vairāk var izdarīt," mūžseno patiesību atgādina Ilmārs.

 

Santa DMITRIJEVA

Dzimusi:1990. gada 27. decembrī Rīgā

Izglītība:Rīgas Ķengaraga vidusskola, studē LU Juridiskajā fakultātē

Darbavieta:Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta konsultante

Vaļasprieki:ceļošana, literatūra, riteņbraukšana

 

Ilmārs OZOLS

Dzimis: 1989. gada 30. decembrī Rīgā, dzīvo Raganā

Izglītība:Krimuldas vidusskola, paralēli mākslas skola, RTU – transporta sistēmu inženieris. Studē maģistrantūrā

Darbavietas:pasākumu un tūrisma aģentūra Blueberry travel, patlaban RTU Aeronautikas institūta zinātniskais asistents

Vaļasprieki: aviomodelisms, ceļošana, riteņbraukšana

Pāra deju klubs: Mario

Treneris: Mario Končevskis

 

Lielākie sasniegumi

Amatieru grupā

2011. gadā: Latvijas vicečempioni standartdeju programmā, 6. vieta Eiropas kausa izcīņā Standartdeju programmā; 2012. gadā: 5. vieta Eiropas Savienības čempionātā standartdeju programmā; 2013. gadā: 7. vieta pasaules sporta deju spēlēs Showdance programmā

Profesionāļu grupā

2014. gadā: 2. vieta German Open Championships PD Professional Rising Stars Standard grupā