Sporta deju deviņdesmitgade
Prestižākais sporta deju festivāls Baltijas valstīs Baltic Grand Prix savā 35. norises reizē pulcēs vairāk nekā 2000deju pārus gandrīz no 40 valstīm. Tiks svinēti arī 90 gadi kopš pirmā deju turnīra Latvijā, sarīkojot Morica Grebzdes kausa izcīņu. Festivāla radītājs un rīkotājs, sporta deju tiesnesis Aigars Svars, ir iedziļinājies Latvijas sporta deju vēsturē.
Pat svētdienā divas nedēļas pirms sacensībām Aigars Svars ir savā darba kabinetā, kur daži plaukti nedaudz atgādina muzeju. Vecās deju mūzikas plates, senas deju grāmatas gan latviski, gan arī krievu un angļu valodā, kausi, diplomi, medaļas, fotoalbumi. Mapēs slēpjas izgriezumi un fragmenti no vecām avīzēm.
Baltic Grand Prixrīkotājs man noliek priekšā pirmā deju turnīra fotogrāfijas un atšķir 1938. gadā izdoto deju skolotāja Morica Grebzdes grāmatu Labi dejot — prieks katram, kurā pirmo reizi bija rakstīts, ka dejas ir sports: „Gribu šeit skaidri atšķirt dažus jēdzienus: teātri, futbolu un viesību dejas. Teātris ir māksla, futbols miesas vingrināšana — sports, bet viesību dejas ir sevis izklaidēšana, saviesīga izprieca, atpūtas veselības veicināšana un uzturēšana, ja gribat — arī māksla un sports.”
„Kā sportam, tā arī viesību dejām ir neatzinēji, kas uzskata sportu un deju par veltīgu laika nosišanu, blēņošanos,” grāmatā raksta Morics Grebzde. „Kā sportam, tā arī dejai ir savas sacensības — sacīkstes. Pastāv deju turnīri, kur atsevišķi labi un veikli dejotāji var speciāli parādīt viesību dejas vispilnīgākajā formā.”
ONESTEPUN DEJOTĀJI FUTBOLISTI
Tieši Morics Grebzde 1926. gada 16. oktobrī sarīkoja pirmo amatieru deju turnīru Latvijā. 27. augusta Aizkulišu numurā parādās ziņa, ka „16. oktobrī Rīgā Amatnieku biedrībā, Lielā Ķēniņu ielā Nr.30. notiks 1.Vislatvijas dejas turnīrs amatieriem. Turnīrā varēs piedalīties visi mūsu dejas mīļotāji, kā no pašas Rīgas, tā arī no provinces. Godalgos 6 labākos dejotājus un pirmajam labākam pārim piešķirs Latvijas dejas meistaru nosaukumu. Turnīrs soloties būt ļoti interesants. Turnīra mūzika būs modernā sastāvā, un kā turnīra dejas minētas: valsis, onesteps, bostons, fokstrots, tango”.
Tā kā Baltic Grand Prix ietvaros 18. decembrī iekļauts arī Grebzdem veltīts sporta deju fināls, tajā ar onestep uzstāsies amatieru grupa. „Tā mēs ar vienu soli atgriezīsimies tajā laikā, kas bija pirms 90 gadiem, nodejojot pirmā deju turnīra sacensību deju,” sola Aigars Svars. Viņš zina stāstīt, ka tās ēkas un greznās zāles, kurā Grebzde sarīkoja savu deju turnīru, vairs nav, bet tā atradusies tagadējā Vaļņu ielā. Ēka būvēta 1870. gadā un bijusi Rīgas vācu Amatnieku biedrības nams, kur notikušas operas, uzvedumi, koncerti, balles. Kara laikā tā izdegusi, un tieši šā nama greznajā zālē noticis pirmais deju turnīrs. Zīmīgi, ka tieši 1926. gada maijā Parīzē tika dibināta Starptautiskā amatieru deju federācija (F.I.D.), kura radās no Starptautiskās deju organizācijas.
Atgriežoties 1926. gada Rīgā un ielūkojoties Aigara Svara apkopotajā informācijā, atrodam liecības, ka sākotnēji pirmās deju sacensības, kas bija iecerētas kā Vislatvijas, noprotestēja cita deju skolotāju grupa, kurā bija tolaik pieredzējušais deju skolotājs Mārtiņš Kauliņš. Un tā izsludinātais 1. Vislatvijas dejas turnīrs patiesībā notika ar nosaukumu M. Grebzdes sarīkotais dejas turnīrs.
„Skaistās un plašās Amatnieku biedrības telpās bija salasījušies daži mākslinieki, žurnālisti, kritiķi, bija arī mūsu inteliģences priekšstāvi. Bet vairums — jaunatne, kas mīl dejot un grib iemācīties skaisti un eleganti dejot,” 22. oktobrī rakstīja Aizkulises. „Kas par starpību ar pārējām Rīgas ballēm, kur nav nekādas dejas gaumes, bet katrs dejo, kā grib, un kur viens pāris grūž otru.”
Grebzdes dejas turnīrā pirmo godalgu ieguva R. Liberte un P. Ātrēns, otro — A. Beķere un F. Šmits, trešo — H. Bāliņa un R. Boriss, ziņoja 1926. gada prese. Pēc gada par Moricu Grebzdi rakstīja, ka viņš ir vienīgais dejas skolotājs Latvijā, kurš nodibinājis ciešus sakarus ar ārzemju deju organizācijām. Interesanti, ka dejās iesaistījās arī sportisti. 1927. gadā kāda laikraksta sporta slejā parādās atziņa, ka par labākajiem dejotājiem atzīstami futbolisti.
ČARLSTONIEŠI UN VECAIS KAULIŅŠ
„Otrs skolotāju grupējums, kurš sākumā noliedza Grebzdes ideju, tūlīt pēc tam novembrī rīkoja Latvijas deju skolotāju 1. kongresu un jau decembrī noorganizēja čarlstona turnīru,” stāsta Aigars Svars. 1926. gada nogalē Aizkulisēs parādījās ziņa par čarlstona konkursu: „Savā laikā „čarlstonisti” kopā ar veco Kauliņu protestējuši pret „Grebzdes dejas turnīru”, bet tagad paši rīko jaunu dejas turnīru, kurā būs čarlstons un tango.”
Aigars Svars skaidro, ka pēc tam gadu gaitā no čarlstona izveidojās kviksteps: „Tā deju turnīri sāka iet plašumā un notika katru gadu. Tolaik deju bizness gāja no rokas, notika visdažādākie deju kursi, par tiem bija sludinājumi avīzēs un žurnālos, dažā lappusē bija pat 10 dažādu deju kursu reklāmas. Jau 1928. gadā bija speciāli deju turnīru noteikumi, un to visu regulēja Izglītības ministrija. Lai cik tas būtu savādi, kad lasa to laiku deju skolu statūtus, gandrīz tieši tādi paši ir mūsdienās,” norāda Svars.
Pirmais latviešu deju skolotājs ir Mārtiņš Kauliņš, kurš neatzina sacensības un nodarbojās arī ar baletu. Aigars Svars glabā 1893. gada Kauliņa deju grāmatu, kurā latviešu valodā vecajā drukā ir aprakstītas tā laika dejas.
Kauliņš iekļuvis pat literatūrā. Anšlava Eglīša romānā Līgavu mednieki, ko sāka publicēt žurnāli Atpūta 1939. gadā, pieminēts maza auguma deju skolotājs Kauliņš: „Tas bija neliela auguma vecītis frakā, īsās spīdīgās drānas biksēs, garās zeķēs, balles kurpītēs. Viņš paskrējās, palēcās, slīpēja un vijās ar īsta senlaicīga baletmeistara vecmodīgo grāciju un galantiem smaidiem. Virs vienas auss viņš bija saglabājis garus matus, tie, mākslīgi salipināti un pārliekti pāri līdz otrai ausij, lēkāja kā vācele virs kailā pakauša.” Mārtiņš Kauliņš ir miris 1928. gada nogalē.
Deju attīstība turpinājās trīsdesmitajos gados. Deju skolotāji braukāja pa Eiropu un atveda no kongresiem jaunas dejas. Tā 1938. gadā lielā topā bija angļu deja lambetvoks, ko visi Latvijā mācījās. Lambetvoks ir drīzāk staigājama pāru deja, kurā ir arī lustīga plaukstu sasišana. Tolaik cilvēki pulcējās klubos, kur notika visa saviesīgā un bohēmiskā dzīve.
DEJAS KĀ BURŽUĀZIJAS PALIEKAS
Aigars Svars izpētījis, ka lielākā daļa deju skolotāju, sākoties karam, aizbrauca no Latvijas. Uz Vāciju, Austrāliju, Zviedriju, Ameriku un citām zemēm, un pēc tam latviešu laikrakstos varēja atrast rakstus, kā viņi darbojās savās valstīs, mācot dejas un rīkojot sacensības. Latvijas laika deju skolotājs Augusts Neimanis palika Latvijā, bet pēc kara neturpināja deju mācīšanu. „Nesen tikos ar viņa astoņdesmitgadīgo meitu,” iestarpina Svars. „No viņas ieguvu vērtīgu informāciju un dažas oriģinālās fotogrāfijas. Patlaban 96 gadi ir deju skolotājai Felicita Jakēvicai”.
Padomju laika deju kustības lielākie aktīvisti bija Felicita Jakēvica, Ilgvars Kalniņš, Velta Kalniņa, arī Ilgvara brālis Leons Kalniņš un viņa sieva Stefānija. Ar sarīkojumu deju attīstīšanu nodarbojās Emiļa Melngaiļa Tautas mākslas nams. Pirmo republikānisko deju konkursu tas sarīkoja 1959. gadā Ziemeļblāzmas kultūras namā.
Sešdesmitajos gados skolotāji pat īsti nezināja, ka Latvijas laikā ir bijuši plaši deju kursi un deju sacensības, informācija, iespējams, tika slēpta. Aigars Svars norāda: „Jāņem vērā, ka tajā laikā šīs dejas uzskatīja par nevēlamām buržuāzijas paliekām. Brīžam drīkstēja rīkot sacensības, tad atkal nedrīkstēja. Pēc 1959. gada notika nelieli deju mači, bet nākamais Latvijas mēroga deju konkurss bija tikai 1962. gadā.” Viņš rāda mapes, kurās ir Veltas Kalniņas dokumenti, pieraksti. Svars to visu ieguvis no radiniekiem un līdzcilvēkiem. Te ir arī vēstules un telegrammas, kas liecina par tā laika saziņu. Padomju laikā ir izdotas trīs Ilgvara Kalniņa grāmatas par dejām. Aigars Svars atver 1958. gadā izdoto Kalniņa grāmatu Modernās sarīkojumu dejas, kurā ir novēlējums tā gada deju čempionam Gundarim Pļaveniekam, kam tagad ir 86 gadi.
Sešdesmitajos gados Latvijā parādījās Latīņamerikas dejas, pirmā bija rumba. Līdz tam dejoja standartdejas jeb balles dejas, ko angliski sauca ballroom dances. Astoņdesmito gadu beigās, sākoties Latvijas valstiskajai atjaunotnei, radās biedrības un nodibinājās Latvijas Sporta deju federācija, kas tālāk veidoja sporta deju dzīvi Latvijā, ko līdz tam bija organizējis Emiļa Melngaiļa tautas mākslas nams.
DOBELĒ DZIMUŠAIS BALTIC GRAND PRIX
Gadu mijas sporta deju festivālus aizsāka un visus šos gadus rīko Aigars Svars. „Kā Dobeles puika dejoju jau no 4. klases, bet tad aizgāju uz Jelgavu studēt,” atceras prestižā deju festivāla organizētājs. „1981. gadā beidzu Lauksaimniecības akadēmiju, kļūdams par inženieri mehāniķi. Nostrādāju tikai septiņus mēnešus Dobeles Lauktehnikā un sapratu, ka es to nevēlos, jo biju diezgan pārslogots, paralēli dejodams Jelgavā un Rīgā. Vēlāk uzņēmos vēl vairāk — Dobelē sāku mācīt bērnus un izdarīju izvēli — noliku malā inženiera diplomu.”
1982. gadā bija pirmais sarīkojuma deju konkurss Gadu mijā, tās ir Aigara Svara radītas sporta deju sacensības. „Es biju vienkārši viens no jaunajiem deju učukiem, kas uzaicināja piecus citus līdzvērtīgus deju klubus uz deju konkursu,” pieticīgi iesākumu vērtē Aigars Svars.
Aigara Svara deju skolotāji ir bijuši Guntis Ozoliņš, Ernests Poreiters, Jānis Elbrets, Uldis un Ņina Salgaļi. Kad viņam bija 25 gadi, viņš nolēma beigt dejot, nopietni pievēršoties citu mācīšanai un sacensību rīkošanai. Vaicāts par izvēli savas sporta deju sacensības rīkot gada nogalēs, Svars skaidro: „Man patika laiks pirms Jaunā gada, kad vienmēr zālē varēja nolikt eglīti, kad bija skaista gadumijas noskaņa. Tolaik jau Ziemassvētkus īpaši nesvinēja, svarīgāks bija Jaunais gads. Tā manas sacensības lēnām attīstījās. 1992. gada vasarā nokļuvu Jūrmalas dziednīcā Rīgas līcis, man iepatikās telpas, un pēc tam vairākus gadus šis pasākums ar nosaukumu Sporta deju festivāls Gadu mijā notika Jūrmalā un kļuva starptautisks. Pēc tam atgājām nost no gada pēdējiem datumiem, jo laiks starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu nav piemērots lielām starptautiskām sacensībām — visā Eiropā tad ir zināms klusums. Sacensības apauga ar valstīm, pateicoties iegūtajiem dažādiem sakariem. Jo vairāk es iepazinos ar cilvēkiem, arī tiesājot sacensības, jo vairāk radīju interesi ārpus Latvijas par šo gadu mijas deju pasākumu.”
Vēlāk sacensības pārcēlās uz Rīgu, kur pirmo reizi tās notika Skonto hallē. 1997. gadā sacensībās ienāca pasaules čempionāti, kas nu jau notiek 19. reizi. Šoreiz būs pasaules čempionāts jauniešiem Latīņamerikas dejās. Tiklīdz sacensības iekļūst pasaules federācijas kalendārā un tiek rīkots arī pasaules čempionāts, tās kļūst vēl nopietnākas — šajā nedēļas nogalē ieradīsies aptuveni 40 valstu sportisti. „Ar to es piesaistu uzmanību savam turnīram, kas gūst lielāku popularitāti un atpazīstamību,” skaidro Aigars Svars. Šogad sacensības pasaules sportu deju sacensību reitingā ir augstajā 6. vietā!
„Nosaukums Baltic Grand Prix ir kopš 2010. gada. Patlaban ir arī citas jubilejas, piemēram, 15. gadu Baltic Grand Prix ietvaros notiek Rīgas domes kausa izcīņa. Protams, tie varētu vēl arvien būt piecu klubu mači kā pirmsākumos Dobelē, bet tā nebūtu attīstība,” nosaka starptautiskā sporta deju festivāla rīkotājs Aigars Svars.
