Vīrs, kurš nepadodas
Sporta deju treneris Raimonds Piševs ieskatās internetā un nosaka: „Nu jau pietiek, ir 150!” Tik sportistu pieteikušies viņa rīkotajā sporta deju nometnē Inspiration Dance Camp, kas notiks Rīgā pirms starptautiskā sporta deju festivāla Baltic Grand Prix 2019.
“Inspiration Dance Camp decembrī Rīgā notiks trešo reizi, un šogad būs līdz šim vērienīgākā, jo ļoti daudzi vēlas izmantot iespēju uzlabot savas deju prasmes. Lielākoties visi startēs arī festivāla Baltic Grand Prix 2019 iekļautajās sacensībās, kas norisināsies 14. un 15. decembrī Ķīpsalas hallē,” sākot sarunu par trenera darbu, skaidro Raimonds Piševs. “Ar nometnes plānošanu pārsvarā nodarbojos viens pats, bet man ir komanda, kam es uzticos, cilvēki, kas dara daudzus citus darbus, bez kuriem ko tādu sarīkot nebūtu iespējams. Nodarbības notiks divās zālēs Teikas apkaimē. Viena zāle būs atvēlēta Latīņamerikas dejām, otra — standartdejām. Labākās sporta deju nometnes pārsvarā notiek Krievijā, Itālijā vai citur Eiropā, un uz tām vienmēr ir braukuši Baltijas valstu pāri un arī elites pāri no visas pasaules. Arī mēs esam spējuši radīt tādu vidi un atmosfēru, ka par mūsu nometni sāk izrādīt interesi pasaules labākie pāri. Protams, tas būtu neiespējami bez pasaules labākajiem treneriem.”
— Jau vairāk nekā piecpadsmit gadus trenējat Latvijas standartdeju pārus. Vai konsultējat arī citu valstu čempionus?
— Konsultēju daudzus dažāda vecuma grupu Spānijas, Izraēlas, Uzbekistānas, Lietuvas, Igaunijas, Čehijas, Baltkrievijas, ASV, Azerbaidžānas, Ķīnas, Ukrainas, Vācijas čempionus standartdejās. Bez tam vēl jāstrādā ar mūsējiem. Mans labākais Latvijas pāris pašlaik ir Edgars Līnis un Elīza Ancāne, viņi ir Latvijas čempioni pieaugušajiem standartdejās. Strādāju arī ar izcilākajiem jauniešiem: Andrejs Griņēvičs un Kornēlija Dobrovoļskīte ir Latvijas čempioni, bet Roberts Andersons un Katrīna Paula Maksimova — otrais labākais pāris jauniešu grupā standartdejās.
— Divpadsmit valstis… Tad jau nekad neesat Latvijā?
— Esmu gan! Viņi brauc trenēties pie manis, nav tā, ka man būtu jābraukā pa pasauli, lai viņus dzenātu. Man ir maz laika, jo jāpieskata pašam savi mazie sportisti, ar kuriem strādāju. Vienmēr jābūt viņu tuvumā, tā nevar palaist, ka paši brīvā vaļā ņemas.
Ikdienā deju klubā Dzintars nodarbojos ar visu vecumu bērniem. Strādājot vispirms ar augstas klases dejotāju, bet pēc stundas ar iesācēju, nereti uznāk dusmas uz iesācēju, ka viņš nespēj izdarīt relatīvi vienkāršas lietas, ko var izdarīt pieaugušais. Man šobrīd gan tā vairs nav problēma, jo jāsaprot, ka ne visi bērni var dejot superlabi. Reizēm tas, ka atšķir labo kāju no kreisās, jau liekas panākums. Tā ir jebkurā sportā, ka tiem, kas trenējas, jāļauj izbaudīt procesu, lai katrs no viņiem var iziet no zāles pašpārliecinātāks, nekā ir ienācis.
— Kā jūsu sportistiem klājas šogad?
— Mans labākais pāris pašlaik ir pieckārtējie Latvijas čempioni pieaugušajiem standartdejās Edgars Līnis un Elīza Ancāne. Viņi ir iekļuvuši visu lielāko sacensību, tostarp pasaules čempionātu, pusfinālos. Labākie šāgada rezultāti ir 7. vieta Eiropas čempionātā un 3. vieta Pasaules kausa izcīņas posmā Ķīnā. Viņi ir gan manas, gan visas Latvijas lielākās zvaigznes. Edgars un Elīza startēs arī Baltic Grand Prix sacensībās. Sporta dejās gadā ir četri grand slam turnīri, pasaules čempionāts un Eiropas čempionāts. Tās ir sešas lielākās sacensības ar pasaules spēcīgākajiem dejotājiem. Pasaules čempionātā var startēt tikai divi labākie pāri no katras valsts, bet Polijā novembrī pasaules atklātajā čempionātā piedalījās daudzi Krievijas pārstāvji, kas ir sportiski ļoti spēcīgi. Edgars Līnis/Elīza Ancāne ierindojās augstajā piektajā vietā, savukārt Andrejs Griņēvičs/Kornēlija Dobrovoļskīte bija trešie jauniešu konkurencē. Robertam un Katrīnai Paulai nepaveicās, viņi izcīnīja 11. vietu, bet kopumā malači. Nākotne vēl pagaidām izskatās gaiša. Katru gadu Latvijai ir kāda zvaigznīte junioru vai jauniešu grupā, kas uzspīd pasaulē.
— Novembrī sacensības seko cita citai, vai nav pārāk intensīvi?
— Tas vajadzīgs, lai redzētu un novērtētu, kā konkurenti izskatās un darbojas dzīvē. Novembrī būs arī pasaules čempionāts jauniešiem, kurā piedalīsies abi mani pāri, un Viļņā — pasaules čempionāts pieaugušajiem.
— Kā iedrošināt savus sportistus pēc neveiksmēm?
— Vienas tabletes nav. Reizēm neveiksmi var paredzēt, tad jāsāk sportistus nemanāmi gatavot, ka nebūs īsti tā, kā viņi ir iedomājušies, ka ne vienīgie ir trenējušies, visi cer, ka tieši šoreiz būs labākie. Citreiz ir pārsteigums, ka pāris pēkšņi nav novērtēts. Tad jāmāk visiem kopā apsēsties, izrunāt. Ja viņi redz, ka neesi dusmīgs un nevaino sportistus, bet virzi viņus uz nākamajiem mērķiem, māki motivēt, tad viss ir kārtībā. Grūtāk ir, kad atkārtojas neveiksmes, jo tad neviens netic ne sev, ne otram. Viens salūst, cits meklē jaunu treneri, vēl kāds beidz dejot.
— Pēc izglītības esat ekonomists. Vai trenera darbā tas noder?
— Ekonomikas studijas Universitātē man iedeva spēju sarunāties, vienoties ar kolēģiem, iemācīja sakārtot darbus, atbrīvot laiku prioritātēm, strādāt efektīvi. Pats tolaik dejoju, bet man ir tāda daba, ka vienmēr paticis citus mācīt. Kad sāku trenēt un maniem sportistiem parādījās rezultāti, tad mācīt iepatikās arvien vairāk…
Ar gadiem ir izveidojusies spēja saredzēt, ko tieši katram pārim un katram sportistam nepieciešams uzlabot tūlīt. Nedodu klasiskos vienādos uzdevumus, bet katram piedāvāju īpašu ideju vai procesu, kā viņš pēc iespējas īsākā laikā var kļūt labāks. Kā labs dakteris, kas uzreiz redz, ko pacientam vajag, proti, nevis dod tableti pret visām slimībām, bet skatās, kā konkrēto slimību ārstēt.
— Vai esat papildus mācījies psiholoģiju?
— Nē, kāds man to sadarbības spēju ir ielicis galvā. Protams, lasu arī grāmatas, studēju dažādu literatūru, bet izlasītais parasti ir tikai apstiprinājis to, kā, pats nezinot, esmu šīs gudrības jau izmantojis atbilstošās situācijās. Pats galvenais trenera psiholoģiskais paņēmiens ir — būt godīgam. Tad ir tīri papīri un nekad neviens uz tevi nevar apvainoties, jo esi jau brīdinājis.
Sportistam ir svarīgi, ka treneris vienmēr saka taisnību. Tas gan neizslēdz kādu jauku mānīšanos vai viltībiņu, kas nepieciešama, lai strādātu ar jauniešiem. Man vajag, lai viņš saņemas un dara vēl un vēlreiz, kamēr izdara tik labi, cik vajadzīgs. Es nekad nepadodos, nesaku — nu labi, gan jau! —, strādājam tik ilgi, cik nepieciešams, lai mazo mērķīti sasniegtu.
Sportistiem mācu, ka jāizbauda process, viss apkārt notiekošais pirms un pēc sacensībām, jārespektē vienam otru, jārespektē treneris, vecāki, konkurenti. Dejotājam sava sportiskā dzīve, kas nebūs tik ilga, jādzīvo maksimāli kvalitatīvi, lai būtu tikai labas atmiņas, nevis rūgtums par neveiksmēm.
— Tas ir labi vai slikti, ka dejotāji ir pāris arī dzīvē?
— Dažādi. Edgars Līnis un Elīza Ancāne jau pāris gadus ir precējušies, tur viss ir un bija kārtībā. Sportā deju partneru attiecības traucē tad, ja abi ir jauniņi, ir lielā mīla un vienam tā pazūd. Tad ir traki un kašķi! Rezultāts noteikti krītas, bet, ja pārvar visu, noskaidrojas, kas ir kura dzīvē, un abi sāk atkal nākt uz treniņiem kā uz darbu, tad diemžēl no jauna jārāpjas augšā. Tātad jauniešu mīlestība nereti var arī kaitēt sportam.
— Ko sev sakāt, ja negribas no rīta celties?
— Brīnumainā kārtā pēdējā laikā man ir iedvesma, vēlme celties no rīta un izdarīt lielus darbus. Ir radušās daudzas idejas, par kurām gan man ir prieks, gan cilvēkiem, kuriem es tās dodu. Vēl arvien varu ko jaunu izdomāt, bet pāris reižu gadā ir brīži, kad sākas rutīna… Slodze šādā trenera darbā tiešām ir liela, turklāt visu laiku esmu uz kājām un citreiz vakaros tās sāp. Tomēr tas nav tikai sports, tā ir māksla, un mūza jau nestāv visu laiku blakus vai nelidinās virs galvas — ir vajadzīga iedvesma. Esmu sapratis: ja iestājas izsīkums un nav iedvesmas, vajag atpūsties, mainot režīmu, apmešanās vietu. Mēģinām divatā ar sievu kaut kur aizbraukt, atstājot bērnus mājās.
— Kad tikāmies pirms desmit gadiem, jums bija viens dēls, tagad ir jau trīs. Kā dzīvesbiedre sadzīvo ar šādu vīra nodarbošanos?
— Kuram negadās, ka sieva mājās parūc… Mana sieva ir bijusi dejotāja. Ja viņa nezinātu, kas ir deju sports, tad sen būtu aizmukusi — tas ir skaidrs! Cilvēki, kas nav sportisti vai dejotāji, tādu ikdienas darba grafiku nesapratīs. Piemineklis viņai jāceļ, tikai nevaru īsti saprast — kur. Protams, tas būs liels piemineklis un ir jau plānošanas procesā.
— Vai savus bērnus virzāt sporta dejās?
— Lielākajam ir 12 gadi, viņš dejoja, sieva viņu trenēja. Bet es savus bērnus netrenēšu, man savājie ir jāmīl un jāaudzina. Trenējot būtu strīdi un kašķi. Lielais spēlēja arī futbolu, bet nu jau trīs gadus ir aizrāvies ar tenisu. Neuzskatu, ka maniem bērniem noteikti jādejo, galvenais — lai neslinko!
— Vai slinkums ir tāda problēma?
— Mūsdienās slinkums ir lielākā bērnu problēma, jo dators un telefons izlutina. Mana vecākā dēla klasē 70 procenti bērnu neko nedara ārpus mācībām skolā, viņiem nav nekādu nodarbību. Es pat nevaru izdomāt, ko viņi varētu darīt pēc stundām, ja nekur nav jādodas — vienīgi sēdēt mājās pie datora.
Ar bērniem kļūst arvien grūtāk strādāt, jo klibo disciplīna. Visā pasaulē vairs neizmanto un nedrīkst izmantot senāk pielietotās stingrības metodes — ar lineālu pa knaģiem neuzsitīsi. Agrāk vainīgi bija bērni, kas kaut ko nedarīja, bet tagad pie visa vainīgs ir treneris vai skolotājs, kurš nav pratis motivēt darīt. Mēģinu atrast katram pieeju. Ne vienmēr, bet gadās, ka savācas tāda bērnu grupiņa, kurai ir kopējs mērķis, viņi jūtas kā komanda, konkurē savā starpā un grib būt cits par citu labāki. Tas ir vērtīgākais, kas var būt sportā. Ja ir konkurence, tad ir izaugsme. Tāpēc cenšos bērnus motivēt, lai pagaidām sacenšas savā starpā.
— Latvijā liela daļa jaunās paaudzes neprot dejot, nezina ne vīnes valša, ne fokstrota pamatsoļus.
— Tā ir taisnība, piemēram, Vācijā un Čehijā dejo praktiski visi. Nezinu, vai viņiem to māca obligāti, bet pasākumos, skolu izlaidumos visi dejo polonēzi. Vācijā populāras ir Ziemassvētku balles. Arī sacensībās, ja ir kaut mazākā pauzīte, kurā spēlē orķestris, zāle piepildās ar dejotājiem. Liels, mazs, vecs, jauns — visi iet dejot, jo viņiem ir izteikta dejošanas kultūra. Tas ir unikāli un apbrīnojami.
— Vai sporta dejās nav tā, ka vienā brīdī iestājas pilnība, viss ir sasniegts?
— Man labs draugs ir dejotājs Dmitrijs Žarkovs no Krievijas. Viņš gluži kā tenisists Rodžers Federers ir uzvarējis 15 grand slam sacensībās, ir nu jau pieckārtējs pasaules čempions standartdejās pieaugušajiem. Pēc rezultātiem tas varētu būt maksimums, bet viņš turpina. Kad sazvanāmies, piedraudu, ka es būšu pirmais, kas pateiks, ka kaut kas vairs nav līmenī, ja manīšu. Uzskatu — ja vairs nav spēka vai vēlēšanās palikt augšā, tad sports jāmet pie malas un var turpināt dejot šovos, izklaidējot cilvēkus, vai strādāt par treneri, vai audzināt savus bērnus. Dejotāja karjera proporcionāli cilvēka dzīvei ir īsa, tāpēc jādomā, ko darīt pēc tam. Tomēr reti kurš izcils dejotājs, reti kura dejas superzvaigzne kļūst par treneri superzvaigzni.
— Vai jūs esat treneris superzvaigzne?
— Vēl jāaug.
Raimonds PIŠEVS
Standartdeju treneris
Dzimis: 1981. gada 19. maijā
Izglītība: Latvijas Universitāte, ekonomists
Darba vieta: sporta deju klubs Dzintars
Sasniegumi sportā: Latvijas čempions standartdejās dažāda vecuma grupās, Blekpūlas deju festivāla pusfinālists un pasaules jauniešu čempionāta pusfinālists
Trenera sasniegumi: audzēkņi — vairāk nekā 40 Latvijas čempioni dažāda vecuma kategorijās, pasaules čempioni un lielāko Pasaules Sporta deju federācijas sacensību uzvarētāji un finālisti
Ģimenes stāvoklis: precējies, ir trīs dēli
Vaļasprieki: bērni, sievas lutināšana un kulinārija
