Šahs un mats!

Uzvarot deviņās no deviņām partijām, par pirmo Latvijas olimpiādes čempioni šahā Valmierā kļuva Dana Reizniece-Ozola. Latvijas finanšu ministre! „Mājās esmu mamma, darbā — finanšu ministre, šahā — šahiste,” tā savu olimpietes portretu ieskicēja titulētā lielmeistare.

Latvijas IV olimpiādē Valmierā pirmo reizi spēļu programmā bija iekļauts šahs kā paraugdemonstrējumu sporta veids. Gan dāmas, gan kungi aizvadīja deviņu kārtu ātrā šaha turnīrus ar apdomas laiku 12 minūtes plus 5 sekundes. Dāmu konkurencē piedalījās 14 dalībnieces, no kurām deviņas apspēlēja Reizniece-Ozola (Ventspils). Kā sacīja paši šahisti, pirmās Latvijas olimpiskās čempiones cienīgs sniegums — uzvaras visās partijās! Otrā ar 7,5 punktiem finišēja Katrīna Šķiņķe (Jelgava), bet bronzas medaļu saņēma Laura Rogule (Rīga) — 6 punkti. Pēc gūtā panākuma Dana Reizniece-Ozola neslēpa prieku.

— Uzvarējāt visās deviņās partijās. Kāda ir sajūta palikt nepārspētai pēc tik varena turnīra?

— Tā ir īpaša sajūta! Ne tik bieži šahista karjerā vienā turnīrā izdodas izcīnīt uzvaras visās partijās. Ņemot vērā, ka turnīrā piedalījās arī Latvijas izlases dalībnieces — Katrīna Šķiņķe, Laura Rogule un citas spēcīgas šahistes — tas ir panākums! Es ļoti centos, man bija principiāli svarīgi uzvarēt šo turnīru. Ar 100 % rezultātu nebiju cerējusi uzvarēt, bet braucu uz Valmieru ar apņēmību izcīnīt zeltu, tāpēc ka pirmo reizi Latvijas olimpiādē ir šahs. Šahistam šī ir emocionāla spēle un ārkārtīgi svarīga motivācija — pirmā olimpiāde ar šahu spēļu programmā!

—Kādēļ principiāli svarīgi?

— Tad, kad spēlē mājās, tavas komandas biedres ir sīvākās konkurentes. Mēs šobrīd gatavojamies Pasaules šaha olimpiādei, kas septembra sākumā notiks Baku, tādēļ man bija svarīgi gūt pārliecību, ka joprojām esmu 1. galdiņš!

— Bieži vien gadās dzirdēt sportistus sakām, ka nav interesanti spēlēt, kad pieveic visus pēc kārtas. Taču turnīra gaitā noteikti bija brīži, kas varēja būt liktenīgi?

— Katra partija bija saspringta, sākumā nebija skaidrs, vai uzvarēšu. Kritiskā jeb izšķirošā partija bija pret Lauru Roguli, kurai šobrīd ir augstāks reitings nekā man. Pēc uzvaras pret Lauru sapratu, ka ir labas izredzes. Turpinājumā iekšēji noskaņojos, ka man vajag visas uzvaras — tā katra atlikusī partija izvērtās par mazo cīņu.

— Zinot jūsu politiskās atbildības nastu, vaicāšu, vai kā īpaši gatavojāties šim turnīram? Vai tam bija brīvi brīži?

— Īpaši gatavoties nebija laika, tikai emocionāli noskaņoties. Taču trenējamies diezgan regulāri — mums ir Lietuvas treneris Aloizs Kveinis, kurš Latvijas izlasi gatavo Pasaules šaha olimpiādei. Reizi pa reizei mums ir šaha nometnes. Arī nākamajā nedēļas nogalē mēs visas meitenes pulcēsimies pie manis mājās un trīs dienas pēc kārtas spēlēsim šahu ar mazām pauzēm, lai paēstu. (Smejas)

— Pirms intervijas minējāt, ka šahs ir brīnišķīgs veids, kā atslēgties no politiskajām kaislībām…

— Protams,tas ir veids, kā saglabāt emocionālo līdzsvaru, jo visbīstamākais, kas var notikt ar politiķi, kā es saku, ir pazaudēt gravitāciju vai kļūt atkarīgai no politikas. Tad tu iekrampējies tajā un grūti pieņemt neitrālus, racionālus lēmumus. Ja ir cita dzīve — un šahs man ir cita dzīve, kurā jūtos labi, tas ļauj noturēt stingru mugurkaulu un ir atbalsta punkts — tad politikā ir vieglāk spēlēt. Tad, kad spēlē šahu, nevari domāt ne par ko citu, smadzenes atslēdzas no ikdienas darbiem. Un tādā veidā, kaut arī darot intelektuālu darbu un fiziski nogurstot, tu labi atpūties. Jā, tas ir interesanti, ka šahs ir fiziski grūts sporta vieds. Šeit, olimpiādē, mēs spēlējām ātršahu ar ierobežotu laika kontroli, bet klasiskajā šahā viena partija ilgst četras piecas stundas un ir vajadzīga liela fiziskā sagatavotība, lai smadzenes tik ilgu laiku saglabātu prāta asumu un spēju domāt.

— Vai tiesa, ka spēlējat vācu klubā, kurš dibināts pirms vairāk nekā 140 gadiem?

— Jā, spēlēju SG 1871 Loeberitz. Tas ir klubs ar senām šaha tradīcijām. Atrodas starp Halli un Leipcigu. Klubā spēlēju kopš 2001. gada, un šogad nosvinējām kluba 145. jubileju. Turnīrā piedalījās arī pasaules šaha zvaigznes — vecmeistari Jans Timmans un Roberts Hībners, un man izdevās izcīnīt 3. vietu! Izrādās, ka esmu šahiste, kura visilgāk spēlē Loeberitz 1. komandā! Pārējie mainās, tikai es nemainos. (Smejas)

— Sanāk, ka esat mūsu šaha leģionāre!

— Jā, un spēlēju kluba vīriešu un sieviešu komandā. Vīriešu komandā esmu spēlējusi ilgāk.

— Kā tas ir — jums kā dāmai sastādīt konkurenci kungiem?

— Vīriešiem ar dāmām spēlēt ir grūtāk, viņiem tā ir papildu psiholoģiska spriedze. Nevienam vīrietim negribas zaudēt sievietei. Interesanti, ka, lai arī šaha vidē vīrieši ir spēcīgāki nekā sievietes, šahs tomēr ir viens no retajiem sporta veidiem, kurā sievietes ar vīriešiem var cīnīties vienlīdzīgi.

— Ieejot Valmieras Kultūras nama zālē, kur risinājās šaha turnīrs, dominēja vīrišķīga atmosfēra — zālē bija maz dāmu. Vai sieviete šahā ir tāda pati minoritāte kā hokejā?

— Ir gan, jā. Vīrieši caurmērā spēlē labāk, tādēļ nereti arī rodas jautājums — kādēļ vīrieši spēj labāk spēlēt, ja šeit viņiem nav nekādu fizisku priekšrocību, ko viņi varētu izmantot šahā. Mans skaidrojums ir tāds, ka daba ir devusi vīriešiem spēju kādā lietā iedziļināties daudz vairāknekā sievietēm, turklāt vīrieši lietas dara fanātiskāk. Sievietēm, kuras ir labas šahistes, aiz muguras stāv kāds stingrs treneris, kurš piespiež viņas strādāt, jo sievietes var darīt daudzas lietas paralēli, bet viņām ir grūti koncentrēties uz vienu dziļumu. Bet, kas ir interesanti, tagad, kad ar datoriem ir pieejams liels informācijas apjoms, sievietes un vīrieša spēks šahā izlīdzinās, jo sievietes, manuprāt, ir labākas informācijas sintizēšanā — salikšanā kopā un izmantošanā. Vīrieši ir labāki izgudrotāji.

— Jums regulāri jādodas starptautiskās vizītēs un teju neatņemama jebkuras vizītes sastāvdaļa ir neformālas sarunas. Kāda ir reakcija, kad sarunu biedri atklāj, ka jūsu vaļasprieks ir šahs?

— Šahs atver daudzas durvis. Arī politika ir vīriešu pasaule, un man tur ir izdevies iedzīvoties lielā mērā pateicoties tam, ka esmu šahiste. Šahu ciena — tas rada tādu tēlu, ka tu esi gudrs cilvēks un ar tevi rēķinās; ja tu esi šaha lielmeistars, tad jo īpaši. Ceru, ka es arī šaham  varu dot labumu — tas ir retums, ka cilvēks, spēlējot šahu izlases līmenī, var darīt vēl ko citu pilnvērtīgi, kur nu vēl būt finanšu ministrs. Šaha pasaulē tas ir unikāls gadījums.

— Jums šahistes karjera ir jāsavieno ne tikai ar ministres pienākumiem, bet arī četru bērnu audzināšanu, turklāt jums ir vairākas augstākās izglītības. Kā to visu pagūstat?

— Dievs, daba un darbs! Tā ir dāvana no augšas — spēja vairāk strādāt — un sporta disciplīna jau no agras bērnības. Regulāri ejot uz treniņiem un mācoties laiku saplānot tā, lai varētu aizbraukt uz sacensībām un pēc tam visu skolā atgūt, tas norūda, kā jau jebkurš sporta veids. Jo vairāk bērni un jaunieši nopietni nodarbosies ar kādu lietu, it īpaši ar sportu — sports disciplinē un rada stabilu pamatu turpmākai dzīvei — jo pēc tam būs veiksmīgāki jebkurā jomā. Man ļoti palīdz bērnībā uzkrātais — tagad, kad vienlaikus ir jādara miljons darbi, tas šķiet daudz vienkāršāk.

— Kāds ir jūsu nākamais mērķis šahā?

— Šobrīd ir grūti izvirzīt augstus mērķus, jo mana pamatnodarbošanās ir cita. Tuvākais mērķis ir piedalīties ikgadējā Pasaules šaha olimpiādē septembrī un pārstāvēt Latviju iespējami labi. Ceru, ka saspringtajā valsts budžeta veidošanas procesā izdosies brīvās dienas atrast un aizbraukt uz Baku.

— Starp citu, runājot par naudu, vai kopš esat finanšu ministre, neizjūtat no šahistu vides spiedienu izsist valdībā lielāku finansējumu izlašu atbalstam vai dalībai starptautiskos turnīros?

— Pa jokam gan, bet nopietni — nē. Tad, kad esmu šahistu vidē, pārslēdzos no pārējiem pienākumiem un kļūstu par šahisti. Tā ir tāda īpaša māka, spēja pielāgoties: mājās — mamma, darbā — finanšu ministre, šahā — šahiste.

— Bet vai uz jums cilvēki neskatās citādāk?

— Šahisti ir gaiši, jauki cilvēki — nav raksturīga nenovīdība vai greizsirdība. Attieksme nav īpaši mainījusies — tikpat draudzīga un atbalstoša. Varbūt vecāka gada gājuma spēlētāji izrāda nedaudz vairāk cieņas. Cilvēks ir sociāla būtne, un mums gribas justies piederīgiem kādai sociālai grupai, un man ir paveicies, ka man ir vēl kāda sociāla grupa, kurai es varu un gribu būt piederīga. Tas dod milzīgu spēku un pārliecību.

— Pēc mirkļa jūs kronēs par pirmo Latvijas olimpiādes čempioni. Kā jūs to nosvinēsiet?

— Zelta medaļa ir jāmērc šampanietī. Tā arī darīšu!

Dana REIZNIECE-OZOLA

Latvijas olimpiādes čempione, šaha lielmeistare, finanšu ministre

Klubs: SG 1871 Loeberitz(Vācija)

Dzimusi: 1981. gada 6. novembrī Kuldīgā

Izglītība: Starptautiskā Kosmosa universitāte (Francija), maģistra grāds uzņēmējdarbības vadībā, Ventspils Augstskola, maģistra grāds tulkošanā un terminoloģijā, Juridiskā koledža, tiesību zinātņu studiju programma

Lielākie sasniegumi: Latvijas olimpiādes čempione, četrkārtēja Latvijas čempione (pirmo reizi — 15 gadu vecumā!), divkārtēja Eiropas U-18 čempione, pasaules U-18 vicečempione, uzvara Paula Keresa memoriālā Tallinā, pārstāvējusi Latviju septiņās pasaules šaha olimpiādēs, lielmeistare kopš 2001. gada

Ģimene: precējusies, četri bērni

LATVIJAS IV OLIMPIĀDES PJEDESTĀLS

Dāmas

1. Dana Reizniece-Ozola (Ventspils)

2. Katrīna Šķiņķe (Jelgava)

3. Laura Rogule (Rīga)

Kungi

1. Vladimirs Svešņikovs (Rīga)

2. Vitālijs Samoļins (Jelgava)

3. Guntars Antoms (Rīga)