Velniņš, kas dīda vīrus un kauliņus

Pirmais Latvijas čempionāts notika pirms vairāk nekā astoņdesmit gadiem. Gandrīz gadsimtu šo spēli spēlē liels un mazs, gan dāmas, gan kungi. Latvieši ir vieni no spēcīgākajiem, ja ne paši spēcīgākie pasaulē… Nav daudz sporta veidu, kas var lepoties ar šādiem rādītājiem.

Latvijā būs grūti atrast cilvēku, kurš neko nav dzirdējis par novusu vai pat nebūtu mēģinājis pats ņemt rokā kiju un uzsist pa koka kauliņiem. Labi novuss palicis atmiņā tiem, kuriem tagad ir pāri 40, jo padomju laikā katra kolhoza mehāniskajās darbnīcās vai kantorī, katras darbavietas atpūtas stūrītī un skolas foajē bija novusa galds. Novuss bija viena no disciplīnām dažādās arodbiedrību un darba kolektīvu sacensībās. Turklāt novuss ir Latvijas nacionālais sporta veids, kuru, kā liecina vēsture, Latvijā sākuši spēlēt 1927. gadā. Bet iespējams, ka ideja tomēr noskatīta ārvalstīs.

Pirmās Latvijas meistarsacīkstes novusā notika 1932. gadā Rīgā. Patlaban Latvijas novusisti ir pasaulē vislabākie — tā apgalvo paši sportisti. Tikai — lai to pierādītu, būtu jāpiedalās visās starptautiskajās sacensībās vai vismaz visos reitinga turnīros Eiropā, kas daudziem nav pa kabatai.

Eiropā ir apvienojušās sešas valstis, kurās spēlē novusu: Latvija, Igaunija, Vācija, Krievija, Baltkrievija un Ukraina. Šīs valstis arī izveidojušas Starptautisko Novusa federāciju (FINSO). Katru otro gadu notiek starptautiskā novusa olimpiāde vai Eiropas čempionāts novusā.

Šogad Eiropas čempionāts novusā no 14. līdz 16. jūnijam risināsies Rīgas Sporta manēžā. Katru gadu visās sešās valstīs notiek Eiropas kausa izcīņas posmi. Kopumā — deviņas šādas reitinga sacensības.

KONKURENTU BIEDS

Valmieras vārds Latvijas novusa sabiedrībā ir kā bieds — ja kādā turnīrā parādās valmierieši, tad pārējiem ir maz izredžu. Gan vīriešu, gan sieviešu virslīgas komandas ir stabili labākās pēdējos gados, un, kaut arī komandas nes Burtnieku novada vārdu, visi spēlētāji ir valmierieši. Vīru novusa komanda ir Latvijas čempioni ne tikai pēdējos sešus gadus, bet šo titulu ieguvuši arī 2005. un 2006. gadā. Komandas sastāvā ir Aldis Mednis, Andris Krasts, Ainārs Golts, Agris Mednis, Bruno Vestbergs un Gerds Muils. Pieci no viņiem dzīvo Valmierā, Gerds ir igaunis no pierobežai tuvās Vilandes.

Komandu sacensībās novusā katrā komandā ir pieci spēlētāji un sestais — rezervē. Trīs Valmieras vīri — Aldis Mednis, Andris Krasts un Ainārs Golts — faktiski nekad nav rezervisti, jo ir komandas spicākie un izturīgākie spēlētāji. Pie novusa galda šie vīri savu brīvo laiku pavada vismaz piecpadsmit gadus. Individuāli labākie no Valmieras spēlētājiem ir Aldis Mednis un Andris Krasts, kuri bijuši Latvijas čempioni: Andris Krasts 2001. gadā, bet Aldis Mednis — 2011. gadā, abi arī ieguvuši Latvijas Lielmeistara titulu. Iespējams, ka Aldis Mednis ir viens no labākajiem spēlētājiem pasaulē, bet par to nevar pārliecināties, jo nav tādu finanšu līdzekļu, lai piedalītos visos starptautiskajos turnīros.

Aprīļa beigās par Latvijas čempioniem dubultspēlēs atkal kļuva valmierieši no Burtnieku novada kluba Evija Paparde/Līga Vimba un Aldis Mednis/Ainārs Golts.

Ne tikai Burtnieku novada vīru komandas sešnieks pārējiem novusistiem iedzen bailes, Valmierai ir arī otra virslīgas komanda, kurai šogad mazāk veicās — tā atkrita uz pirmo līgu. Latvijā novusisti cīnās 2. līgā, 1. līgā un augstākajā jeb virslīgā. Labi spēlē daudzi Valmieras jaunieši. Līdz 21 gadam novusa sacensības tiek rīkotas trīs vecuma grupās, un tajās nav komandu maču — tikai individuālie.

MĒMĀS KĀJAS

Sastapts darba gaitās Rīgā, Burtnieku novada komandas novusa spēlētājs Aldis Mednis ir ar mieru pastāstīt par komandu un savu pieredzi novusā.

Kā sākusies nodarbošanās ar kauliņu bīdīšanu? „Pirmsatmodas laikos, kad es vēl dzīvoju Rencēnos, izdevās uzspēlēt novusu ar tolaik spēcīgo novusistu Bruno Ķēniņu. Gadījās, ka uzvarēju, un radās azarts, likās — nu tikai es spēlēšu!” stāstu iesāk Latvijas čempions novusā Aldis Mednis. „Pirmos trīs gadus bieži zaudēju un nekādi nevarēju tikt uz augšu. Ļoti, ļoti daudz spēlēju, kamēr pēc četriem gadiem nokļuvu līdz virslīgai. Arī Valmieras komanda uzreiz netika līdz tam līmenim, kāds ir pašlaik. Cīkstējāmies pirmajā līgā, netikām ārā. Pirms aizcīnījāmies līdz virsotnei, izcili spēcīga bija Ventspils komanda, kurai Latvijas čempionu titulu ir vairāk nekā mums.”

No malas novuss izskatās vienkārša spēle, bet Latvijas Novusa federācijas prezidents Juris Kiriks skaidro, ka panākumus šai sporta veidā var sasniegt tikai ļoti mērķtiecīgi un strādīgi cilvēki, lai gan novusu var spēlēt ikviens: „Kā jebkurā sporta veidā arī novusā ir neiedomājami daudz jātrenējas, tikai tad pēc kāda laika var nokļūt virsotnē.”

Tam piekrīt arī novusists Aldis Mednis, kurš dažkārt trenējas pat astoņas stundas dienā. Vaicāts, vai vajadzīga kāda īpaša fiziskā sagatavotība rokām, Aldis stāsta: „Fiziski nogurdinoša novusa spēle ir nevis rokām, bet kājām. Pēc vairāku stundu stāvēšanas pie galda liekas, ka kājas ir mēmas kļuvušas. Komandu mačos katram dalībniekam dienā jāizspēlē 15 spēles, proti, visi pieci spēlē individuāli pret katru citas komandas spēlētāju — varat iedomāties, kas kājām jāiztur! Esmu iesaistījis novusā vienu riteņbraucēju, un viņš apgalvo, ka, braucot ar velosipēdu, neesot tika smaga slodze kājām, kā spēlējot novusu.”

VELNIŅŠ UZ KAULIŅA

Novuss ir psiholoģiska spēle — jāmāk pašam turēties un vienlaikus pretinieku izsist no līdzsvara. „Ļoti daudz ir galvā, svarīgi, cik cilvēks ir psiholoģiski noturīgs, jo gadās, ka kādā izšķirošā spēlē nespēj labu kauliņu iesist,” skaidro čempionu komandas līderis Aldis Mednis. „Nedrīkst pārāk gari prātot, no kuras puses un kā kauliņu sist. Es parasti saku — uz katra novusa kauliņa sēž mazs velniņš, kas to dīda. Ja novusa spēlētājs sāk niknoties, tad neveicas. Jābūt lielam iekšējam mieram.

Var arī izdomāt kaut ko un izaicināt pretinieku ar kādu psiholoģisku paņēmienu, lai viņš sāk dusmoties. Man savulaik bija grūti spēlēt ar novusistu no Jēkabpils — Uldi Kampānu. Viņš mani kaitināja, mēs lamājāmies, vēl pirms spēle bija sākusies. Vēlāk viņš pārstāja mani terorizēt, tagad saprotamies labi,” piedzīvoto atceras Aldis.

Pie novusa galda nav jāklusē un var runāt, tomēr pēdējo gadu grozījumi noteikumos neļauj izteikt aizskarošas piezīmes pretiniekam. „Agrāk, ja nācās spēlēt ar Ventspils vīriem, viņi pienāca klāt un kopīgi sāka spiedienu: „Re, kā viņš nevar iesist, re, kā nekas nesanāk!” Tas nostrādā, un tiešām tad nevar iesist. Mēs, novusisti, zinām, kā strādā domu spēks, enerģijas. Kad cilvēks dusmojas, ir cita enerģētika, un tas sit laukā no spēles. Pēdējā laikā esmu izvēlējies taktiku nesarunāties spēles laikā, kas arī reizēm kaitina pretinieku. Patiesībā ne tikai kājas nogurst, milzu slodze novusā ir arī smadzenēm. Ir gadījies, ka spēlētājs no koncentrēšanās pat noģībst. Bet, protams, ne jau tikai psiholoģiskā sagatavotība nosaka to, vai kauliņi kritīs iekšā — jābūt arī perfektam spēlētājam,” pārliecināts ir Aldis Mednis.

SPĒJA REDZĒT NĀKAMO SITIENU

Novusa spēlētājiem perfekti jāpārzina leņķi, atsitienu spēks un slīdamība. Aldis apgalvo, ka virslīgas līmeņa spēlētājs vienmēr zina, kur kauliņš nostāsies pēc sitiena: „Es iesitīšu tam, tas aizslīdēs tur, aizķers to, izcels vēl vienu kauliņu, maisiņā ieslīdēs tie… To visu zinu jau pirms sitiena, un tajā brīdī jau redzu savu nākamo sitienu. Spēja redzēt laukumu un paredzēt kauliņu virzienu palīdz ātrāk tikt pie labiem rezultātiem. Tas ir arī zināms talants, jo tādi cilvēki var ātri uzsist un viņiem nav tik daudz jādomā. Nevar desmit minūtes stāvēt un domāt — novusa spēles noteikumi paredz, ka 30 sekunžu laikā jāizdara sitiens,” nianses skaidro valmieriešu līderis.

Valmierieši trenējas Burtnieku novadaValmieras pagasta Vanagos un ir pateicīgi pagasta vadītājai Līgai Steberei par ilggadējo sadarbību unValmieras pilsētas pašvaldībai par atbalstu. Katru trešdienu viņi tiekas septiņos vakarā,uzliek galdus, nolīmeņo un spēlē. Bet beidz pusnaktī… Reizēm vakaros pievienojas cēsnieki un arī jaunieši, kas mācās no pieredzējušajiem čempioniem. Mednis piebilst, ka novusā neviens neko nemācot un nestāstot, viss ir jāiemācās pašam, ikdienā daudz spēlējot un vērojot citus.

Latvijas čempions purpina par Vaidavā taisītajiem novusa galdiem. Vaicāju, vai tad galdi atšķiras? „Katrā vietā galdiem ir sava īpatnība, bet Vaidavā spēlēt uz viņu paštaisītajiem jaunajiem galdiem ir visgrūtāk, jo tur labi slīd, tie ir ātri, asi,” vērtē Aldis. „Tur ir sausas telpas, tāpēc labi slīd, ir jāpierod, citādi kauliņi lec laukā, liekas — kāds tos ceļ gaisā. Nu jau tos galdus būšu atkodis. Vaidavā patlaban ir laba novusa bāze, kas priecē, un notiek sacensības.”

SPĒKS IR SALIEDĒTĪBĀ

Lūgts raksturot valmieriešu komandu, Aldis vispirms piemin Andri Krastu, kurš ir viens no vecākajiem komandas spēlētājiem. Kad Andri sazvanu, viņš atceras, ka padomju laikā kā skolnieks sācis spēlēt tēva darbavietā — sakaru mezglā. Vēlāk viņš aizrāvies ar futbolu, bijis tolaik slavenās Valmieras komandas Gauja futbolists, bet novuss vienmēr spēlēts paralēli. Krasts uzskata, ka valmieriešu spēks ir komandas saliedētībā. „Mums nekad savā starpā nav problēmu, arī vienojoties, kurš kurā reizē būs rezervē, mēs ļoti labi sastrādājamies. Otrs iemesls, kāpēc mums ir tik labi rezultāti, — esam ļoti aktīvi. Mēs vienmēr brīvdienās kaut kur braucam un piedalāmies, zinām jau pāris mēnešu uz priekšu savu spēļu grafiku.”

Trešais novusa komandas kodola spēlētājs ir Ainārs Golts. Viņš daudz nodarbojies uz skriešanu, bet paralēli sitis kauliņus — patlaban ir viens no labākajiem Latvijas novusa spēlētājiem.

„Mans brālis Agris Mednis labi spēlē dubultspēlēs, bet individuāli viņam ir vājāki rezultāti,” norāda Aldis. „Arī Bruno Vestbergs individuāli ir augstākajā līgā, bet pirmajā sešniekā nav. Agris un Bruno ir uzvarējuši dažādos mazāka mēroga turnīros, bet viņiem nav pirmās vietas virslīgas sacensībās.” Kāpēc komandu spēlēs novusistiem bieži vien ir augstāki rezultāti nekā individuāli? Aldis Mednis skaidro, ka, individuāli spēlējot, nav tik lielas atbildības kā komandu spēlēs. Vēl novusā ir vīriešu, sieviešu un jauktās dubultspēles.

Kā Latvijas spēlētāji izskatās pārējo novusa valstu vidū? FINSO reitinga sacensībās Latvijas spēlētāji esot visaugstāk. „Igaunijā pēdējās reitinga sacensībās individuālajiem spēlētājiem esmu uzvarējis, pērn trijās piedalījos un visās uzvarēju,” mierīgi piebilst Aldis Mednis. Latvijā vēl ļoti labi spēlējot Ventspilī, daži spēcīgi spēlētāji esot arī Rīgā.

SPĒLE AR TRIM SITIENIEM

Lūgts pastāstīt par īpašām veiksmēm, Aldis Mednis vispirms min savu pārinieci jauktajās dubultspēlēs un arī dzīvē — Eviju Papardi. Kādā jauktajā dubultspēlē viņa divos sitienos iesitusi visus 8 kauliņus. Pirmajā sitienā iekritis viens, pēc tam septiņi. „Es pats esmu beidzis ar trim reizēm, bet ne ar divām. Ja tas nebūtu noticis manu acu priekšā — neticētu.” Esot arī citādi gadījumi, kad nesaprotamā kārtā kauliņš dzīvo pats savu dzīvi un aiziet ne tur, kur to sit, kas tad esot liels pārsteigums. „Tāpat gadās, ka kauliņi maisiņos nekrīt. Mēs tad sakām — uzlikti stikli, jo tas nav izskaidrojams. Parasti mierinu sevi — kur ir lemts vinnēt, tur vinnēs, kur nav, tur neko nevar izdarīt. Neskatāmies ne Mēness fāzes, ne čika laikus, jo citādi sāksies sevis ietekmēšana. Savu astotnieku var sasist 30 sekundēs,” Aldis skaidro.

Vai var ar vienu sitienu iesist kauliņu, neatkarīgi no tā, kur tas atrodas uz novusa galda? Aldis Mednis apgalvo, ka varot, un pat tad, kad kauliņš atrodas stūrī aiz maisiņa jeb balkonā. „Reizēm treniņos sākas azarts, jo kāds sāk prasīt: „Nu, parādi, kā to kauliņu var iesist!” Visus var iesist!” Vismaz Burtnieku novada novusa komanda. „Mēs esam tādi traki, braucam visur, kur vien varam aizbraukt — cits brīvajos brīžos dzer, mēs — sitam kauliņus,” secina Latvijas čempionu komandas spēlētājs.