Bez ambīcijām un bez pašapziņas
Pēc pirmajām spēlēm izgaisušas Latvijas futbola valstsvienības cerības cīnīties par augstām vietām 2018. gada pasaules čempionāta atlases turnīrā. Jau septembrī neizteiksmīgā spēlē izmocītā minimālā uzvara futbola pundurvalstiņā Andorā radīja šaubas par Mariana Pahara trenētās komandas perspektīvu, bet divi zaudējumi ar vienādu rezultātu 0:2 savā laukumā Fēru salām un Ungārijai sagrāva pēdējās ilūzijas. Būtībā pēc trim spēlēm šis cikls mums ir beidzies, un grūti mierināt sevi, ka labi nospēlējām vienu no sešiem puslaikiem.
KĀ BEIDZĀM, TĀ SĀKAM
Uzreiz pēc 2018. gada pasaules futbola čempionāta kvalifikācijas turnīra grupu izlozes mūsu nometnē valdīja optimisms, Latvijas izlases futbolisti stāstīja, ka mums ir paveicies ar izlozi, jo ir izredzes pat pacīnīties par otro vietu grupā. Savukārt pēc spēļu kalendāra sastādīšanas daudzi priecājās, ka mums ir lieliska iespēja pārliecinoši sākt turnīru, lai līdz pat turnīra beigām piedalītos cīņā par augstām vietām. Taču jau pēc zaudējuma Fēru salām viss bija mainījies — galvenais signāls no mūsu izlases nometnes bija, ka nekas īpašs nav noticis, jo mēs ar Fēru salām esam viena līmeņa komandas. Redzams, ka pietrūkst paškritikas.
Protams, var teikt, ka mūsdienās visi prot spēlēt futbolu un visiem var gadīties neveiksmīga spēle. Diemžēl zaudējumu Fēru salām nevar saukt par nelaimes gadījumu, jo jau pagājušo ciklu pabeidzām ar bezcerīgu zaudējumu Kazahstānai (0:1), bet šo atlases turnīru sākām ar pagalam neizteiksmīgu spēli pret pasaules futbola ranga otro vājāko Eiropas izlasi Andoru, kur paveicās tikt pie trim punktiem (1:0). Pagājušajā ciklā Latvijas valstsvienība uzstādīja vairākus savus antirekordus — pirmo reizi vēsturē Eiropas vai pasaules čempionāta kvalifikācijas turnīrā palikām savā grupā pēdējā vietā, piedzīvojām smagāko zaudējumu jauno laiku vēsturē (0:6 Nīderlandē), kā arī pirmo reizi 20 gadu laikā pabeidzām ciklu bez nevienas uzvaras. Tomēr tad varējām mierināt sevi, ka pagājušajā ciklā bija arī cienījami neizšķirti pret Turciju, Čehiju, Islandi. Tāpēc tieši šim ciklam bija jāatbild uz to, kam ir taisnība — optimistiem vai skeptiķiem. Diemžēl tagad atbilde prasās pati par sevi.
Pērn pēc zaudējuma Kazahstānai Latvijas izlases galvenais treneris Marians Pahars teica, ka “nākamajā ciklā šādas komandas vajadzēs apspēlēt”. Tagad redzam, ka tas joprojām nav pa spēkam. Gribot vai negribot, jāatzīst, ka progresa nav. Taisnības labad gan jāsaka, ka šogad ļoti veiksmīgi aizvadījām pārbaudes spēles, izcīnījām Baltijas kausu, tomēr atkal neko nespējām parādīt tad, kad tas visvairāk bija vajadzīgs. Vecajos labajos laikos bija tieši pretēji — regulāri izgāzāmies pārbaudes mačos, taču parasti pratām saņemties īstajos.
FUTBOLA DARBS
Pirms un pēc spēles ar Fēru salām raisījās diskusijas par pretinieku spēku — arī mūsu izlases galvenais treneris un futbolisti uzsvēra, ka spēle nemaz nav bijusi tik slikta, mums tikai nepaveicās, turklāt esam spēkos līdzvērtīgas komandas. Manuprāt, pārspīlēta pieticība un ambīciju trūkums. Tad jau tikpat labi var paziņot, ka esam Andoras līmenī, un turpmāk vispār varam dzīvot uz nebēdu, par zaudējumiem neuztraucoties. Un runa nav par to, ka Fēru salās ir mazāk iedzīvotāju nekā mums Jelgavā.
Pagājušajā Euro 2016 kvalifikācijas turnīrā Fēru salu izlase izraisīja lielu rezonansi, divreiz uzvarot Grieķiju, taču pārējās astoņās spēlēs fērieši piedzīvoja zaudējumus. Toties iepriekšējā pasaules čempionāta atlases turnīrā Fēru salu izlase izcīnīja tikai vienu punktu mājas spēlē ar Kazahstānu, zaudējot pārējos deviņos mačos. Savukārt pirms spēles Rīgā pēdējo 15 gadu laikā Fēru salu izlase viesos bija zaudējusi 33 no 35 oficiālajām spēlēm (pirms sensācijas Grieķijā fērieši izbraukumā iepriekšējo punktu bija guvuši pirms 12 gadiem, nospēlējot neizšķirti Kiprā). Grūti piekrist, ka esam vienā līmenī ar Fēru salām, vismaz vēl pavisam nesen noteikti nebijām, un skaitļi to pierāda. Šo ciklu Fēru salu izlase sāka ļoti veiksmīgi, savā laukumā atņemot punktus ungāriem (0:0), bet neviens arī nešaubās, ka savās mājās uz neierasta mākslīgā seguma un bieži vien grūtos laika apstākļos Fēru salas ir bīstams pretinieks. Tiesa, pēc vēsturiskās uzvaras Rīgā fērieši savā laukumā cieta smagu sagrāvi 0:6 pret Portugāli.
Tāpat varam izvērtēt Fēru salu izlases sastāvu. Rīgas mačā fēriešu starta vienpadsmitniekā laukumā devās četri vietējā čempionāta spēlētāji, vēl bija pāris spēlētāji no Islandes čempionāta un Dānijas pirmās līgas, kā arī trīs Dānijas virslīgas pārstāvji (no kuriem gan viens pa visu sezonu nospēlējis tikai pārdesmit minūtes). Droši varam teikt, ka Fēru salu čempionāts ir vājāks par mūsu virslīgu, par ko ne reizi vien esam pārliecinājušies Eirokausu savstarpējos mačos. Arī šogad Eiropas līgas kvalifikācijas turnīrā FK Ventspils divreiz pārliecinoši ar 2:0 uzveica Fēru salu Vikingur, kur spēlēja divi Fēru izlases pamatsastāva futbolisti ar kapteini Atlu Gregersenu priekšgalā (no ventspilniekiem izlasē tika iekļauts un mačā ar Fēru salām uz maiņu laukumā iznāca tikai uzbrucējs Ģirts Karlsons). Tāpat arī Islandes čempionāts diez vai ir spēcīgāks par mūsējo, līdz ar to nav pamata uzskatīt, ka pat ar visām mūsu sastāva problēmām Latvijas izlases treneru rīcībā bija sliktāks spēlētāju materiāls.
Protams, Latvijas izlases vadība sastapās arī ar objektīvām grūtībām, jo traumu dēļ komandai nevarēja palīdzēt četri potenciālie pamatsastāva spēlētāji — aizsargs Kaspars Dubra, pussargs Aleksandrs Cauņa, uzbrucēji Artjoms Rudņevs un Deniss Rakels. Tiesa, Cauņa jau sen diemžēl vairāk ārstējas nekā spēlē, bet Rudņevs pagājušajā ciklā pēc pirmajām trim spēlēm izvēlējās gadu nespēlēt izlasē, tāpēc šāda situācija nebūt nebija jauna (piemēram, kad pagājušā cikla startā aizraujošajā spēlē nospēlējām neizšķirti ar Turciju, mūsu vienpadsmitniekā no šā četrinieka bija tikai Dubra). Tomēr neaizmirsīsim, ka fēriešiem laukumā gāja vairāki spēlētāji, kuri futbolu apvieno ar citu darbu (piemēram, Fēru salu izlases kapteinis Frodi Benjaminsens ikdienā strādā par galdnieku). Skaidrs, ka Fēru salas nav ne Andora, ne Gibraltārs, bet tā noteikti ir komanda, kas ir jāuzvar. Vismaz, ja grib uz kaut ko pretendēt. Ja tomēr gadās zaudēt, tad nevajag pasniegt to kā normālu situāciju. Jābūt pašcieņai un ambīcijām. Visi attaisnojumi par mūsu problēmām varbūt derētu pēc zaudējuma Ungārijai, bet ne jau Fēru salām.
KAPITULĀCIJA?
Pēc zaudējuma Fēru salām preses konferencē Pahars teica, ka mums nav nekādas krīzes, bet par kritiķiem atbildēja kodolīgi: “Kuri saprot, tie saprot. Kuri nesaprot, tie nesaprot.” Jāsaka, ka dažas lietas tiešām bija nesaprotamas. Piemēram, pēc Dubras iziešanas no ierindas, mums radās robi aizsardzības centrā, tad, kāpēc uz izlasi netika uzaicināts pieredzējušais centra aizsargs Nauris Bulvītis, kurš sezonas pirmo pusi bija Latvijas virslīgas līdervienības Jūrmalas Spartaka aizsardzības balsts, bet tagad ļoti veiksmīgi spēlē Anglijas pēc skaita ceturtās līgas vadošajā klubā Plymouth Argyle. Tie paši fērieši noteikti neatteiktos no šāda spēlētāja. Atgādināšu, ka pirms diviem gadiem tieši Bulvītis guva uzvaras vārtus Baltijas kausa finālmačā ar Lietuvu (1:0), nodrošinot trofeju.
Tāpat arī mačā ar Fēru salām pārsteidza mūsu komandas sākumsastāvs, jo laukumā devās uzreiz trīs jauni futbolisti, kuri Pahara vadībā vēl nebija spēlējuši ne šajā, ne pagājušajā ciklā — 21 gadus vecais Polijas virslīgā spēlējošais uzbrucējs Vladislavs Gutkovskis debitēja valstsvienībā, 24 gadus vecais FK Jelgava pussargs Gļebs Kļuškins bija tikai vienreiz spēlējis izlases pārbaudes mačā, bet 29 gadus vecais pussargs Ivans Lukjanovs no Krievijas pirmās līgas atgriezās izlasē pēc triju gadu pārtraukuma. Pārsteidza, ka mačā ar Fēru salām tikai mača beigās spēlē uz maiņu iesaistījās viens no radošākajiem izlases spēlētājiem Dāvis Ikaunieks, kurš šosezon itin veiksmīgi spēlē Čehijas virslīgā, bet laukumā nemaz neizgāja individuāli spēcīgais Artūrs Karašausks. Otrajā spēlē pret Ungāriju Latvijas izlases rindās bija notikušas divas izmaiņas — sākumsastāvā bija Dāvis Ikaunieks un pussargs Igors Tarasovs. Šajā mačā viņi abi bija vieni no labākajiem mūsu komandas rindās, kas arī radīja jautājumus, vai pirmajā mačā Pahars nekļūdījās ar sastāva un taktikas izvēli. Nav šaubu, ka trenerim vislabāk zināms, kādam jābūt sastāvam un taktikai, bet neveiksmes gadījumā tieši viņam arī jāuzņemas atbildība par to. Pēcspēles preses konferencē Pahars atzina, ka šobrīd viņš neko vairāk nevar izdarīt un, ja varētu atgriezties pagātnē, viņš visu darītu tāpat. Tas jau izklausās pēc kapitulācijas. Var uzskatīt, ka mums nav kvalitatīvu spēlētāju, tātad nav nekādu variantu, bet varbūt nevajag izkārt balto karogu. Vienkārši jāmēģina kaut ko pamainīt, sajust jaunas vēsmas. Galvenais jautājums, vai, liekot roku uz sirds, kāds var apgalvot, ka šajos trijos gados Latvijas izlase progresē?
Klausoties gaušanos par mūsu izlases potenciālu un slikto futbolistu materiālu, atcerējos mūsu pirmos soļus uz starptautiskās futbola skatuves deviņdesmitajos gados, kad atjaunotās Latvijas valstsvienības galvenais treneris Jānis Gilis arī nelidinājās mākoņos, nesapņoja par finālturnīriem, bet tajā pašā laikā mēs nezaudējām sava vai vājāka līmeņa komandām. Pat ja pieņemam, ka esam vienā līmenī ar Fēru salām un Kazahstānu, tad jāatzīst, ka nu jau ar nepatīkamu stabilitāti nespējam pārvarēt pat šo barjeru. Kad vasarā mūsu žurnālā bija intervija ar Latvijas Futbola federācijas prezidentu Gunti Indriksonu, viņš teica, ka “tikai aklais neredz, ka mūsu futbols attīstās”. Es viņam pilnībā piekrītu, tāpēc vēl jo vairāk būtu jocīgi, ja labprātīgi nolaidīsim latiņu, samierinoties ar zaudējumiem Fēru salām.
KAIMIŅU PIEMĒRS
Mēs bieži daudzās dzīves jomās salīdzinām sevi ar tuvākajiem kaimiņiem. Šobrīd varam apskaust Lietuvu, kas šajā ciklā var ar optimismu skatīties nākotnē. Starp citu, pirms trim gadiem gandrīz vienā laikā ar mūsu Paharu Lietuvas izlases galvenā trenera amatā stājās bijušais futbolists Igors Pankratjevs. Toreiz 2013. gada rudenī abas mūsu izlases tikās iepriekšējā pasaules čempionāta atlases turnīra izskaņā — Rīgā mēs uzvarējām 2:1, toties Viļņā bez variantiem zaudējām 0:2. Tomēr pēc pagājušā Euro 2016 cikla, kur lietuvieši nopelnīja 10 punktus, Pankratjeva vietu ieņēma cits bijušais Lietuvas izlases futbolists Edgars Jankausks, kura vadībā lietuvieši šo atlases turnīru iesākuši ļoti labi — neizšķirti 2:2 Viļņā ar Slovēniju un 1:1 Skotijā (turklāt abos mačos Lietuvas izlase tikai pēdējās minūtēs izlaida no rokām trīs punktus), kā arī uzvara 2:0 pār Fēru salu līmeņa Maltas izlasi ļauj Lietuvai ieņemt otro vietu grupā aiz Anglijas. Interesanti, ka visos trijos mačos lietuviešiem palīdzēja arī mūsu FK Jelgava pārstāvis Mindaugs Grigaravičs.
Zinu, ka daudzi pie mums uzskata, ka arī futbolā igauņi ir mums priekšā, lai gan tam nav racionāla pamatojuma, jo futbola laukumā joprojām parasti viņus uzvaram. Igauņu slavas brīdis bija 2011. gadā, kad Euro 2012 atlasē viņi sensacionāli aizspēlējās līdz izslēgšanas mačiem, paliekot vienu soli no finālturnīra, bet šajā ciklā Igaunijas izlasei arī ne pārāk veicas — pārliecinoša uzvara 4:0 pār Sanmarīno, bet sagrāve 0:5 Bosnijā un Hercegovinā un zaudējums 0:2 savās mājās Grieķijai.
Starp citu, kopš neatkarības atgūšanas Pahars ir sestais treneris, kurš vada Latvijas valstsvienību, toties Igaunijas izlasei šajā laikā jau bijuši 10 treneri, Lietuvai — 9 (tas ir, neskaitot vietas izpildītājus, kas šo darbu veica uz īsu brīdi). Nezinu, vai tas ir labi vai slikti, tikai konstatēju, ka esam kūtrāki uz pārmaiņām. No citām Eiropas valstīm pēdējo 25 gadu laikā mazāk par sešiem treneriem bijuši tikai septiņām izlasēm — Vācijai, Dānijai, Zviedrijai, Norvēģijai, Luksemburgai, Andorai un Sanmarīno. Izņemot Norvēģiju, kur 15 gadus izlasi vadīja leģendārais Egils Olsens un kas jau sen nav guvusi panākumus, par pārējām sešām šīm izlasēm laikam var teikt, ka tām vienkārši šajā laikā viss vairāk vai mazāk ir apmierinājis, ja jau reti maina trenerus — pirmās trīs regulāri sasniegušas vajadzīgos rezultātus, bet pēdējās trīs uz nekādiem rezultātiem nemaz necer. Interesanti, pie kurām varētu pieskaitīt sevi?
ĀRZEMJU ZĀLES
Bieži vien pieredzēts, kad vieni un tie paši spēlētāji pie viena trenera vairs nerāda vēlamo sniegumu, bet pēc treneru maiņas atdzimst (piemēram, šosezon mūsu virslīgā šādas apbrīnojamas pārmaiņas notika ar FK Jelgava, bet pērn — ar FK Ventspils). Protams, viena lieta ir konstatēt slimību, bet daudz grūtāks jautājums ir izrakstīt pareizās zāles. Dzirdēts, ka mums nemaz nav treneru, no kā izvēlēties — ne velti, arī Latvijas čempionātā pirmās trīs vietas ieņem ārzemju treneru vadītās komandas. Par laimi, mūsdienu globalizācijas laikmetā ir neierobežotas iespējas meklēt vajadzīgo speciālistu visā pasaulē. Piemēram, šā pasaules čempionāta atlases turnīrā Eiropas zonā gandrīz trešo daļu izlašu (16 no 52) vada citvalstu treneri. Mūsdienu futbolā varbūt vienīgi futbola lielvalstis principiāli cenšas iztikt ar saviem speciālistiem, bet pārējās komandas nekautrējas regulāri izrakstīt zāles no ārzemēm. Ja mēs paši uzskatām, ka jau esam Fēru salu līmenī, tad vēl jo vairāk ir nepieciešami kādi īpaši gājieni, lai būtu konkurētspējīgi. Brīžiem rodas iespaids, ka mums mēģina iestāstīt, ka Latvijas futbolisti ir tik vāji, ka mums tāpat nav izredžu, bet varbūt ir vērts vismaz pamēģināt. Galu galā nav, ko zaudēt.
Protams, ārzemju trenera uzaicināšana vēl neko negarantē — var izvilkt gan pilno lozi, gan nošaut greizi. Mums ir bijusi visai atšķirīga pieredze — ja gruzīna Revaza Dzodzuašvili laikā deviņdesmito gadu izskaņā guvām dažas fantastiskas uzvaras un pirmo reizi varējām sākt sapņot par finālturnīru, tad anglim Gerijam Džonsonam pēc pusotra gada darba nācās doties mājās bez panākumiem, kad Rīgā nespējām uzvarēt Sanmarīno (1:1). Tiesa, vēlāk Džonsons ne bez pamata apgalvoja, ka arī viņam ir savs nopelns Latvijas izlases Euro 2004 brīnumā, jo anglis vairākiem mūsu valstsvienības treneriem palīdzēja iekārtoties labos Anglijas klubos. Ja mēs vairs nerisinām nopietnus uzdevumus, tad varbūt jāaicina treneris, kurš vismaz palīdzēs mūsu futbolistiem atrast labāku darbu.
Neviens man neiestāstīs, ka Latvijas izlase nevarētu atrast interesantu ārzemju speciālistu — daudzi treneri labprāt savā CV ierakstītu darbu ar valstsvienību. Paņemsim par piemēru tās pašas Fēru salas, kas strauji progresējot. Šobrīd fēriešus trenē dāņu speciālists Larss Olsens, kurš pirms tam ne bez panākumiem strādāja Dānijas virslīgā, bet pirms tam Fēru salu izlasi vadīja bijušais Īrijas valstsvienības galvenais treneris Braiens Kers. Tātad nav neiespējami arī mazām valstīm atrast šāda kalibra speciālistus. Arī Ungārijas izlase, kas mūs tikko apspēlēja, pēc ilgiem laikiem guva panākumus tikai ārzemju trenera — vācieša Bernda Štorka — vadībā. Ungāri pēc 30 gadu pārtraukuma atkal tika uz lielo čempionātu finālturnīru, spēlējot Euro 2016. Atgādināšu, ka Euro 2016 piedalījās divas pasaules vai Eiropas čempionātu debitantes — Albānija un Islande. Arī tās abas šo vēsturisko panākumu guva, pateicoties ārzemju treneriem — attiecīgi itālim Džanni de Bjazi un zviedram Larsam Lagerbekam. Vai tik šeit neizpaužas mūsu ambīciju trūkums, jo visu laiku dzirdam, ka mums nav piemērotu speciālistu, bet tajā pašā laikā nemaz nemēģinām tos meklēt. Citu pieredze liecina, ka var atrast labus variantus. Atļaušos teikt, ka būtu ļoti vērtīgi satricināt mūsu futbola dīķi, kur daudzi varbūt jūtas pārāk komfortabli un ir iesūnojuši.
Konkrētu uzvārdu saukšana būtu tukšas spekulācijas, bet pārdomām vienu uzvārdu tomēr riskēšu minēt — ukraiņu treneris Romāns Grigorčuks savulaik spīdoši strādāja ar mūsu FK Ventspils, ievedot ventspilniekus Eiropas līgas grupu turnīrā, kas joprojām ir lielākais mūsu klubu futbola sasniegums. Pēc tam, atgriežoties dzimtenē, Grigorčuks izveda Odesas Černomorec no pirmās uz augstāko līgu, bet vēl pēc gada Černomorec viņa vadībā jau spēlēja Eiropas līgā, bet nu jau otro sezonu pēc kārtas Grigorčuks aizvedis Azerbaidžānas Gabala līdz Eiropas līgas grupu turnīram. Piekritīsiet, iespaidīgs CV. Cik zināms, pavasarī Grigorčukam arī beidzas līgums Azerbaidžānā.
PIECAS LATVIJAS FUTBOLA VALSTSVIENĪBAS LIELĀKĀS VILŠANĀS
1. Latvija—Sanmarīno 1:1
2001. gada 25. aprīlis (galvenais treneris — Gerijs Džonsons)
Šokējošā neveiksme Euro 2002 kvalifikācijas mačā pret tā saucamo Eiropas futbola pundurvalstiņu maksāja amatu Latvijas valstsvienības galvenajam trenerim anglim Gerijam Džonsonam. Anglis darbu ar Latvijas izlasi sāka visai cerīgi, ļoti aizraujošā cīņā tikai pēdējās minūtēs zaudējot spēcīgajai Skotijas izlasei (0:1), taču tad bezcerīgie zaudējumi Beļģijai (0:4) un Horvātijai (1:4) radīja pamatu kritikai, bet kronis visam bija neizšķirts pret Sanmarīno. Sanmarīno izlasei tas joprojām ir vienīgais punkts oficiālajos viesu mačos, bet pavisam 26 gadu laikā atlases mačos viņi izcīnījuši tikai trīs punktus.
2. Lihtenšteina—Latvija 1:0
2007. gada 28. marts (galvenais treneris — Jurijs Andrejevs)
Lai gan Lihtenšteinas futbolistiem izdevies šad tad pārsteigt futbola pasauli, taču to tāpat tradicionāli pieskaita futbola pundurvalstiņām. Mums laukumā joprojām bija pusducis Euro 2004 varoņu, tāpēc zaudējums izraisīja līdzjutēju un preses sašutumu, kā rezultātā arī šoreiz no darba šķīrās valstsvienības galvenais treneris Jurijs Andrejevs, kura vadībā mūsu izlase tikai pusgadu iepriekš sagrāva Islandi (4:0), bet iepriekšējā ciklā guva leģendāru neizšķirtu principiālajā mačā ar Krieviju (1:1).
3. Latvija—Fēru salas 0:2
2016. gada 7. oktobris (galvenais treneris — Marians Pahars)
Protams, Fēru salas nav gluži Sanmarīno, taču katra uzvara viņiem ir liels un visai rets notikums — pēdējo 15 gadu laikā Fēru salu izlasei tā bija tikai otrā viesu uzvara 36 izbraukuma spēlēs (vēl viens neizšķirts un 33 zaudējumi!) Turklāt jau iepriekšējā izlases mačā ne bez veiksmes izglābāmies no punktu zaudējuma citā pundurvalstiņā Andorā, izmokot knapu uzvaru 1:0. Zaudējumu Fēru salām nevar arī saukt par nepelnītu, jo vārtu gūšanas iespēju ziņā viesi neatpalika no mājiniekiem.
4. Latvija—Kazahstāna 0:1
2015. gada 13. oktobris (galvenais treneris — Marians Pahars)
Pirmo reizi vēsturē Latvijas valstsvienība pasaules vai Eiropas čempionāta atlases turnīrā finišēja pēdējā vietā. Lai izvairītos no šāda kauna, mūsu komandai pietiktu ar neizšķirtu pret tiešajiem konkurentiem, taču Kazahstānas izlase svinēja ļoti pārliecinošu uzvaru Rīgā — Latvijas izlase tā arī neizveidoja nevienu īstu vārtu gūšanas iespēju, bet vēl vairākkārt mūs no nepatikšanām glāba vārtsargs Andris Vaņins. Protams, Kazahstānā futbolā tiek ieguldīta liela nauda, izlase progresē, bet arī viņiem tā bija pirmā uzvara viesos sešu gadu laikā.
5. Lihtenšteina—Latvija 1:1
2013. gada 22. marts (galvenais treneris — Aleksandrs Starkovs)
Lai gan laika gaitā Lihtenšteina pierādījusi, ka nav bezcerīga komanda, tāpat Eiropā nav daudz vājāku izlašu. Tiesa, šajā mačā mums bija labas izdevības uzvarēt, otrajā puslaikā pat nerealizējām 11 m soda sitienu. Lai gan pār izlases galvenā trenera Aleksandra Starkova galvu gāzās lieli kritikas viļņi, viņš palika amatā, taču, kad nākamajā atlases mačā savā laukumā ar 0:5 zaudējām Bosnijai un Hercegovinai, arī mūsu futbola izcilākais treneris iesniedza atlūgumu.
2018. gada pasaules čempionāta atlases turnīrs
B grupa
Šveice 3 – 3 – 0 – 0 – 7:3 – 9
Portugāle 3 – 2 – 0 – 1 – 12:2 – 6
Ungārija 3 – 1 – 1 – 1 – 4:3 – 4
Fēru salas 3 – 1 – 1 – 1 – 2:6 – 4
Latvija 3 – 1 – 0 – 2 – 1:4 – 3
Andora 3 – 0 – 0 – 3 – 1:9 – 0
