Titulētā improvizētāja
Māra Jurševica
Viss zelts Olgai. Tā beidzās Latvijas galda tenisa čempionāts. Olga Kartuzova triumfēja visās trijās kategorijās, aiz sevis atstājot daudz jaunākas sāncenses.
Pašas vieta zem saules
Olga Kartuzova joprojām ir izcilākā galda tenisise mūsu valstī. Viņai nepatīk skaļi slavinājumi, toties pie spēles galda Olga ar apbrīnojamu aizrautību, liekot lietā iedzimtu bumbas izjūtu un improvizāciju, dzen konkurentes izmisumā.
„Čempiones titulu man tiešām ir visai daudz," atzīst Olga, „taču Latvijā savulaik bija izcila galda tenisiste Dzintra Lūkina, kura kļuva par Latvijas čempionu vienspēlē divpadsmit gadu pēc kārtas! Bet es – ar pārtraukumu, kad pasaulē nāca mans dēls Oļegs. Dzintra turklāt startēja PSRS izlasē, un tā jau bija krietni augstāka meistarība."
Olga Kartuzova mūsu valsts čempionātos 13 reižu triumfējusi vienspēlē, 15 – sieviešu dubultspēlē, 8 – jaukto pāru cīņās un kļuvusi par septiņkārtēju absolūto čempioni.
Savulaik viņa atzina, ka nekad nestāšoties ceļā savām audzēknēm. Toreiz teikto Olga apstiprina arī šodien. Katram skaidrs, ka ikvienam jaunajam un daudzsološajam sava vieta zem saules jāizcīna nevis jāgaida, ka visas durvis pašas plaši atvērsies. Olgas viena no talantīgākajām audzēknēm ir Antra Iļķena-Vinerte, kura tagad ir divu bērnu māmiņa, tomēr drīzumā domā atgriezties sportā. Taču grūti noliegt patiesību, – katram ir sava prasmes robeža. Viens trenējas gandrīz katru dienu neskaitāmas stundas, taču spožu rezultātu tā arī neizdodas sasniegt. Kā Olga Kartuzova pieveic visas sāncenses pašu mājās?
„Savulaik, kad mācījos Ļeņingradā, mūsu treniņgrupas sportistiem tika veikti īpaši testi, un Leshafta Fizkultūras institūta studenti šos rezultātus izmantoja disertāciju rakstīšanai," stāsta Olga. „Treneris bija pārsteigts, ka man, teiksim, pēc kārtas precīzi izdodas izpildīt četrdesmit sitienu. Testi parādīja, ka man ir iedzimta bumbas izjūta. Tā nu tiešām ir visam mūžam. Ja vēl pieliekam klāt spēlētājas talantu, viltību, kustīgumu un improvizāciju, ir iemesls gaidīt labu rezultātu. Un ļoti īpaša galda tenisā ir arī asa uztveres spēja un domāšana. Te nepieciešams rīkoties kā šahā – izdomāt trīs četrus gājienus uz priekšu."
Stāsts par pāriem
Vairāk titulu Olga guvusi dubultspēlēs. „Pārī man ir daudz interesantāk. Partnerus labprātāk izvēlos pati. Dubultspēlē nākas atvairīt katru otro sitienu, ir nedaudz garāks mirklis apdomāt nākamo gājienu. Nupat Latvijas čempionātā man laimējās, ka jauktajā pāru cīņā mans partneris bija Raimonds Lasmanis. Tā bija liela veiksme. Nezinu, vai viņš domā tāpat, taču šajās spēlēs es jutos lieliski, saskaņa bija apskaužama un rezultāts arī patīkams."
Tieši pāru sacīkstē Olga pasaules veterānu čempionātā Japānā izcīnīja bronzas godalgu kopā ar austrāliešu sportisti. Rīdziniece bija Uzlēcošās saules zemē ieradusies viena pati. Cīnoties kārtējā vienspēlē, līdzjutēju rindās bija šī austrāliešu galda tenisiste kopā ar savu treneri un centās Olgai dot vērā ņemamus padomus. Soli pa solim, un abas nolēma cīnīties vienā pārī. Izdevās!
Starti nu jau arī veterānu sacīkstēs sniedz lielu gandarījumu. Konkurence ir ļoti stipra jau Eiropas meistarsacīkstēs, kur sāncense, piemēram, ir kādreizējā kontinenta čempione ungāriete Urbana un vēl citas titulētas sportistes. „Tās ir augstas klases sacensības," turpina Olga. „Tagad es palēnām pietuvojos viņu meistarībai. Turklāt kāda nedaudz apvēlusies, cita vairs tik centīgi netrenējas, taču ir virkne spēlētāju, kuras ar šo nodarbi pelna naudu."
Nauda neizšķir visu
Savulaik kāds slavens Latvijas sportists teica – iedodiet man miljonu latu, es kļūšu par olimpisko čempionu. „Ar naudu vien par maz," Olga ir pārliecināta. „Ir tik daudz komponentu, kurus veiksmīgi vienā rindā un vienā veselā savienojot, var gaidīt vēlamo rezultātu. Mums ir vairāki profesionāli galda tenisisti, piemēram, Širokijs, Sidorovs, kuri ar šo nodarbi ārzemēs pelna naudu, taču Latvijas čempionātā vienīgi pēdējais no viņiem guva uzvaras laurus. Malacis ir Matīss Burģis, kurš nesen Rīgā Eiropas TOP 12 junioru sacīkstēs ieguva bronzas medaļu. Viņš mācās un trenējas Vācijā. Taču vispirms vajag sevi apliecināt pašu mājās, te vajag sasniegt vērā ņemamus rezultātus, lai būtu iemesls mēģināt iekarot augstākas virsotnes. Man prieks, ka Latvijā galda teniss soli pa solītim virzās augšup. Taču pretendēt uz populāra sporta veida statusu nav iespējams. Te nav Ķīna. Hokejs, basketbols, futbols ir virsotnē. Tur ir nauda, tur ir reklāma, cita attieksme. Pie mums galda tenisā nereti ierodas pat trīspadsmit, četrpadsmit gadu veci bērni, kuru vecāki vēlas, lai viņu atvases tā vienkārši izkustētos. Nu nevajag man trenēt tos, kas grib izkustēties. Man vajag tos, kuri grib spēlēt."
Kāda spēle, tāds cilvēks
„Jau sen ir pierādīts – kāds sportistam spēles stils, tāds arī viņš ir cilvēks," ieintriģē Olga. „Piemēram, mūsu daudzkārtējais Latvijas čempions Sandijs Vasiļjevs vienmēr atzinis uzbrukuma spēles stilu. Tāds viņš arī ir dzīvē – vienmēr uz priekšu, vienmēr kustībā, vienmēr būt ieguvējam. Titulētā Ina Jozepsone bija vispusīga spēlētāja, varbūt nedaudz labāk darbojās aizsardzībā. Viņa dzīvē arī meklē un atrod kompromisus. Arī es esmu vispusīga galda tenisiste un dvēselē – maigs cilvēks."
No galda tenisa tiešām nav, kur glābties. Ja vīrs Genadijs ir šā sporta veida treneris, ja dēls Oļegs arī ir galda tenisists. „Zinu, nav labi nest darbu uz mājām. Taču neizbēgami gandrīz katru, ja ne katru dienu runājam par galda tenisu. Tomēr ir brīdis, kad tas tomēr tiek aizmirsts. Vasarā, kad sākas sēņu laiks. Azartiskākais no mums ir Genadijs, un šajā procesā līdz pat burciņu aizvākošanai viņš ir lielākais darītājs un eksperts. Manā ziņā paliek lečo un virtuves sakārtošana pēc lielajiem darbiem. Toties dvēseles veldzēšanai fantastiska bija desmit dienu atpūta Hurgadā, kad varēju peldēties pēc sirds patikas, kad varēju domāt par visu ko un beidzot – ne par galda tenisu."
Par plāniem un nodomiem
Maijā Olga Kartuzova piedalīsies Eiropas veterānu čempionātā Roterdamā. Šoreiz viņa mēģinās tēmēt uz spožāko godalgu. Taču netiek aizmirsts par izlases kandidātu gatavošanu. „Mums ir talantīgas meitenes, kuras drīzumā centīsies sevi apliecināt. Vien žēl, ka sieviešu izlase jau sen vairs nebrauc uz pasaules un Eiropas čempionātiem, lai gan mums vienmēr bijuši labāki rezultāti nekā vīriem. Ja nepiedalāmies, tiek zaudēts laiks, kuru atgūt ir arvien grūtāk. Taču vienmēr esmu bijusi optimiste. Ja vēl ir tik lieliskas attiecības ar mūsu audzēkņu vecākiem, ir iemesls domāt un ticēt, ka kopā pagūsim lielus darbus paveikt."
Māra JURŠEVICA
