Ratiņtenisa Terēza
Februārī apritēs trīs gadi, kopš Latvijā spēlē ratiņtenisu. Pirmā un līdz šim vienīgā profesionālā trenere Terēza Stenclava ne reizi nav saņēmusi samaksu par savu darbu. „Mamma man ielika tādu vārdu — Terēza,” viņa tikai nosaka, rosinot asociācijas ar žēlsirdības ikonu Māti Terēzi…
Tenisa kluba ENRI Kalnciems kortos rosās cilvēki ratiņkrēslos. Kāds kārto savu kājas protēzi, cits lūko pārsēsties sporta ratos, daži sākuši treniņu. Kamēr izcilākās Latvijas ratiņtenisistes Natālijas Novikovas sistā tenisa bumbiņa lido, gada populārākais vīrietis paralimpiskajā sportā Maksims Voroņeckis no tīkla atkāpjas, aizjoņo ar savu ratiņkrēslu uz laukuma stūri un veikli atsit bumbiņu… Ratiņtenisistam jāprot ne tikai ar raketi pa bumbiņu pareizi trāpīt, bet arī manevrēt ar ratiem, uzņemt ātrumu, laikus nobremzēt, pagriezties. Daudz bumbiņu mētājas gar korta malām, bet arī spēlētājiem to netrūkst: vienam tās ir kabatās, otram — blakus ratiņos, citam iespiestas ratu spieķos. Kad beidzot visas bumbiņas izspēlētas, paši vien tās salasa. Bet šī ir tikai iesildīšanās.
CEĻĀ GADĪJĀS ŽANETE…
Trenere Terēza Stenclava runājas ar Žaneti Vasaraudzi, kura no sava ikdienas ratiņkrēsla pārsēdusies sporta ratos un gatavojas pievienoties pārējiem spēlētājiem. Tieši šī sieviete pamudināja Terēzu sākt trenēt ratiņtenisistus. Žanete ir ratiņos kopš 17 gadu vecuma, pēc tam, kad neizņēma līkumu ar Jawa motociklu. „Žanetes piecpadsmit gadus vecie dvīņu puikas jau gadiem trenējas tenisā, bet ne pie manis,” stāstu iesāk Terēza Stenclava. „Pavadīdama dēlus uz treniņiem, viņa bieži uzturējās kortos. Bija pierasts Žaneti redzēt, bieži gadījās satikt, reizēm parunājāmies, līdz viņa ieminējās, ka gribētu trenēties ratiņtenisā, pati jau bija savākusi diezgan daudz informācijas. Piekritu pamēģināt.”
Žanete Vasaraudze, starp citu — pirmā Saeimas deputāte ratiņkrēslā, 2011. gadā bija izpētījusi, ka pirms Ziemassvētkiem Lietuvā notiek seminārs par ratiņtenisu, un ierosināja doties uz to. „Tā nu Lietuvā pirmo reizi ieraudzīju, kas tas ir,” turpina Terēza. „Sākumā es nezināju, kā ar ratiņos sēdošajiem kontaktēties — pietupos, piecēlos. Piecdesmitā pasaules rakete un holandiešu treneris rādīja paraugdemonstrējumus. Man likās: „Ak dievs, kā viņš var likt cilvēkiem ratiņkrēslos lasīt bumbas!?” Tikai vēlāk sapratu, ka viņš pareizi dara, jo pret ratiņniekiem jāizturas kā pret sportistiem, nevis kā pret kādiem nevarīgajiem. Lielākā problēma ir tā, ka mūsu sabiedrībā bieži vien ratiņos sēdošos uztver kā slimus. Patiesībā ir tikai viena atšķirība — viņi nevar iet kājām, tāpēc pārvietojas citādi,” skaidro trenere.
„Mēs Latvijas Tenisa savienības (LTS) vārdā iestājāmies Paralimpiskajā komitejā. Paralimpiskās komitejas priekšsēdētāja Daiga Dadzīte man ieteica dažus spēlētgribētājus. Pirmais ratiņtenisa treniņš notika 2012. gada 15. februārī. Kad ierados un ieraudzīju savus nākamos sportistus, gandrīz pazaudēju runasspējas: sēž man priekšā trīs smuki puiši Kaspars, Agris un Aigars! Reti redzam cilvēkus uz ielas ratiņkrēslos, tāpēc nemaz nezinām, kādi jauki, inteliģenti cilvēki — arī gados jauni — ir piesaistīti ratiņkrēslam. Viņi man rādīja visādus pigorus, ko spēj ar ratiem izdarīt, bet, kad viens kortā nogāzās, es pārbijos, taču viņš prata pats piecelties. Tagad jau es vairs nejūtu to, ka cilvēki sēž ratiņkrēslā, kontaktējos ar viņiem kā ar jebkuru cilvēku.”
NO ZOBĀRSTES LĪDZ TENISA SKOLAI
Terēza Stenclava ir sportiska kopš bērnības. No trīs līdz 12 gadu vecumam viņa nodarbojās ar sporta dejām, bet pēc strīda ar partneri tās pameta. Vēlāk tēvs viņai piedāvāja spēlēt tenisu. Tā nu vecāki pilnīgi visus savus spēkus un laiku veltīja tikai Terēzai. Trīspadsmit gadi bija pārāk liels vecums, lai tiktu pie augstiem rezultātiem, tomēr 18 gadu vecumā Terēza sasniedza Latvijā pirmo desmitnieku. 21 gada vecumā viņa aizgāja no sporta, jo piedzima meita un turpmākos trīs gadus viņa neko aktīvi nedarīja.
Terēzas atgriešanās sportā sakās ar zobārstes apmeklējumu. „Mana zobārste Ilona Nagle gribēja, lai es viņu pamācu spēlēt tenisu,” atceras Terēza, bet tad bija jāņem tenisa rakete rokās un arī pašai jāspēlē. „Tagad varu teikt paldies, ka viņa mani ievilka atpakaļ sportā. Sāku studēt Sporta pedagoģijas akadēmijā, pabeidzu, palīdzēju vienam trenerim, palīdzēju otram un izveidoju savu tenisa skolu Tenisa skola TS, kurā trenējam gan bērnus, gan pieaugušos un nu jau arī ratiņtenisistus.”
DARBS BEZ ALGAS
Kopš Terēza Stenclava strādā ar ratiņtenisistiem, nopelnīto savā tenisa skolā nākas ieguldīt ratiņtenisā, jo ar Paralimpiskās komitejas piešķirto finansējumu pietiek tikai tenisa kortu īrei. Treneres algai neiznāk. „Nebūtu slikti, ja man kāds par to maksātu algu. Bet ņemt no sportistiem… Es nevaru viņiem prasīt samaksu, jo viņiem pašiem nav viegli ar naudu. Protams, mēs meklējam sponsorus, jo ir arī jābrauc uz sacensībām. Iznāk, ka es strādāju ar citiem tenisistiem, lai kaut ko nopelnītu, un, braukājot pa turnīriem, šo algu tērēju.” Jūtams, ka Terēzai tomēr nedaudz sāp sirds, jo nav tik viegli visu laiku būt labdarei.
„Tā var darboties kādu brīdi, bet tā nedrīkst būt norma,” vaicāta par samaksas jautājumu, saka ratiņtenisiste Žanete Vasaraudze. „Man bieži nācies morāli atbalstīt Terēzu, jo tas nav vienkārši. Viņa ir malacis. Es palīdzu ar savām teorētiskajām zināšanām, viņa — ar praktiskajām. Tomēr būtu tikai loģiski maksāt viņai algu, jo viņai nav jāstrādā par velti. Terēzas darbu šobrīd cenšamies kompensēt ar savu atbalstu, ar labiem startiem sacensībās, jo trenerim nevar būt lielāka prieka, kā redzēt savu audzēkņu sasniegumus sportā. Ceram, ka varēsim atrast papildu finansējumu, lai kaut nedaudz kompensētu treneres ieguldījumu.”
IEJUŠANĀS RATIŅKRĒSLĀ
Sākumā Terēza Stenclava nejutās droši, strādājot ar ratiņtenisistiem, jo nebija praktiskas pieredzes, viņa bija tikai izpētījusi dažādus videoierakstus. Trenēt ratiņos sēdošu tenisistu nav tas pats, kas trenēt tenisistu, kurš spēj skriet un lēkt. „Pirms treniņiem ierados agrāk, iesēdos ratiņkrēslā un mēģināju spēlēt,” atklāj trenere. „Skatījos internetā, kā tas notiek, mēģināju braukt ar ratiem, sist — tas bija vajadzīgs, lai es saprastu vairāk. Ratiņos sēdošajiem invalīdiem ir ļoti spēcīgas rokas. Viņiem ar to pašu roku, kurā tur raketi, ir vēl jāpalīdz ripināt ratus, jo ar vienu roku nevar izmanevrēt. Mani sportisti ir man vaicājuši: „Kā tu vari to zināt?” Nu jau izbraukumos sēžos pati ratos un spēlējam draudzības mačus.”
Patlaban ratiņtenisu aktīvi spēlē aptuveni 10 cilvēki, uz Jūrmalu un Rīgu brauc trenēties cilvēki arī no Valmieras un no Jelgavas. „Treniņš ir bez maksas, bet viņi tērē daudz naudas degvielai, lai atbrauktu,” kārtējo reizi Terēzai Stenclavai nākas pieminēt finanses. „Sākumā Latvijas Tenisa savienībā mūs neuztvēra nopietni, domājot, ka cilvēki paspēlēs un visu pametīs, bet, ja kaut ko sāku, tad turpinu, iekrītu azartā. Pamazām sākām starptautiskos turnīros piedalīties, pagaidām braukājam uz pirmā līmeņa sacensībām. Šobrīd septiņi Latvijas ratiņtenisa spēlētāji ir pasaules reitingā, trīs sievietes un četri vīrieši. Mūs sāk aicināt uz treniņnometnēm ārzemēs, kas ir ļoti vajadzīgas, lai iegūtu pieredzi. Latvijas Tenisa savienība mūsu sasniegumus novērtēja un izveidoja ratiņtenisa komisiju, kurā ievēlēja mani par priekšsēdētāju. LTS arī piešķīra man gada balvu — par ieguldījumu ratiņtenisā.
Ceru, ka nākotnē izdosies attīstīt šo sporta veidu visā Latvijā. Mēs rādām paraugdemonstrējumus, kuros cenšos iesaistīt Latvijas tenisa zvaigznes. Esam demonstrējuši, kā pārī ar ratiņnieku var spēlēt arī klasiskā tenisa spēlētājs,” stāsta trenere Terēza Stenclava. „Ja mums izdotos panākt ratiņtenisa plašāku attīstību Latvijā, iesaistīt vairāk treneru, tad varētu rīkot arī Latvijas čempionātu.”
KATRS VARU ATVER JAUNAS DURVIS
Vai visi ratiņnieki var spēlēt tenisu? Terēza pārliecināta, ka spēlēt var ikviens, kurš spēj kaut kā uzsist pa bumbiņu. Ratiņteniss īpaši neatšķiras no klasiskā tenisa, izņemot to, ka sportisti spēlē speciālajos tenisa ratiņkrēslos un bumba pret zemi var atsisties divas reizes.
Ratiņtenisā ir tikai divas vecuma grupas — jaunieši un pieaugušie, bet jauniešu līdz 18 gadu vecumam pagaidām Latvijas ratiņtenisā nav. Pašreizējie ratiņtenisisti iecerējuši prezentēt savu sporta veidu jauniešiem Vaivaru rehabilitācijas centrā, lai piesaistītu jaunākus spēlētājus. „Vecākus nereti pārņem izmisums, kad bērns nokļūst ratiņos, ka viņa dzīvē viss beidzies, bet tā nav,” norāda trenere. „Gribētu iesaistīt bērnus un vecākus, lai viņi kopā spēlētu.”
Ratiņniekus iedala divās kategorijās. Ir parastie spēlētāji un tādi, kuriem kustību spēju zaudējušas ne tikai kājas, kuriem traumu dēļ ir vājākas arī rokas. Lielākoties šī problēma raksturīga cilvēkiem ar kakla skriemeļu lūzumiem, viņiem raketi teipo pie rokas. „Mums ir viens tāds spēlētājs — Guntars Skrabis,” stāsta Terēza. „Īsts vīrietis, kurš nekad nepateiks, ka nevar — ja vajag kaut ko darīt, lai būtu labāki rezultāti, tad viņš iet un dara, par spīti grūtībām.
Reiz treniņā ieradās kāds puisis ar kakla skriemeļu lūzumu, viņš bija nesen guvis traumu, un viņam rokas slikti kustējās. Viņš burkšķēja, neko negribēja. Teicu: „Paņem raketi!” Viņš atrūca: „Man rokas nekustas!” — „Kā nekustas, roku pacelt taču vari!” Puisis paņēma rokā raketi, uzmetu bumbu un viņš uzsita tā, ka bumbiņa pārlidoja tīklam. Bija fantastiski redzēt, kā mainījās viņa sejas izteiksme. Tajā brīdī viņš noticēja, ka to spēj un bija tik laimīgs. Šis viens atklājums — tās ir durvis uz kaut ko lielāku,” ir pārliecināta trenere.
MĒRĶIS — TOKIJAS PARALIMPISKĀS SPĒLES
Ratiņteniss kopš 1992. gada ir arī paralimpiskais sporta veids. Terēza Stenclava skaidro, ka uz tuvākajām spēlēm Riodežaneiro Latvijas spēlētāji nevar paspēt, jo atlase pēc reitinga ilgs tikai līdz maijam. „Ja arī mēs perfekti spēlētu, nevar paspēt savākt punktus ar savu dalību sacensībās. Labākā Latvijas ratiņtenisiste Natālija Novikova patlaban ir 125. vietā pasaulē, bet vīriešu konkurencē mūsu līderis ir aptuveni 500. vietā. Ir nereāli iekļūt labāko divdesmitniekā. Mums arī nav tāda finansējuma, lai piedalītos tik daudzās sacensībās, un nav vēl arī pietiekami lielas pieredzes. Varam vienīgi cerēt uz dalību Tokijas paralimpiskajās spēlēs, kas notiks 2020. gadā,” situāciju ieskicē Terēza Stenclava.
Terēza uzskata, ka ratiņniekiem teniss ir vispopulārākais individuālais sporta veids, turklāt ar strauju attīstību. Lietuvā to spēlē jau septiņus gadus, un Baltijā lietuvieši ir līderi. Tomēr pērn mūsu Natālija Novikova kļuva par Baltijas valstu čempioni. Savukārt Maksims Voroņeckis pārī ar lietuviešu spēlētāju tika pie vicečempiona titula.
„Lai gan tenisu sāku spēlēt tikai februārī, Terēza man jau maijā piedāvāja piedalīties sacensībās,” atceras Natālija Novikova. „Teicu, ka es gribētu, bet man būs kauns, tev būs kauns… Terēza tomēr mudināja mēģināt. Pirmajās sacensībās es piedalījos ar saviem ratiem, jo man vēl nebija sporta ratiņkrēsla, tomēr vienu spēli izdevās vinnēt. Esmu pērn paspējusi piedalīties sacensībās Viļņā, Pērnavā, Sanktpēterburgā.”
Kas tieši fiziski jāattīsta ratiņtenisistam? Natālija saka — gan muguras muskuļi, gan vēdera prese, bet smejas, ka pats galvenais ratiņtenisā esot galva. „Pirms paliku uz ratiņiem, visu laiku biju fiziski aktīva, bet to nevar salīdzināt ar to, kādas pūles jāpieliek, lai spēlētu tenisu, sēžot ratiņos. Turklāt esmu tikai četrus gadus šādā situācijā. Nodarbojos arī ar galda tenisu, bet šeit ir grūtāk, un tas man vairāk patīk.”
PIENENES CAUR ASFALTU
Ko cilvēks ratiņkrēslā iegūst no darbošanās tenisā? „Teniss vairāk pielīdzināms reālajai dzīvei, jo tenisa laukumā treneris nedrīkst neko teikt priekšā. Spēlētājs ir viens, pats pieņem lēmumu, pats uzņemas atbildību par to, ko dara — tieši tāpat kā ikdienā,” skaidro Terēza Stenclava. „Tāpēc daudzās valstīs rehabilitācijai izmanto ratiņtenisu. Vēl kāds pluss — teniss noņem stresu. Reiz kāda sieviete atnāca stresaina, bija sašutusi par sava vīra rīcību, izmisusi, ka būs jāšķiras. Pēc tam, kad treniņā bija izsitusi no sevis laukā dusmas, viņa teica: zini, man ir normāls vīrs, ko es tur pirmīt sarunāju…”
Interesantākie piedzīvojumi ar saviem sportistiem? Terēzai ir tāds stāsts: „Pēc Tenisa savienības balles, kurā pirmo reizi piedalījās arī ratiņtenisisti, mēs nolēmām vēl aiziet uz diskotēku. Toreiz no Radisson Blue hotel devāmies uz Coyote Fly Vērmanes dārzā. Bija sasnidzis, ielas nebija tīrītas, vairāk nekā pusstundu kūlāmies uz turieni. Mūsu bariņā bija vismaz 10 ratiņkrēslos sēdošie. Mūs sagaidīja kā īpašus viesus, noorganizēja VIP galdiņu. Visas nakts garumā mums bija norīkoti apsargi, kas palīdzēja. Mēs jutāmies tik fantastiski, dejojām. Starp citi arī ratiņniekiem notiek sacensības sporta dejās, vīrietis ratiņos var lieliski vadīt deju,” piebilst Terēza, kura pati nesen atsākusi treniņus sporta dejās.
Sportisti prot pateikt paldies Terēzai —puiši reizēm uzsauc pusdienas. Pirms Ziemassvētkiem Natāliju iepriecināja, uzdāvinot treniņtērpu. Pārsteigumu sagādājuši arī Žanete un Terēzas brālis, kurš ir staigājošais — abi ir kopā jau divus gadus un Terēza nosmej, ka Žanete ne tikai ienākusi viņas dzīvē ar ratiņtenisa ideju, bet nu jau arī radinieces statusā. „Mums velkas līdzi kaut kāda padomju laika domāšana, jo, saskaroties ar cilvēku ratiņkrēslā, rodas saspringums, ka viņš ir kaut kāds neriktīgs,” dusmojas Terēza Stenclava. „Dzīve taču turpinās arī ratiņniekiem, jā, nedaudz citādi, bet turpinās. Ja jau pat pienenes var izspraukties cauri asfaltam, kāpēc cilvēks ratiņkrēslā nevarētu pielāgoties un iemācīties ar visu tikt galā? Reiz es kādam puisim piedāvājos palīdzēt iecelt mašīnā ratus, un viņš atbildēja, ka ir vīrietis un ir pieradis palīdzēt sievietei, nevis otrādi,” savu nelielo izgāšanos piemin trenere.
„Jūtos tā, it kā es būtu pielikusi pirkstu kaut kādas vēstures tapšanai,” domīgi bilst ratiņtenisa aizsācēja. „Saka — vajag dzīvot tā, lai kāds atcerētos, ka esi padarījis kaut ko labu. Darīt ko labu — tā tiešām ir forša sajūta.”
Terēza STENCLAVA
Dzimusi: 1979. gada 17. jūnijā Rīgā
Izglītība: Rīgas humanitārā ģimnāzija, Rīgas 28. vidusskola, Latvijas Universitāte — ekonomiste, Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija (LSPA) — trenere, LSPA maģistrantūra — rekreācijas speciāliste
Darba gaitas: VID nodokļu inspektore; Privatizācijas aģentūras juridiskās daļas lietvedības sekretāre; grāmatvede advokātu birojā; kopš 2009. gada — biedrības Tenisa skola TS valdes priekšsēdētāja, tenisa un ratiņtenisa trenere
Vaļasprieks: sporta dejas
Ģimenes stāvoklis: neprecējusies, audzina divas meitas Viktoriju (13) un Sāru Deboru (7)
