Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā
Žurnāls: Nr. 281 Mēs varam!

Skaties smailē

Diska metējs un lodes grūdējs Aigars Apinis jau ilgus gadus ir sekmīgs cēlmetālu mednieks visdižākajās paralimpiešu sacensībās, bet krāslavieša Dmitrija Silova sudraba medaļa šķēpmešanā pasaules paralimpiešu meistarsacīkstēs Lionā daudziem varbūt bija pārsteigums. Taču ne pašam Dmitrijam un viņa trenerei Inārai Aperānei.

SAVĀDĀKS, BET KOPĀ AR VISIEM

Trīs gadu vecumā Dmitrijs izkrita no divstāvu gultiņas. Pats puisis to neatceras. Pēc tam sekoja gari mēneši nekustoties, mātes rūpes, kura nebeidza ticēt, ka dēls reiz celsies. Desmit gadus pēc kārtas Dmitrijs tika vests ārstēties uz Nacionālo rehabilitācijas centru Vaivari, un tikai pamazām viņš atgriezās kustīgo dzīvē.

Dmitrijs atzīst, ka viss beidzies tik labi, cik labi vien var būt pēc tāda negadījuma. Tiesa, lāgā nestrādā labās rokas pirksti, nedaudz īsāka ir viena kāja.

Puisis stāsta, ka īsti nezinot, kā ir būt pilnīgi veselam, bet viņš jūtoties ļoti labi. Jau skolas gados (Dmitrijs mācījās Krāslavas pamatskolā, beidza Krāslavas Valsts ģimnāziju) Dima daudz sportoja, spēlēja basketbolu, futbolu, volejbolu, skrēja un lēca. Savu vienaudžu vidū viņš nejutās savādāks, jo nekad nav jutis kādu aizskārumu par savu roku vai kāju.

YOUTUBE UN… ŠĶĒPS

Laime nelaimē — Dmitriju 15 gadu vecumā pierunāja piedalīties Latvijas paralimpiešu meistarsacīkstēs vieglatlētikā, kurās Dmitrijs sprintā kļuva par čempionu. Loģisks likās tālākais solis sākt trenēties vieglatlētikā. Pirmā viņa trenere bija Inna Radēviča, slavenās tāllēcējas un novadnieces Inetas Radēvičas māte.

Puisis skrēja 100, 200 m, lēca tālumu un bieži vien kļuva par uzvarētāju arī veselo konkurencē. Krāslavā tāllēkšanā viņš tika līdz 5,68 metriem, taču mieru nelika šķēps, jo treniņos mestā bumbiņa lidoja gana tālu. Saskatījies You Tube šķēpmešanas sacensības, kādā klusākā brīdī viņš paņēma rokās teiksmaino rīku, un tas… lidoja.

Sākot studijas LSPA, Rīgā viņš trenējās pie Ulda Kurzemnieka, kur atkal pievērsās tāllēkšanai un sprintam, bet šķēpu joprojām mētāja vienatnē. Tomēr tik sekmīgi, ka izpildīja pasaules paralimpiskā čempionāta kvalifikācijas normu un 2011. gadā aizbrauca uz Jaunzēlandi, kur ar personisko rekordu 42,19 m debijas startā izcīnīja 7. vietu.

Pirms paralimpiskajām spēlēm Londonā Dmitrija šķēps uz laiku sastinga lidojumā, jo viņa invaliditātes grupai šķēpmešana nebija iekļauta programmā. Tomēr puisis Londonā startēja un izcīnīja devīto vietu tāllēkšanā, tikai trīs centimetrus atpaliekot no fināla astoņnieka. Taču ne pēc tā ilgojās Dmitrijs. 2016. gadā paralimpiskajās spēlēs Riodežaneiro viņa grupas sportisti atkal metīs šķēpu. Loģiska bija Dmitrija trenera Ulda Kurzemnieka rīcība aizvest viņu pie īstenas šķēpmetēju treneres Ināras Aperānes. Sākās jauns aplis.

DMITRIJS IR VĒRTĪBA

Trenere Ināra Aperāne (savulaik pasaules jaunatnes rekordiste, Eiropas junioru vicečempione) ar paralimpiešiem nebija strādājusi. Tas bija jauns izaicinājums, bet viņa ir gatava palīdzēt jebkuram, kas vēlas būt kopā ar šķēpu.

Sākumā Ināra Dmitriju uztvērusi kā saudzējamu būtni — likusi strādāt ar maziem svariem, pārlieku neaizrāvusies ar fiziskajiem vingrinājumiem, taču, iepazīstot puisi tuvāk, sapratusi, ka viņas priekšā ir fiziski attīstīts, spēcīgs atlēts, kurš ļoti grib trenēties un mest šķēpu.

Šobrīd trenere, liekas, ir aizmirsusi Dmitrija veselības specifiku, un viņš trenējas ar pilnu atdevi. Panākusi pat to, ka Dmitrijs met ar savainoto labo roku, kas ir ļoti noderīgi, lai noslogotu arī ķermeņa labo pusi. Tāpat, par brīnumu pašam Dimam, treniņos tiek izmantota svaru stieņa raušana, kur jāstrādā ir abām rokām. Starp citu, guļus Dmitrijs spiež 110 kg smagu stieni, kas nedarītu kaunu daudziem vieglatlētiem.

Mērķis abiem ir viens — uzlabot metiena tehnisko izpildījumu, ieskrējiena ritmu, jo spēka Dimam jau tagad pietiek metrus 10—15 tālākam metienam. Ināra šābrīža galveno uzdevumu raksturo ar sava trenera Oto Jurģa vārdiem — skaties uz šķēpa smaili, ja tu to redzi, tad šķēps lidos pareizā trajektorijā.

Trenere atzīst, ka strādāt ar Dimu ir viens prieks, puisis ir centīgs, gudrs, jo cenšas izprast jebkuru vingrinājumu. Turklāt nav jālauza galva par fizisko sagatavotību, jo Dmitrijs divus gadus ir strādājis par fitnesa treneri un labi izprot sakarību starp pareizi ieguldīto darbu un jaunu spēku ieplūšanu ķermenī.

Darbs rit ar pilnu atdevi, un Ināra tic, ka Dmitrijs, par kuru viņa saka — vērtība mūsu sportā, spēs sasniegt visaugstākos mērķus.

MĀCĪBAS, TAD VISU SPORTAM

Lai spētu izdzīvot Rīgā un mācītos, 24 gadus vecais puisis pirms diviem gadiem LSPA ņēma akadēmisko atvaļinājumu un strādāja Krāslavā par fitnesa treneri. Sapelnīja naudu studijām un turpināja mācības. Līdz bakalaura grādam vēl atlicis gads, bet pēc tam Dmitrijs nolēmis pilnīgi ziedot sevi sportam.

Par Lionā sasniegto pasaules vicečempiona titulu Dima ir priecīgs, taču ne tik apmierināts ar rezultātu, jo treniņos rīks lidojot 4—6 metrus tālāk, līdz čempiona zeltam pietrūka apmēram piecu metru. Stabilitāte, prasme pielāgoties mainīgajiem laika apstākļiem, tas ir pieredzes jautājums, kura vēl jāiegūst, jo īstas šķēpmešanas treneres vadībā viņš trenējas vien nepilnu gadu.

Par sprintu un tāllēkšanu Dmitrijs vairs daudz galvu nelauza — ja vajag, tad startē, taču par galveno uzskata brīnumaino šķēpa lidojumu.

Iespējams, ka Dmitrija dzīve būtu izveidojusies savādāk, ja nebūtu sācis nodarboties ar sportu. Sports viņam un līdzīgas nelaimes piemeklētajiem ir sava veida dzīves skrejceļš, pa kuru tu vari traukties kopā ar visiem, sasniegt visaugstākos mērķus, kuri no tevis, tāpat kā jebkura, pat visveselākā sportista, prasa visu, kam esi gatavojies.