Azarts mūža garumā

Aleksandra Obižajeva vārds Latvijas vieglatlētikā pamazām kļūst par leģendu. Šogad paiet 33 gadi, kopš viņš ir Latvijas rekordists. Pirmo reizi Aleksandrs šo titulu ieguva 1980. gadā, kārtslēkšanā veicot 5,41 m. Septiņus gadus vēlāk viņš rekordu pacēla līdz 5,80 m. Šis rezultāts joprojām nav pārspēts.

Aleksandrs Obižajevs ir startējis divās olimpiskajās spēlēs (1992. un 1996. gadā), bijis Eiropas rekordists telpās (5,74 m — 1983. gadā), izcīnījis sudraba medaļu Eiropas čempionātā telpās (5,60 m — 1983. gadā), bijis PSRS čempions (1987. gadā).

Šobrīd Latvijas rekords sievietēm (4,20 m) pieder viņa meitai Kristai Obižajevai, kuru pats arī trenē. Sieva Jeļena Obižajeva joprojām ir Latvijas rekordiste tāllēkšanā telpās — 6,78 m (1985), savulaik valsts rekordiste bija meita Rita — 3,92 m (2004). Rekordistu ģimene.

Atraktīvs, enerģisks, sportisks Aleksandrs redzams katrās kārtslēcēju sacensībās, jo arī brāļi Pujāti, mūsu otrais un trešais numurs, ir viņa audzēkņi.

Aleksandrs ir ļoti patriotisks, kaut gan tikai viņa māte ir latviete. Viņš mācījies gan krievu, gan latviešu skolās, bet runas par divvalodību uzskata par aplamām, jo visiem, kas dzīvo Latvijā, jāprot tās valoda, jāciena tās tradīcijas. Pats viņš nekad cilvēkus pēc tautības nav šķirojis.

Aleksandrs OBIŽAJEVS

Dzimis

1959. gada 16. septembrī Saulkrastos

STATUSS

Toreiz: Biju sportists, kas trenējās profesionāli, kaut arī PSRS laikos mēs visi oficiāli tikām dēvēti par amatieriem. Profesionāļi bija kapitālismā, tātad tas bija slikti un nosodāmi. Visādos veidos sportisti, kaut niecīgi, bet tomēr tika atalgoti. Pats savulaik biju virsnieks padomju armijā. Profesionāļi ar amatiera atalgojumu.

Tagad: Trenēju meitu Kristu, vēl Kārli un Paulu Pujātus. Viņus gan neregulāri, jo abi pēdējos gadus mācījās ASV. Kārlis tagad augstskolu beidzis un atgriezies, bet Pauls dosies atpakaļ un turpinās apgūt ķīniešu valodu.

AUGUMS, SVARS

Toreiz: 187 cm, ap 90 kg.

Tagad: 185 cm, ap 90 kg.

FIZISKĀS SAGATAVOTĪBAS RĀDĪTĀJI

Toreiz: Kad trenējos, tad bija tādi fiziskie vingrinājumi, kurus šodien vairs nevaru atkārtot.

Nezinu, vai kāds ar kārti lēcis vairāk par mani — 87 lēcieni viena treniņa laikā. Tas prasīja visu dienu — trīs stundas lēcu, paēdu kādu maizīti, padzēros tējiņu un atkal trīs stundas, pēc tam vēlreiz. Gribēju sasniegt simtu, bet mugura vairs neturēja. Ja ieskrējiena garumu (30 metri tīrais ieskrējiens, vēl 15 pieskrējiens) pareizina ar mēģinājumu skaitu, tad sanāk gandrīz četri kilometri ar kārti rokā. 50—60 lēcieni bija ikdiena.

Pie stieņa pievilkos 30 reizes, uz rokām varēju staigāt, kamēr apnika.

Tagad: Dzīvoju mierīgi. Ikdiena sākās ar elpošanas vingrinājumiem, tiem veltu vismaz pusstundu.

Pievilkties varu 15 reizes, uz rokām varu nostaigāt labu gabalu.

ĢIMENES STĀVOKLIS

Toreiz: 1981. gadā apprecējos ar treniņu biedreni Jeļenu Freimani. Mums ir  meitas Rita (1988) un Krista (1996).

Tagad: Laimīgi precējies jau 32 gadus, vectētiņš vēl neesmu.

INVENTĀRS

Toreiz: Kārtslēkšanā inventāram ir milzu nozīme, taču sākumā tā kvalitāte nav izšķiroša. Es sāku lēkt mežā — starp priedēm novilku striķīti un ar veļas kārti vai kādu citu koku lēcu pāri. Kad sāku trenēties pie Saulkrastu trenera Aleksandra Pētersona, tad 3 m un augstāk lēcu ar augstlēkšanas latiņu. Tikai vēlāk pie trenera Vladimira Gogolinska tiku pie īstajām kārtīm. Sākumā tas bija austrumvāciešu ražojums, vēlāk amerikāņu.

Man palaimējās, jo, kad trenējos pie Tālivalža Budēviča, varēju izmantot arī valsts rekordista un PSRS izlases dalībnieka Jāņa Laura kārtis.

Vēlāk, kad pats biju PSRS izlasē, tad ar kārtīm īpašu problēmu nebija.

Atceros gan, ka pirmās stikla šķiedras kārtis bija smagas — 7—8 kg, vēlāk nāca divreiz, trīsreiz vieglākas. Jo jaunākas kārtis, jo ātrāk darbojas katapultas spēks, mazāka fiziskā slodze.

Tagad: Kad dzirdu, ka treneri saka, ka nevarot trenēt kārtslēcējus, jo neesot inventāra, kļūstu dusmīgs. Sāciet ar latiņām, pameklējiet noliktavā vecās vācu kārtis! Gan jau kaut kur guļ putekļos paslēptas.

Kad atradīsiet puiku vai meiteni, kam deg acis, kārti ieraugot, kas stundām ilgi lēks un lēks, tad domāsim tālāk. Ja būs talants, ar to pašu augstlēkšanas latiņu skaisti lēks 3,20 m, un īsto kārti kaut kā izkombinēsim.

Vajadzīgs darbs. Ja treniņos lēksi 10 reizes, nekas nebūs. Vajag 30, 40, 50 reizes. Tas ir tāpat kā ar vijoli — nevar spēlēt 10 minūtes dienā un kļūt par virtuozu. Retais to grib, vieglāk ir iebāzt ausīs pleijera vadus, pasēdēt pie interneta, aiziet uz tusiņiem. Tas ir iemesls rezultātu vājumam, nevis kārtis.

Tāds laiks — visi visu grib gatavu, bet vieglatlētikā viss nāk lēnām, proporcionāli ieguldītajam darbam. Futbolā tev var paveikties, vari iesist vārtus pat ar dibenu, bet kārtslēkšanā tādas laimes nebūs.

DIENAS REŽĪMS

Toreiz: Viss bija pakļauts treniņiem un sacensībām. Trenējos vienmēr daudz, jo PSRS (tolaik tās teritorijā dzīvoja ap 290 miljoniem) izlasē konkurence bija ļoti spēcīga. Trenējos kopā ar Latvijas rekordistu septiņus gadus vecāko Jāni Lauri (5,40 m), un viņu pārspēt varēju tikai ar darbu. Jānis bija fanātiķis, trenējās neticami daudz, bet es centos vēl vairāk. Treniņnometnēs mums bija divi treniņi dienā, bet vakaros mēs metām akmeņus, spēlējām basketbolu, izdomājām visdažādākos vingrinājumus. Un tā līdz tumsai.

Interesanti, ka tā paaudze, kas nāca PSRS izlasē pēc manis, trenējās vēl vairāk, tāpēc arī Vasilijs Bubka lēca 6,15 m. Domāju, ka tagad šo milzu darbu vairs neviens neveic, tāpēc ap sešiem metriem cīnās retais.

Tagad: Ceļos agri. Sāku ar rīta elpošanas vingrinājumiem. Var to saukt par jogas elpošanu.

Daudz ņemos ar savu privātmāju Saulkrastos. Tur vienmēr ir darāmais — pļauju zāli, pindzelēju, piesitu kādu dēlīti. Esmu apmierināts, ka aktīvā biznesa gados, strādājot pa 12—15 stundām diennaktī, spēju uzaudzēt tauciņusunmateriālās rūpes man šobrīd nav priekšplānā.

Tagad visu veltu meitai Kristai, kura daudzsološi sākusi kārtslēcējas karjeru. Arī vecākā meita Rita bija talantīga, kļuva par Eiropas jaunatnes olimpiādes uzvarētāju 2004. gadā, taču tad radās citas intereses un viņa beidza sportot. Tāpēc par Kristu es pagaidām neko daudz negribu runāt. Mēs cītīgi strādājam, rezultāti aug, bet ar meitenēm nekad neko nevar zināt. Divus gadus pacietīšos, tad redzēšu, vai Krista ir kārtslēkšanā uz palikšanu.

Trenēju arī brāļus Pujātus. No sīkiem puisīšiem izauguši vīri, kas lec 5,30—5,50 m. Tagad cītīgi gatavs trenēties Kārlis, kurš pēc augstskolas ASV nolēmis vismaz pusotru gadu profesionāli veltīt tikai sportam. Man tas būs interesanti.

Bet neko negribu prognozēt, jo visu rāda tikai darbs, ko esi gatavs ieguldīt. Man bija ļoti talantīgs puisis Ronalds Vucāns, kurš 17 gados pārlēca 4,90 m. Domāju, ka tas nu gan reiz varētu labot manu valsts rekordu, bet nekā. It kā traumas, it kā citi iemesli, un viņš kārtslēkšanu pameta. Mana diagnoze — sliņķis, inteliģents slinķis, jo puisis bija gudrs un domājošs. Žēl…

MĒRĶI

Toreiz: Mērķis bija viens — augsti lēkt. Tas man ļoti patika, un par kārtslēkšanas fanātiķi kļuvu jau no 3 metru augstuma.

Biju reālists un sapratu, ka neesmu pasaulē talantīgākais un labākais, bet gribēju sasniegt visu, uz ko esmu spējīgs. Domāju, ka to izdarīju. Tiesa, varbūt būtu ticis kādus 5—10 cm augstāk, ja tik agri nesāktu strādāt restorānā Sēnīte par oficiantu, ņemties ar dažādiem biznesa projektiem, bet man bija ģimene, meitas un par materiālo pamatu bija jāgādā. Tāpēc esmu priecīgs par uzcelto māju Saulkrastos 100 m no jūras, par to, ka es vēl 37 gados startēju olimpiskajās spēlēs, jo trenējos patstāvīgi un tikai pēc darba. Nešaubos, ka būtu izpildījis olimpisko normu arī 41 gadu vecumā un ticis uz 2000. gada spēlēm Sidnejā, bet spēcīgi sarāvu muskuli. Sekas kājā vēl tagad redzamas.

Nē, es savus mērķus piepildīju!

Tagad: Gribu, lai Krista lēktu piecus metrus, lai Pujāti lēktu krietni augstāk. Pirms pāris gadiem iedegos un gribēju dibināt savu kārtslēkšanas skolu, bet nevienam tas nelikās interesanti. Miljonārs neesmu un par savu naudu šādu skolu nevaru uzturēt. Žēl, jo kārtslēkšana būtu tā disciplīna, kur latvieši varētu sevi parādīt.

Ar piebildi, ja mums būtu, kur trenēties. Tas ir absurds, ka mums Rīgā ir tikai viena vieglatlētikas manēža, kur es savus ārzemju draugus aizvedu kā uz muzeju un rādu, kādas bija manēžas pirms 40 gadiem. Viņiem tas liekas interesanti. Bet ne tiem, kas ziemā plus 10 grādos tur trenējas.

Tāpat man liekas, ka galīgi nesakārtots ir sporta skolu darbs. Netiek vērtēti rezultāti, bet kaut kāds mistisks audzēkņu skaits. Pēc tā maksā algu. Nevienu īpaši neinteresē augsti sasniegumi, izņemot vieglatlētikas fanātiķus. Paldies Dievam, tādi mums vēl ir.

Pirms neilga laika strādāju Igaunijā, kur Tallinā ir trīs augstas klases manēžas. Visā Igaunijā deviņas. Mums tikai viena Kuldīgā. Nezinu, kāpēc ir tāda valsts un Rīgas attieksme, jo vieglatlētika taču ir pamats visam. Ja mums karavīrs nevar piecas reizes pievilkties, ja futbolisti, basketbolisti ir tehniski, bet fiziski vārguļi, tad iemesli tālu nav jāmeklē. Manā laikā tajā pašā manēžā trenējās visu sporta spēļu audzēkņi. Nezinu, kur viņi to dara tagad. Ja vispār dara…

Igauņiem patīk joks par mums – kur beidzas pasaule, tur sākas Latvija. Attiecībā uz vieglatlētiku, diezgan precīzi.

PROBLĒMU RISINĀŠANAS METODES

Toreiz: Problēmas bija, ir un būs. Domāju, ka tās risināt var tikai ar darbu, azartu, uzņēmību.

Iespējams, ka treniņos kaut ko pārspīlēju, jo visu laiku cīnījos ar sekām. Man nebija sevišķi pareizi ielikti kārtslēkšanas pamati, ko es drīz vien sapratu, bet ir ļoti grūti labot to, pie kā jau pierasts. Kārtslēkšanā man bija lēns ieskrējiens, diezgan netehnisks iegājiens, liecot kārti. Daudziem gan tas likās savdabīgs, un viens otrs to pat kopēja, bet es biju karalis otrajā stāvā. Kārtslēkšanā ir viens princips — augsti turēties pie kārts, ātri skriet, to saliekt un uzlidot gaisā. Es augstu neturējos, bet biju pasaules rekordists, mērot kārts satvēriena vietu un pārvarēto augstumu. Mans rekords bija 1,36 m. Visādi vingrinājos, bet augstāku satvērienu tā arī nevarēju atļauties.

Tagad: Tas pats. Var gan samaksāt, un problēmu būs mazāk. Tomēr cenšos tās risināt pats. Domāju, kā labāk izdarīt to, ko esmu darījis nepareizi.

Daudz ko cenšos risināt filozofiskā mierā.

PIEDZĪVOJUMS

Toreiz: Lielākie piedzīvojumi bija tad, kad mēs, vēl jauni puikas, tikām aiz dzelzs priekškara. Sākumā acis bija lielas, dzīve kā kino.

Vēlāk, kad sāku braukāt regulāri, piekopu sportistu vidū tik izplatīto biznesa paveidu — melnos ikrus uz turieni, košas drēbītes, pie mums nenopērkamas mantiņas — atpakaļ. Reiz Londonā, tikko iekārtojušies, pasitām ikru bundžiņas padusē un prom uz kādu bāru. Ieejam, bet tur tikai tumšādainie — skaidrs, ka nav mūsu klienti. Nākamajā tāpat — izrādījās, ka mūsu viesnīca atrodas tumšādaino rajonā.

Vispār man liekas, ka esam dzīvojuši interesantā laikā, kad mainījās valsts iekārtas, mainījās vērtības. Mēs varam daudz ko salīdzināt un saprast. Padomju laikā noteikti lielāka vērība bija veltīta bērnu sportam, turklāt tas bija pieejams par brīvu. Tagad gan arī vieglatlētikā vecākiem nekas nav jāmaksā, izņemot par treniņnometnēm, transportu.

Tagad jaunieši pat neatceras, kur bijuši Dānijā vai Zviedrijā. Mūsdienās tas ir normāli.

Tagad: Visa dzīve viens piedzīvojums, visu uztveru mierīgi. Gadiem ritot, piekrītu atziņai — jo vairāk zinu, jo vairāk šaubos. Attiecībā uz kārtslēkšanu esmu joprojām meklējumos. Gribu atrast metodi, kā ar daudz mazākiem ieguldījumiem sasniegt lielāku efektu. Varbūt, ka var tā neplēsties, kā es to darīju?

LIELĀKĀ VEIKSME

Toreiz: Mans sportiskais mūžs, jo ar kārti lēcu no bērnības līdz 40 gadiem.

Tagad: Ģimene — sieva, meitas. Darbs jeb hobijs, kas man patīk. Veiksme, ka mēs dzīvojam skaistā un mierīgā valstī, kur nav karu, taifūnu, emigrantu pūļu. Par pēdējo gan neesmu drošs, jo mūsu labklājība pamazām uzlabojas un nākotnē daudziem tāda valsts liksies pievilcīga.

VAĻASPRIEKI

Toreiz: Azartiski krāju markas.

Tagad: Reizēm apskatos tās pašas markas, bet vairs nekrāju.

Darbs mājā. Tā pati kārtslēkšana. Azarts mūža garumā.